Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Viensētu zemes prezidents

Solīds kungs baltās biksēs, lepnu kurzemnieka stāju. Arī mutīgs un mudīgs. Visu dzīvi, kuru jau rotā perfekti ķemmēts sirmums, viņš darbojas kā uz paklāja. Acīgi vēro situāciju un nemitīgi meklē iespēju satvērienam, lai izpildītu paņēmienu, kas dotu kārtējo punktu viņa mūža darbam. Visvaldis Freidenfelds ir Latvijas Cīņas federācijas prezidents, treneris, menedžeris…

Londonas olimpiskajās spēlēs brīvajā cīņā pirmo reizi Latviju pārstāvēs divi olimpieši, pirmo reizi startēsim arī dāmu konkurencē. Daugavpils treneru Ļubovas Kapulovas un Sergeja Kursīša audzēkne Anastasija Grigorjeva pērn pasaules čempionātā vēl cīnījās svara kategorijā līdz 55 kg, kurā kļuva arī par Eiropas čempioni. Šogad atlases turnīrā olimpiskajām spēlēm Anastasija kvalificējās lielāka svara kategorijā — līdz 63 kilogramiem. Varēja arī Laura Skujiņa. „Bet…” viņas treneris Freidenfelds šo īso vārdiņu velk skumjā tonī, „satraumējās.”

Krietni možākā balsī Freidenfelds runā par Armandu Zvirbuli (līdz 84 kg), kurš olimpisko ceļazīmi izcīnīja, gūstot piekto vietu pasaules čempionātā, kurā piedalījās 106 valstis. Šo skaitli Visvaldis Freidenfelds izceļ īpaši, vaicājot, vai ir daudz sporta veidu ar tik plašu pārstāvniecību. Un vēl viņš nemitīgi atgādina, ka Armands pirms olimpiskajām spēlēm sekmīgi beidz bakalaura studijas LSPA.

„Tiem, kurus es ņemu, jābūt galvai un tajā — prātam, otrkārt — jābūt raksturam,” sākot sarunu ar Sportu, uzsver Visvaldis Freidenfelds. „Tādam cilvēkam treneris var iedot gan paņēmienus, gan izturību, gan spēku. Protams, LOV jāpārbauda arī, vai ar motoru viss kārtībā. Tad var kalt arī olimpiešus. Bet dot dullam cilvēkam ieroci? Nu nē! Cīņa jau ir ierocis. Kalašņikovs ar rokām. Trakos brīvajā cīņā trenēt nedrīkst.”

— Vai tad brīvā cīņa ir bīstamāka, piemēram, par džudo?!

— Džudists jau prot darboties tikai tad, kad ieķeras drēbēs. Bet mēs tādus pie kājiņām un uzraujam augšā! Akadēmijā manējiem jauniešiem blakus trenējās džudisti, un kādreiz mēs taisījām savstarpējus mačus. Vinnējām vienos vārtos. Šie teica, lai mēs arī velkam kimono. Uzvilkām un atkal vinnējām! Mēs varam izmantot fantāziju, saskatīt dažādas un pat oriģinālas iespējas, bet — ja esi ieķēries kimono, tu jau esi saistīts. Mēs esam brīvāki — te pie rokas, te pie kājiņas, te augšā, te lejā… izdarīt māņu kustības un visu laiku skatīties, kur pretinieks kļūdīsies.

— Bet pret karatē taču gan jūs neko nevarat?

— Paskaties, ar kādiem paņēmieniem vinnē Cīņās bez noteikumiem? Ar brīvās cīņas paņēmieniem! Ko karatē? Lēkā, kliedz un spārdās… Tāpēc jau mēs esam olimpiskais sporta veids.

— Tu esi Latvijas Cīņas federācijas prezidents. Ko ietver šis jēdziens cīņa?

— Trīs olimpiskos sporta veidus. Grieķu-romiešu jeb klasisko cīņu, kurā paņēmienus drīkst taisīt tikai līdz viduklim. Brīvo cīņu vīriešiem un brīvo cīņu sievietēm. Katrā pa septiņām svara kategorijām, meitenēm olimpiskās ir tikai četras. Pret to mēs cīnāmies, jo tas kaitē veselībai. Visas grib būt olimpietes un tad dzen nost svaru dažnedažādiem līdzekļiem, lai iekļautos šajos rāmjos. Kopumā mūsu veidos tiek izcīnīti 18 olimpisko medaļu komplekti. Solīdi. Turklāt bronzas medaļu ir divreiz vairāk — 36. Pa divām katrā kategorijā.

