Ja būs motivācija — būs rezultāti!

IF THERE WILL BE MOTIVATION — THERE WILL BE RESULTS!
Types of motivation and their manifestation in sports are considered in the article. Although the development of a personality, and in particular the forming of motivation, is influenced by separate biological factors, it mainly forms under the influence of various social and psychological factors. The existence and intensity of motivation manifest themselves and are evaluated in three factors: athlete’s choice of actions, effort and perseverance. Intrinsic motivation if of utmost importance in sports and its most noticeable manifestation involves mastery-orientation and personal skill development. Under the influence of intrinsic motivational factors an athlete will train equally actively in both successful and unsuccessful training periods, because failures will be considered an integral part of sports activities and each failure helps the athlete to improve himself/herself and pick the most effective way of carrying out an action. Extrinsic motivation is used by the athletes to achieve success or avoid failure. It is essential for the coach to realize what the dominant motivation is, so one can become acquainted with motivation strategies and self-motivation techniques in this article.

Katra trenera lielākais gandarījums sporta darbā ir iespēja strādāt ar spējīgiem un motivētiem sportistiem. Ja sportistam visa treniņa laikā „deg acis” un ikviena darbība tiek izpildīta ar izpratni, izteiktu degsmi un sasniedzamā mērķa apzināšanos, arī treneris labprāt sniedz visas savas zināšanas un pieredzi, sekmējot sportista karjeras izaugsmi. Šādi treniņi parasti rit ļoti viegli, darbs sokas enerģiski un raiti, laiks paiet nemanot, un darbības rezultativitāte ir krietni augstāka nekā treniņiem ar zemu sportista darbības motivāciju. Nereti var novērot arī diametrāli pretēju situāciju — treneris visiem spēkiem cenšas pierunāt vai piespiest sportistu veikt treniņa uzdevumu, bet sportists cenšas izvairīties no darbības veikšanas vajadzīgajā intensitātē un apjomā.
Kāpēc vieniem sportistiem ir augsta darbības motivācija, bet citiem — ne? Ko trenerim darīt, ja sportists ir atnācis uz treniņu visai negribīgi vai arī ir zaudējis trenēšanās vēlmi?
Vispirms jāsāk ar pašas motivācijas izpratni un konkrētam sportistam atbilstošu motivējošo faktoru izvēli. Analizējot atsevišķa motīva būtību, var teikt, ka tas ir iekšējs, rosinošs faktors vai apstāklis, pamudinošs iemesls, kas izraisa noteiktu personas rīcību, būdams pamatā darbībai, kas vērsta uz noteikta mērķa sasniegšanu (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000). Tomēr nedrīkst aizmirst arī par konkrētās situācijas un ārējo stimulu nozīmi. Tiek uzskaitīti daudzi faktori, kas izraisa cilvēka aktivitāti. Tā motivācijā tiek iekļautas personības vajadzības, vērtības, intereses, priekšstati par sevi un pasauli, cilvēka individuālās īpatnības, funkcionālie stāvokļi un pārdzīvojumi, griba, zināšanas par apkārtējo vidi un prognoze par tās izmaiņām, kā arī citu cilvēku novērtējums un dažādu notikumu seku gaidas.
Sportistu darbībā būtiskākā ietekme ir trim lielām motīvu grupām — fizioloģiskajiem; psiholoģiskajiem un sociālajiem motīviem.

Lai gan personības virzības un, konkrēti, — motivācijas veidošanos — nosaka atsevišķi bioloģiska rakstura faktori (piemēram, pamatvajadzības A. Maslova vajadzību teorijā), tomēr pārsvarā tā veidojas dažādu sociālo un psiholoģisko faktoru ietekmē. Sports var motivēt cilvēku ar savu aktivitātes veidu, darbības iespēju kopā ar draugiem, aizraujošu, emocionāli spilgtu attieksmi, azartu, pašrealizācijas iespējām, prestižu un, protams, arī ar personīgajiem sasniegumiem, materiālajiem apbalvojumiem un iegūtajiem tituliem.

