Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 104 Dzīvesveids

Latvietis uz krievu kaujas mākslas takas

"Es
domāju, – mani te nositīs. Visus vingrinājumus pret mani izpildīja ar pilnu
spēku, treniņmaisu varbūt saudzēja vairāk – tas no sitieniem, spērieniem un
triekšanās pret grīdu var arī pārplīst, būs skāde, bet ko mani taupīt!" tā
savus pirmos soļus Kadočņikova kaujas mākslas skolā Krievijas pilsēta
Krasnodarā atceras ogrēnietis Egils Helmanis. Viens no tiem, kam pašmācības
ceļā apgūtā kaujas māka kļuvusi teju par dzīvesveidu.

Skarba
atmosfēra ir ikdiena šai skolai, kas nav orientēta uz smalkiem jaunskungiem.
(Savulaik viena no čekas aģenta sagatavošanas metodēm bijusi iesēdināt viņu
kamerā pie īsteniem zekiem un tad iepludināt ziņu, ka šis ir stukačs, proti,
nodevējsja izdzīvos, būs lietaskoks, ja ne – meklēs nākamo.) Papildus
tam Egila debija Krasnodarā ietrāpījās laikā, kad Latvija nule bija deklarējusi
neatkarību, ko lielum lielā daļa turieniešu uzskatīja par vissmagāko nodevību. "Nosaukt
par latvieti – tas tolaik bija lielāks apvainojums nekā nozākāt vissmagākajiem trīsstāvīgajiem.
Un es, nodevēju nācijas pārstāvis, mēģinu iekļūt faktiski Krievijas
militarizētā struktūrā! Tās bija murgainas dienas," rāmi stāsta Egils. Gan
runas manierē, gan vaibstos un raženajā augumā labi saskatāma līdzība ar viņa
brālēnu Latvijas izlases basketbolistu Uvi Helmani.

Mērķis baciļiem

Daudzi ar
smīnu klausās stāstus par to, kā no slimīga pusaudža izaug spēkavīrs. Lūdzu,
skeptiķi: Egils ir ideāls piemērs šim variantam. Vismaz pats tā stāsta.
"Biju padomju medicīnas moceklis. Likās, vai katra slimība, kas vien
nākusi pasaulē, uzskatīja par savu pienākumu atrast mani," saka Egils, un
pat vēl pēc gadu desmitiem nevar nenodrebinoties atcerēties toreizējo medicīnas
servisu. "Bija jānodod kuņģa sula. Divas stundas rīstīdamies, mocīju iekšā
gumijas šļauku. Atnāk medmāsa: "Ko, vēl nekā? Tad palēkā uz vienas kājas,
tā, tagad uz otras – labāk tecēs!" Un tā pa pusstundai uz katras
spriņģoju… Slimnīcās vai sanatorijās pavadīju vairāk laika nekā skolā, – ko
tur brīnīties, ka mācījos viduvēji, bet īpaši man riebās fizkultūra."

Intuitīvi
jutu, ka te kaut kas būtisks tiek laists šķērsām, ka kaut kādu normatīvu
izpildi prasa rezultātu pēc, nevis, kā uz papīra sludināja, lai veidotu
harmonisku cilvēku.  Jau vēlāk dzirdēju
teicienu "fizkultūra – tas ir līdz absurdam novests sports" un
nodomāju – re, cik precīzi noformulētas manas tālaika izjūtas.

Savu pirmo
veselības programmu Egils izprātoja pats: "Apriebās nīkuļot! Sāku ar
nelielu rīta skriešanu. Nekas – tīri labi. Lieku slodzes klāt (garāka distance,
papildus vingrinājumi) – un aiziet tā lieta! Laikam pratu ieklausīties, ko saka
priekšā organisms, varbūt palīdzēja intuīcija, bet nostājos uz kājām. Pamatīgi
un uz visiem laikiem. Mans veselais saprāts diktēja – sportot tik daudz, kamēr
šī nodarbe kalpo veselībai, nevis kaut kādu absurdu rezultātu sasniegšanai. Ja
ir otrādi, tad rodas tās sastieptās saites, locītavas, muguras, likstas, ar
kurām daudzi profesionāli sportisti mokās visu mūžu."

