Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

KĀ PĀRVARĒT NEVEIKSMES?

Agita ĀBELE,

Dr. paed., Mg. psych.,

LSPA profesore

 

Kļūt par uzvarētāju, parādīt augstus sasniegumus sportā, izcīnīt godalgotas vietas sacensībās, – tāds ir daudzu jauno sportistu un viņu vecāku sapnis. Taču ceļš uz uzvarām ir saistīts ne tikai ar pozitīvām emocijām, bet arī ar daudziem zaudējumiem un sarūgtinājumiem, un daudzu jauno sportistu karjera beidzas, tā īsti pat nesākoties. Sportā ir gan piekāpšanās spēcīgāka sāncenša priekšā un dusmas par savu neprasmi vai nespēku, gan arī savstarpējās nesaprašanās, neiecietība un sarūgtinājuma pilni brīži, kad šķiet, ka visas sporta pozitīvās puses ir kaut kur izgaisušas. Kā tādos brīžos nezaudēt ticību sev un savām spējām, kā pārvarēt šķēršļus un rast spēkus turpināt sporta nodarbības?

Tie ir visai sarežģīti jautājumi, kuru sekmīgs risinājums ir saistīts ar pozitīvu vērtību, attieksmju un pašapziņas veidošanos. Ja sporta nodarbību laikā būs iespējams apzināties savas prasmes, lepoties par paveikto un, pārvarot grūtības, stiprināt savu pārliecinātību par sasniegumu iespējamību, tad arī veidosies tādas personības iezīmes kā atvērtība, uzdrošināšanās, radošums, ticība sev un pozitīva pašuztvere. Bērnu un jauniešu sporta nodarbību galvenais uzdevums ir veselības veicināšana, ko Pasaules Veselības organizācija definē kā fizisku, psihisku un sociālu labizjūtu. Līdz ar to tiek akcentēti trīs veselības uzturēšanas faktori, kas apstiprina cilvēka psihosomatisko vienotību.

Psiholoģiskā labklājība ir saistīta ar personības potenciāla izpausmēm, ko sportā nodrošina sportista atbilstoša fiziskā, tehniskā un taktiskā sagatavotība. Viens no galvenajiem psiholoģiskās labklājības komponentiem ir pašakceptēšana, kas izpaužas kā pozitīva attieksme pret sevi, atzīstot un pieņemot dažādas savas personības puses – kā pozitīvās, tā arī negatīvās. Pašakceptēšana attiecas gan uz savu pagātni, izjūtot apmierinājumu par izdzīvoto, gan arī uz nākotni, apzinoties savas izaugsmes iespējas un sasniegumu iespējamību. Jaunā sportista pašuztvere veidojas ciešā sociālās vides kontekstā. Treneru un vecāku vērtējumi un norādījumi, personiskās izaugsmes izjūta, savu sasniegumu salīdzinājums ar vienaudžu veikumiem, atbalsts vai noraidījums emocionāli saspringtās situācijās, – tie ir ļoti svarīgi psiholoģiski aspekti konkrētu situāciju risināšanā bērnu sportā.

Psiholoģiskās labklājības izjūta ir arī nozīmīgs veiksmīga trenera darbības balsts, jo ne vienmēr sportisti sekmīgi realizē treniņu procesa uzdevumus un ne vienmēr paši treneri ir apmierināti ar savu darbību. Treniņu problēmsituācijas ir un būs vienmēr, bet jautājums ir: Kā tās sekmīgi risināt, kā tās vērtēt un kādu attieksmi veidot pret sevi?"

Ikdienas spriedzes pārpilnajās dienās treneriem nepieciešams atgādināt sev un saviem jaunajiem sportistiem vairākus dzīves uztveres pamatprincipus – pamatnostādnes, kuras ļaus pamanīt savas spējas un sasniegumus, uzturēt pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem un veidos pārliecinātību par savas darbības sekmīgumu, kas kopumā nodrošinās psiholoģiskās labklājības izjūtu.

 

1. Ikviens izjūt iekšējo nedrošību, un tas nav nekas īpašs

Katram dzīves laikā ir bijusi negatīva pieredze, un tā ir sekmējusi iekšējas nedrošības izjūtas veidošanos. Tas ir neizbēgams process, kas visvairāk ietekmē bērnus, jo viņi spēcīgi pārdzīvo situācijas kontroles zaudēšanu, jūtas nevarīgi un ievainojami, pārdzīvo iekšēju paniku, bailes un tukšuma izjūtu. Ārēji šie pārdzīvojumi izpaužas spilgtās emocionālās reakcijās – dusmu lēkmēs, raudāšanā, saīgšanā, neadekvātās darbībās. Ja, laikam ejot, šie pārdzīvojumi un attiecīgās emocionālās reakcijas kļūst par ieradumu, tas nostiprinās personības iezīmēs un sāk veidot ierastu uzvedības scenāriju līdzīgās dzīves situācijās. Taču, ja šādu nedrošības izjūtu cēloņus izprot, bet emocionālos pārdzīvojumus uztver kā parastu parādību, tas ir pirmais solis uz pozitīvu uztveri un veselīgu attieksmi pret dzīvi. Nedrošības izjūtu sekmīgāk var pārvarēt ar pašiedvesmas un pozitīvas pašapstiprināšanas vārdu izteikšanu.

