Serviss medaļām
Delegācijas
vadītājs olimpiskajās spēlēs ir kā kuģa kapteinis – pirmais kāpj uz
komandtiltiņa un pēdējais pamet klāju. Pekinā šo funkciju pildīja LOK
viceprezidents un olimpiskais vicečempions airēšanā (1980.) Žoržs Tikmers.
– Šīs vasaras
olimpiskā dzīve jums sākās jau jūlijā?– Kopā ar saviem
vietniekiem Andri Lupiku un Raiti Keseli Pekinā ieradāmies 23. jūlijā.
Olimpiskajā ciematā bijām pirmo desmit delegāciju skaitā. Kad komandas sāk ierasties
masveidīgi, praktiskos jautājumus risināt ir daudz grūtāk, īpaši ņemot vērā
dažas Ķīnas saimnieciskās īpatnības. Piemēram, delegācijai nepieciešamos 50
mobilos telefonus Pekinā nebija iespējams iegādāties visus uzreiz, katru nācās
pirkt atsevišķi. Desmit minūšu vietā šis darbs aizņēma piecsimt minūtes.– Tātad sākāt ar
komunikācijas iespēju uzlabošanu?– Pirmais darbs
bija aplūkot, kā aug Latvijas priedīte, ko pirms gada, kad Pekinā notika visu
NOK pārstāvju un delegāciju vadītāju seminārs, iestādījām olimpiskā ciemata
teritorijā. Mūsējā tāpat kā pārējo valstu priedītes bija krietni sakuplojusi.
Tas mudināja cerēt, ka arī citādi viss būs kārtībā.Delegācijas
uzņemšanas procedūra visās spēlēs ir līdzīga un labi zināma, klāt nāk vien
dažas novitātes. Piemēram, Pekinā bija vienkāršota akreditēto personu
kategoriju sistēma. Tas gan nebija nekāds jaunums, ar šo jautājumu mani kolēģi
LOK nodarbojas jau vairāk nekā gadu. – Vienkāršāk un
drošāk – tā var teikt arī par olimpiskās saimes un teritorijas apsardzes un
kontroles sistēmu? – Nedroši mēs
nejutāmies. Spēļu laikā bija tikai viens incidents, bet tas notika ārpus
olimpiskās zonas, un tajā bija iesaistīti tūristi. Kontroles un
drošības sistēma nebija vienkārša, bet ļoti labi izplānota no loģistikas
viedokļa. Visos objektos bija viegli orientēties, katrs atbilstoši savai
akreditācijai zināja, kur ir viņa vieta un kā līdz tai nokļūt.Drošības pārbaudēs
tika izmantotas vismodernākās tehnoloģijas. Piemēram, kontroles zonās gar
mašīnām vairs nestaigāja vīri ar sensoriem. Pietika uzbraukt uz īpaša celiņa,
un auto pārbaudi no apakšas veica tajā iemontētās iekārtas, par rezultātiem
informējot centrālo datoru. Turklāt bija precīzi izplānots, cik šādu celiņu
katrā objektā vajadzēs, tāpēc viss notika ātri, bez rindām.
Sportistiem un
treneriem, kuri izmantoja tikai olimpiskās autobusu līnijas, kas ciematu
savienoja tieši ar sporta bāzēm, bija vēl ērtāk, jo šiem transporta līdzekļiem
nebija nepieciešamas speciālās kontroles procedūras.
– Delegācijas
vadītājs zināmā mērā ir arī tāds kā viesnīcnieks, kam olimpiskajā ciematā
Pekinā jārada maza daļiņa Latvijas.
– LOK kopā ar LOV
speciālistiem jau Latvijā laikus sāka domāt par daudziem it kā sīkumiem, kas
palīdz radīt mājīguma atmosfēru, ļauj sportistiem sajust, ka viņi Pekinā ir
gaidīti. Mūsu mītne bija attiecīgi noformēta gan ar valsts karogiem, gan ar
vārdiem pie istabu durvīm.
Pekinā pirmo reizi
nodrošinājām, lai katrā sportistu apartamentā būtu interneta pieslēgums. Tas
vien prasīja pūles kādu četru dienu garumā, turklāt vēl, nezinot ķīniešu
valodu, Pekinā nemaz tik vienkārši nebija iegādāties rūterus. Tiem tāpat kā
mobilajiem telefoniem izlietotā nauda ir ilgtermiņa ieguldījums, jo šīs ierīces
varēsim izmantot arī nākamajos sporta pasākumos.
Arī šie sakaru
līdzekļi ar vietējo pieslēgumu un atmiņā jau ierakstītiem delegācijas
administrācijas pārstāvju telefona numuriem visiem olimpiešiem tika izsniegti
pirmo reizi. Tas ne tikai atviegloja savstarpējo komunikāciju, gādāja par
drošību, bet arī vienkāršoja sportistu sakarus ar mājiniekiem, jo uz šiem
telefoniem ienākošie zvani bija salīdzinoši lēti.
Noīrējām arī
speciālo dekoderi, lai sportisti varētu skatīties ne tikai Ķīnas oficiālos
televīzijas kanālus, bet arī CNN, BBC un vairākus sporta un mūzikas kanālus.
