Mūsu desmit spēles

Olimpiskajā saimē
Latvija atgriezās mīlīgi vēsā Albērvilas ziemā, lai tagad cīnītos Pekinas
svelmē. Tās būs desmitās spēles nepilnos 20 gados kopš atjaunota Latvijas
Olimpiskā komiteja (LOK). Visās tajās piedalījies tagadējais LOK prezidents
Aldons Vrubļevskis, pirmajās astoņās kā ģenerālsekretārs. Spēles neraksturo tikai
cīņu spraigums, uzvarētāju līksme un rezultātu ņirba uz tablo. Šoreiz Aldona
Vrubļevska stāstījums par to, dažkārt pat iracionālo, kas arī atstāj pēdas mūsu
atmiņas matricā un kas uz vaicājumu, kā jums tur toreiz gāja, nereti uzplaiksna
pats pirmais. Ejiet pie
līdzjutējiem… Albērvila, 1992. gads Tajās spēlēs mēs
izskatījāmies tik klasiski kā vēlāk nekad. Stingra griezuma pelēki, gandrīz vai
vadmalas uzvalki, gari mēteļi, ap kakliem Latvijā austas šalles karoga krāsās,
galvās – elegantas Latvijas filca hūtes, kuras vēl tagad var nēsāt.
Franču līdzjutēji pēc atklāšanas ceremonijas tās dēļ mani iesauca par Al Kaponi.
Parādes tērpu dizaina ideja bija – Kādi aizgājām, tādi atgriežamies, un
apģērbs bija ieturēts trīsdesmito gadu stilā. Turklāt viss bija izgatavots un
šūts tepat Latvijā. Izejamā sporta tērpa komplektā amizanti izskatījās Rīgā
ražotie siltinātie baltie gumijas zābaki ar LOK emblēmu uz stulma. Uz spēlēm lidojām visi kopā
ar čarterreisa lidmašīnu, uz kuras pirmo un vienīgo reizi bija milzīga LOK
emblēma. Mums vajadzēja nosēsties Lionā, Francijā, bet pēc vairākiem pat
diezgan dramatiskiem mēģinājumiem miglas dēļ tas neizdevās. Lidojām uz Ženēvu
un bijām uztraukušies, ko nu darīsim. Mums taču nav Šveices vīzas! Izrādījās,
ka tā nav nekāda problēma. Kad kļuva zināms, ka
traumas dēļ nevarēs startēt mūsu karognesējs olimpiskais čempions bobslejā
Jānis Ķipurs, noplaka cerības uz medaļu šajās spēlēs. Pārsteidza Oļega Maļuhina
13. vieta. Pirms tam nedomāju, ka kāds no mūsu biatlonistiem var būt tik
augstu. Atmiņā palikusi situācija kamaniņu trasē, kad uz tablo kādu brīdi
pirmajās trijās vietās bija latvietes Anna Orlova, Evija Šulce un Iluta Gaile.

Mūsu rīcībā bija
mikrobusiņš bez šofera. Ar to kalnu ceļos iekūlāmies dažās ekstrēmās
situācijās. Uz spēlēm bija ieradies arī toreizējais premjers Ivars Godmanis,
kuru nepavadīja neviens apsardzes vīrs. Es pat pildīju šofera pienākumus, vedot
viņu un LOK vadību tumsā pa kalnu ceļiem kādās oficiālās vakariņās.

Rīgā atgriezāmies dienā,
kad streikoja nacionālās aviokompānijas Latavio darbinieki. Pie trapa
mūs sagaidīja streikotāji ar plakātiem un lozungiem. Kāpjot ārā no lidmašīnas,
Godmanis teica: "Es ņemšu viņus uz sevi, jūs ejiet pie
līdzjutējiem…"

Plikās kurpes

Barselona, 1992. gads

Turp un atpakaļ lidojām
caur Viļņu kopā ar lietuviešu olimpiešiem. Nekad iepriekš nebiju uzturējies
tādā karstumā – Barselonā gaisa temperatūra sasniedza plus 36 grādus, bet
olimpiskajā ciematā nebija kondicionieru. Sportisti pat gulēja slapjos palagos
pie atvērtiem logiem, un daudzi saaukstējās. Toties visi varēja vērot
sacensības burāšanā, kas notika turpat ciemata pludmalē.

