Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

MANS BĒRNS SĀK SPORTOT

Edgars BRĒMANIS,

Dr.med.

 

Cilvēka bērns piedzimst mazs un nevarīgs. Tad viņš sāk augt, kļūstot arvien lielāks un smagāks, līdz aptuveni 18 vai 20 gadu vecumā sasniedz savus liela cilvēka gabarītus. Augšana ir tikai viens no bērna sarežģītā attīstības procesa komponentiem. Mainās organisma audu struktūra, proporcijas dažādo orgānu izmēros. Daži veidojumi pastiprina savu darbību vai pat sāk no jauna darboties, citi pārtrauc vai samazina savas funkcijas. Šīs pārmaiņas ir ģenētiski ieprogrammētas un visai cilvēku sugai notiek pēc daudzmaz līdzīga plāna, bet katra konkrētā indivīda attīstību lielā mērā ietekmē daudzie ārējās iedarbības faktori, kuri katrā gadījumā var būt stipri atšķirīgi. Tas attiecas gan uz ēdienu, gan uz miegu, gan uz pārciestajām slimībām, gan uz fiziskajām un garīgajām aktivitātēm.

Reizēm mums šķiet: ko tad nu tas mazais zīdainītis tur dzird, redz un saprot, tomēr vēlāk izrādās, ka tas, kurš ir daudz ko dzirdējis un redzējis, ir ar lielāku talantu. Tas pats attiecas arī uz cilvēka fizisko attīstību. Tikai darbs dara darītāju. Un te nu mēs esam nonākuši līdz sportam…

Pirms dažiem gadu desmitiem cilvēki bieži savās sarunās lietoja izteicienu: „Es to daru sporta pēc", ar šo teicienu izsakot domu, ka konkrētais pasākums nenes peļņu, bet tas tiek veikts prieka pēc. Mūsu dienās, kad sporta attīstība ir gājusi uz priekšu milzu soļiem, mērķi, kādēļ nodarboties ar sportu, var būt dažādi. Sports var būt profesija, ar kuru veiksmes gadījumā var pat pelnīt miljonus. Dažs ar sportu cenšas apmierināt savas ambīcijas, pierādot savu pārākumu pār citiem. Sportot var veselības uzlabošanai un saglabāšanai vai arī vienkārši labai atpūtai. Bērniem kustības jebkurā vecumā veicina ne tikai viņu fizisko, bet arī garīgo attīstību, tomēr izvēle, kādā nolūkā bērnam jāsāk sportot, ir jāizdara vecākiem.

Ja vecāki ir nolēmuši, ka bērnam vajadzētu sportot, pirmkārt, ir jābūt skaidrībai, kāds ir šī lēmuma mērķis. Ja tā ir nauda, vecāki jau pavisam mazus zēnus regulāri ved uz ledus halli vai citu sporta bāzi, lai viņu atvase, sviedriem vaigā strādājot, kļūtu par profesionāli. Tiek pat ziedotas mācības un studijas. Bet pirms lēmumu pieņemšanas vajag labi padomāt.

Kas nosaka rezultātu konkrētā sporta veidā? Tie ir divi pamatkomponenti. Pirmkārt, cik precīzi tiek izpildītas attiecīgā sporta veida kustības, un, otrkārt, kādas ir sportista fiziskās spējas, – spēks, ātrums, izturība, veiklība, lokanība. Kustības pēc savas sarežģītības un mācīšanās apjoma ir ļoti atšķirīgas, un līdz profesionālam darbam ārzemju komandā tiek tikai daži. Tāpēc, pirms bērnam ieteikt sportošanu, vajadzētu izvērtēt konkrētā sporta veida darbības raksturojumu un tā atbilstību bērna spējām un iespējām. Ja gargabalniekam pietiek ar māku skriet, tad vingrotāja, akrobāta vai daiļslidotāja darbību izpilde viņam ir kā Ķīnas ābece. Kustības, kuras ir labi iemācītas, cilvēks izdara nedomājot, centrālā nervu sistēma tās organizē automātiski. Šie vadības automāti ir izveidojušies galvas smadzeņu garozā, kurā apmācības laikā nostiprinās kontakti starp atsevišķajām nervu šūniņām un centriem. Šie sakari ir stabili, nemainīgi. Līdz ar to iemācītā kustība tiek izpildīta vienmēr vienādi, – vai nu pareizi, vai arī ar iemācītajām kļūdām, kā, piemēram, basketbolistam Andrim Biedriņam neveiksmīgie soda metieni, kurus, arī būdams miljonāra statusā, viņš nespēj uzlabot. Ja ir doma, ka bērns varētu trenēties peldēšanā, nevajadzētu pašiem mācīt viņam peldēt, bet uzticēt to trenerim. Ja bērns nepietiekama spēka dēļ šajā vecumā nav spējīgs darbību veikt pareizi, piemēram, aizmest bumbu no soda metienu līnijas līdz basketbola grozam, mācīšana jāatliek līdz vēlākam laikam.