Kauties vai vadīt cīņu

Astoņdesmito
gadu beigās un deviņdesmito sākumā austrumu cīņas bija īpatnējs romantisma un
spēka apliecinājuma apvienojums: neparasta cīņasprasme plus austrumu
filozofijas vēsmas. Tagad Egils par īpašo austrumu cīņu filozofiju pasmīn,
sakot, ka, piemēram, galda tenisistu treneris var būt daudz dzīvesgudrāks nekā
cīkstoņu audzinātāji…

Arī toreizējam
divdesmitgadniekam Egilam sākotnēji licies, ka tas ir vienīgais ceļš, kā audzēt
spēku – pavēlu, bet nu ar dubultu sparu atraisījušos. "Reizēm gāju
vairākās treniņgrupās vienlaikus – četras stundas dienā uz karatē,
teikvondo," atceras Helmanis. "Nodarbībās iegūtais lieti noderēja
apsardzes firmā, kur piepelnījos. Tas bija pats bandītisma ziedu laiks, nu,
šajā ziņā mani ne ar ko nepārsteigt. Taču katrā konfliktsituācijā, ko tā vai
citādi nācās atrisināt, aizvien biežāk izjutu, cik manas zināšanas un prasme ir
ierobežota. Es varēju apturēt agresoru, sitot pirmais, satverot viņa roku vai
ieroci u.tml, bet kopumā nespēju kontrolēt situāciju, izprast un vadīt
pretinieka rīcību. Un kas gan man to būtu iemācījis?

Faktiski visi
mūsu "skolotāji" šo titulu piešķīra paši sev pēc principa – esmu tik
un tik gadus trenējies – tagad varu mācīt citus, jo ilgāk trenēju, – jo labāks
speciālists esmu. Cits, jūtot, ka ar gadiem spēks iet mazumā (bet tas bija vienīgais
valis, uz kā balstījās visa viņa cīņas prasme), trenera karjeru izvēlējās kā
vienīgo glābiņu, lai aizķertos šajā tirgus nišā, jo neko citu neprata.
Negribēju apstāties šajā līmenī."

Sabiedrību šokējuši
vairāki gadījumi, kad pusaudži nežēlīgi izrēķinās ar saviem vienaudžiem. Egils
uzskata, ka daudzus asiņainus konfliktus radījusi vēlme visas problēmas
atrisināt pirmām kārtām ar spēku. No ikdienas konfliktiem, kuros kā vienīgais
arguments kalpojusi beisbola nūja, diemžēl līdz pat mūsu bruņotajiem spēkiem,
kuros priekšstats par tuvcīņu  ir Rembo
līmenī. Egils pie Latvijas armijniekiem uzprasījies pats, brīžiem tā kā
uzklausīts, bet sadarbība tomēr nav iznākusi.

Pirmā mācībstunda

Saticis
bērnības draugu, ar kuru cīņu treniņos puds putekļu no sitamajiem maisiem
ieelpots. Viņš stāstījis par kādu vīru, kas Krievijā pats visu ceļu no A līdz Z
izgājis, tagad izlēmis savu prasmi jaunajiem nodot. "Cita ceļa sev
neredzēju. Jābrauc turp," turpina Egils Helmanis. "Tiku līdz
Krasnodarai. Kur tālāk? Ne mazākās nojausmas. Iztaujājot desmitiem cilvēku, pēc
aptuveniem orientieriem nonācu pie bijušās armijnieku kara bāzes pilsētas
nomalē.

Liekas, pašu
Kadočņikovu visvairāk pārsteidza tas, ka kaut kāds latvietis mērojis tādu ceļu,
lai pie viņa mācītos. Nepatrieca, bet izsauca mani uz divcīņu. Viņš jau toreiz
bija sirms, kalsns vīrs, augumā apmēram metru septiņdesmit, septiņdesmit pieci.
Tikai vēlāk uzzināju, ka Aleksejs Kadočņikovs ir arī Krievijas Zinātņu
akadēmijas loceklis, vairāku desmitu grāmatu un simtu publikāciju autors.