Redzēju, kā Afanasijs
Kuzmins izcīna olimpisko sudraba medaļu, bet nebiju klāt, kad Dainis Ozols manā
sporta veidā – riteņbraukšanā, kurā spēlēs pēdējo reizi startēja tikai
amatieri, – iegūst bronzu.

Kad līdz sudrabam aizairēja
Ivans Klementjevs, biju jau atgriezies Rīgā, lai organizētu sagaidīšanu. Tā
bija vienīgā reize, kad tā tika rādīta LTV tiešraidē. Turklāt studijā
olimpiešus gaidīja ilgi, jo lidmašīna uz Viļņu kavējās un pēc tam vēl bija
jābrauc ar autobusu līdz Rīgai.

Bija daži ekscesi,
ieskaitot Māra Bružika pretenzijas pret izsniegto ekipējumu. Izrādot savu
neapmierinātību, viņš staigāja krosa kurpēs ar nogrieztiem purngaliem.

Katrā ziņā pirmreizīguma
efekts atklāšanas ceremonijā Albērvilā bija lielāks.

Auksti, bet sirsnīgi

Lillehammere, 1994. gads

Mainoties ziemas un vasaras
olimpisko sacensību secībai, pirmo un vienīgo reizi starp spēlēm bija tikai
divi gadi, un komandas sastāvs daudz neatšķīrās.

Kad 1992. gadā rudenī kopā
ar Einaru Fogeli ar mašīnu ieradāmies Lillehammerē uz nacionālo olimpisko
komiteju pārstāvju sanāksmi, lai iepazītos ar gatavošanos spēlēm, brīnījāmies,
kā tik mazā pilsētiņā varēs notikt tik lielas spēles. Gandrīz nekas vēl nebija
uzbūvēts, olimpiskajā ciematā bija uzceltas tikai divas paraugmājas. Bet
norvēģi spēlēm gatavojās pārdomāti, plānveidīgi un mierīgi.

Pirmo reizi Lillehammerei
cauri biju braucis pa ceļam uz pasaules čempionātu BMX jau 1991. gadā, kad LOK
vēl nebija atzīta. Toreiz nodomāju: "Re, te notiks spēles. Būtu jauki, ja
mēs tajās varētu piedalīties." Vēlmes piepildījās ātrāk, un Lillehammerei
jau gatavojāmies, iekļaujoties kopējā sistēmā.

Uz spēlēm mums līdzi bija
pirmais LOK mobilais telefons, kurš svēra gandrīz kilogramu un aizņēma pusi no brokastgalda.
Tērpus delegācijai modelēja un šuva Amerikas latviešu biatlonista Raimonda Dombrovska
firma, pirmo reizi izmantojot flīsa audumu, kas ziemas sporta veidos joprojām
ir populārs. Daudzi šos tērpus nēsāja vēl ilgi, izņemot garo, zaļo parādes
mēteli, kas gan valkātāju simpātijas neieguva.

Lai arī reti kad bija
siltāks par mīnus 20 grādiem, kopumā tās bija sirsnīgākās ziemas spēles, kurās
netika pārspīlēts ar drošības pasākumiem un publika netika strikti nodalīta
VIP, līdzjutējos un sportistos. Sacensību arēnas bija visai brīvi pieejamas
ikvienam.

Lielas cerības likām uz
bobsleju, bet tās nepiepildījās. Pašā komandā bija liela pretstāvēšana starp
jaunā Sanda Prūša un vecā Zinta Ekmaņa centieniem ieņemt līdera vietu. Beigās
nesanāca ne vienam, ne otram. Kaut gan Ekmaņa divnieka ekipāžas desmitā vieta
no šodienas viedokļa būtu cienījama, toreiz tā nevienu neapmierināja, jo tika
gaidītas medaļas. Augstāko – 8. vietu – izcīnīja daiļslidotāji Jeļena Berežnaja
un Oļegs Šļahovs. Šis pāris pēc tam pašķīrās, un, pārstāvot Krieviju, 2002.
gadā Berežnaja kļuva par olimpisko čempioni.

