Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 301 Mēs varam!

Sapnis par baltām biksēm

Pieļauju, ka krievu literatūras klasikas varoņa Ostapa Bendera bērnības sapnis nokļūt Riodežaneiro, kur cilvēki staigā baltās biksēs, šobrīd kļūst par uzmācīgu ideju arī tiem, kuri nepavisam nav rakstītā vārda enciklopēdiski pārzinātāji, proti, 2016. gadā Brazīlijā risināsies gan olimpiskās, gan paralimpiskās spēles, uz kurām nokļūt ir daudzu mērķis. Jau šobrīd sākas ceļš uz šā apģērba pielaikošanu.

Pēc starptautiskā piecu valstu sēdvolejbola turnīra Rīgā, tiekoties ar Latvijas paralimpiskās sēdvolejbola vīriešu izlases galveno treneri Andri Ulmani, centāmies apjaust šā sapņa realitātes apveidus.

AR VOLEJBOLU — KOPŠ SKOLAS LAIKIEM

Ar klasisko volejbolu Andris iepazinies jau bērnībā — trenējoties 41. vidusskolā. Lai gan dzīvīgajam puisim spastiskās paralīzes dēļ kustību problēmas bijušas jau kopš dzimšanas, tas nav traucējis skolas sacensībās spēlēt klases komandā. Andris pat trenējies volejbolā, daudz laika pavadījis pie sienas, trenējot bumbas pārvaldīšanas māku.

Kad pēc skolas beigšanas 1985. gadā Andris nonācis paralimpiešu saimē, tikuši izmēģināti daudzi sporta veidi, vieglatlētiku ieskaitot, taču jaunības mīlestība savas pozīcijas nav atdevusi, un Andris iekļuvis Latvijas izlasē, kas tolaik vēl spēlējusi PSRS sacensībās. 1989. gadā latvieši pat izcīnījuši bronzas medaļas. 1993. gadā Latvijas izlase pirmo reizi startējusi Eiropas meistarsacīkstēs. Līdz šim augstākā bijusi astotā vieta (1997., 2007. gads).

Andris izlasē spēlējis ilgus gadus, bijis komandas dvēsele un cīņāsaucējs, taču tad virsroku sportiskajā aizrautībā guvis stājhokejs, kur Andris par vārtu sargāšanu pat saņēmis pasaules čempionāta bronzas medaļu.

Sākot strādāt Latvijas paralimpiskajā komandā par ģenerālsekretāru, Andris paša sportošanai ar roku nav atmetis. Ilgus gadus spēlējis hokeju, ko pēc neilga pārtraukuma pērn atsācis, un tikko kļuvis par Latvijas vīriešu sēdvolejbola izlases… galveno treneri.

SĒDVOLEJBOLA ĪPATNĪBAS

Sēdvolejbolu spēlē ne tikai cilvēki ar ierobežotām kustībām. Ārzemēs tas ir iecienīts sporta veids arī vecākiem cilvēkiem, citādi veseliem. Andris stāsta, ka Latvijā šī kustība vēl nav sākusies un ar sēdvolejbolu nodarbojas tikai šā sporta veida sākotnējā mērķauditorija.

Latvijas izlasi šajos gados vadījuši vairāki speciālisti. Kā treneri, kurš līdz šim sēdvolejbolā atstājis vislielāko iespaidu, Andris min Andri Kļaviņu, kurš savulaik trenējis pazīstamo sieviešu volejbola meistarkomandu Aurora. Kaut arī pazīstamais treneris nav bijis saistīts ar paralimpisko volejbolu, viņš visai labi izpratis šā sporta veida savdabību un ātri spējis panākt to, ko katrs spēlētājs varēja komandai vislabāk dot. Tiesa, pamatā viss balstījies uz tā saukto melno darbu, kas no katra prasījis lielu atdevi. Ne katrs tam bijis gatavs. Šo un dažādu citu iemeslu dēļ trenera un komandas ceļi vēlāk šķīrušies, taču daudzas toreiz gūtās atziņas Andris Ulmanis izmanto arī savā šodienas darbā. Vēlāk komandu trenējuši citi speciālisti. Taču grūti ir prasīt pilnīgu atdevi, ja atalgojumu par to neviens nesaņem.

Kad darbu izlasē pirms diviem gadiem beidzis volejbola speciālists Vitālijs Birjukovs, komanda palikusi kā kuģis bez stūres.

Andris atzīst, ka pamudinājumu ieņemt brīvo vietu devusi arī Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte, kura savā tiešumā un mērķtiecībā novēlējusi stūrēt uz paralimpiskajām spēlēm Riodežaneiro. Piemērs jau ir bijis — 2008. gadā Pekinā spēlēja mūsu sieviešu komanda.

AMATIERU TREŠAIS GALDIŅŠ

Pasaules sēdvolejbolā ir valzivis un mailītes. Medaļnieki un tuvu stāvošie — Bosnija un Hercegovina, Irāna, Vācija, Krievija, Ēģipte — trenējas profesionāli — vismaz divreiz dienā, vairāku valstu sportisti ir daļēji profesionāļi. Tālāk seko komandas, kurās, tāpat kā mūsējās, ar sēdvolejbolu nodarbojas no darba un mācībām brīvajā laikā. Viņu vidū arī tiek izspēlētas pēdējās ceļazīmes uz paralimpiskajām spēlēm.

Andris atzīst, ka bez lieliem mērķiem nav vērts trenēties pat pāris reižu nedēļā. Vai Rio sapnis ir īstenojams? Treneris ir atturīgs, taču šaujamo krūmos mest negrasās. Lai vilktu kājās paralimpiskās baltās bikses, Eiropas čempionātā, kas septembra beigās notiks Vācijā, mūsējiem jāizcīna ceturtā vieta. Līdz šim tā vīdējusi patālu.

Izlasē klāt nākuši vairāki jaunie sportisti, kas sēdvolejbolā ir neilgu laiku. Palikuši arī vecie buki, jo sēdvolejbolā vecums nav šķērslis. Andris stāsta, ka vairākās citu valstu komandās laukumā sparīgi ir arī 50 un 60 gadus piedzīvojušie.

Andris, pēc dabas temperamentīgs un azartisks būdams, grib panākt, lai komanda būtu kā uzvilkta atspere, lai cits citu uzmundrina, paguruma brīžos sauc cīņā, izceļ neizceļamās bumbas. Nolaist rokas nav viņa un, cerams, nebūs arī jaunās izlases dabā.

Treneris prot atrast valodu arī ar konkurentiem, pat atturīgie vācieši piekrituši koptreniņiem ar latviešiem. Andris ir iepazinies ar amerikāņu darba metodēm un atradis arī fiziskās sagatavotības treneri, iespēju robežās ik pa brīdim rīko nelielas treniņu nometnes, kad vīri trīs četras dienas var sevi veltīt tikai sportam.

Notikušo Rīgas turnīru Andris Ulmanis vērtē divējādi. Prieks, ka varējis startēt ar divām komandām, taču nav apmierināts ar zaudēto spēles pavedienu angļiem cīņā par otro vietu. Pēc uzvarētā pirmā seta pietrūcis rakstura un arī spēles prasmes.

Tas viss ir labojams, un laiks līdz izšķirošajam Eiropas čempionātam paies saturīgos treniņos, daudzās sacensībās, galvenokārt ar lietuviešiem un igauņiem, kas tāpat reiz cer pielaikot paralimpisko spēļu dalībnieku formas, baltās bikses ieskaitot.