Ceru, ka turpmāk
šāds serviss mums būs pats par sevi saprotams un tiks papildināts, īstenojot
jaunas idejas. Mūsu kaimiņi holandieši bija līdzi atveduši velosipēdus, ar
kuriem ērti pārvietoties pa plašo olimpisko ciematu, šveicieši šim nolūkam
izmantoja skrejratus, kas apgādāti ar akumulatoru dzinējiem. Briti un
austrālieši pie savām mītnēm bija iekārtojuši dārza kafejnīcas, kurā spēlēja
pašu muzikanti.
Arī mums jādomā, kā
vēl vairāk stiprināt komandas vienotības garu. Protams, darbojās savienoto
trauku princips. Ja kādam mūsējam veicās, tad arī citi kļuva možāki. Sākumā
bīčvolejbolisti dāvāja pa odziņai, basketbolistēm bija intriģējošas spēles, bet
tad iestājās tādas pelēkākas dienas.
Protams, ļoti daudz
deva Valsts prezidenta klātbūtne spēļu sākumā, kā arī premjera, Izglītības un
zinātnes ministres līdzi jušana nobeiguma sacensībās. Ļoti vērtīgu artavu
sniedza Latvijas vēstniecības kolektīvs Pekinā, sarīkojot pieņemšanu visiem
olimpiešiem. Tika nosvinētas arī trīs lieliskas dzimšanas dienas – Miķelim
Ežmalim, Anitai Jēkabsonei-Žogotai un Igoram Sokolovam.
– Visiem
pieejamais interneta pieslēgums esot palīdzējis arī pildīt Pasaules antidopinga
aģentūras (WADA) prasību izpildi?
– WADA radījusi
īpašu datu bāzi ADAMS, kas, saņemot paroli, pieejama ikvienam atlētam. Pēc WADA
noteikumiem katram sportistam, ierodoties olimpiskajās spēlēs, jāsniedz
informācija ADAMS par savu atrašanās vietu 24 stundas diennaktī. Šāds punkts
tika ierakstīts arī mūsu līgumos ar visiem olimpiešiem. Atlika tikai tāds sīkums,
kā šo informāciju datu bāzē ievadīt. Jebkurš sportists piekritīs, ka tas nav
vienkāršs process, jo jāuzrāda ne tikai laiks, bet arī, piemēram, attiecīgās
treniņzāles adrese Pekinā.
– Bet, ja
sacensības jau beigušās, pēkšņi rodas iespēja vakarā labā kompānijā aizbraukt
uz Pekinas centru, bet ADAMS informēts, ka snauduļosi olimpiskajā ciematā!?
– Tad vispirms ver
vaļā ADAMS mājas lapu un papildini savu iepriekš sniegto informāciju. Otrkārt,
informē treneri, treškārt, ņem līdzi mobilo tālruni ar vietējo pieslēgumu.
Nepagāja pat dažas
stundas kopš olimpiskajā ciematā bija ieradies mūsu BMX pasaules čempions Māris
Štrombergs, kad viņu jau meklēja dopinga kontrolieris. Tiklīdz šāda prasība
izteikta, sportistam divu stundu laikā jābūt klāt. Bet olimpiskajā ciematā ir
ļoti daudz vietu, kurās atpūsties un izklaidēties, var arī darboties trenažieru
zālē vai peldbaseinā, mainīties nozīmītēm vai pastā nodoties filatēlijas
kaislībām. Tad arī telefons noderēja. Māris olimpiskajā ciematā tobrīd ieturēja
pirmās pusdienas.
– Kad kapteinis
nokāpa no olimpiskā ciemata kuģa?
– Tā darbības
pēdējā dienā – 27. augustā. Pirms tam tika noorganizēta sportistu un viņu
bagāžas nosūtīšana mājup, kas nemaz nebija vienkārši izdarāms, jo pēkšņi visi
vienā dienā no Pekinas grib aizlidot prom.
Tagad man atliek
tikai pateikties visiem mūsu sportistiem un treneriem par sadarbību. Teikt
paldies par ļoti labu darbu gan Olimpiskajai vienībai, gan basketbola mediķiem.
Atsevišķi jāuzteic basketbola komandas vadība par precīzo darbu koordināciju.
Tas pats attiecas uz vieglatlētiem. Ļoti labi mūsu komandā iekļāvās viņu
galvenais treneris Edvīns Krūms un federācijas prezidents Guntis Zālītis.
Paldies maniem vietniekiem Andrim un Raitim, tāpat preses atašejai Maritai
Vilciņai, kura koordinēja arī sportistu obligātās un operatīvās informācijas
atjaunošanu ADAMS elektroniskajā datu bāzē.
Būtībā tas bija
plašs kolektīvs darbs, kas sākās jau pirms diviem gadiem tepat Latvijā, kopā ar
LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski, ģenerālsekretāru Einaru Fogeli un LOK finanšu
direktoru Aldi Āboliņu iezīmējot tā vadlīnījas, izrunājoties, pat izstrīdoties
un pieņemot pareizu lēmumu. Es ar saviem kolēģiem biju tas, kurš to īstenoja.
Dainis CAUNE, Sports
Foto: Ilmārs
Znotiņš
