Triju tēvu versijas
Divas sporta nodarbības nedēļā bērna fiziskajām aktivitātēm ir krietni par maz. Ja vecāki to ir sapratuši, viņi meklē iespējas, kā saviem bērniem nodrošināt papildu sportu. No cik gadiem sākt, ar kādu intensitāti darboties, kādus mērķus izvirzīt?
GALVENAIS IR VISPUSĪBA
Sporta veidu dažādība ir galvenais nosacījums bērna fiziskai attīstībai.Vieglatlētikas treneris Andis Austrups, kura pazīstamākā audzēkne ir daudzcīņas meistare Laura Ikauniece-Admidiņa, taujāts par bērnu sportu, uzsver Imanuela Kanta teikto: „Es kustos, tātad es dzīvoju.” Viņaprāt, bērnam ar mammu ir jākustas, jau mammas puncī esot. „Ja mamma būs aktīva, gaidot bērnu, tad mazais gribēs kustēties visu mūžu. Vecākiem ir jāatrod laiks, lai nodarbotos ar bērnu, jāvingro ar viņu, jāskrien, jāpeld, jāiemāca slidot, slēpot, braukt ar divriteni. Un ir jāsporto katru dienu kopā ar bērnu.”
Treneris norāda, ka agrā bērnībā nekādā gadījumā nedrīkst specializēties kādā konkrētā sporta veidā. „Pievērsties vienam sporta veidam nopietni var, sākot no 10 gadu vecuma, bet tas arī ir jādara ļoti vispusīgi. Piemēram, specializēties kādai disciplīnai vieglatlētikā vēlams ne agrāk par 16 gadiem. Katru gadu grupā pieņemam divus trīs septiņgadīgos bērnus un rotaļājoties trenējam. Es cenšos pats audzināt jaunos sportistus jau no pirmajiem soļiem. Pie manis, piemēram, trenējas sprintere, kura uz savu pirmo nodarbību ieradās septiņu gadu vecumā 1999. gadā, tātad kopā strādājam jau sešpadsmito gadu un turpināsim sadarboties, neskatoties uz to, ka viņa studē medicīnu, un ir ļoti noslogota mācībās.”
Stulbs, ja neproti peldēt!
„Ar bērnu ir jārotaļājas!” uzsver Austrups. Viņš iesaka pavērot kaķenes, kuras saviem kaķēniem apgūt dzīvei nepieciešamās iemaņas iemāca rotaļājoties. „Mēs pārāk maz laika veltām saviem bērniem. Ir labi, ja bērns apmeklē sporta pulciņu vai dejo, galvenais — lai kustas regulāri. Bet bērnam vislabāk patīk kustēties kopā ar vecākiem, un mums ir jāatrod laiks ar viņiem nodarboties. Kopš Senās Grieķijas laikiem jau nekas nav mainījies — ir trīs sporta veidi, kuri katram jāpieprot, — vingrošana, vieglatlētika un peldēšana. Viņiem bija pat teiciens — tu esi tik stulbs, ka pat peldēt neproti! Bez šiem pamatiem par sportu nevar runāt. Latvijā katram bērnam vēl noteikti ir jāiemācās braukt ar divriteni, slēpot un slidot. Pēc tam jau atradīs sporta veidu, kurā sevi realizēt vai aktīvi darboties līdz mūža galam.”
Lai gan bērnu nesportošanu vecāki nereti attaisno ar izmaksām, jānorāda, ka daudzās sporta skolās treniņi ir bez maksas vai ar nelielu pašvaldības noteiktu vecāku līdzfinansējumu. Jūrmalas sporta skolā, kur strādā Andis Austrups, bērnu nodarbības nemaksājot neko. „Esmu priecīgs par katru bērnu, kurš atnāk uz nodarbībām un grib regulāri trenēties,” skaidro treneris. „Sliņķi gan man ļoti nepatīk —ja tiek kavētas nodarbības, tad sadarbību pārtrauc. Zinu, ka ir treneri, kuri no bērnu vecākiem ņem naudu par treniņiem. Es viņus nesaprotu: mēs esam maza tauta un mums kopīgi ir jāaudzina savi bērni, nevis uz bērnu rēķina jātaisa bizness. Citādi ir ar profesionālajiem sportistiem — tas ir mans darbs, un man par to ir jāsaņem atalgojums.”
Neveiklais vai supervaronis
Vai bērniem būtu jāsacenšas, jāpiedalās sacensībās un jāparāda, kurš ir ātrākais un kurš — stiprākais? „Svarīgākais ir bērna viedoklis, ar viņu jāapspriež visi jautājumi,” pieredzē turpina dalīties Andis Austrups. „Es uzskatu, ka bērniem ir jārotaļājas, jādejo, jāpriecājas par kustībām. Sacensties vajadzētu tikai komandās, piemēram, stafetēs un dažādās rotaļās, kurās iesaistīti visi bērni un neveiklākajiem arī ir iespēja palīdzēt komandai. Ļoti jāuzmanās, lai neviens bērns netiktu atstumts, mazajam ļoti sāp, ja viņam pasaka — tu netiksi komandā, jo esi neveikls.