Motivācijas esamība un intensitāte tiek vērtēta trīs faktoros:
● personības izvēle. Pats sportists atbilstoši savām interesēm (bērnu sporta veidos — arī atbilstoši vecāku interesēm un iespējām) izvēlas darbības veidu, trenējas, izvirza mērķus un cenšas tos sasniegt ne tikai trenera vadībā, bet arī patstāvīgi;
● piepūle. Tieši indivīda pieliktās pūles un šķēršļu pārvarēšana izvirzītā mērķa sasniegšanai norāda uz motivācijas esamību. Mērķtiecīgā darbībā svarīgs ir gan piepūles daudzums, gan ilgums, gan arī šķēršļu lielums;
● neatlaidība. Motivācijas līmeni var vērtēt, skatoties, cik ilgā laikā sportists cenšas darboties izvirzītā mērķa sasniegšanai. Ja pacietības līmenis ir zems, tādā gadījumā, visticamāk, tiek mainīti darbības mērķi vai arī darbība tiek pārtraukta. Šis faktors iegūst īpašu nozīmību bērnu un pusaudžu vecumā, jo šo vecuma posmu personības īpatnībās dominē impulsivitāte un pacietības trūkums.

Sportistu motivāciju un treniņu procesa norisi ietekmējošie faktori ir visai daudzveidīgi — no pašu sportistu personības iezīmēm un treneru kompetences līdz sabiedrības attieksmei un ģimenes materiālajai un mentālajai ietekmei uz treniņu un sacensību norisi. Katrā vecuma posmā tie ir visai atšķirīgi. Tā, piemēram, psihologi R. Vallerands un G. Losiers (Vallerand, Losier, 1999), vērtējot jauniešu nevēlēšanos iesaistīties regulārās sporta nodarbībās un analizējot motivācijas trūkuma cēloņus, izvērtējuši, ka jauniešu vidū vislielākās negācijas pret sporta nodarbībām izraisa:
● vēlamo darbības apstākļu trūkums;
● negatīvs pašvērtējums par iespēju sasniegt augsti pašnovērtētus rezultātus.

Līdzīgi rezultāti iegūti arī jauniešu sporta motivāciju veicinošo faktoru pētījumā — vissvarīgāko faktoru vidū figurē mērķa orientācija un motivējoša vide (Deci, Ryan, 1991). Tātad — jauniešus varētu motivēt ar sasniedzamu mērķu izvirzīšanu, atbalstošu sociālo vidi un kvalitatīvu sporta darbības iespēju palielināšanu. Jauniešu vecuma posmā, kad pašapliecināšanās vajadzība ir ļoti spilgta un ir nepieciešamība pierādīt sevi sabiedrībā, daudzi saprot skaudro realitāti un to, ka savu esošo iespēju robežās sportā varēs sasniegt tikai viduvējus rezultātus. Viņi lieliski apzinās, ka daudzu līdzvērtīgu pretinieku konkurencē uzvarētājs ir tikai viens un ka uzvara tiek kaldināta ļoti ilgā un sūrā treniņu darbā. Ja vēlamo rezultātu sasniegšanas iespējamība samazinās, tas ir pietiekami, lai jaunietis neiesaistītos šajā darbībā, ja vien netiek atrasti kādi citi motivējoši faktori.

Vērtējot sporta speciālistu viedokļus par sportistu motivāciju (Burton, Raedeke, 2008), var konstatēt vairāku dogmatisku uzskatu un ilūziju esamību:

1. Ir motivēti sportisti un nemotivēti sportisti.
Virkne treneru uzskata, ka motivācija ir kaut kas līdzīgs sportista personības iezīmei — kā temperamenta vai rakstura iezīme. Vienkārši, ja sportists nav motivēts, tur neko vairs nevar darīt. Viņi netic, ka motivācijas veidošanos un izaugsmi var ietekmēt treniņu process vai apkārtējās vides faktori. Šī uzskata atbalstītājiem rezultatīvu sportistu atlases process ir saistīts vienkārši ar motivētu sportistu atrašanu. Protams, vieni sportisti ir vairāk motivēti nekā citi, taču tas nenozīmē, ka motivācijas intensitāte nav maināma. Patiesībā — treneri var sekmēt sportistu motivācijas izaugsmi, tikai jāizprot sportists un jāizvēlas viņam atbilstošie motivējošie faktori.

2. Sportistiem motivāciju dod treneri.
Vērtējot motivācijas veidošanos, daļa treneru ir pārliecināti, ka to var vienkārši iedvest sportistam pēc pieprasījuma. Ja pielieto suģestējošo diskusiju, iedvesmojošas frāzes, komandas saukļus vai kādus psiholoģiskos trikus, motivāciju sportists no trenera var saņemt kā poti. Šāda pieeja var ievērojami sekmēt sportista motivācijas veidošanos un emocionāli atbalstīt darbību, bet tā tomēr ir tikai motivāciju veidojošo faktoru puzles maza daļa. Lai arī cik spilgts un iedvesmojošs treneris būtu, tomēr jāņem vērā paša sportista personības objektīvie un subjektīvie motivāciju ietekmējošie faktori.

