Audzēknis vai rezultāts
Valmieras Bērnu sporta skolas vieglatlētikas treneris Raitis Ravinskis aizvada 39. gadu savā darbā. Par paveikto, sagatavojot audzēkņus sportam un dzīvei, organizējot sacensības Valmierā un pildot tiesneša pienākumus, Ravinskis šogad saņēma Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) Goda zīmi.
Raitis Ravinskis ir savas lietas entuziasts. Bez ikdienas darba pienākumiem viņš apmāca un iesaista jaunos vieglatlētus sacensību tiesāšanā, apkopo un reģistrē Valmieras Bērnu sporta skolas un Valmieras reģiona vieglatlētikas rekordus. Bijis iniciators Valmieras Vieglatlētikas kluba izveidei, darbojas tā valdē, kā arī ir LVS Jaunatnes komisijas un Treneru padomes loceklis.
SPORTO PA DIENU, ZĪMĒ NAKTĪS
Mūsu sarunā iesaistās arī Ravinska dzīvesbiedre Valmieras Bērnu sporta skolas direktore Līga Dzene, kura arī strādā par treneri ar bērniem līdz 13 gadu vecumam, treneres darbam veltot jau 33. gadu. Būtībā abi darbojas tandēmā. Raita pārraudzībā nonāk vecāki bērni, sākot no 14 gadiem.
Lai gan statistika rāda, ka Latvijā bērnu dzimst mazāk, Valmieras sporta skolā audzēkņu skaits nesamazinās. Līga Dzene norāda uz pretējo: "2002. gadā, kad sākās sporta skolu akreditācija, situācija mainījusies tikai uz labu — programmu kļuvis vairāk, bērnu — tāpat. Šobrīd sporta skolā ir astoņas profesionālās ievirzes un piecas interešu izglītības programmas. Katrs ceturtais bērns ir sporta skolā. Audzēkņu skaits mazumā nav gājis."
Ravinskis atzīst, ka bērnu iespējas izvēlēties ārpusskolas aktivitātes kļūst arvien plašākas, bet tiem, kam patīk sports, tie arī sportos: "Dejas, zīmēšana, modernās tehnoloģijas un vēl visa kā tik daudz… Tagad bērni izvērtē, arī pamēģina vairākas lietas, lai saprastu, kas vairāk patīk un padodas. Paiet laiks, kamēr nonāk pie secinājuma, ka sports tomēr ir tā lieta, kas saista visvairāk. Ja bērns ir izvēlējies vieglatlētiku, tad liela daļa tomēr arī paliek šajā jomā."
Arī vecāki vēlas, lai bērns ne vien sportotu, bet arī, piemēram, apmeklētu mākslas skolu. "Lai visu paspētu, bērni savus mākslas darbus zīmē pa naktīm, līdz ar to arī vieglatlētikas treniņus dažkārt kavē vai tie nav tik pilnvērtīgi. Ja vecāki ir nolēmuši, ka mākslas skola ir jāpabeidz laikā, tad pārējās aizraušanās cieš," atzīst Dzene.
Arī bērnu veselības stāvoklis šobrīd esot krietni sliktāks. "Agrāk bērni bija veselīgāki. Šobrīd stāja, muguras problēmas, pēdas deformācija – ir daļa no aktuālām problēmām pat Latvijas izlases dalībniekiem. Nav īsti veselu bērnu, gandrīz katram pēc ikgadējām ārstu pārbaudēm atklājas kādas novirzes, kuras jākoriģē," piebilst Ravinskis.
NEPIEĶERTIES, BET PALAIST
Sporta skolas programma paredz, ka tajā audzēkņi var nodarboties 12 gadus, sākot no pirmās līdz beidzamajai vidusskolas klasei. Augstākas meistarības sasniegšanai — līdz pat 25 gadiem. Taču treneri atzīst, ka to audzēkņu, kuri sporta skolā paliek pēc vidusskolas, kļūst arvien mazāk — noturēt sportā ir grūti. Ja audzēknis kādā mazākā pilsētā trenējies sporta skolā, tad, iestājoties augstskolā Rīgā, viņš vai nu sportu pamet, vai arī nomaina treneri, mēģinot savienot studijas ar sportu. Tādi audzēkņi ir, bet maz.