Bieži vien paši neveiklākie vēlāk izrādās labākie sportisti, bet bērnības supervaroņi paliek tikai viduvējības. Galvenais ir vispusība, radoša pieeja katrai nodarbībai, regulāras nodarbības. Arī treniņu biedriem ir svarīga nozīme. Es kā treneris veidoju sev apkārt komandu — cenšos iesaistīt visus vecākus treniņa procesā, lai mēs būtu kā vienota komanda ar mērķi būt labākajiem un atbalstīt savējos, ja kādam neveicas. Ir ļoti grūti strādāt, ja vecāki nepalīdz treniņu procesā, neinteresējas par bērna sasniegumiem. Man ir trenere, kura man palīdz, mēs kopā cenšamies risināt problēmas, meklējam pareizo pieeju katram bērnam. Lielajiem sportistiem mums ir vēl lielāka komanda — ārsti, fizioterapeiti, psihologi, konsultanti.”
SEŠGADNIEKA PIRMAIS DESMITNIEKS
Mareks Gaļinovskisnav profesionāls treneris, bet ir ļoti sportiska dzīvesveida cienītājs. Viņš abus savus bērnus sportiskās aktivitātēs ņem līdzi jau kopš viņu dzimšanas. „Sākumā, protams, pasīvi, kamēr vēl pavisam maziņi, bet vēlāk bērni vairāk vai mazāk tiek iesaistīti jau konkrētos sporta veidos,” savu stāstu sāk Mareks Gaļinovskis. „Tā kā pats nodarbojos ar kalnu slēpošanu, skriešanu, riteņbraukšanu, orientēšanās sportu, piedalos piedzīvojumu sacensības, arī bērni tiek iesaistīti šajās disciplīnās, jo pats varu daudz ko parādīt, pastāstīt, iemācīt, piedalīties kopā, apvienojot ar savām aktivitātēm. Piemēram, abi mani bērni uz slaloma slēpēm kāpa vēl pirms triju gadu vecuma, ar dēlu jau trīsarpus gadu vecumā esmu braucis kārtīgi izslēpoties uz Alpiem. Manuprāt, nav tāda viena konkrēta vecuma, no kura varētu vai vajadzētu sportot kopā ar bērnu.
Dēls kopš trīs četru gadu vecuma tika vests uz dažādiem skriešanas pasākumiem (sacensībām). Kopš piecu gadu vecuma viņš sāka regulāri trenēties futbolā un skriešana vispār kļuva par pašsaprotamu lietu un treniņu elementāru sastāvdaļu. Dēla skriešanas aktivitātes notika manā uzraudzībā un ar pietiekami lielu izpratni par to, ko mēs darām. Neizpalika arī konsultācijas ar sporta ārstiem un citiem speciālistiem. Kad viņam bija pieci gadi, rāmā tempā kopā nočāpojām 5 km distanci Nordea maratonā, viņam tas likās normāli un pašsaprotami. Protams, bija grūti un bija mazliet jāpacīnās, bet tāds jau ir sports. Bet, no otras puses, viņam tas attīstīja sportisko azartu — re, es varu, nākamreiz varbūt varēšu vēl labāk vai vairāk. Tas cēla arī viņa pašapziņu.
Sešu gadu vecumā sacensībās dēls bija pieteikts bērnu distances skrējienam un stafetei (2,5 km) kopā ar viņa futbola skolu. Sacensību dienas rītā dēls pienāca pie manis un pateica: „Tēt, es sevi izaicinu, es gribu skriet 10 kilometrus!” Tā viņš 6 gadu vecumā kopā ar mani noskrēja savu pirmo desmitnieku, turklāt ar visnotaļ cienījamu rezultātu, un pēc tam vēl pārstāvēja savu futbola komandu stafetes skrējienā. Šādā veidā, sportojot kopā ar tēvu, dēls guva vērtīgu atziņu — tikai darot, var izdarīt, tikai izvirzot ambiciozus mērķus, var gūt panākumus, tikai pārvarot sevi, arī sāpes vai sagurumu, var uzvarēt vispirms cīņā ar sevi pašu.
Bija interesanti vērot, kā dēls 8 gadu vecumā par savu sezonas mērķi izvirzīja 10 km noskriet ātrāk par 60 minūtēm, ko arī teicami paveica. Tagad viņš ar nepacietību gaida, kad izaugs tik liels, lai es viņam ļautu skriet pusmaratonu. Un tas viss tiek darīts, aktīvi pavadot brīvo laiku kopā ar tēvu, komunicējot, mācoties vienam no otra, pilnveidojoties kopā.”
