Zīmogs gudrībai

Uz Gada balvu kā
labākais treneris mūsu valstī pretendē arī Latvijas BMX izlases dalībnieks un
galvenais treneris Ivo Lakučs. Lai arī viņš 2004. gadā LSPA ieguvis pedagoģijas
maģistra grādu sporta zinātnē, pēc sava audzēkņa Māra Štromberga uzvaras
Pekinas spēlēs Lakučs Olimpiskās solidaritātes programmas ietvaros sešas
nedēļas ASV piedalījās starptautiskās treneru mācībās ICECP. – Amerikāņiem
būtu jābrauc mācīties pie tevis! Tu sagatavoji olimpisko čempionu, kas viņus
uzvarēja.– (Smejas) Tieši
tāpat teica arī ASV Olimpiskās komitejas pārstāvji. Bet šīs mācības nebija
šauri specifiskas. Tās vairāk palīdzēja veidot kopainu. Un es tomēr esmu jauns
treneris. Man bija ļoti vērtīgi uzzināt, kā citi risina līdzīgas problēmas. Man
radās daudzas jaunas idejas.Starp citu,
konkursā uz vietu šajās mācībās pieteicos pavasarī, kad vēl biju sagatavojis
tikai Eiropas čempionu (smejas)…– Kas bija
pasniedzēji?– Galvenokārt
Delaveras universitātes mācībspēki un sporta zinātnieki, savā pieredzē dalījās
arī vairāki ASV garo distanču skrējēji. Arī Felpsa treneris.Es vairāk guvu
apstiprinājumu savām idejām, tam, ka līdz šim esmu rīkojies pareizi, nekā
dzirdēju ko jaunu. Tika atkārtotas daudzas mācības, kuras biju apguvis mūsu
Sporta pedagoģijas akadēmijā. Bet arī tas bija vērtīgi, jo apstiprināja, ka
lielceļš visiem ir viens.Redzēju, kā
trenējas amerikāņi, kas pamatoti uzskata, ka viņu sistēma ir tuvu pilnībai. Zinu,
kā to darām mēs, kam liekas, ka mums nav nekā… Savā ziņā mums patiesi nav
nekā. Savus sportistus neaudzinām, viņi nemācās, neaug. Tikai trenējas, dara,
ko treneris liek. Mūsu sportisti neiet uz bibliotēkām, nepēta citu pieredzi,
necenšas izprast, kas un kā būtu jādara, lai uzlabotu savu sniegumu.Mūsējiem jau nav
arī īsti kur to darīt. Amerikāņu sporta zinātnieki eksperimentē un ar
rezultātiem iepazīstina trenerus, piedāvājot viņiem pilnveidot savas metodes.
Tu vari pētīt, analizēt. Mēs vairāk šaujam uz dullo. Izdomājam, ka tā vajadzētu
būt, un uz priekšu! Viņi strādā komandās, pārbaudot katru soli, veicot pamatīgu
izpēti. Treneriem nemitīgi ir iespējams iegūt svaigu informāciju, un visu
tehnisko nodrošinājumu, lai uz tās bāzētās metodes varētu īstenot.

– Kā tad tev un
Mārim Štrombergam Pekinā izdevās visus trīs amerikāņus uzvarēt?!

– Ar Dievpalīgu…
Varbūt uzminēju pareizos gājienus. Galu galā arī man ir idejas! Balstoties uz
savu braucēja pieredzi, trenera zināšanām un intuīciju biju izveidojis savu
gatavošanās sistēmu, bet tai trūka zinātniska pamatojuma. Man nebija apštempelētas
apliecības, ka daru pareizi.

– Tagad zini,
cik liela ir atšķirība zinātniskajā un tehniskajā nodrošinājumā. Ko mums tagad
darīt? Vaimanāt?

– Nekādā gadījumā.
Jāsper solītis uz priekšu, jāmeklē idejas, tās jākrāj un pamazām jāsāk īstenot.
Jācenšas konkurentus pārspēt citos veidos.

Pekinā amerikāņus
uzvarējām jau pirms sacensībām. Ieradāmies tikai divas dienas pirms starta un
tūlīt noteicām toni BMX nometnē. Ar visādiem taktiskiem gājieniem treniņos,
sadzīvē, arī tajā neplānotajā brīvdienā, ko visiem sagādāja lietus. Mēs sakāvām
konkurentus pirms starta, atņemot viņiem pārliecību.

