Viena vienīga mānīšanās…

Martā Rīgā uz paklāja iznāks visa Eiropas cīņas sporta elite. Arī Armands Zvirbulis, kas šogad cer kļūt par divkārtēju olimpieti. Tiesa, Arēnā Rīga Rio ceļazīmes nedalīs, bet tie eiropieši, kuri nebūs startējuši Eiropas čempionātā, nedrīkstēs piedalīties atlikušajos olimpiskajos atlases turnīros.

Cīņas sportā pagaidām par Rio olimpieti kļuvusi tikai Anastasija Grigorjeva. Zvirbulim un pārējiem pretendentiem atlikušas trīs iespējas. Šķiet, ka daudz, bet —kā sakaArmands Zvirbulis — arī ukrainis un armēnis cer kvalificēties kādā no šiem turnīriem un cīņu gaida, dīdoties kā uz nažiem. Un tā līdz 8. maijam, kad būs zināmi visi olimpieši.

— Iepriekšējās kvalifikācijas sacensībās tev pietrūka pavisam nedaudz, lai jau varētu kļūt par Rio olimpieti. Tu uzvarēji gan baltkrievu, gan itālieti, bet zaudēji azerbaidžānim. Tas vieš cerības, ka nākamajā posmā pieveiksi arī trešo pretinieku. Bet vispirms pastāsti, ko būtisku tev ir iemācījis treneris Visvaldis Freidenfelds?

— Viņš man sniedza iespēju attīstīties. Visvaldis mani uzņēma sava kluba internātā, kas pavēra plašākas iespējas. Kad no Gulbenes pārcēlos uz Rīgu, mans pirmais treneris nepriecājās. Domā, ir patīkami, ja tev atņem labu audzēkni? Bet pēc četriem gadiem Gulbenes treneris Dzintars Abakoks man teica: „Armand, tas, ka tu aizgāji līdzi Visvaldim, bija pats labākais lēmums.”

— Tu man pilnībā neatbildēji uz jautājumu par Freidenfeldu…

— Visvaldis visu mūžu lielāku uzsvaru licis uz izglītību. Mani tas brīžiem bremzēja. Kad vajadzēja ar pilnu gāzi trenēties, es kārtoju ieskaites, eksāmenus un aizstāvēju bakalauru.

Varbūt šobrīd es būtu sasniedzis augstākus rezultātus un manā īpašumā būtu kāda vērtīgāka medaļa. Bet jebkurā gadījumā Visvaldis darīja pareizi, ka izglītību stādīja visaugstāk, jo varbūt ir tikai varbūt.

— Man viens motosportists reiz teica — kausu ledusskapī neieliksi!

— (Iesmejas.) Šis ir labs!

— Pirms pieciem gadiem esi teicis, ka tev Latvijā nav atbilstoša sparinga partnera. Vai šajā ziņā kaut kas ir mainījies?

— Tā joprojām ir problēma, tāpēc arī progress apstājas.

— Tad kāpēc tu nedzīvo ārzemēs, tur, kur ar cīņu nodarbojas vairāk?

— Tad man ir jādzīvo Krievijā, bet es negribu. Arī šobrīd es pietiekami bieži esmu prom, bet pēc trim citur nodzīvotām nedēļām man gribas mājās.

Man ir draudzene, arī mamma Gulbenē. Tētis nomira 2014. gadā. Es taču nevaru tā vienkārši ņemt un uz gadu aizbraukt.

— Tad tas nozīmē, ka sportam tavā dzīvē nav pati lielākā nozīme?

— Ir, ir! Bet — kā jau es teicu — pietiekami bieži esmu prom. Janvārī 21 dienu nebiju mājās. Savukārt februārī 19 dienas būšu prom.

Protams, man vajadzētu paņemt mantas un pārvākties. Bet ko darīt ar draudzeni? Ņemt līdzi, šķirties?

— Šķirties gan nē. Tu esi saderinājies.

— Jā, 21. maijā mums būs kāzas.

— Kad zvanīju, lai norunātu tikšanos, teici, lai tev par norunāto vēl atgādinu, jo tu mēdzot piemirst lietas. Tu esi aizmirsis, ko patiešām nozīmīgu?

— Nē, tā man nav gadījies. Bet, labi, ka tu vakar man atgādināji, jo paspēju jau mūsu noliktajā laikā sarunāt tikšanos ar brālēnu.

Reiz esmu aizmirsis, ka nākamajā dienā ir jālido. Es lidoju katru piektdienu no septembra līdz decembrim. Kādā piektdienā piecēlos vienpadsmitos un atcerējos, ka jau desmitos vajadzēja būt lidostā.

— Ko tu nogulēji?