3. Labākā motivācija ir „burkāns un pātaga”.
Pozitīvo un negatīvo stimulu (apbalvojumi un sodi) loma cilvēka uzvedības vadīšanā ir pietiekami liela, un daudzi biheiviorisma teoriju pētījumi to arī apstiprina. Arī daudzi treneri ar uzslavām un nopēlumiem pietiekami sekmīgi vada savu sportistu darbību izvirzītā mērķa sasniegšanai. Ja šāds sportista motivācijas vadīšanas veids tiek veikts prasmīgi, tas ir atbalstāms un psiholoģiskā skatījumā varētu būt pietiekami saudzīgs. Tomēr, ieskatoties dziļāk, jāatzīst, ka sportists tiek pamudināts veikt to darbību, ko pats nemaz nevēlas. Ja ilgākā laika posmā sportists tiek pakļauts šādai ietekmei, it īpaši, ja negatīvo stimulu skaits ir jūtamā pārsvarā pār pozitīvajiem, var veidoties negatīva attieksme pret sporta veidu un pašu treneri, kā rezultātā sports zaudē savu azartu un prieku. Savukārt trenerim ar katru nākamo treniņu sportista motivēšanai būs jāpielieto arvien spēcīgāki stimuli, un beigu beigās viss treniņu process var pārvērsties par cīņu ar šķēršļiem vai peldēšanu pret straumi. Izteiktu negatīvo stimulu pielietošanas rezultātā sportistiem var veidoties emocionālās vardarbības simptomi — zems pašvērtējums, ilgstoša emocionālā nomāktība, pārmērīga sevis kritizēšana un pakļāvība, nolemtības izjūta, agresija, vienaldzība, norobežošanās un citas izpausmes. Lai tas nenotiktu, sporta psihologi treneriem iesaka izvērtēt katra sportista iespējas, izprast dominējošās vajadzības un iedziļināties personības attīstībai adekvātu mērķu izvirzīšanā un to sasniegšanas veidu izvēlē.

Vērojot katra sportista konkrētās darbības un tai piesaistīto emociju raksturu un intensitāti, visai precīzi var noteikt galvenās ierosmes un faktorus, kuri aktivizē sportistu. Protams, dažādiem sportistiem darbības motīvi būs atšķirīgi un var arī kombinēties to veidi, tomēr katras darbības realizācijā kāda konkrēta motivācija būs dominējoša. Viens no pazīstamākajiem Krievijas sporta psihologiem A. Rodionovs par galvenajiem augstu sasniegumu sportistu darbības motīviem uzskata pašapstiprināšanās motīvus; materiālo vajadzību apmierināšanas motīvus; atbildības un apzinīguma motīvus; augstu sasniegumu rezultātu un uzvaras prieka motīvus; estētisko un morālo pārdzīvojumu motīvus; ceļošanas prieka motīvus un pašpārbaudes motīvus ekstremālās sporta situācijās (А. Родионов, 2004).
Neiedziļinoties katras motīvu grupas analīzē, kopumā var secināt, ka, kombinējoties motivējošo faktoru ietekmēm, var izdalīt ārējo un iekšējo motīvu tipus.