Kanālmalā uz adatām

Atlanta, 1996. gads

Gadu iepriekš delegāciju
vadītāju seminārā pirmo reizi piedalījās vairāk nekā 180 valstu pārstāvji, tik
plaša bija kļuvusi olimpiskā saime. Tagad NOK skaits jau pārsniedz 200.

Spēles Atlantā tika rīkotas
bez valsts atbalsta, kā privāts biznesa projekts. ASV viceprezidents tikai
ieradās, lai paziņotu spēles par atklātām. Arī Atlantas pašvaldība piedalījās
minimāli. Tāpēc tas, ka pilsētā notiek olimpiskās spēles, nebija īpaši
pamanāms, un apstākļi bija drastiski. Tajā pašā laikā Atlantā, pateicoties
vietējam latvietim Valdim Ronim, mums bija plašākais Latviešu nams, kāds jebkad
ir bijis, kas atradās 15 minūšu gājiena attālumā no olimpiskā ciemata.

Šīs ir vienīgās spēles, par
kurām Latvijā nav izdots fotoalbums. Ar lielām pūlēm un strīdiem izdevās izdot
vienu grāmatu par abām mūsu pirmajām spēlēm, kura vienīgā bija trijās –
latviešu, angļu un franču – valodās un kura pēc tam tika augstu novērtēta SOK
konkursā. Lillehammeres izdevumu iegāza vācu sadarbības partneri, neizpildot
solītās poligrāfiskās kvalitātes prasības.

Tās arī bija mūsu vājākās
spēles, jo līdz priekšpēdējai dienai nebija izcīnīta neviena medaļa. Tad nu
visi, ieskaitot Valsts prezidentu Gunti Ulmani ar svītu, sēdējām airēšanas
kanāla maliņā kā uz adatām un gaidījām, ko tad Ivans Klementjevs izdarīs? Viņš
savam Seulā gūtajam olimpiskā čempiona titulam pievienoja otru sudraba medaļu.

Mums toreiz spēcīgu
opozīciju veidoja padomju laika sporta funkcionāri. Šis panākums tomēr
apliecināja, ka LOK darbības principi gluži nepareizi nav.

Oficiālie smaidi un
emocijas

Nagano, 1998. gads

Šajās spēlēs biju tikai
nepilnu nedēļu. Atgriežoties no Japānas, teicu, ka otrreiz uz turieni labprāt
nebrauktu. Ne tāpēc, ka man tur nepatika, bet tāpēc, ka tur nebija nekā, kas man
ļoti varētu patikt. Kaut vai Tokija ar saviem betona džungļiem un tikai dažām
saliņām ar tempļiem un parkiem.

Nagano japāņi visu bija
noorganizējuši tā, kā pienākas. Varbūt vienīgi pārāk formāli. Viņu smaidi bija
oficiāli. Lēmumu pieņemšanas procedūra japāņu organizācijās ir daudzpakāpju un
sarežģīta. Ja ierēdnim ir pienākums tikai sēdēt pie galda un pierakstīt, ko
viņam prasa, tad viņam nav pienākums risināt tālāk šo problēmu. Šo uzdevumu
viņš nodod nākamajam, kurš arī izdara tikai daļu visa darba.

Ārkārtīgi pozitīvas emocijas
mums gādāja biatlonisti. Pirms stafetes posma noslēguma tablo rādīja, ka Vācija
ir pirmā, Latvija – otrā, bet stadionā pirmais ieslēpoja Bricis! Beigās gan
mūsējie palika piektie, visās disciplīnās iekļūstot labāko sešniekā.
Iepriecināja Sandis Prūsis ar piekto vietu divniekiem un Mārtiņa Rubeņa
uznāciens. Būdams junioru pasaules čempions, viņš gandrīz ielauzās labāko
desmitniekā. Pēc šī finiša Guntis Indriksons Mārtiņam uzdāvināja 500 dolārus:
"Malacis, puika! Tu esi jauns, tev jācīnās tālāk!"

