OLIMPISMS KĀ DOMĀŠANAS VEIDS
Aija Erta,
LOK
Olimpiskās kustības ideja iedarbojas uz cilvēka prātu kaut kādā mistiskā, mums neizskaidrojamā veidā. Jau vairāk nekā 114 gadu mūsdienu sabiedrībā nav sveši jēdzieni – „olimpiskās spēles", „olimpiskā kustība", „olimpisms". No 1896. gada ik pēc 4 gadiem vasarā un no 1924. gada – ziemā miljoniem pasaules iedzīvotāju velta savu uzmanību un interesi, priecājas un bēdājas par savu zemju sportistu veiksmēm un neveiksmēm Olimpiskajās arēnās. 2010. gada februārī Latvijas iedzīvotāji ar lielu interesi sekoja notikumiem Ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā. Šo spēļu laikā Sociālo un mediju pētījumu aģentūras „TNS Latvia" sadarbībā ar telekompāniju „LNT" veiktā aptauja liecināja, ka puse jeb 51% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju ir atzinuši, ka tiem ir liela interese par olimpisko spēļu notikumiem. Vidēja interese par ziemas olimpiskajām spēlēm ir katram piektajam jeb 19% aptaujāto, bet mazu vai niecīgu interesi pauž nepilna trešdaļa jeb 29% respondentu. Interesanti gan, ar ko olimpiskās kustības ideja iedarbojas uz cilvēku? Kur slēpjas olimpiskās kustības pamatideja? Ko tad īsti nozīmē olimpisms?
Olimpisma pirmsākumi rodami antīkajā Grieķijā. Tas satur fundamentālus mērķus cilvēka izglītošanai un, kā sacījis barons Pjērs de Kubertēns, mēģina koncentrēt mirdzošā starā visas morālās vērtības, kas nepieciešamas cilvēka pilnveidošanā. Antīkās Grieķijas filozofi ticēja, ka fiziskais skaistums, spēks un veselība nav vienīgās īpašības, kas vajadzīgas vīrietim un sievietei, bet, ar vingrinājumu un sacīkšu palīdzību attīstītas, kā arī apvienotas ar morālajām un garīgajām vērtībām, tās var radīt īsti pilnvērtīgu cilvēku, kas būtu līdzsvarots visās savās izpausmēs un darbībā.
Ar mūsdienu olimpisma pamatlicēja Pjēra de Kubertēna (SOK prezidents no 1896. līdz 1925. gadam un tās goda prezidents no 1925. gada) svētību olimpiskās kustības pamatdokuments Olimpiskā Harta nosaka olimpisma pamatprincipus un vērtības: „Olimpisms ir dzīves filozofija, domāšanas un dzīves veids, tieksme pēc prāta, miesas un gara saskaņas. Olimpisma ideāls – harmonisks cilvēks harmoniskā sabiedrībā."
Tālajā 1918. gadā Pjērs de Kubertēns mēģināja izskaidrot, kas ir olimpisms:
Olimpisms ir nevis sistēma, bet gan domāšanas veids. Tam var būt visdažādākās izpausmes, un nav tādas tautas vai laikmeta, kas varētu pierādīt savas pirmtiesības uz tā atklāšanu. Olimpisms ir domāšanas veids, kas cēlies no divējāda kulta: piepūles un saskaņas eiritmijas. Palūkojieties, cik neatšķetināmi cilvēka dabā apvienojas abi elementi – galēja sasprindzinājuma izjūta un savaldība? Šķietami pretrunīgi tie tomēr ir izteiktas vīrišķības pamatā.
Vai tad ir kāds cilvēks – šā vārda absolūtajā nozīmē, kurš nemitīgi rūpējas par savas enerģijas saglabāšanu, savu spēku apvaldīšanu – un negūst prieku, parādot vairāk spēka, nekā no viņa tiek gaidīts? Bet tajā pašā laikā; vai tad ir kāds cilvēks šā vārda plašākajā nozīmē, kas nejustu prieku par to, ka viņa aizrautība ir pakļauta tīkamai savaldībai un paškontrolei un viņš pats ap sevi rada kārtību, līdzsvarotību un harmoniju? Tātad – mēs spontāni tiecamies pēc spēka izpausmes vai pierastā līdzsvara. Tas ir jāmācās – cītīgi un neatlaidīgi."
(Pjērs de Kubertēns. IV Olimpiskā Vēstule. „Gazette de Lausanne", 22.11.1918. Tulkojums latviešu valodā – „Olimpiskais kentaurs", Nr. 11, 1996. gada jūlijs.)
Olimpisms kā dzīves filozofija cieši savijas ar katra no mums kā indivīda personīgo dzīves skatījumu, mūsu lēmumiem un uzskatiem. Tā ir pretruna starp garu un miesu, kurā viens bez otra nevar eksistēt. Tā ir iekšējā ticība pašam sev, saviem spēkiem, varēšanai un gribēšanai. Olimpisms ne tikai uzsver vajadzību attīstīt ķermeņa spējas, bet kopumā veido cilvēka skatījumu un attieksmi uz dzīvi caur pasaules prizmu. Sports ir ne tikai fiziska aktivitāte, bet arī personas rakstura formētājs un veidotājs.
Laikā, kad sabiedrībā vienu no centrālajām vietām ieņem prātošana par materiālajām vērtībām un naudu, tās trūkumu vai pārlieku lielo daudzumu, otrajā plānā bieži vien paliek prāta, miesas un gara saskaņa. Līdzsvars, bez kura nevar eksistēt dzīvā daba un cilvēks kā viena no tās sastāvdaļām. Ekonomisko kataklizmu laikā šis līdzsvars laiku pa laikam sašūpojas, liekot aizdomāties, kāpēc mēs nonākam situācijās, kuras paši vien esam izraisījuši, kaut it kā neesam vēlējušies.
Uzvara par jebkuru cenu nozīmē izkropļot olimpisko vērtību sistēmu. Olimpiskā kustība nav tikai sports, un sports nav tikai olimpiskā kustība. Olimpiskā kustība nav tikai medaļas un cīņas sporta laukumā.
Olimpisma pamatprincipu un vērtību popularizēšana, veicināšana un aizsargāšana – tā ir viena no galvenajām 205 pasaules valstu Nacionālo Olimpisko komiteju (Latvijā – Latvijas Olimpiskā komiteja) misijām, kur noteicošā loma ir olimpiskajai izglītībai, iesaistot tajā visplašāko interesentu loku, – jebkuru, neatkarīgi no viņa vecuma, sociālā stāvokļa un fiziskajām spējām.