IEKŠĒJĀ UN ĀRĒJĀ MOTIVĀCIJA

Atbilstoši motivējošo ierosinātāju virzībai simulējošās apkārtējās vides ietekmes veido sportista darbības ārējo motivācijas tipu, bet iekšējo motīvu tips tiek vērtēts kā sportista personības racionālas vai subjektīvi emocionālas vērtēšanas procesa rezultāts (Е. Ильин, 2000). Diezgan bieži sportistu motivācijas izveidē atsevišķi tiek skatītas ārējo un iekšējo motīvu veidošanās, bet praksē personības darbības iekšējo motīvu izveidi determinē jeb nosaka arī ārēji faktori.
Personība savos lēmumos, mērķu izvēlē un rīcībā nevar būt pilnīgi neatkarīga no apkārtējas vides ietekmes. Tādējādi ārējie faktori, piemēram, sociālie un ekonomiskie apstākļi, citu cilvēku vērtējumi, nosacījumi vai situācijas, iegūstot individuālu nozīmi un attieksmi, transformējas par personības iekšējo vajadzību un nozīmīgu darbības motīvu.
Būtiskākais pamudinājums, uzsākot nodarbības kādā sporta veidā pusaudžu, jauniešu vai pieaugušo vecumā, parasti ir iekšējais — interese, emocionāla aizraušanās, prieks, vēlme iemācīties kaut ko jaunu, izaicinājums un tamlīdzīgi. Ļoti nozīmīga ir katra trenera prasme šo iekšējo motivējošo spēku uzturēt pietiekami augstā līmenī turpmākajā sportista karjeras laikā. Bērnībā iesaistīšanās sporta darbībā parasti ir saistīta ar ārējo motivācijas tipu, un tā notiek vecāku pavadībā. Šajā sporta nodarbību uzsākšanas posmā būtiska ir vecāku un trenera prasme sniegt atbilstošam vecuma posmam nozīmīgas un emocionāli patīkamas nodarbes, kuras vienlaicīgi arī sekmētu sportisko prasmju izaugsmi. Vēlāk, līdz ar sasniegumu izaugsmi un savu prasmju pozitīvu novērtējumu tiks radīti labvēlīgi apstākļi iekšējās motivācijas tipa izveidei, ko raksturos prieks par jaunu prasmju apguvi, patiesa aizraušanās ar iemīļoto darbības veidu un lepnums par jaunu izaicinājumu un mērķu sasniegšanu.