To tagad atzina arī
ASV izlases galvenais treneris Maiks Kings. Atcerēsimies 21. augustu Pekinā.
Vajadzētu turpināt un pabeigt cīņu par medaļām, bet līst nemitīgs lietus, un
neviens nezina, ko darīt šādā neplānotā brīvdienā. Absolūtais vairākums un arī
amerikāņi to tā arī uztvēra kā brīvdienu. Bet mēs no rīta aizgājām uz svaru
zāli, jutāmies kā ikdienā, rīkojāmies, kā parasti tādās treniņdienās, kurās
līst lietus. Austrālieši brīnījās, ko jūs, dullie, dienu pirms fināla
satrenēsieties?! Bet ne jau tādēļ mēs to svarus tur cilājām. Olimpiskās spēles
ir īpašas sacensības, bet ķermenis par to neko daudz nezina. Mēs ķermeni
darbinājām normālā režīmā, nevis ļāvām nīkt stresā. Pēcpusdienā vēl pa asfaltu
ar ričukiem pabraucām sprinta kāpinājumus. Kings savējos arī mudinājis pabraukt
sprintiņus, bet šie piekrituši to darīt tikai tad, kad ieraudzījuši mūs minam
pedāļus. Tas jau viņiem bija kārtīgs psiholoģisks dūriens ribās. Šādās sacensībās
svarīgi vienmēr un līdz galam ievērot savu stilu.

– Biji arī kādā
viņu BMX bāzē?

– Jā, tajā pie San
Djego, kur uzbūvēta Laošanas olimpiskās trases kopija un kurā viņi mūs pirms
Pekinas patrenēties neielaida. Tagad gan par to ļoti atvainojās.

– Kas tajā bez
trases olimpiskās konfigurācijas vēl bija īpašs?

– Visi speciālisti
sastopami turpat uz vietas. Nav, piemēram, pie masiera jābrauc 110 kilometri kā
mums no Valmieras. Turpat ir arī sporta zinātnieki. Biomehāniķi viņu BMX
braucējus jau pēta. Kā pareizi likt kāju uz pedāļa, pārnesumi, auguma
proporcijas, muskuļu masa… Ar viņu speciālistiem runājot, nopratu, ka jaunumi
jau ir atklāti. Tikai pirms pašām spēlēm viņi negribēja riskēt un mainīt
treniņu metodiku.

– Kā sagatavot
olimpisko čempionu, tas taču ir valsts noslēpums, ko nemaz nedrīkst atklāt!

– Protams. Es jau
arī neatklāju! (Smejas) Katrā ziņā, šādos semināros vismaz nojausma par
jaunākajiem virzieniem rodas. Ņem pats lāpstu un roc tālāk.

– Tagad tev ir
arī rakšanai izsniegta starptautiska licence?

– Nē. Man vēl
jāizstrādā savs projekts par BMX sportistu izaugsmes stratēģiju. Kas dažādos
vecumos jādara tiem, kas grib gūt tādas pašas uzvaras kā Māris Štrombergs. BMX
ir unikāls. Tajā par Eiropas čempionu var kļūt jau sešu gadu vecumā. Es
uzskatu, ka pirms deviņu gadu vecuma nopietnās sacensībās piedalīties
nevajadzētu. Kā man to iestāstīt azartiskajiem Latvijas bērnu vecākiem?!

Ar savu darbu
centīšos pārliecināt trenerus, ka sešu gadu vecumā bērnam vēl nav
jāspecializējas ne BMX, ne basketbolā, ne slēpošanā, ne arī kādā citā sporta
veidā! Bērns vispirms jāattīsta vispusīgi – jāmāca gan bumbu driblēt, gan
kūleņus mest, gan braukt ar riteni. Vecāku vēlme ieraudzīt savu lolojumu kā
čempionu jau agrā bērnībā viņa izaugsmi var nobremzēt. Turklāt varbūt mēs par
BMX lielmeistaru gribam iztaisīt cilvēku, kas radīts peldēšanai vai
svarcelšanai.

Tieši BMX
specializēties vajadzētu sākt vienpadsmit gadu vecumā. Līdz tam šī sporta veida
tehnikas apgūšanai būtu jāvelta 20 procenti treniņdarba.

– Kad šis darbs
jāpabeidz?