Vēl no Nagano atmiņā
palikuši milzīgi attālumi pa sniegotiem ceļiem, mērkaķi pie karstiem avotiem un
sumo cīkstoņi. Atklāšanas ceremonijā pusnosaluši sēdējām tribīnēs, viņi pliki
ņēmās pa skatuvi. Pirmo reizi saskārāmies ar globālās navigācijas sistēmu (GPS)
automobiļos. Tā gan ne vienmēr palīdzēja šoferiem, kas lielākoties nebija
vietējie.

Samarančam bija taisnība

Sidneja, 2000. gads

Spēles notika septembrī,
kad Austrālijā ir agrs pavasaris. Tomēr dažas dienas bija ļoti karstas,
ieskaitot to, kurā soļotājs Aigars Fadejevs izcīnīja olimpisko sudraba medaļu
50 km soļošanā.

Olimpiskais ciemats bija
uzbūvēts bijušās izgāztuves vietā. Tajā bija gan mājas, gan arī
konteinerveidīgas mītnes, ar kurām daži eiropieši nebija apmierināti. Toties
līdz daudzām sacensību arēnām varēja aiziet kājām.

Šķiet, pirmo reizi uz ielām
bija izveidota īpaša olimpiskā josla, pa kuru drīkstēja braukt tikai spēlēs
akreditētie transportlīdzekļi.

Austrālijai mūsu
olimpiskajā vēsturē ir nozīmīga vieta. No Sidnejas nāk olimpiskie čempioni
peldēšanā Ilze un Jānis Konradi, šo valsti olimpiskajās spēlēs godam
pārstāvējuši vēl vairāki latvieši. Savukārt Melburnā pirmo olimpisko zeltu
izcīnīja Inese Jaunzeme. Pašsaprotama bija vēlme pēc Latviešu nama, ko ar mūsu
olimpiskā atašeja Jura Zemīša palīdzību iekārtojām Sidnejas latviešu biedrības
ēkā. Tajā notika mūsu olimpisko laureātu godināšana, tur Baltiņš pazaudēja
savas slavenās ūsas, kad Vsevolods Zeļonijs izcīnīja bronzas medaļu, tur tika
aplūkots pirmais Igora Vihrova neatkarīgajai Latvijai izcīnītais olimpiskais
zelts.

Sidnejā piedzīvojām arī
pirmo dopinga skandālu, kas izraisīja diezgan lielu neuzticību Olimpiskās
vienības ārstiem un vadībai. Pirms tam šiem jautājumiem nepievērsām pietiekamu
uzmanību, jo nešķita, ka tā arī mums varētu būt akūta problēma.

Pirmo reizi kāds mūsu
augstas klases sportists – riteņbraucējs Romāns Vainšteins – atteicās
piedalīties olimpiskajās spēlēs, paziņojot, ka viņa uzdevums ir kļūt par
pasaules čempionu, ko viņš arī izpildīja.

Kopumā spēles nebija pārāk
pompozas un pārspīlētas. SOK prezidentam Huanam Antonio Samarančam bija pilnīga
taisnība, noslēguma ceremonijā sakot, ka šīs bijušas visu laiku labākās spēles.

LOK pret SOK

Soltleiksitija, 2002.
gads

Spēles sākās pusgadu pēc
11. septembra teroraktiem Ņujorkā un citās vietās. Divus mēnešus bija diezgan
lielas šaubas, vai sacensības vispār notiks.

Draudu ēna tomēr bija
jūtama. Visi zemapziņā it kā gaidīja, ka tūlīt kaut kas slikts atgadīsies. Jo
kur gan atrast pateicīgāku mērķi par olimpiskajām spēlēm, lai pievērstu visas pasaules
uzmanību. Paldies dievam, nekas tāds nenotika, jo bija sākusies amerikāņu cīņa
ar terorismu, kas notika gan pilsētas ielās, gan olimpiskajos objektos – tik
stingra kontrole un pārbaudes iepriekš nekur nebija pieredzētas. Šī rīcība
attaisnojās, un amerikāņi atguva pašapziņu, ka viņi savā valstī spēj nodrošināt
kārtību.