Abi Valmieras treneri var lepoties ar audzēkņiem, kuri tagad ir profesionāli sportisti ar augstas klases rezultātiem. Piemēram, valmierietis Oskars Ķibermanis savulaik bijis Ravinska audzēknis, bet šobrīd ar panākumiem startē bobsleja pasaules elitē. Tieši tāpat kā Raitis, arī Oskars trenējies desmitcīņā, bijis Latvijas čempions junioriem. Tāpat daudzcīņniekam olimpisko spēļu dalībniekam Jānim Karlivānam R. Ravinskis bijis tas treneris, kurš pirmais sniedzis zināšanas un prasmes vieglatlētikā. Ravinskis spējis novērtēt arī soļotāju talantus.
"Raitis Ravinskis bija mans pirmais treneris, kurš mani iepazīstināja ar vieglatlētiku, proti, pie viņa darīju praktiski visu — lēcu ar kārti, skrēju barjeras, lēcu augstumā, tālumā," atceras Londonas olimpisko spēļu dalībnieks soļošanā Arnis Rumbenieks. "Treniņi notika ne vien uz skrejceļa, bet arī brīvā dabā, skrējiens pret kalnu vai kross gar Gauju. Katrā treniņā viņš veidoja kādu mazu, iekšēju sacensību vai slēdza nelielas derības. Vai tas bija ar citiem treneriem par manām spējām, vai komandu stafete, ikreiz bija kāds jauns izaicinājums, un tā bija arī treniņgrupas saliedēšana, sava veida komunikācija, saite ar treneri. Novērtēju trenera spēju būt vieglatlētikas patriotam, neskatoties, ka vēl arvien Valmierā nav atbilstošas vieglatlētikas manēžas. Spītējot tam, mēs spējām izmantot esošos resursus — četrus 60 m celiņus zem Daliņa stadiona tribīnēm un sekmīgi izcīnīt medaļas republikas čempionātos. Pamatīgu rājienu varēja dabūt, ja ziemā nebija cepures… Protams, tās bija rūpes mūsu labā."
"Jā, audzēkņi trenējas, aug un tad aiziet. Man nav žēl, jo savu esmu izdarījis," uz sporta skolas trenerim tipisku aspektu norāda Ravinskis. "Vienmēr priecājos, ja atceras un mani piemin ar labiem vārdiem. Tiesa, ne visi prot pateikt paldies, bet nekad nežēlojos, ja audzēkņi nav uzturējušies pie manis ilgāk."
CENTĪBA IR JĀNOVĒRTĒ
Nenoliedzami, rezultāti zināmā mērā arī atkarīgi no tā, ko bērns ikdienā ēd, kā atpūšas. Protams, treneri to nevar pilnībā izkontrolēt. Var tikai teorētiski runāt, cik svarīgi ir veselīgi ēst.
"Bērni, kuri sacensībās jau cīnās par uzvarām, arī seko līdzi tam, ko ēd, taču jāņem vērā, ka dažiem bērniem pat nav īsti iespēja izvēlēties un uzturā lieto to, kas ir," situāciju raksturo Līga Dzene. "Dažu bērnu ģimenes apstākļi ir tādi, ka jādomā, vai vispār bērns ir paēdis. Ja notiek vairāku dienu sacensības, bet ar dienas naudu pietiek tikai vienai ēdienreizei, tad arī trenerim dažkārt ir jāattaisa savs maciņš, ja vecākiem nav iespējas bērnam iedot papildu naudu. Lai nav situācija, ka citi iet ēst, bet viens paliek, sēžot autobusā."