Cīņa jau ir traks sporta veids. Tev nemitīgi jāuzbrūk un jāaizsargājas. Pēc minūtes jau mirsti nost. Bet jācīnās trīs reizes pa divām minūtēm, starp kurām tikai 30 sekundes atpūtai. Ja ātrāk negūsti tīru uzvaru vai neesi labākais pirmajos divos periodos.

Vispār jau cīņa ir interesanta. Tā ir kā narkotika — uz visu mūžu. Iedomājies, pasaules veterānu čempionātā cīnās pat astoņdesmitgadīgie! Iznāk sirmām galvām, noliek brilles un dod vaļā!

— Atšķirībā no svarcelšanas jūsu sporta veidos ierobežots maksimālais svars. Kāpēc?

— Agrāk mums arī bija atklātā svara kategorija. Uz paklāja nāca vīri tā uz kilogramiem 180. Knapi varēja pakustēt, centās ņemt ar masu. Tas vairs nebija pārāk sportiski. Tagad maksimālais svars ir 120 kg. Smagākie lai iet pie Bergmaņa vilkt autobusus.

— Cīņa vēsturiski mūsu pusē pieskaitāma pie pirmajiem sporta veidiem. Tajā mēs bijām pārstāvēti jau 1924. gadā Parīzē, Latvijai debitējot olimpiskajās spēlēs, bet vēl pēc astoņiem gadiem Berlīnē Edvīns Bietags izcīnīja olimpisko sudraba medaļu, Krišjānis Kundziņš ierindojās piektajā vietā. Kā mainījies šis sports?

— Tad tā bija tikai grieķu-romiešu cīņa. Bietaga, Kundziņa un Zvejnieka laikos visu vairāk lika uz spēku. Paņem riktīgā tvērienā, salauž un liek gar zemi! Vēl senāk cīnījās līdz plecu uzvarām, kamēr dabū pretinieku uz lāpstiņām. Cīņas ilgušas līdz pat deviņām stundām! Galvenais bijis spēks, tagad galvenais ir paņēmieni.

— Cik tad tos paņēmienus var izdomāt?

— Ļoti daudz. Ir vairāk nekā divdesmit paņēmieni, un katram iespējamas niansītes. Katra kustība dod jaunu iespēju. Atbilstoši savai ķermeņa uzbūvei un raksturam, katrs cīkstonis līdz absolūtam automātismam noslīpē trīs četrus savus pamatpaņēmienus. Viens vairāk uz kājām strādā, otrs — uz metieniem.

— Tavs pirmais redzamākais audzēknis bija Sidnejas olimpietis Igors Samušonoks.

— Igoru audzināju no ceturtās klases. Viņš arī vēl dabūja izjust PSRS sporta pelēko pusi. Savulaik Klintsons trīs reizes kļuva par PSRS čempionu, bet olimpiskās spēles varēja skatīties tikai pa televizora logu. Igors divas reizes uzvarēja PSRS junioru čempionātā, bet pirmajā gadā viņu nepaņēma ne uz vienu lielo starptautisko turnīru. Nākamajā sezonā viņš bija labākais ar tik redzamu pārsvaru, ka Igoru izlasē tomēr iekļāva. Bet es viņu varēju pavadīt tikai līdz Maskavai un pamāt ar rociņu. Tur lidmašīnā jau iekāpa PSRS Sporta komitejas brigāde. Es Rīgā tikai pa radio dzirdu, ka Igors Samušonoks kļuvis par 1990. gada pasaules čempionu. Gandrīz no jumta nokritu.

— Ko tu darīji uz jumta?

— Padomju laikā man bija tāds hobijs, naudas pumpītis — vasarās krāsoju baznīcu torņus. No krusta līdz mūrim. Es esmu nokrāsojis 25 baznīcas. Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Latgalē — visas tās, kurām skārda jumti.

— Tad tu pie reizes esi arī alpīnists!?

— Nē, tā neteiksim. Tikai treniņnometnēs esmu mazliet pa Kaukāzu pakāpelējis.

— Bet ar virvēm tu māki darboties?

— Protams. Baznīcas krāsoju bez stalažām. Pa zibensnovedēju tornī augšā un tad tikai ar virvēm. Man bija sava sistēma.