Pēc LOK atjaunošanas pirmo
reizi spēlēs piedalījās mūsu hokeja komanda, un Amerikā ieradās pirmie latviešu
hokeja fani, kas gan ātri saprata, ka olimpiskās spēles nav gluži tas pats, kas
pasaules čempionāts.

Pirmo reizi arī ziemas
spēlēs bija Latviešu nams, kuru apmeklēja arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Viņa izmantoja savas psiholoģes prasmes un vairāk nekā divas stundas strādāja
ar Sandi Prūsi, palīdzot viņam atgūties pēc dopinga skandāla.

Pirms braukšanas uz
Soltleiksitiju man bija jāizcīna zināma cīņa ar SOK Izpildkomiteju, kura bija
pieņēmusi lēmumu Prūsi izdzīt no olimpiskā ciemata, kaut gan spēļu
Organizācijas komiteja iepriekš bija deklarējusi, ka viņš drīkstēs tajā uzturēties,
jo, sacensībām sākoties, diskvalifikācijas termiņš būs beidzies.

Šo lēmumu pārsūdzējām
Starptautiskajā Sporta arbitrāžas tiesā un uzvarējām SOK. Soltleiksitijā šīs
tiesas lēmums numur viens bija par labu Latvijai. Pēc tam līdzīgu sūdzību
iesniedza amerikāņi, bet zaudēja. Viņu lietā gan bija citi apstākļi.
Pateicoties mūsu uzvarai, SOK pieņēma lēmumu, kas sportistiem, kuri bijuši
diskvalificēti ilgāk par sešiem mēnešiem, nākamajās spēlēs aizliedz piedalīties
neatkarīgi no tā, ka diskvalifikācijas termiņš jau beidzies.

No SOK prezidenta Roges
viedokļa mēs aizstāvējām dopingotāju. Kaut gan būtībā mēs aizstāvējām principu,
ka par vienu pārkāpumu divreiz sodīt nevar, ja tas nav iepriekš atrunāts. Par
savu taisnību jācīnās neatkarīgi no tā, cik autoritatīva ir tā organizācija,
kas pauž pretēju viedokli. Toreiz pret mums bija arī diezgan spēcīgs
sabiedriskais spiediens. Piemēram, Monako princis, pats būdams bobslejists,
trasē publiski atteicās ar Prūsi sveicināties un pēc tam pats apgāzās.

Hokejisti zaudēja jau
gandrīz uzvarētā spēlē ar Vāciju un neiekļuva labāko astotniekā. Tādu pašu
devīto vietu izcīnīja kamaniņu braucēja Anna Orlova, Prūsis palika pie
desmitnieka robežas. Izgāzās biatlonisti. Pēc Prūša dopinga lietas tika
pieņemti organizatoriski lēmumi, un uz kādu laiku es kļuvu arī par LOV
vadītāju.

Sudraba sirtaki

Atēnas, 2004. gads

Sudraba lietus. To nekādi
nav iespējams aizmirst. Ja no Viktora Ščerbatiha, Jeļenas Rubļevskas un
Jevgeņija Saproņenko mēs medaļas gaidījām, tad jaunā Vadima Vasiļevska sudraba
šķēpa metiens apliecināja Latvijas potenciālu. Viņš jau pieder tai paaudzei,
kas sporta gaitas sākusi neatkarīgā Latvijā. Starp citu, līdz pat priekšpēdējai
dienai vēl nebija skaidrs, kurš tiks iekļauts komandā – Vasiļevskis vai Kovals.
Lai gan šajā situācijā viņam bija izsniegta tikai akreditācijas karte, bet
biļete vēl ne, Vadims noteica: "Es jau zinu, ka braukšu." Rubļevskas
sudraba ēnā pazuda Denisa Čerkovska ceturtā vieta, kas arī bija ļoti augsts
rezultāts.

Ļoti patīkamas spēles. Atēnas
bija atradušas risinājumu, kā organizēt transporta plūsmas vecā pilsētā, kurā
ielu tīkls veidojies diezgan haotiski. Visai pilsētai apkārt un šķērsām vijās
otrā stāva maģistrāles. Rīgas pilsētas tēviem būtu ko pamācīties.