 

Bērnu sportā pastāv divi atšķirīgi nodarbību veidi:

● agrīnā specializācija;

● vispusīgā fiziskā sagatavotība.

 

Nenoliedzami, ka ir daži sporta veidi, kuros augstus rezultātus izdosies sasniegt galvenokārt ar agrīno specializāciju. Turpretī daudzos citos tā var nedot vēlamo efektu. Turklāt, ja nodarbības ir stingri reglamentētas un, nedod, Dievs!, arī vienveidīgas, ar gadiem tās var kļūt apnicīgas. Nav tālu jāmeklē pēc piemēriem, ka viena vai otra sporta veida Latvijas jaunatnes čempions pieaugušo vecumā neko īpašu vairs nav panācis. Tādēļ daudzos gadījumos priekšroka ir dodama vispusīgai fiziskajai sagatavotībai. Tā ir svētīga arī tiem daudzajiem bērniem, kuru pašmērķis nav rekordi, kaut gan ir arī tādi rekordisti, kuri speciālos treniņus ir sākuši stipri vēlu, bet jau ar labu fizisko sagatavotību.

Fiziskās īpašības līdz ar bērna vecumu uzlabojas arī pašas no sevis. Katrai no tām ir sava atšķirīga vecuma dinamika. Atšķiras gan gadi, kuros tā strauji aug; gan gadi, pēc kuriem tā vairs nepieaug vai pat pasliktinās (piemēram, vispārējā izturība netrenētām meitenēm pēc 13 gadu vecuma), kā arī vecums, kurš obligāti jāizmanto konkrētās īpašības attīstīšanai, ja pieaugušo gados vēlas sasniegt augstu tās līmeni.

Vispārējā izturība dažāda vecuma Rīgas skolniecēm – ar metriem

atzīmēta uz slīdceliņa noskrietā distance. (Pirmajās piecās minūtēs skrējiena ātrums bija 2,5 m/s, bet vēlāk – 3,3
m/s.)

Meitenēm, kuras ar sportu nodarbojas tikai skolas stundās, pēc 12 gadu vecuma vispārējā izturība pasliktinās.

Atšķirīgs no citām īpašībām ir spēks, kura treniņš ir jāsāk vēlu, jo tā progress ir saistīts ar dzimumhormonu produkciju, kura sākas tikai pubertātes periodā. Visām citām fiziskajām īpašībām ar nelielām atšķirībām dabīgais pieaugums beidzas jau pirms pubertātes. Tie tad arī ir gadi, kuri jāizmanto treniņiem. Tas gan nenozīmē, ka šie bērni varētu uzvarēt sacensībās pieaugušos, bet ļaus tiem būt labākiem vēlāk, sasniedzot pilngadību.

No deviņu līdz vienpadsmit gadu vecumam bērni ļoti labi iemācās jaunās kustības, viņi šajā ziņā ir veikli. Ja šis laiks tiek izmantots dažādu kustību apgūšanai, kādas varētu būt visas iespējamās sporta spēles, rotaļas, dejas, spēles brīvā dabā, arī vēlākajos gados viņš viegli apgūs jaunās, darbam, sadzīvei vai sportam vajadzīgās darbības. Arī jau krietni pirms šī vecuma apsveicams ir viss, ko mazulis iegūst, braucot ar kājminamo auto, trīsriteni, slidinoties no rotaļu kalniņa vai lēkājot uz atsperīgajām virsmām. No citām fiziskajām īpašībām īpaši jāizceļ vispārējā izturība vai tā sauktās organisma aerobās spējas. Lai cilvēks būtu spējīgs bez noguruma ilgstoši darboties un ātri atpūsties, muskuļi ir bagātīgi jāapgādā ar skābekli. Elpojot skābeklis ar gaisu vispirms nonāk plaušās, tad asinīs, bet, pateicoties sirds veiktajam darbam, asinis pa asinsvadiem plūst uz muskuļiem, kuros ar īpašu fermentu palīdzību norit oksidācijas procesi, kuru rezultātā rodas enerģija. Jo intensīvāks ir darbs, jo vairāk nepieciešama enerģija, vairāk tiek patērēts skābeklis, bet to muskuļi saņem ierobežotā daudzumā; tādā daudzumā, ko visas augšminētās sistēmas intensīvas darbības rezultātā spēj piegādāt muskuļiem. Tās savukārt var būt dažādi attīstītas, ar dažādām darbspējām. Bērnam tās līdz ar gadiem pilnveidojas, bet sportistam tās ir labāk attīstītas nekā netrenētam cilvēkam. Piemēram, ja parasta vīrieša sirds tilpums ir 700 mililitru, labākajiem pasaules klases profesionālajiem riteņbraucējiem šis sūknis var pārsniegt pat 1400 mililitru. Tie ir divi dažādas klases sūkņi. Jautājums ir tikai, kad cilvēka organismā lielā sirds spēj izveidoties līdz tādiem apmēriem? Vai tad, kad augšanas un dabīgie attīstības procesi ir pabeigti, vai tad, kad sirds vēl tiek pilnveidota? Šeit vietā salīdzinājums ar jaunbūvi, kura rīt ir jānodod lietošanā un kurā kaut ko vēlamies izmainīt, un celtni, kuras būvdarbi tikko ir uzsākti. Tas pats attiecas uz elpošanas orgānu sistēmu, asinsvadiem un citiem darbā noslogotajiem orgāniem.