 

2. Domas nosaka jūtas un pārdzīvojumus

Vairums cilvēku satraukuma un negatīvu emociju iespaidā sevī saskata tikai negatīvās īpašības, mokās pašpārmetumos un sevi uztver kā dzīves zaudētāju vai situācijas upuri. Tiek uzdoti jautājumi sev: „Vai es esmu pietiekami labs?", „Kāpēc man nekad nekas nesanāk, kā iecerēts?", „Vai es nevarēju rīkoties savādāk?", „Vai tiešām es neesmu nekam derīgs?", „Tikai ar mani tā varēja notikt…" Protams, ka šādām domām līdzi komplektā nāk sarūgtinājums, vilšanās, bezpalīdzības izjūta un krasi samazinās darbības motivācija. Veidojas tāds kā neveiksminieka uzvedības scenārijs, kad visu notiekošo pavada uztraukums, raizes, nelaimes izjūta un neveiksmīgas darbības priekšnojautas. Slikts noskaņojums rodas pats no sevis, un situācijas uztverē domas saistās ar faktu, ka nekādas citas izvēles iespējas nepastāv un ka visu laiku ir kāds personisks apdraudējums, par kuru ir jāraizējas. Dominē ilgstoša dzīves spriedzes izjūta, – „Kā es varu beigt raizēties? Ar manu trako darbu man nav izvēles!"

Lai nekristu panikā un nevajadzētu savu uzmanību veltīt negatīviem pārdzīvojumiem, jāizprot, ka jūs varat kaut ko darīt, lai justos citādi. Tiklīdz jūs sapratīsit, ka domas nāk pirms jūtām, jūs spēsit saprast, ka neesat bezspēcīgs. Ir kaut kas, ko jūs varat darīt, jūs varat pārstāt raizēties, jūs varat izmainīt savu domāšanas veidu un tajā pašā laikā atklāt, ka sākat justies labāk. Pašiedvesmas vārdi un apkārtējo atbalsts, ticot jūsu spējām un sekmīgumam, var jums iemācīt uzņemties atbildību par savām domām un izmainīt šādu upura vai neveiksminieka uzvedību. Ja jūs turpināsit vairot nedrošības izjūtu, ja tā paliks neizaicināta un nepārvarēta, tad jūsu „iekšējais nedrošais bērns" sagraus jūsu dzīvi. Iemācoties domāt pozitīvi, tiek ierosinātas arī pozitīvās emocijas.

 

3. Dzīves kontrole ir ilūzija, nevis risinājums

Satraukums un depresija ir slikti vadīti mēģinājumi kontrolēt savu dzīvi. Kad iekšējā nedrošība rada emocionālos ievainojamus un bezspēcības izjūtu, satraukums un depresija nav nekas vairāk kā slikti vadīti mēģinājumi atgūt kontroli. Satraukums to veic caur papildu enerģijas izlietošanu, bet depresija – caur enerģijas taupību.

Nedrošība rada ievainojamības sajūtu. Kad jūtaties ievainojams, vēlme kontrolēt situāciju, šķiet, ir dabīga un konstruktīva reakcija. Tā var sākties kā konstruktīva vēlme, taču kontrolēta dzīve vienmēr rada uztraukumu par iespējamo kontroles zaudēšanu.

Nedrošība ir arī alkatīga: jo vairāk kontroles jums ir, jo vairāk jūs meklējat. Nekas nekad neļauj jums justies pietiekami droši. Patiesība ir tāda, ka dzīvi nevar kontrolēt. Vislielāko apjukumu rada fakts, ka kontrole dod pagaidu atvieglojumu. Ja jūs esat pamanījies izmanipulēt vai ieglaimot dzīvi tā, ka tā, šķiet, ir rāma un kontrolēta, uz to brīdi tiek izjusts atvieglojums, toties izmisuma brīžos jo spēcīgāka ir zaudējuma izjūta. Ja jūs esat godīgs attiecībā pret sevi, jūs zināt, ka kontrole ir tikai ilūzija. Tā ir kā „orkāna acs", tā ir nepatiesa rāmuma izjūta pirms „dzīves vētras" turpinājuma.

Ja pilnībā kontrolēt dzīvi nav iespējams, kāda ir atbilde uz jautājumu par vēlmi vadīt un regulēt pašam savu dzīvi? Atbilde ir – atjaunot pašuzticēšanos, iekšējas stabilitātes un drošuma izjūtu, lai dzīves kontrolēšanas vietā mēs būtu gana drosmīgi to vienkārši dzīvot.