MOTĪVU UN MOTIVĀCIJAS VEIDOŠANĀS PROCESU TEORĒTISKI VAR SADALĪT VAIRĀKOS POSMOS

Pirmajā posmā personība psihofizioloģisko, sociālo un vides faktoru ietekmē sāk izvērtēt un izjust atšķirību starp vēlamo un reāli esošo lietu un parādību kopumu.
Nākamajā posmā, risinot esošās neatbilstības jautājumus, tiek uzsākti problēmas atrisināšanas iespēju meklējumi un izvēlēts uzvedības modelis: apmierināt, atteikt, nepamanīt. Rodas nepieciešamība kaut ko izdarīt, kaut ko uzsākt vai pretēji — ignorēt.
Trešajā posmā tiek definēti darbības mērķi. Personība izvērtē, — kā, kad un ar kādiem līdzekļiem ir jārīkojas; ko nepieciešams iegūt, lai atrisinātu problēmu un iegūtu vēlamo. Tiek analizēti un vērtēti vairāki jautājumi:
◊ Kas man ir jāiegūst, lai atrisinātu problēmu?
◊ Kas man ir jāizdara, lai saņemtu to, ko vēlos?
◊ Kādā veidā un apjomā es varu panākt to, ko vēlos?
◊ Vai tas, ko es varu sasniegt, var novērst problēmu un apmierināt vajadzību?
◊ Vai es vispār to gribu un cik lielā mērā tas man ir vajadzīgs?
Ceturtais posms ir darbības realizēšana. Veicot darbību, iesaistās griba, tiek pielietota lielāka vai mazāka piepūle, pārvarēti šķēršļi un veidojas atgriezeniskā saite ar izvirzīto mērķu koriģēšanu.
Nākamajā posmā tiek gaidīti rezultāti — apbalvojuma un atzinības saņemšana par mērķa realizāciju. Padarot noteiktu darbu, cilvēks vai nu tieši saņem to, ko viņš var izmantot vajadzību apmierināšanai un esošās problēmas atrisināšanai, vai arī to, ko viņš var samainīt pret objektu, kurš ir vēlams viņam. Šajā posmā tiek novērtēti vēlamie rezultāti. Savukārt sestajā posmā atkarībā no sasniegtā rezultāta vēlamības pakāpes rodas:
○ gandarījums par esošo un darbības izbeigšanās līdz jaunu motīvu izveidei;
○ neapmierinātība ar sasniegto un darbības motivācijas pastiprināšanās līdz darbības mērķa sasniegšanai.
Daudzi prasmīgi un gudri treneri, balstoties uz savu sportistu iekšējās motivācijas spēku, ir veicinājuši sekmīgas un ilgstošas sporta karjeras izveidi un pamatotu lepnumu par paveikto pat sportistiem ar viduvēju apdāvinātības līmeni.
Iekšējās motivācijas spilgtākā izpausme ir saistīta ar orientēšanos uz savas meistarības paaugstināšanu. Iekšējo motivējošo faktoru ietekmē sportists vienlīdz aktīvi trenējas kā veiksmīgā, tā arī neveiksmīgā treniņu posmā, jo neveiksmes tiek uztvertas kā neatņemama sporta nodarbību sastāvdaļa un katra neveiksme palīdz sportistam pilnveidot sevi un atlasīt efektīvāko darbības izpildes veidu. Piemēram, mācoties basketbola soda metienu izpildi, noteikti būs neprecīzi mēģinājumi. Arī daiļslidošanā lēcienu apguves laikā ir jārēķinās ar daudziem kritieniem uz ledus. Jautājums ir šāds: „Kā sportists izvērtēs katru neprecīzo metienu vai kritienu?” Kā atbildi uz jautājumu par kādas tehniskās nianses uzlabošanas iespēju vai arī kā neveiksmi un kaunu par nespēju veikt precīzu elementu? Virkne slavenu sportistu dažādos sporta veidos ir atzinuši, ka katra izpildes kļūda un neveiksme ir jāuztver kā solis pretī veiksmei un kļūdaina izpilde ir savas meistarības paaugstināšanas procesa neatņemama sastāvdaļa. Kļūdainas izpildes gadījumā šo sportistu galvenā doma ir par savu spēju un izpildes meistarības paaugstināšanas iespējām nākotnē, nevis pārdzīvojums par notikušās darbības neapmierinošo rezultātu vai kādu fatālu faktoru sakritību. Treneriem ieteicams pavērtēt savu sportistu reakciju uz neveiksmēm treniņa uzdevumu izpildījumā. Ja sportists emocionāli pārdzīvo pašu nesekmīgas darbības izpildes faktu, varbūt pietiekami lietderīga būtu saruna par paša sportista attieksmi pret kļūdainu darbības izpildi vai neveiksmes lomu sportisko sasniegumu un veiksmes kaldināšanā?
Iekšēji motivēto sportistu treniņu un sacensību darbības mērķi tiek izvēlēti, fokusējoties uz personīgo spēju attīstību un jaunu prasmju apguvi. Priekšroka tiek dota sarežģītiem un izaicinājumu pilniem mērķiem ar apzināti izvērtētu riska pakāpi. Sportista uzmanība un darbības piepūle tiek virzīta uz meistarības paaugstināšanu — maksimālu jaunu elementu apguvi un jau zināmo elementu izpildes pilnveidi. Iekšējā motivācija ir vērsta uz sasniegumiem, kuru pamatā ir personīgo prasmju realizēšana neatkarīgi no sacensībās izcīnītās vietas, tāpēc sekmīgu rezultātu līdzgājējs ir gandarījums par savu veikto darbu, prieks par pašrealizāciju un jaunu, izaicinājumu pilnu mērķu izvirzīšana.
Ārējās motivācijas vadībā sportisti cenšas gūt panākumus (augstu galarezultātu vai izcīnīto vietu salīdzinājumā ar citiem) vai arī izvairīties no neveiksmes. Ārējas motivācijas sportista tipāžs, kurš par katru cenu cenšas kļūt pirmais, parasti ir pietiekami talantīgs, pašpārliecināts, cītīgs un aktīvs treniņos, taču viņu interesē tikai tāds savas meistarības līmenis, kas nodrošinātu uzvaru pār konkurentiem. Šie sportisti ir motivēti kļūt par pašu labāko, bet, ja tas nav iespējams, darbības motivācija krasi zūd. Panākumu meklētāji vienmēr orientējas uz sabiedrības atzinības iegūšanu, balvām, slavu un, protams, pārākumu pār konkurentiem. Lai arī uz panākumiem orientētiem sportistiem ir intensīva un pozitīvi orientēta treniņu darbības motivācija, tā tomēr tiek pielietota dozēti — tikai tik daudz, lai nodrošinātu sekmīgu savu spēju demonstrēšanu, pārākumu pār konkurentiem un uzvaru sacensībās. Neveiksmes gadījumā šie sportisti aizbildinās ar neveiksmīgu situāciju, sliktu esošo veselības stāvokli, traucējošiem ārējiem faktoriem, bet nepievēršas savu spēju analīzei un neuzskata, ka kļūdas ir normāla sporta darbības procesa daļa. Savu mērķu izvēlē panākumu meklētāji ir gatavi riskam, spilgtai savu spēju demonstrēšanai un aizraujošai uzvarai, bet sekmīgu darbību sportā saista tikai ar uzvarām un, atkarībā no savu spēju līmeņa, priekšroku viennozīmīgi dod uzvarai zemāka ranga sacensībās nekā viduvējam rezultātam pasaules labāko sportistu vidū.
Otrs ārējās motivācijas sportistu tipāžs, kurš šaubās par savu spēju līmeni, orientējas uz izvairīšanos no neveiksmes. Šie sportisti parasti dod priekšroku viduvējiem mērķiem un mazākam piepūles daudzumam treniņos. Augsti motivēta treniņu darbība ar izteiktu piepūli un emocionālo iesaistīšanos parasti ir vērojama tādu uzdevumu izpildē, kuros ir paredzams sekmīgs rezultāts, vai arī tik sarežģītu uzdevumu veikšanā, kuros kļūdīšanās iespēja ir ļoti augsta un netiks uztverta kā sportista neveiksme vai spēju trūkums izpildē. Vieglu vai izteikti sarežģītu treniņu uzdevumu izpildē sportisti parāda augstāku motivāciju, jo ir pārliecināti par vienkāršā uzdevuma izpildi, bet ļoti sarežģīts mērķis jebkādā tā izpildes variantā jau pats par sevi ir cienījams. Sasniegumu mērķu izvēlē šie sportisti vairāk orientējas nevis uz maksimālu savu spēju pilnveidi un cīņu ar spēcīgiem konkurentiem, bet gan uz dalību sacensībās ar līdzvērtīgiem vai vājāka līmeņa konkurentiem, lai izvairītos no zema izcīnītā rezultāta un sava pašvērtējuma pazemināšanās. Psiholoģiski šādu sportistu izaugsmes iespēja ir saistīta ar pašvērtības paaugstināšanu, ticības saviem spēkiem palielināšanu un pārliecības par savu prasmju attīstīšanas iespējamību sekmēšanu.