— Sacensības Vācijā. Jau piecus gadus es cīnos Bundeslīgā. Tā ir neliela piepelnīšanās. Pateicoties Vācijai, esmu sportā noturējies. Tas ir līdzīgi kā LBL (Latvijas Basketbola līga), kurā, klubs spēlējot pret klubu, noskaidro valsts čempionu.

Šogad Vācijā es pārstāvu KSV Köllerbachklubu, iepriekšējos divus gadus biju TVAachen-Walheim, bet sāku ar KSV Seeheim. Es sāku otrajā līgā, tad mainījās svaru kategorijas un mani paņēma pirmajā līgā.

— Bundeslīgā eksistē arī sarunātās cīņas?

— Tās ātri vien atklāj. Sarunātās cīņās vairāk novērojamas finālos un pusfinālos. Ar to vairāk nodarbojas bulgāri, turki un moldāvi. Vācietis savu cīņu nekad nepārdos.

— Kāpēc izvēlējies kļūt par sportistu?

— Savas sporta gaitas es atceros kā ļoti gaišu notikumu. Esmu lauku bērns. Mēs vienmēr esam dauzījušies pa āru, spēlējuši hokeju, slēpojuši.

Piektās klases rudenī, stāvot autobusa pieturā, dzirdēju puikas runājam, ka viens no viņiem brauc trenēties sambo uz Gulbeni. Man iedegās acis. Kaut kādā veidā ar mammas palīdzību noskaidrojām, ka treniņi notiek pagrabtelpā iepretī policijai. Es pats iekāpu autobusā, aizbraucu, atradu zāli, kur sastapu treneri. Viņš noskaitīja, cikos sākas bokss, cikos karatē un cikos brīvā cīņa. Autobusa kustības grafiks vislabāk man sakrita ar brīvo cīņu. Bet arī visi tie, kas gāja boksā un karatē, agrāk vai vēlāk pārnāca uz cīņu. Skaidrojums tam ir gaužām vienkāršs — šajā sporta veidā uzreiz varēja cīnīties, karatē bija jātrenē tehnika tukšā gaisā.

— Kā tas ir — iziet uz paklāja un sākt cīņu…

— Pirmkārt, mani pavada nenormāls uztraukums. Es cīnos divdesmit gadus, bet tas nepāriet. Visvairāk es uztraucos, kad stājos pretī pretiniekiem, kuri man obligāti būtu jāuzvar. Savukārt megauztraukums ir, cīnoties ar tiem, kurus nezinu un nepazīstu, vienīgā informācija — esot vājš. Tu zini, ka viņš tev jāuzvar, bet apzinies, ka arī viņš pretosies un nepadosies. Psiholoģiski vieglāk ir iziet pret līdzīga līmeņa cīkstoņiem. Šāda cīņa būs vairāk balstīta uz pētīšanu, staigāšanu. Šādā cīņā jebkura kļūda dārgi maksās.

— Kas rada tevis pieminēto satraukumu?

— Nav ne jausmas. Varbūt atbildība par panākumiem?

— Kāds būtu iznākums, ja tu uz paklāja izietu ar vislielāko vienaldzību?

— Es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē.

— Bet kas tam traucē?

— Ja es uz šo jautājumu spētu atbildēt, tad sen jau būtu atradis iespēju, kā to apgūt.

— Tātad vislielākās uzvaras gūst vienaldzīgie?!

— Man liekas, ka viņi ir nedaudz vienaldzīgi. Kad iepriekšējo reizi biju turnīrā Dagestānā, pat tur pieredzējuši veči trinās, sakot, ka uznākusi sacensību mandrāža. Bet neviens no viņiem nav pasaules medaļnieks. Tiesa, viņi visi ir augsta līmeņa cīnītāji, bet tālāk arī netiek.

Man vislabāk gāja 2013. gadā. Es nebiju gatavs, nebiju trenējies. Man bija vienalga, gāju un uzvarēju.

— Tu dzīvē mēdz atkāpties no saviem mērķiem?

— Es vēl dzīvi īsti neesmu baudījis. Joprojām mana ikdiena ir tikai sports. Jebkurš cits sportu būtu pametis pēc tiem kritumiem un zaudējumiem, kurus esmu piedzīvojis es.

Esmu redzējis cīkstoņus, kuriem ar psiholoģisko sagatavotību viss ir vislabākajā kārtībā. Galvā viņš ir čempions, bet uz paklāja nespēj tikt pie punkta. Turklāt viņš strādā desmit reizes mazāk par mani. Domāju, ja viņš sāktu strādāt fiziski, salūztu arī psiholoģiski.

— Tev ir hobiji?

— Kādu laiku anketās rakstīju — motocikls. Tagad — pēc tēva aiziešanas — sāku aizrauties ar medībām, jo mantojumā palika ieroči.

— Esi mednieks? Es tieši pirms nedēļas darba darīšanās piedalījos medībās. Tās bija medības ar dzinējiem.