 

4. Nedrošība ir ieradums, ko var lauzt

Jūs nepiedzimāt nedrošs, – jūs to iemācījāties! Mēs iemācāmies šaubīties par sevi un neuzticēties sev, un, ja šīs destruktīvās attieksmes tiek pastiprinātas, tās kļūst par ieradumiem. Ieradumus ir grūti lauzt, jo tāpat kā jebkurš muskulis, kurš tiek gana nodarbināts, arī ieradumi ar laiku kļūst stiprāki.

Pašiedvesmas treniņš dos jums nepieciešamo spēku, metodes un gribasspēku, lai salauztu savus nedrošības izjūtas veidotos ieradumus. Sāciet pārliecināt sevi jau tagad, jo viss, kas ir iemācīts, var tikt pārmācīts. Te atrunu nevar būt – katrs ieradums ir laužams. Viss, kas ir nepieciešams, – tas ir mērķtiecīgas darbības plāns, nedaudz pacietības un apņēmība!

 

5. Pozitīva domāšana ir patstāvīga izvēle

Jums ir izvēle – dzīvot nedrošībā un satraukumā vai saskatīt dzīves gaišās puses. Iespējams, jūs nespējat kontrolēt domu iešaušanos savā prātā, bet jums nav tām jāseko kā padevīgam kucēnam. Ja, piemēram, jums prātā raisās doma – „Es nespēju to izdarīt, es izgāzīšos!", jūsu nedrošības izjūta acīmredzami jūs izaicina. Jūsu atbilde izaicinājumam var būt divējāda:

● turpināt un attīstīt šīs domas ar frāzēm: „Kas notiks tad, ja es to nespēšu? Ko tad es darīšu? Tas ir briesmīgi…", „Ko citi par mani domās?";

● apstādināt nedrošības izjūtu jau tās sākumā. Ja jūs apjēdzat, ka jums ir izvēle, jūs varat uzstāt – „Tā ir tikai mana nedrošība, kas runā, un es atsakos to klausīties. Es zinu, ka ir citas domas un izvēles."

Jums ir jāapzinās savas izvēles iespējamība, – noraidīt šo domu un neiespaidoties, emocionāli to nepārdzīvot. Jau pati izvēles iespējamības apzināšanās ļaus jums justies drošākam un pievērsīs jūsu nākamās domas veselīgai, pozitīvai esošās situācijas uztverei.

 

6. Ticība savām spējām dod iespēju būt sekmīgam

Cīņa par iekšēju drošības un pārliecinātības izjūtu prasa divas lietas: pareizu attieksmi un pareizu motivāciju.

Attieksme ir vienkārši prāta noskaņošana īstajā virzienā, un motivācija ir šīs „es varu" attieksmes pastiprināšana ar enerģiju. Ja attieksme norāda uz atbilstošā mērķa izvēli, motivācija ir tas, kas ļauj jums atbalstīt savu piepūli un noiet visu ceļu līdz mērķa sasniegšanai. Sāciet mainīt savu attieksmi jau tagad! Sāciet ar dažiem pozitīviem verbāliem pašapstiprinājumiem – „Es to spēšu!", „Man izdosies!"

Ticiet, ka jūs to varat, un jūs radīsit sev iespēju to varēt!

 

7. Labs treneris ir labs motivētājs

Pasaulē labākajam trenerim ir jābūt arī labam motivētājam. Tehnika, iemaņas un fiziskā kondīcija spēs virzīt jūs un jūsu sportistus tikai līdz konkrētai sasniegumu robežai, taču bez pareizas motivācijas jūsu rezultāti liks jums vilties. Nekur tas nav svarīgāk kā iekšējas nostādnes veidošanā, pārvarot iekšējo nedrošību. Ikvienā treniņā, saskaroties ar kādiem ārējiem vai iekšējiem šķēršļiem, jums ir iespēja pierādīt sev, ka spējat vadīt savas domas un virzīt emocionālos pārdzīvojumus vēlamajā virzienā. Esiet aktīvi un jau pirmo panākumu apzināšanās jums sniegs papildu aktivitāti, apņēmības izjūtu un ļaus izjust pozitīvu dzīves enerģijas pieplūdumu!

         

Šie dzīves uztveres pamatprincipi sekmēs psiholoģiskās labklājības izjūtas veidošanos. Ieteicams tos laiku pa laikam sev atgādināt, līdz pozitīva pašuztvere kļūs par jūsu ikdienas ieradumu.

 

Informācijas avoti

    1. Ābele A. Sporta psiholoģijas pamati. Rīga: RaKa, 2009.
    2. Luciani J. J. Self-coaching. The Powerful Program to Beat Anxiety and Depression. New Jersey: John Wiley & Sons, 2007.

    3. Ozoliņa Nucho A., Vidnere M. Stress: tā pārvarēšana un profilakse. Rīga: Biznesa partneri, 2004.

    4. Svence G. Pozitīvā psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 2009.