Salīdzinot ārējās un iekšējās motivācijas ietekmi uz uzvedību, var konstatēt, ka:
1) ārēji motivēta uzvedība izzūd, ja izzūd ārējais pastiprinājums;
2) iekšēji motivēta uzvedība var turpināties bez ārēja apbalvojuma, jo uzvedību nosaka personības ieinteresētība paša darbībā un savu prasmju pilnveidē. Sportists veic kādu darbību patstāvīgi izvirzītu mērķu sasniegšanai, savas meistarības paaugstināšanai, nevis, lai gūtu kādus ārējus apbalvojumus, demonstrētu sevi vai izvairītos no publiski pamanāmas neveiksmes.

Kā lai sekmē sportista karjeras izaugsmei un treneru darbībai vēlamās sportistu iekšējās motivācijas veidošanos? Kāds ir ilgākā laika posmā iekšēji motivēto sportistu galvenais noslēpums?

Austrumu Karolīnas universitātes docētājs Tomas Raedeke uzskata, ka viss ir ļoti vienkārši — trenerim ir tikai jāizprot, ko sportists vēlas iegūt, nodarbojoties ar izvēlēto sporta veidu! Mēs visi esam tendēti apmierināt savas vajadzības un sasniegt mērķus, kuri sniedz risinājumus vai atbildes mūsu vairāk vai mazāk apzinātām personības iekšējām problēmām. Analizējot un apkopojot vairāku pētījumu rezultātus, tika izvērtēts, ka sportisti, izvēloties nodarboties konkrētā sporta veidā, ir tendēti apmierināt četras savas svarīgākās vēlmes:
● baudīt prieku, aizrautību un saviļņojumu (emocionālās vajadzības);
● gūt atzinību un izjust piederību grupai (sociālās vajadzības);
● izjust paškontroli, neatkarību un spēju pārvaldīt sevi (pašnoteikšanās vajadzības);
● baudīt kompetenci (augstus sasniegumus), būt sekmīgam savā sporta veidā (pašrealizācijas vajadzības) (Burton, Raedeke, 2008).