Paši grieķi teica, ka
viņiem nevienu brīdi neesot bijušas šaubas par savu spēju sarīkot labas spēles.
Ar viņu darbiem esot tieši tāpat kā ar sirtaki. Šī deja sākas lēni, bet beidzas
tik straujā ritmā, ka tie, kas nav grieķi, netiek līdzi.

Apkārt olimpiskajam
ciematam bija izvietotas zenītieroču baterijas, bet tajā pašā laikā varējām
iekļūt arī tur, kur nedrīkst. Jo grieķu drošībnieki nereti teica: "Ja ļoti
vajag, tad drīkst."

Desants un medaļa

Turīna, 2006. gads

Oktobrī kļuvis par LOK
prezidentu, dažas dienas pirms pašām spēlēm Turīnā izturēju ugunskristības SOK
sesijā, prezentējot Rīgu, pirms balsošanas par tiesībām 2009. gadā rīkot
olimpisko kongresu un SOK sesiju. Rīga gan neuzvarēja šajā cīņā, kongress
notiks Kopenhāgenā, bet mūsu galvaspilsēta arī nepalika pēdējā. Vispirms izkrita
Atēnas.

Citādi mana darbība Turīnā
daudz neatšķīrās no iepriekšējām spēlēm. NOK prezidenta, ģenerālsekretāra un
delegācijas vadītāja pienākumi atkarīgi no tā, kā viņi paši tos sadala.
Pilnvaru līmenis pieņemt lēmumus attiecībās ar spēļu organizācijas komiteju
visām trim šīm personām ir vienāds. Visu laiku esam strādājuši kā komanda.

Tiešām nebiju gaidījis tik
labu spēļu organizētību. Iespējams tāpēc, ka pēdējā brīdī premjers Berluskoni
un NOK prezidents, vienlaikus arī parlamenta deputāts Peskante aktīvi iesaistījās,
no Romas atsūtot organizatoru desantu, lai pabeigtu šo spēļu sarīkošanu.
Vienīgās neērtības sagādāja tas, ka bija trīs olimpiskie ciemati. Delegācijas
jutās sašķeltas. Piemēram, mūsu hokejisti nevienu citu Latvijas olimpieti tā
arī nesatika.

Tās bija spēles, kurās, Valsts
prezidentei klātesot, Mārtiņš Rubenis Latvijai izcīnīja pirmo medaļu.

Briča ceturto vietu
biatlona iedzīšanas distancē vērtēju kā medaļu. Madara Līduma pārsteidza ar
desmito vietu. Savdabīgi, ka viņu par to visi slavināja, bet Ilutu Gaili, kas
Soltleiksitijā arī bija desmitā, gandrīz vai nopēla. Mums vajadzētu būt
objektīvākiem.

Visjaunākā,
vistitulētākā

Pekina, 2008. gads

Uz Pekinu dodas vislielākā,
visjaunākā un vistitulētākā Latvijas komanda, kurā ir divi pašreizējie pasaules
čempioni. Šajās spēlēs jau startē neatkarīgā Latvijā dzimuši sportisti. Kanoe
airētājs Miķelis Ežmalis pilngadīgs kļūs, dzīvojot olimpiskajā ciematā.

Sieviešu basketbols,
modernā pieccīņa, vieglatlētika, BMX, svarcelšana, šosejas riteņbraukšana,
teniss, smaiļošana, džudo… Tik daudz cerību sporta veidu mums vēl nav bijis.
Uz Pekinu dodos ar lielu optimismu, bet rēķinos, ka būs grūti. Mūsu komandā ir
32 debitanti, bet olimpiskā atmosfēra uzspiež savu zīmogu. Var gadīties, ka
fiziskā sagatavotība nav izšķiroša, ka viss notiek galvā, un dažs šādā
situācijā pat var iegūt papildu stimulu.

Bet nebūs traģēdija, ja
visas cerības nepiepildīsies, jo bumba, riteņi un olimpiskie pieci apļi arī ir
apaļi. Var neizdoties tos atpiņķerēt vaļā. Bet jātur īkšķi un jāvēlas, lai
mūsējiem veicas. Un nevis uz citu neveiksmju rēķina, bet tāpēc, ka mūsējie ir
labākie.