— Tad jau būsi kopā ar dziesminieku Haraldu Sīmani strādājis!

— Kad es Cēsu baznīcas torni krāsoju, Haralds pie ērģelēm dziedāja tā, ka viss jumta skārds drebēja. Starp citu, tieši Haralda tēvs bija tas meistars, kas Cēsu baznīcai uzlika jumtu. Es gadu vēlāk (tik ilgi skārdam jānostāvas) to krāsoju. Starp citu, Cēsu baznīcas tornis zināmā mērā man bija liktenīgs.

— Nokriti?

— Ne, gandrīz aizlidoju. Tad jau es Fizkultūras institūta Smagatlētikas katedrā strādāju par vecāko pasniedzēju.

Ir vasara, esmu atvaļinājumā, karājos ar krāsu spaini pie torņa kā zirneklītis kosmosā. Te jūtu — kādas acis mani vēro. Šķiet, institūta kadru daļas darbiniece… Nu neko — brīvajā laikā taču varu darīt, ko gribu. Tā sevi mierinu un tik pindzelēju tālāk.

Atvaļinājums beidzas. Ierodos savā mīļajā institūtā. Rektors gribot ar mani runāt. Kā tas savienojams ar padomju pasniedzēja morālo stāju?! Kur te ateisms, kur zinātniskais komunisms?! Rakstiet atlūgumu! Es pilnīgi mēms, bet tad mazliet atjēdzos. Nē, jūs rakstiet pavēli, ka tieku atlaists, jo sava atvaļinājuma laikā krāsoju Vissavienības nozīmes arhitektūras un vēstures pieminekli, kas atrodas valsts aizsardzībā… Mūsu saruna beidzās daļēji ar humoru, bet drīz sāku just, ka esmu nokļuvis zem lupas un dzīves institūtā man nebūs.

Kādā sporta darbinieku saietā Vārpas šefs Imants Ramuts ieminējās: „Vai nezini kādu labu institūta absolventu? Man biedrībā vajag vecāko treneri cīņā.” Daudz nedomādams teicu: „Mani ņemsi?” Tā institūts tika vaļā no pretpadomju elementa — baznīcu jumtu krāsotāja.

— Nekāds padomju draugs jau laikam tu arī nebiji. Atmodas laikā tevi manīja, aktīvi rosoties ne tikai pa jumtiem…

— Kā tēvzemietis piedalījos Latvijas atjaunošanas darbos. Jau pašā sākumā iestājos zemessargos, organizēju viņiem treniņus savā Mežciema klubā. Prieks, ka šīs idejas turpina jaunie. Raivis Dzintars arī kādus četrus gadus trenējās brīvajā cīņā.

— Darbojas tavā vārdā nosaukts cīņas klubs, jau piecpadsmit gadus notiek starptautisks Visvalža Freidenfelda turnīrs. Izskatās, ka esi lielīgs cilvēks?

— Nu nē… Tā gadījās. Tas bija tas laiks, kad Valters izveidoja savu skolu, Krištopans savējo. Mežciemā, kur dzīvoju, visu laiku cīņa bijusi. Vispirms mēs nodibinājām Krišjāņa Kundziņa brīvās cīņas sporta skolu.

Pēc tam mani bijušie cīkstoņi un bērnu vecāki ieteicās — izveidosim arī savu klubu. 1995. gadā dibināšanas sapulcē, kurā piedalījās kādi 150 cilvēki, par prezidentu ievēlēja toreizējo Rīgas pašvaldības policijas priekšnieku Mārtiņu Andersonu, un viņi, nevis es izdomāja šo nosaukumu — Visvalža Freidenfelda brīvās cīņas sporta klubs. Es tikai tam vēl pieliku klāt vārdu internāts, jo tūlīt tukšā bērnudārza spārnā izveidoju internātu. Tas noteikti bija Latvijā pirmais klubs ar savu internātu.