– Aprīļa beigās
projekts jāaizstāv Lozannā. Tad saņemšu sertifikātu, ka esmu beidzis Olimpiskās
solidaritātes Starptautisko treneru izglītības programmu ICECP. Daudz
svarīgākas par šo formalitāti ir idejas un kontakti, ko esmu guvis. Mans
redzējums sportā kļuvis plašāks.

– Būsi vēl
pilnvērtīgāks Latvijas izlases galvenais treneris!

– Katrā ziņā nebūšu
vienmuļš. Varēšu rast sportistiem jaunu motivāciju trenēties.

– Māris
Štrombergs rīkojas pareizi, slēdzot līgumu nākamajam gadam ar ASV komandu?

– Par līgumu
Latvijā atkal mazliet pārprasts. Tajā nav ierakstītas nekādas astronomiskas
summas. BMX nav NBA! Tas pat nav tāds līgums, kādus slēdz šosejas
riteņbraucēji. Māris vienkārši meklē jaunu motivāciju sacensībās citā vietā.
Eiropā viņš visu un visur jau ir uzvarējis. Amerikā Māris pēc iepriekšējā
četrgadu cikla atelposies, pacīnīsies jaunos apstākļos, citā konkurencē
Ziemeļamerikas čempionātā. Velofirma Free Agent Mārim palīdzēs ar
inventāru, nodrošinās dzīvošanu un ceļu uz sacensībām, kas tajā krastā ir daudz
garāks nekā mūsu kontinentā.

– Kā viņš tur
bez trenera iztiks?

– Olimpiskā cikla
pirmajā gadā treneris nav tik daudz nepieciešams. Viņš brauks mierīgi, viņam
nebūs nekāda uzdevuma uzvarēt. Protams, viņš to gribēs, viņš ir uzvarētāja
tips! Galvenais būs iedzīvoties, vēl vairāk izprast sevi, lai atkal īstajā
vietā un īstajā brīdī varētu izdarīt tieši to, ko vajag. Tā mums tāda
ilglaicīga plāna sastāvdaļa. Nevar prasīt katru gadu vienas un tās pašas
uzvaras un pēc četrām vasarām atkal olimpisko zeltu.

– Kāda ir
amerikāņu interese šajā projektā?

– Viņiem sportu
balsta sponsoru nauda, Amerikā nav sporta ministrijas. Viņiem svarīgs ir
olimpiskā čempiona tituls. Viņi atkal varēs teikt – arī stiprākais čalis
pasaulē atkal brauc Amerikā! Mārim sezona sāksies jau janvārī.

Dainis CAUNE

Ivo Lakučs

Latvijas BMX
izlases galvenais treneris,

Eiropas eksčempions

Svars  95 kg

Augums          190 cm

Dzimis            1979. gada 4. martā Valmierā

Izglītība            beidzis Valmieras 5. vidusskolu, ieguvis
maģistra grādu LSPA

Sportā            ar BMX nodarbojas kopš 1988. gada 4.
septembra, kad Latvijā šajā sporta veidā notika pirmās sacensības. Trenējies
arī kalnu slēpošanā, basketbolā un treka riteņbraukšanā. Divu olimpisko spēļu
dalībnieks (2000. g. riteņbraukšanā trekā, 2008. g. BMX)

Lielākie sasniegumi

            1997. g. – pasaules junioru čempions
BMX

            2000. g. – 8. vieta olimpiskajās
spēlēs komandu sprintā trekā

            2001. g. – pasaules vicečempions BMX

            2002. g. – Eiropas vicečempions BMX

            2003. g. – Eiropas čempions BMX

            2005. g. – Eiropas vicečempions BMX

            2006. g. – Eiropas vicečempions BMX

            2007. g. – 12. vieta Eiropas
čempionātā BMX

            2008. g. – 3. vieta Eiropas
čempionātā

Ģimenes stāvoklis    neprecējies, ir draudzene Līga

Vaļasprieks   spiningošana

2008. gada 22.
augusts. Ivo Lakučs sveic
Māri Štrombergu, kurš nule kļuvis par vēsturē pirmo olimpisko čempionu BMX

Foto: Dainis Caune,
Sports

Ielauzumā

Mūsu sportisti
neiet uz bibliotēkām, nepēta citu pieredzi, necenšas izprast, kas un kā būtu
jādara, lai uzlabotu savu sniegumu