— Un, ja tev vēl ir ierocis un tu dzirdi, ka zvērs tuvojas, tad sirds aiz priekiem sitas.

— Iedomājies, tev tuvojas mežacūka, bet tavas bises gailis ir iestrēdzis. Ko tu dari?

— Tas atkarīgs no tā, cik cūka ir liela. Nazis vienmēr ir pie rokas. Ja mežacūka skrien ar galvu uz leju, tad viņa mēģinās tevi aizķert ar ilkni. Ja cūka ir maziņa, to var saķert pie skausta, bet ar otru roku ir jādur. Starp citu, ir mednieki, kas mežacūkas medī ar dunci. Trīs suņi ielenc cūku, neļauj tai aizbēgt, pienāk mednieks un cūku nodur.

— Kas tev medībās patīk vislabāk?

— Adrenalīns un tas, ka vīri savācas vienkopus. Pēc katrām medībām, ja kaut kas ir nomedīts, seko aknu cepšana un sēdēšana pie galda. Veči ierauj, runā. Reizēm ir tādas balles, ka vīri sēž divas dienas un nebrauc mājās. Tā, protams, gadās tikai tad, ja kāds no kolektīva nomedī dižu trofeju. Tad lielā loma autors visiem uzsauc kasti šņabja.

— Atgriezīsimies pie cīņas. Tev ir bijusi sajūta, ka ej uz paklāja, lai cīnītos par kaut ko fundamentālu?

— Tāda sajūta izteikti valdīja Londonas olimpiskajās spēlēs. Ejot uz cīņu, domāju ne tikai par sevi, domāju arī par vecākiem, kā viņi jūt līdzi. Es domāju par visiem, kas šo ceļu līdz olimpiādei gājuši ar mani kopā.

— Teici, ka pēc Londonas juties sagrauts. Šķiet, sportistam ir ļoti būtiski, neturpināt sevi vainot pēc zaudējuma.

— Jā, tā man arī psihologs teica. Esot jāiet tālāk, jāskatās uz priekšu.

— Sporta psihologs?

— Tieši tā. Bet es viņam neticu. Viņš saka visu to pašu, ko es jau zinu. Bet man vajag izdarīt tā, lai es par to nedomātu. Viss būtu labi, ja es trenētos un sacensībās man viss izdotos. Tad nevienā brīdī par sevi nešaubītos.

— Ar kādām domām tu dzīvo ikdienā?

— Domāju, ka drīz uzvarēšu. (Smejas.)

— Tavā draugu lokā ir sportisti ar labiem panākumiem?

— Ir. Anastasija Grigorjeva un Laura Skujiņa.

— Tu bieži ar viņām komunicē?

— Ar Anastasiju retāk, ar Lauru biežāk.

— Manuprāt, personību veido vide.

— Tu jau runā kā psihologs.

— Es to saku tāpēc, ka manā paziņu lokā ir bijuši cilvēki, kuri par visu sūdzas un neko nedara, lai uzlabotu savu dzīvi. Bet tad, kad no tādiem cilvēkiem sāc izvairīties, tu satiec citus — tādus, kas grib būt tur — augšā.

— Es sapratu domu. Ir jābūt pozitīvākam. Ir jātic tam, ko dari. Bet būs labi.

— Protams, ka būs. Zini, patiesībā jau viss arī ir labi, tikai vajag to pieņemt!

— Jā. (Pasmaida.) Tikai tad, kad visu zaudē, saproti, cik viss ir bijis labi.

— Mēs aizrunājāmies. Saki, kāds, tavuprāt, ir labs pretinieks?

— Tāds, kuru tu vari uzvarēt. (Smejas.)

— Bet iepriekš tu teici, ka pretiniekam ir jābūt stipram.

— Jā, bet uzdevums nav iziet uz paklāja un skaisti zaudēt. Uzdevums ir uzvarēt. Lai tiktu nākamajā kārtā, tev ir jāuzvar. Vienalga, uzvari ar vienu vai desmit punktiem, tā ir un paliek uzvara. Ja zaudē ar viena punkta starpību, tu pārdzīvo, ka varēji uzvarēt, bet, ja zaudē ar 10 punktu deficītu, tu sev pārmet un domā — johaidī, kā var tik traki zaudēt!

— Bet vai nav tā, ka tad, ja zaudē ar 10 punktiem, tas norāda uz to, ka pretinieks tiešām ir stiprāks?

— Vai arī esi cīnījies galīgi nepareizi…

— Ko tas nozīmē? Es nevaru iedomāties, ka skriešanā pēkšņi kāds sāk nepareizi skriet.

— Tu vari iet un ņemt punktus vai arī gūt tos no aizsardzības pozīcijas. Tās ir divas elementārākās taktikas.