Aizraujoši un prieka pilni treniņi ne vienmēr nozīmē, ka tie ir viegli un ka treniņu slodze nav liela. Interesanti un jaunu izaicinājumu pilni uzdevumi var būt jautri, lai arī to izpildē ir nepieciešama ļoti liela spēka piepūle. Būtībā emocionāli pozitīvu attieksmi sniedz tādi treniņi, kuros līdzvērtīgi sabalansēti izaicinājumu pilni mērķi un sportistu darbības prasmes. Pozitīvas emocijas un savu prasmju izaugsmes apzināšanās treniņos sportistiem dažkārt ir pat svarīgākas nekā izcīnītās godalgas sacensībās. Veicot aptauju analīzi to sportistu vidū, kuri jau ir pametuši aktīvas nodarbības kādā konkrētā sporta veidā, un salīdzinot tās ar citu valstu autoru rezultātiem līdzīgos pētījumos, var secināt, ka tipiskākās atbildes ir saistītas ar pozitīvu emociju trūkumu sportā — „esmu atradis daudz interesantāku nodarbošanos”, „man tas vairāk nesagādā prieku un gandarījumu”, „man viss jau bija apnicis”, „neredzu nodarbību jēgu”, „treniņu grupā man nav interesantu draugu” …
Ja treniņu laikā jaunas prasmes tiks trenētas sportistam interesantā un aizraujošā veidā, pat grūtu uzdevumu izpilde nenoliedzami sagādās prieku un izpildes kļūdām nebūs tik liela negatīvā ietekme kā treniņos ar monotonu darbības veidu vai kritiski vērtējošu trenera emocionālo nostāju. Prasmīgi treneri lieliski zina, ka pozitīvas emocijas paaugstina treniņa efektivitāti, un cenšas sabalansēt katra sportista individuālo prasmju līmeni ar konkrētā treniņu uzdevuma sarežģītību un izaicinājuma pakāpi. Ja sportista prasmju un sagatavotības līmenis ir līdzsvarā ar veicamā uzdevuma grūtības pakāpi, paša vingrinājuma izpilde tiek veikta azartiskā, prieka pilnā emocionālā attieksmē, sekmīgs rezultāts paaugstina sportista pašapziņu, ticību savām spējām un uzdrošināšanos izvirzīt jaunus vēl augstākus mērķus. Tātad — prasmju un mērķu izaicinājuma līdzsvars palīdz saskatīt prieku sportā. Ja uzdevums ir pārlieku sarežģīts un sportista prasmes tā izpildei nav atbilstošas, rezultātā veidosies pārmērīga spriedze, satraukums un neveiksmes gadījumā būs daudz grūtāk ticēt savām spējām un prasmēm. Daudzi bērnu un jauniešu sporta treneri, neraugoties uz izteiktu savu audzēkņu jaunu sasniegumu iegūšanas vēlmi, laiku pa laikam ir spiesti atcerēties, ka sportists tikai tad varēs izpildīt jaunu elementu vai uzdevumu, kad būs tam gatavs, un ka jebkura pāragra vai pārmērīgi riskanta uzdevuma izpilde var arī izraisīt traumu, kas vispār šim sportistam liegs turpmāk nodarboties ar sportu. Savukārt, ja trenera izvirzītie uzdevumi būs pārāk vienkārši un sportista prasmes tos „pārsvērs”, treniņu nodarbības būs garlaicīgas un sasniegumu motivācija — zema. Īpaši grūts šis sportistu prasmju un jaunu izaicinājumu līdzsvarošanas uzdevums treneriem ir tad, ja vairāku vienā grupā esošo sportistu prasmju līmenis un darbības motivācijas ir atšķirīgas.
Ne mazāk nozīmīgas ir sportista vēlmes iesaistīties grupas darbībā, gūt atzinību, izjust komandas garu, saderību ar komandas biedriem un patiesu draudzību. Piederības izjūta ir tā, kas lieliski spēj saliedēt komandu, jo tad katrs sportists jūtas vajadzīgs un visas komandas sasniegumu uztver kā savējo. Vienlaikus ir jāatceras, ka sportistam ir jādod arī zināma rīcības brīvība un pašnoteikšanās. Ja tiek nomākta personiskā iniciatīva un sportists ilgāku laiku jūtas tikai kā maza nenozīmīga detaļa kopējā mehānismā, darbības motivācija noteikti pazemināsies. Viss, kas mums nav saprotams, tiek uztverts ar neizpratni un noliegumu, — tāpēc trenerim ir jāprot saprotami un pamatoti izklāstīt katra sportista izaugsmei nozīmīga lēmuma pieņemšanas argumentus sportistam pieņemamā veidā. Ja iespējama paša sportista iesaistīšana lēmuma pieņemšanā vai argumentācijas izveidē, vēl labāk, — tas tikai sekmēs sportista iekšējās motivācijas veidošanos. Sportistam, izjūtot uzticēšanos no trenera puses un apzinoties savu kompetenci izvēlētajā sporta veidā, būs vieglāk gan analītiski izvērtēt savas stiprākās un vājākās puses, gan arī justies pietiekami augstā spēju un sasniegumu līmenī.
Būtībā psiholoģiskās sagatavošanas procesā visā sportista karjeras attīstībā tieši vai netieši tiek ietverta motivācijas veidošanās sekmēšana, kas dažiem treneriem padodas itin labi. Treneru paņēmienu arsenāls sportistu motivēšanas procesā ir visai plašs. Sportistu motivācijas sekmēšanai treniņos tiek pielietotas vairākas plaši pazīstamas motivācijas stratēģijas:
● jaunu sporta darbības elementu atklāšana;
● atklāto elementu izpildes iemaņu pilnveidošana;
● izpildījuma atgriezeniskās saites iegūšana un izvērtēšana;
● apgūto prasmju tālāka paplašināšana un pārnese uz sacensību darbību;
● darbības veida mainīšana un izpildes variativitātes paaugstināšana.
Kopumā var piekrist vairākiem Lielbritānijas sporta speciālistu ieteikumiem sportistu darbības motivēšanā, kuri jūtami palīdzētu arī Latvijas treneriem:
● esi līderis un vadītājs! — reāli piemēri ir labāki par padomiem, un tas ir lielisks veids, kā iedvesmot sportistu;
● lūdz padomu, ieteikumu un atbalstu no sportista! — tas motivēs sportistu, piesaistīs domas veicamajam darbam un būs kopīgs ieguvums abiem;
● atceries par emocijām! — cilvēki ātri reaģē uz tām, un tas ir pozitīvs ietekmēšanas veids ar iespēju palielināt sportistu darbības apjomu un intensitāti;
● apmierini vajadzības un vēlmes! — pamata vajadzību apmierināšana sniedz labsajūtu, bet radošo vajadzību realizēšana pamudinās uz jaunu izaicinājumu meklēšanu, kas sniegs gandarījumu, atzinību un sekmēs sportista pašrealizēšanos;
● atceries par vērtēšanas nozīmi! — prasmju izvērtējums sekmēs pašvērtības un pašapziņas izaugsmi, bet lielas piepūles ieguldījums nodrošinās atzinību no citu cilvēku puses un noteikti ietekmēs rezultātu izaugsmi (www.pponline.co.uk/encyc/training-programs.htm).