Treneri novērojuši, ka bērniem vecumā līdz 10 gadiem pat gribas piedalīties sacensībās, bet par svarīgāko uzskata nedalīt uzvarētājos un zaudētājos —balviņas par piedalīšanos piešķirt katram. “Tas ir svarīgi, lai nerastos nepatika pret sportu," norāda Ravinskis. "Optimālais vecums, kad sākt piedalīties sacensībās un apbalvot labākos ir ap 13 gadiem. Pirms tam sacensības lai ir kā spēle. Skolā vērtēt ar atzīmi varbūt nevajadzētu mazākos, bet bērniem pēc 5. klases vērtējumam jābūt. Tas noteikti stimulētu uzlabot kaut vai pašam savu rezultātu. Par centību un attieksmi bērniem arī būtu jāieliek atzīme. Kāds bērns varbūt ir ar lieko svaru, bet viņš cenšas, un tas ir jānovērtē."
TALANTĪGOS PIERUNĀT
Par grūtāko trenera darbā Līga Dzene un Raitis Ravinskis ir vienisprātis — tā ir talantīgo motivēšana: “Redzēt, ka audzēknis ir talantīgs, bet pašam viņam tā neliekas… Tas ir sarežģīts uzdevums, ar ko trenerim jātiek galā. Arī vecāki dažkārt iesaistās, un kopējiem spēkiem situāciju izdodas atrisināt pozitīvi. Lai sasniegtu augstus rezultātus, talantam jābūt. Ar centību un darbu var daudz panākt, bet ja klāt pieliek talantu… Talantīgie kļūst par olimpiešiem. Vecāki, kas paši bijuši sportisti, varbūt dažkārt pārlieku uzspiež, lai arī bērns tāds kļūst. Bet gadās, ka šādi pārspīlējumi bērnā rada totālu nepatiku pret sportu.
Treneris strādā bez atvaļinājuma, jo nevar mēnesi paņemt brīvu, augstākais, nedēļu. Ja abi dzīvesbiedri ir sportā, tad saprot otra ikdienu. Trenerim vienmēr jābūt treniņā, ja viņa nebūs, bērni meklēs citu sporta veidu. Valmierā sporta spēles ir lielākais konkurents vieglatlētikai. BMX nav tik daudz to bērnu, kuri var pārvarēt baiļu sajūtu, tas ir specifisks sporta veids, ne visi var un grib ar to nodarboties."
Treneri norāda, ka darbā ar audzēkņiem viņiem jābūt gan kā tēvam un mātei, gan kā draugam. Un arī ar bērnu vecākiem jāprot runāt. "Ja pie mums atved trīsgadīgu bērnu un jautā, kādai disciplīnai viņš derētu, tad ir jāpaskaidro, ka tādā vecumā ar bērnu ir jārotaļājas, nevis jātrenējas konkrētā vieglatlētikas disciplīnā," uzsver Līga Dzene. "Cita lieta ir mākslas vingrošana vai daiļslidošana — sporta veidi, kuros specifiskas iemaņas jāattīsta jau agrā bērnībā. Turklāt vecāki bieži vien jautā pēc rezultāta, grib to tūlīt un uzreiz, bieži vien vainojot treneri, ja tā nav."
Raitis Ravinskis un Līga Dzene norāda, ka trenerim visu mūžu jāmācās. "Lai bērnos uzturētu interesi par sportu, jāiet laikam līdzi," abi runā vienā balsī. "Bērniem ir ļoti svarīgi redzēt vizuāli, kā pareizi izpildīt konkrēto vingrinājumu. Nofilmēt, pēc tam analizēt savu veikumu, atrast internetā labus piemērus un tos apspriest. Salīdzināt ar pašu varējumu, mudināt pašus atrast kļūdas, lai tās kopīgi labotu. Liels ieguvums ir savstarpējā komunikācija. Katrs treneris ir tendēts uz rezultātu, taču galvenais ir audzēknis." Tā spriež treneri Valmieras Bērnu sporta skolā.
Autori: Dace Lina