Tur bija arī virtuve. Bijušā cīkstoņa un žurnālista Škutāna mamma bija pensionēta pavāre, viņa ļoti labi gatavoja. Šveicē ar sadarbības partneru palīdzību sadabūju mazlietotus ledusskapjus, saldējamās kameras, segas, palagus. Tad arī vietējie uzņēmēji bija pretimnākošāki. Balticovo katru nedēļu deva kasti ar olām, vistiņas. Mēs tik liekam ledusskapjos. Limbažu piena kombināts veda krējumu, sieru… Nīkrācē radiniekam Jurim bija gaļas kombināts. Ved produktus uz tirgu, vienu puscūku mums arī. Puikas, lauku bērni, visu uzreiz izgriež, sadala — karbonādei tur, zupai šur —, safasē maisiņos, saliek plauktiņos. Ādažos Ojāram bija maizes ceptuve, viņš pat mums par godu vienu rudzu maizi nosauca par Spēkavīru. Droši vien cep vēl joprojām…

— Kāpēc viņi tev tā par velti deva?

— Es gāju un stāstīju, ka tas būs lauku bērniem, kas ir spēcīgi un talantīgi. Lai viņi nepazūd. Lai var savu talantu visi kopā internātā pilnveidot, lai viņi redz perspektīvu izaugsmei… Lūdzu palīdzību, lai es citiem varētu palīdzēt. Tā atradu tagadējo olimpieti Armandu Zvirbuli, Lauru Skujiņu, kas divreiz Eiropu vinnējusi un piektā pasaulē bijusi, Kristīni Odriņu Sabilē, kas kļuva par Eiropas vicečempioni.

Internātā vācu bērnus pēc 9. klases. Tālāk viņi mācījās 84. vidusskolā. Nebija jau nemaz tik vienkārši lauciniekiem Rīgas dzīvē ielauzīties. Gāja visādi. Palīgos ņēmu pensionētās Mežciema skolotājas, tās, izslāpušas pēc sava amata, matemātiku un svešvalodas dzina galvās ar tādu entuziasmu, ka visi skolu beidza ar ļoti labām sekmēm. Starp citu, manējie mācījās klasē ar juridisko novirzienu. Un pēc tam uz Policijas akadēmiju prom. Dzīvo augstskolas kopmītnēs, trenējas pie manis, bet es internātā atkal ņemu nākamos talantus.

— Ahā, tātad pastāv ne tikai basketbolistu mafija vien. Cīņas sportam arī ir savs jumts!

— Jā, jā, man ir ļoti liels jumts! Turpat tālāk aiz Policijas akadēmijas ir Aizsardzības akadēmija. Kad pirmā pabeigta, es tik nokomandēju: „Uz kreiso! Laukumam pāri un otrā augstskolā iekšā!” Kad divi diplomi kabatā, kur tālāk? Uz drošības dienestu, uz prezidenta apsardzi… Tur vēl tagad mani puikas un meitenes strādā. Sportot ir labi, bet izglītība sportam vienmēr jādzen pa priekšu.

— Kā tu tos talantus meklē?

— Daudzi atnāk paši. Lauru Skujiņu tēvs atveda no Zvejniekciema, Ēriks Miķelsons viņu Saulkrastos jau bija sācis trenēt. Armandu Zvirbuli Gulbenes sporta skolotājs Dzintars Abakoks bija sācis pie cīņas radināt. Laukos jau arī notiek mači, braukāju, skatos. Re, centīgs puika, bet vēl neko nemāk, galīgi zaļš. Parunāju ar treneriem, vecākiem. Vasarā kandidātiem organizēju treniņnometni Pāvilostā, tad tuvāk skatos — kāds kurš ir. Vai kā Rīgas puikas pirms katra darba neprasa, kas man par to būs? Ņemu tikai tos, kuri grib un kuri var. Kas cīņā ir iekšā ar sirdi un dvēseli.

— Kā pats cīņā nonāci?

— Mācoties Liepājas 5. vidusskolā. Bet par cīkstoni es jau biju kļuvis mājās Nīgrandes Tūbeļos, ar saviem trim brāļiem no bērna kājas cīkstoties. Atlika trenerim Matvejam noteikumus man iemācīt, un es ātri kļuvu par Liepājas čempionu. Sāku ar grieķu-romiešu cīņu, citas Liepājā tolaik nebija. Rīgā es vēl paguvu patrenēties pie Krišjāņa Kundziņa, bet visvairāk mani dīdīja Vladimirs Korovins.

— Tu tagad ar celtniecību ņemoties?