Domāju, jācīnās
saudzīgi, ar cieņu, lai vecajam vīram nenodarītu pāri. Bet notika, lūk, kas:
sirmais vīrs apstrādāja mani kā puišeli. Neraugoties uz to, ka, līdzko pierima
pirmā pietāte, centos turēties pretī, cik spēju. Viņš strādāja pirmām kārtām ar
prātu, nevis aklu spēku.

Kadočņikova kaujas
māksla balstās dažādās mūsdienu zinātnes jomās: fizikā, anatomijā, biomehānikā,
fizioloģijā, ergonomikā, psiholoģijā. Piemēram, katrā cilvēkā ir tik daudz
"skrūvju" (proti, kaut sīku, bet locekļu, saišu, kas regulē mūsu
kustības), par kuru esamību viņš pat nenojauš. Re, pagriežu tev plaukstu, un
tev četras kustības ir sasietas, paralizētas. Vēl pagriežu – jau 16. Vēl – un
200," rāda Egils. It kā nesāp, bet man vairs nav prātā karstā kafija uz
galda.

Ūdensšķirtne dzīvībai

Nespeciālists
Kadočņikova kaujas mākslu var viegli sajaukt ar sporta divcīņām – boksu,
džiudžitsu, sambo, džudo un līdzīgām. "Jā, šīs sistēmas lieliski attīsta
izturību, ātrumu, spēku, veiklību, kā arī citas fiziskās un psiholoģiskās
īpašības. Ūdensšķirtne ir tā, ka Kadočņikova kaujas māksla māca būt gatavam
cīņai uz dzīvību un nāvi.

Esmu bijis
šādās situācijās. Un desmitajā reizē ir tāpat kā pirmajā. Sākumā šausmu sajūta
burtiski stindzina muskuļus, paralizē visas kustības. Īpaši negatavojoties, šīs
sajūtas pārvarēt nevar. Tāpēc, piemēram, aizstāvēties pret uzbrucēju ar nazi
iemācīties nevar, ja ierocis ir no gumijas – to redzēju Latvijas armijā. Pie
Kadočņikova trenējāmies ar īstu, tērauda nazi. Pēc pusstundas visi bija asinīs,
toties zināja, ko darīt īstās nāves briesmās."

Skola un ideoloģija

Ir lietas,
kuru dēļ Kadočņikova kaujas māksla varētu likties nepieņemama ne tikai Gardas
kungam, bet katram radikālāk noskaņotam latvju patriotam. Jo šīs mākslas
teorētiskajā pamatojumā nacionālšovinistiskā propaganda lien ārā kā īlens no
maisa. Minēta ne tikai krievu kareivju varonība 1. un 2. pasaules karā – gan
tuvcīņās ierakumos, gan izlūkgājienos, bet arī senāki notikumi – tostarp
uzvaras pār polovciešiem un hazāriem, pečengiem un Bizantiju, Napoleonu, kā arī
baltiešu ordeņiem.

"Tāda
dzīves uztvere ir vairumam krievu – jo, izņemot pagātnes uzvaras kaujas laukos,
viņi ne ar ko īpašu lepoties nevar," saka Egils. "Taču, ja ir iespēja
no viņiem kaut ko iemācīties, pārņemt – kāpēc to nedarīt?"

Drūmi, bet sirsnīgi

"Dzīve
Krievijā ir skarba. Dzīvojām četri vienā istabiņā, ko par kopmītni nesauktu pat
optimistiskākie šā kopdzīves veida piekritēji," stāsta Helmanis.
"Baltieši turp brauc reti. Vairāk baltkrievi, ukraiņi arī. Kādas tur dušas
pēc treniņiem! Bijām laimīgi, ja no krāna aukstais ūdens sūcās.