Mareks norāda, ka ne mazāk vērtīgs ir arī garīgais aspekts — sports kā viens no audzināšanas palīglīdzekļiem dažādu rakstura īpašību attīstīšanai un nostiprināšanai, arī kā pašmotivācijas stimulētājs. „Bērns iemācās izvirzīt sev mazākus un lielākus mērķus, pielikt pūles to sasniegšanai. Iemācās arī zaudēt un izdarīt secinājumus, lai nākotnē varētu kaut ko paveikt labāk. Iesaistu bērnus sportiskās aktivitātēs, lai padarītu tās par viņu dzīves sastāvdaļu, normu, lai arī vēlāk, dzīvojot savu dzīvi, sports un aktīvs dzīvesveids tiktu uztverts kā pašsaprotams. Protams, ir svarīgi neradīt bērnā nepatiku, padarot sportošanu tikai par pienākumu un obligātu nastu. Kamēr bērni mazi, sportā viss ir jādara it kā just for fun, pakāpeniski augot un līdzi audzējot un paplašinot arī sportošanas nozīmi un uzdevumus.”
Mareks norāda, ka sevi pieskaita pie tiem vecākiem, kuri lielu nozīmi piešķir pašam sportošanas procesam, lai tas harmonizē ar bērna iekšējo pasauli, lai sportošana vispirms sagādā gandarījumu ikdienā, lai tā palīdz augt un ievieš vajadzīgās korekcijas uzvedībā, attieksmē pret konkrētām ikdienas lietām. Un tikai pēc tam sports var kalpot kā sava veida eksāmens, piedaloties sacensībās, salīdzinot savas spējas ar citiem.
Dārgākais ir vecāku laiks
„Pēc manām domām, dārgākais un emocionāli smagākais resurss, kas tiek ieguldīts bērna nodarbībās ar sportu, ir pašu vecāku laiks un spēja ziedot kaut kādas savas personīgās iegribas un ambīcijas, piekāpjoties bērna vajadzību priekšā,” turpina Mareks Gaļinovskis. „Protams, ir sporta veidi, kas prasa lielu finansiālu atbalstu, bet tie aizņem salīdzinoši niecīgu nišu. Vairumam vecāku varētu būt pilnībā piemērots tas, ko var dēvēt par tautas sportu, kas neprasa lielus finansiālos ieguldījumus, kamēr bērns ir salīdzinoši mazs un sportošanai tiek piešķirts vienkārši laika pavadīšanas statuss. Tā ir gan skriešana, gan orientēšanās, gan riteņbraukšana, arī komandu sporta veidi — futbols, florbols, basketbols, dažādas cīņas, arī tā pati dejošana visdažādākajās izpausmēs, sākot ar hip-hop un beidzot ar klasiku — tautas dejām. Runājot par maniem tēriņiem, sanāks varbūt kādi 100—120 eiro mēnesī uz bērnu, ieskaitot saistītos, piemēram, transporta izdevumus.”
LABSIRDĪBA UN MAIGUMS SPORTĀ
„Mans dēls sāka sportot no triju gadu vecuma,” atceras džudo treneris Aleksandrs Ļeščinskis. Viņš ir pārliecināts, ka bērni var sākt sportot arī divu gadu vecumā. „Mēs apmeklējām, tas nozīmē trenējāmies, abi kopā interešu izglītības pulciņu Vispārējā fiziskā sagatavotība ar džudo elementiem. Manuprāt, pirmsskolas vecumā visiem bērniem ir piemērotas džudo nodarbības. Tās attīsta lokanību, koordināciju, cīņas iemaņas, iemāca apspēlēt pretinieku — tātad attīsta arī loģisko domāšanu —, iemāca pareizi krist, kas šajā vecuma posmā bērniem ir ļoti svarīgi. Džudo nodarbības ir apmeklējuši gan nākamie hokejisti, futbolisti, peldētāji, gan arī citu sporta veidu pārstāvji.
Džudo bērniem iemāca svarīgu principu: labsirdība uzvar ļaunumu, un maigums gūst virsroku pār rupju spēku. Džudo ir viens no populārākajiem cīņas sporta veidiem pasaulē. Tas ne vien fiziski attīsta ķermeni, bet arī ieaudzina augstas morālās īpašības, pilnveidojot cilvēku kā personību.”
Aleksandrs uzskata, ka rezultāti kļūst svarīgi no kādas 4. klases, kad bērni paši spēj novērtēt savu sniegumu gan treniņos, gan sacensībās: „Ja rezultātu (medaļu) nav, bērnam pazūd vēlme turpināt sportot. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vecāki kopā ar treneri stimulētu bērna nodarbošanos ar sportu, pat ja konkrētajā brīdī panākumu nav.”
Ļeščinskis nenoliedz arī datora nozīmi bērna ikdienā, uzsverot, ka bērnam ir jāattīstās gan fiziski, gan garīgi, tāpēc arī ar datoru ir jāļauj strādāt. „Bez sporta un datora vēl ir skola un mājasdarbi, tāpēc brīvajā laikā es ļautu apgūt arī citas lietas, kas bērnu interesē. Ja vecāki būs sportiski un apmeklēs sporta klubus, nevis vakaros sēdēs telefonos, tad bērns to pamanīs un gribēs līdzināties vecākiem. Ja vecāki padosies pirmajām grūtībām, piemēram, bērns teiks, ka negrib sportot, un mamma vai tēvs, nenoskaidrojot patiesos iemeslus, tam piekritīs, tad nav jābrīnās, ka bērns kādu dienu arī negribēs mācīties un strādāt.”
Autori: Dace Lina