— Bērnudārzs sāka prasīt telpas atpakaļ. Pretī uz Eizenšteina ielas stāvēja nevajadzīga mikrorajona sūkņu stacija. Sākām to nomāt, pēc tam izsolē man izdevās to iegādāties. Būtībā tā bija piecus metrus augsta mūra kaste — astoņpadsmit metri gar katru malu. Noārdīju visu nost, palika tikai nesošie balsti. Viena audzēkņa mamma ir arhitekte, viņa uztaisīja projektu, būvvaldē apstiprināja, un sāku dragāt. Tagad man divos stāvos ir istabiņas 30 sportistiem dzīvošanai, sanitārais mezgls, virtuve, ēdamistaba, bet augšā pa visu platību sporta zāle.

— Viss jau gatavs?

— Vēl ne. Klubam ar sportu jānodarbojas. Šai būvei izveidoju SIA Cīkstonis un cītīgi sāku likt savu naudu iekšā. Man Nīgrandē bija 50 ha zemes, no tiem 37 — mežs. Pārdevu visu. Negribējās jau. Tajā mežā četrdesmit devītajā gadā mēs slēpāmies no izsūtīšanas. Par laimi, tēvs uzzināja, ka esam sarakstos, un kopā — mēs bijām pieci bērni — tur izsūtīšanu pārlaidām. Čekisti aiz dusmām vienīgi māju nodedzināja. Bet mežs palika.

Tagad visu esmu pārdevis un kluba mājā ielicis. Solīds cipars. Bet nepietiek. Lai pilnībā pabeigtu, vajag vēl kādus 80 tūkstošus. Varēju braukt ar džipu, bet braucu ar vecu auto. Jebkura cita sieva tādu būtu no mājas iztriekusi. Bet manējā arī ir sporta cilvēks, vieglatlēte, beigusi institūtu. Inga saka: „Kā tad tu brauksi ar džipu, bet klubs nav pabeigts?!”

Eju pie lieliem un maziem vīriem, lai palīdz. Es jau neceļu sev, bet sportam. Mums ir divi olimpieši, bet Rīgā vispār nav nevienas pilnvērtīgas cīņas zāles, kur trenēties. Mums bija zāle olimpiskajā centrā, bet iepriekšējais prezidents ietaisīja parādus, un mēs to pazaudējām. Ir tikai nestandarta paklājs Kundziņa sporta skolā Mežciemā. Mazajiem ir interesanti un labi, bet lielajiem vajag divpadsmit reiz divpadsmit metrus. Katrā stūrī savi paņēmieni. Vienas grupas paņēmieni jātaisa centrā, citi uz paklāja malas. Nepieciešama normāla platība.

— Ne jau Rīgā vien cīņas sports tiek attīstīts!

— Daudzās sporta skolās visā Latvijā. Daugavpilī, Daugavpils novadā, Rēzeknē, Krāslavā, Balvos, Liepājā, Jelgavā, Jelgavas novadā, Daugmalē, Cēsis, Saldū, Aizkrauklē — visriņķī apkārt.

— Kā jūs cīņas sportā tiekat bērniem klāt? Uz viņu dvēselēm arī lauku skolās milzīga konkurence — florbols, basketbols, karatē…

— Kad dabū pa muti citā sporta veidā, tad meklē cīņu. Kad saprot, ka grib būt stingrāks.

— Tātad uz cīņu iet švakie?!

— Tajā brīdī kāds varbūt arī fiziski ir pašvaks, bet garā noteikti stiprs. Un to fizisko jau mēs ātri varam piedabūt klāt. Bez jokiem runājot, uz cīņu nāk ļoti daudzi. Daudzi varbūt nevar to mūsu krunku izturēt. Kundziņskolas mačos cīnās pa trīssimt bērniem. Arī meitenes, mati vien plīvo.

— Kā meitenes izdodas izvilināt uz paklāja?

— Viņas ir vēl aktīvākas par puikām! Arī sasniegumi meitenēm ir gandrīz vai lielāki. Eiropas līmeņa dāmas uzreiz varu noskaitīt, sākot ar Daugavpili — Karolīna Tjapko, juniorēm otrā Eiropā —, turpat Anastasija Grigorjeva — olimpiete, Eiropas čempione… Manējās — Laura Skujiņa, divreiz bija labākā Eiropas juniore, tagad pasaulē pieaugušo konkurencē par piecnieku cīnās. Kristīne Odriņa — beidza Policijas akadēmiju, beidza Aizsardzības akadēmiju, bija Eiropas vicečempione pieaugušajiem, šogad mainīja svara kategoriju un palika piektā. Jau četras pasaules elites sportistes. Bet aiz viņām nāk jaunās meitenes.