Pilsētiņa,
tieši tāda, kā iedomājamies Krieviju: pelēki nami, ikdienas likstu nomākti
iedzīvotāji. Trenējāmies četras reizes pa divām stundām dienā. Naudu katrs bija
sagādājis tikai ceļam un askētiskai iztikai. Krievijā iepazinu ne tikai naidu
un vienaldzību, bet arī to vārdos neizsakāmo īpašību, ko sauc par krievu
dvēseli. Neatceros, kas reiz mājupceļā par ķibeli gadījās, bet  iestrēgu vismaz uz diennakti. Kabatā – ne
kapeikas. Pienāk tantiņa: "Dēliņ, ēst gribas?" Laikam latviskās
mentalitātes dēļ pat nekā neatbildēju. Te viņa man ko ber kabatā. Sākumā domāju
– kapeikas. Nē, izrādās, pīrādziņus."

Goda tiesa un kūlenis

Egils joprojām
cenšas vismaz reizi gadā aizbraukt uz Krasnodaru, kaut gan ne ceļš nav kļuvis
ātrāks, ne uzturēšanās armijnieku kopmītnē – komfortablāka. Pārējā laikā viņš
vada treniņu grupas visdažādākās fiziskās sagatavotības un vecuma
interesentiem.

Par to, vai kaujas
mākslu nācies pielietot ikdienā, Egils stāsta nelabprāt: "Gandrīz vai
garlaicīgi – nāk virsū viens ar koku, un tu jau iepriekš zini, kur aizlidos
uzbrucējs un kur – milna."

Toties viņa draugs
Igors atceras epizodi kādā Ogres bārā. Egils sastrīdējies ar savu otro pusīti.
Viņš aizgājis mājās, viņa, uzmetusi lūpu, palikusi pie galdiņa, un lai kaut
neklātienē ieriebtu, sākusi koķetēt ar puišiem pie blakusgaldiņa. Pēc brīža
iezvanījies Egila telefons. "Drāz šurp, izskatās, ka tavējā iekūlusies
ziepēs!" jau pēc Egila paziņas bārmeņa balss varējis just, ka joki mazi.
"Egils viņus – pretinieki bija trīs – burtiski izsmērēja pa sienu,"
atceras Igors.

Izrādījies, ka
piekautie ir no toreiz ietekmīgākā grupējuma "Pārdaugava", un tas
draudēja ar ļoti lielām nepatikšanām. "Egilu izsauca uz bandītu goda
tiesu, uz to neierasties nozīmēja tikpat kā parakstīt sev nāves spriedumu.
Nezinu, vai 21. gadsimtā bandītiem šie likumi vēl cieņā, bet toreiz, tā kā
Egils bija aizstāvējis sievas godu, viņu attaisnoja," stāsta draugs.

Sigala cienīgais
gājiens kopdzīvi neglāba. Egils nu jau daudzus gadus ir viens. Tāds palaikam ir
fanātiķu liktenis – visgrūtāk ir tiem, kas viņiem dzīvo vistuvāk.

Vienu epizodi, kur
kaujas mākslas skolā iegūtā prasme acumirklī orientēties un mobilizēties,
izglābusi dzīvību, Egils atceras: "Braucu ar motociklu, un pēkšņi no
sānieliņas tieši priekšā izlien pikaps. Ietriecos tajā un redzu – lidoju virsū
milzu ozolam. Tikai prasme acumirklī pieņemt vienīgo pareizo lēmumu glāba manu
dzīvību – atsperoties pret moci, man izdevās mainīt sava lidojuma trajektoriju,
faktiski pagriezties gaisā, un es aizlidoju garām kokam. Mocis sašķīda
gabalos."

Arnis ZVIRBULIS

 

Tukšām rokām. Kadočņikovs māca Egilu, ko darīt, ja
pretiniekam ir pamatīgs koks, bet tev nekā

 

Viss kā
īstenībā.
Treniņos Krievijā
pēc cīņas beigām asinīs esot abi pretinieki. Taču citādāk kaujas mākslu apgūt
nevarot. Tumšiem matiem – Egils Helmanis

Foto: no Egila
Helmaņa personiskā arhīva