Gan treneriem, gan sportistiem savas gribas un darbības motivācijas paaugstināšanai ieteicams pielietot dažus sīkus, ikdienā bieži aizmirstus paņēmienus. Ja esi ko iecerējis:
Dari to tagad!
Sadali lielo mērķi mazākos uzdevumos!
Negaidi iedvesmu un labu noskaņojumu!
Sāc darboties, nelaiskojies!
Risinājumi būs, ja mēģināsi darīt!
Ja tu tici, ka spēj, tev ir iespēja iecerēto sasniegt!
Agita ĀBELE

INFORMĀCIJAS AVOTI
1. Ābele A. Sporta psiholoģijas pamati. Rīga: RAKA, 2009., 288 lpp.
2. Burton D., Raedeke T.D. Sport Psychology for Coaches. Human Kinetics, 2008. 290 pp.
3. Cohn P., Cohn L. Youth Sports: How To Help Young Athletes Set Goals in Sports. http://www.selfhelpmagazine.com/articles/sports/sportGoals.shtml. [25.01.2008.]
4. Deci E., Ryan R. A motivational approach to self: Integration in personality. Nebraska Symposium on motivation. Lincoln, NE:University of Nebraska Press, 1991., pp. 237-288.
5. Leith L. M. The Psychology of Coaching Team Sports. Toronto: Sport Books Publisher, 2003. 213 pp.
6. Long Term Athlete Development. www.brianmac.co.uk/plan.htm [5.09.2010.]
7. Malina R. M., Clark M. Youth sports — Perspectives for a New Century. Monterey: Coaches Choice, 2003. 254 pp.
8. Vallerand R., Losier G. An integrative analysis of intrinsic and exstrinsic motivation in sport. Journal of Applied Sport Psychology. 1999., Nr.11., pp.-142-169.
9. Weinberg R., Gould D. Foundations of Sport & Exercise Psychology. — third edition, Human Kinetics, 2003.
10. Ильин.Е. Мотивы и мотивация. С-Пб: Питер, 2000. 512 с.
11. Родионов А. Психология физического воспитания и спорта. Москва: Мир, 2004. 570 с.