— Vēl jau arī nozīme ir tam, kā tu mānies…

— Cīņa ir viena vienīga mānīšanās. Ir divi varianti, kā uzvarēt: nogurdinot vai apmānot.

— Pēc dabas, tu esi pacietīgs?

Nepacietīgs. Es nevaru darīt smalkus darbus, piemēram, ilgi zīmēt. Tāpat arī medībās. Ja jūtu, ka tuvumā dzīvnieku nav, sāku dīdīties un kustēties, savukārt mazākā pazīme par to, ka dzīvnieks tuvojas, mani sastindzina un liek sēdēt pacietīgi.

— Kā tev šķiet, nepacietība sportā atspēlējas?

— Protams.

— Atceries pēdējo reizi, kad dzīvē padevies?

— (Domā.) Pēc tēta bērēm man šķita — viss, es vairs necīnīšos. Man to vairs nevajag. Viss ir izsmelts. Mēnesi padzīvoju laukos un biju atpakaļ uz paklāja.

— Kāpēc?

— Prasījās. Kad atgriezos, jutos nenormāli labi, jutos spēcīgs. Es uzkāpu uz paklāja un redzēju, kā apmānīt, kā uzvarēt. Tas ir tas, kā vienmēr trūcis manā sagatavošanās periodā. Es vienmēr jūtos pārgatavojies un noguris.

— Tev ir rituāli?

— Nav. Bet ir bijuši. Pirms cīņas man vajadzēja pieķerties kokam, vienalga, vai tas būtu galds vai zaļojošs bērzs ceļa malā. Man bija pārliecība, ka koks dāvās spēku.

— Ar kādām izjūtām ir jākāpj uz paklāja?

— Ar domu, ka uzvarēsi. Ja tu pēc cīņas nepārdzīvo, tad tas nozīmē, ka biji sevi norakstījis jau pirms došanās uz paklāja.

— Pēc 2011. gada pasaules čempionāta teici, ka nemaz necerēji aizcīnīties līdz piektajai vietai…

— Toreiz man tāda sajūta bija pirmo reizi, vienalga — iznāks irānis, gruzīns vai turks, es iešu virsū un izlikšu sevi kā vēl nekad. Tā bija pirmā reize, kad jutos gatavs.

— Kas, tavuprāt, cīņā ir pats būtiskākais?

— Tas, par ko mēs runājām pašā sākumā, — psiholoģiskā noturība un ticība darbam, kuru esi sevī ieguldījis.

— Gadās, ka izjūti nepatiku pret pretinieku?

— Ir ļoti rupji cīkstoņi. Tādi, kas gatavi izdarīt visu, lai vinnētu.

— Kā tas ir — rupji?

— Ir tādi, kas baksta ar pirkstiem acīs, rauj aiz matiem vai kož. Dažs mēģina saķert un palauzt tev kādu pirkstu.

— Tu būsi Rio?

— Es cīnīšos. Bet, kā jau minēju sākumā, arī ukrainim, baltkrievam un turkam šo jautājumu uzdod. Arī viņi sēž uz nažiem.

— Šodien izlasīju, ka cīņa ir agresīvs balets.

— Tāpēc, ka mums ir apspīlēti tērpi? Cīņas sportu nekad nesapratīs tie, kas paši nav ar to nodarbojušies.

— Ko es nesapratīšu?

— Tu neizjutīsi. Tev pašam vajag pacīnīties, atrast līdzvērtīgu pretinieku un just, ka cīņā esat vienlīdzīgi, bet pēc divām minūtēm jūs abi esat tā piekusuši, ka knapi varat nostāvēt uz kājām. Bet tajā brīdī, kad viens no jums mānīsies, tu saņemsi pēdējos spēkus un liksi viņam domāt, ka gāzīsi. Viņš pretosies, acumirklī tu mainīsi taktiku un gāzīsi viņu uz otru pusi. Viņš gulēs uz muguras un viņam būs vienalga. Bet tev būs prieks. Tu būsi viņu apmānījis.

Armands ZVIRBULIS

Cīkstonis, svara kategorija līdz 86 kg

Dzimis: 1987. gada 11. septembrī Gulbenē

Augums, svars: 177 cm, 90 kg

Izglītība: mācījies Gulbenes vidusskolā, absolvējis Rīgas 84. vidusskolu, LSPA — bakalaura grāds pedagoģijā

Sportā: kopš 11 gadu vecuma

Pirmais treneris: Dzintars Abakoks, tagad — Visvaldis Freidenfelds

Lielākie sasniegumi sportā: 10. vieta 2012. gada Londonas olimpiskajās spēlēs, 5. vieta 2011. gada pasaules čempionātā, 1. vieta 2007. gada Eiropas junioru (U-20) čempionātā, 3. vieta Medved Grand Prix 2013. gadā

Ģimenes stāvoklis: saderinājies

Vaļasprieks: medības

Autori: Ralfs Dravnieks