Izturība attīstās, ja treniņā tiek izpildītas ilgstošas slodzes. Daudzu sporta veidu pārstāvji tāpēc skrien krosu. Bērniem ātri apnīk vienveidīgs darbs, tādēļ jāizdomā dažādas aizraujošas nodarbības ar spēļu raksturu, pārgājieni uz noteiktu interesantu galapunktu, pārvietošanās ar velosipēdu, skrituļslidām, skrituļdēli, airēšana; ziemā, – slēpošana ar distanču slēpēm, slidošana… Ātrums un ilgums jāizvēlas individuāli atbilstoši bērna vecumam un sagatavotībai. Vislabāk to regulēs pats bērns. Intensitāti, tas ir, – ātrumu – viņš var izvēlēties arī par lielu, bet tad pēc brīža viņš apstāsies vai kļūs lēnāks. Tas būs kaut kas līdzīgs intervāla treniņam. Darba apjomu, tas ir, – veicamos kilometrus – izvēlas pieaugušie, bet bērnam labāk pateikt to nevis kilometros, bet ar konkrētu mērķi dabā.

Kad ir nolemts doties uz sporta skolu, ja mērķis nav čempiona tituls, ieteicams izvēlēties tādus sporta veidus un disciplīnas, ar kurām var nodarboties arī vecumdienās. Ārzemēs pat pastāv jēdziens „visa mūža sports". Cilvēks, kurš trauksmainajos karjeras izaugsmes gados pēc studijām ir pametis sportu, gadiem krājoties un dzīvei kļūstot drusku rāmākai, labprāt atkal uzspēlē tenisu vai kādu no komandu spēlēm, iet uz peldbaseinu, slēpo vai veic citas sportiskās aktivitātes.

Cilvēkam patīk darīt to, ko viņš prot. Tā vecāmāte, kura caurām dienām var darboties ar adīkli rokās, diezin vai adīšanu apguva pēc aiziešanas pensijā. Tāpat ir arī ar sportu… Ja jaunībā tas nebūs iemīlēts, rets būs cilvēks, kurš bumbu pirmo reizi ņems rokās, būdams jau mūža otrā pusē. Varbūt kādreiz, ja būsim laimīgi izkūlušies no ekonomiskās krīzes, arī pie mums, līdzīgi kā ārzemēs, darbosies riteņbraucēju, airētāju, tūristu, alpīnistu, skrējēju un citu sporta veidu interešu klubi, kuros regulāras nodarbības apmeklē pat cilvēki, kuri jau labu laiku saucas pensionāri. Un šie ļaudis gan spēka gados, gan vēl krietni pēc tiem nemeklēs sabiedrisko transportu, lai pilsētā nobrauktu dažas pieturas, kuras viņi ar labsajūtu var veikt kājām.

Gādīgie vecāki, rūpējieties par to, lai jūsu bērni ir sekmīgi skolēni, bet atcerieties seno romiešu teicienu, ka tikai veselā miesā mājo vesels gars! Un šī miesa jāsāk kopt jau kopš agras bērnības. Turklāt ir vēl viena būtiska atšķirība, – vai jums ir dēls vai meita. Sākoties pubertātes periodam, būtiski mainās bērnu domāšana, intereses. Ja zēni šajā vecumā labprāt spogulī vēro savus augošos muskuļus un, vēloties tos palielināt, bez problēmām pievēršas sportam, ar meitenēm ir savādāk. Skuķēns, kurš kopā ar pārējiem dauzījās pa sētu, ir pārvērties jaunkundzē ar citām, vairāk romantiskām interesēm. Tādēļ tās meitenes, kuras līdz 12 gadu vecumam nav nodarbojušās ar sportu, regulārās nodarbībās iesaistīt ir grūti. Cita lieta ir pārorientēt no viena sporta veida uz citu, tikai tam vienam tad ir jau jābūt… Tāpat kā zēniem, arī meitenēm vispusīgā fiziskā sagatavotība bez spēka treniņa un bez piespiešanas nekad nevar tikt sākta par agru.