Sākumā jāsavāc masa, tad vairāk jāstrādā ar selekciju, jāskatās, kam īstais raksturs. Re, Zvirbulis, lauku puika no Beļavas — tagad olimpietis! Agrāk es nemaz nezināju, kur tāda Beļava atrodas. Kundziņskolā Lāsma Ozola, viena no labākajām sporta skolu mācību daļas vadītājām, izrādās — arī no Beļavas. Ar raksturu! Ir tajā pusē stingri ļaudis. Nepaiet garām sīkumiem. Ja paej garām vienam sīkumam, otrs kļūst jau lielāks…

— Tu savus audzēkņus nemitīgi slavini, bet zināms, ka labs sportists reti ir arī labs cilvēks. Čempions ir ar raksturu, bet ļoti bieži arī ļoti egoistisks. Loģiski — viņš taču grib uzvarēt, būt pārāks pār citiem!

— Lepnam jābūt, bet labestībai arī jānāk ārā. Es to kā kurzemnieks vienmēr esmu centies ieaudzināt. Deviņdesmito gadu sākumā reketieri manus audzēkņus savās rindās vilka no visām pusēm. Kur viņiem vēl labākus kadrus atrast? Neviens neaizgāja. Neviens nav nodzēries, neviens nepīpē. Vislielākais prieks —esmu panācis, ka visiem ir augstākā izglītība. Četriem — pat divas. Jānis Bramanis juristos doktorantūrā mācās, Aldona Homiča jau aizstāvēja pedagoģijas doktora grādu, Oskars Lejnieks — viens no atmīnētāju komandieriem Afganistānā… Visus par olimpiešiem neiztaisīsi, bet visiem, kam pie manis bijis sports, ir arī izglītība un ir darbs. Un es par viņiem ļoti priecājos.

— Vai tagad tu pats esi Visvalža Freidenfelda kluba prezidents?

— Nekad tāds neesmu bijis. Pēc Andersona nāca Dāgs Auzuleja, tagad jau vairākus gadus prezidents ir Normunds Pēterkops.

— Šis cīņas sportā ir vienīgais klubs?

— Nē! Klubu ir ļoti daudz, padsmitos. Mātes, tēvi ved bērnus, lielākie nāk paši, grib cīkstēties. Bet, lai izaudzinātu olimpiešus, nepieciešams internāts. Bet vispirms klubs. Visi labākie olimpieši nāk no klubiem. Štrombergs, piemēram. Viņi tur Valmierā sanāca kopā, uztaisīja BMX trasīti… Starp citu, Māra tēvs nāk no cīņas, bija labs meistars. Šķēpmetēji izveidoja savu klubu un, lūdzu, katrās spēlēs medaļas. Tāpat vajag, teiksim, Alūksnē, kur ātrāk sniegs uzkrīt, iztaisīt mazu internātiņu labākajiem jaunajiem biatlonistiem. Lai tur mācās, trenējas un dzīvo.

Nevajag visiem vienu centru. Latvija jau ir viensētu zeme. Tad arī vajag vietās, kur ir interese par attiecīgo sporta veidu, taisīt savu sētu ar nelielu, bet čaklu saimi.

 

Visvaldis FREIDENFELDS

Latvijas Cīņas federācijas prezidents, brīvās cīņas treneris

Dzimis:1943. gada 7. jūlijā Nīgrandē

Izglītība:Nīgrandes pamatskola, mācījies Liepājas 5. vidusskolā, pabeidzis Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumu (aukstuma un kompresoru iekārtu tehniķis mehāniķis), Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu (1981. g.)

Darba gaitas:bijis strādnieks zivju kombinātā, krāvējs ostā, Akas ielas sporta bāzes direktors, LVFKI vecākais pasniedzējs, treneris, Vārpas vecākais treneris, kopš 1982. gada — Latvijas brīvās cīņas izlases galvenais treneris

Sportā:kopš bērnības, trenējies cīņā un regbijā

Lielākie sasniegumi sportā:vairākkārtējs Latvijas čempions brīvajā cīņā, sporta meistars

Ģimenes stāvoklis:precējies, sieva Inga Freidenfelde, Krišjāņa Kundziņa cīņas sporta skolas direktore, ir meita un trīs mazmeitas

Hobiji:medības, spiningošana