Vai jāizgudro Nokia?
Pēc Latvijas hokeja čempionāta pēdējās finālsvilpes valstsvienības kandidātu pulku papildināja divi šā turnīra spēlētāji. Tiesa, ne finālisti, bet bronzu ieguvušā HK Liepāja hokejisti — izlases formu jau iepriekš piemērījušais aizsargs Mārtiņš Gipters, kā arī jaunpienācējs un čempionāta rezultatīvākais spēlētājs Bruno Zabis. Līdz ar to var teikt, ka Latvijas klubi arī devuši savu ieguldījumu izlasei.
Runājot par abiem finālistiem, tur vadošajās lomās bija tie, kas jau beiguši karjeru Rīgas Dinamo un arī izlasē — Oļegs Sorokins, Ronalds Cinks, kā arī Vladimirs Mamonovs, Valērijs Fiļimonovs, Agris Saviels, Elvis Želubovskis no Mogo un Rodrigo Laviņš, Dmitrijs Žabotinskis, Aleksandrs Macijevskis, Aleksejs Širokovs no Kurbada, kā arī vēl daži citi. Tiesa, krīzes brīdī dažs labs vēl var pretendēt arī uz vietu izlasē. Ja ne pasaules čempionātā, tad kādā turnīrā.
SIRDS IZMĒRAM IR NOZĪME
No čempioniem varbūt izsaukumu varēja saņemt arī no Somijas pārbraukušais Miks Lipsbergs, kas tika atzīts par play-off MVP. Bez jau minētajiem liepājniekiem treneru uzmanības lokā droši vien bija arī sezonas beigu papildinājums — Arturs Mickevičs, Roberts Bukarts, Māris Bičevskis, Gunārs Skvorcovs. Taču ne visi nospēlēja ar lielu sirdi, kas pasaules čempionātā prasītos vēl lielāka, tāpēc ne visi tika aicināti. Tā teikt — paši vainīgi. Izlases galvenajam trenerim Aleksandram Beļavskim gan jau viss ir labāk redzams. Finālistu rindās nebija arī U-20 vai U-18 izlases spēlētāji. Tie vairāk koncentrējās HS Rīga/Prizma,Ogre/Sāga 97 vai MHL spēlējošajā HK Rīga. Taču tiek gaidīts arī liepājnieku, jūrmalnieku, jelgavnieku un citu pienesums, kas ik pa reizei arī notiek. Paturot prātā, ka apmēram pusi no šīm izlasēm tāpat veidos ārzemēs (gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā) meistarību pilnveidojošie, kas (vai vismaz viņu vecāki) nav zaudējuši sapni par NHL.
Protams, ka aizvadītajā hokeja čempionātā nebija ne tāda līmeņa, ne tādas spriedzes, kā tad, kad LHL finālā tikās NIK’S/Brih pret Essamiku vai nemaz ne tik sen Liepājas metalurgs vai ASK/Ogre pret HK Rīga 2000. Tomēr trīs komandas — čempioni Mogo, kā arī Kurbads un Liepāja bija spēkos gana līdzīgas. Ja papildinājums no Rīgas Dinamo būtu spēlējis azartiskāk, liepājnieki diez vai būtu apstājušies pusfinālā. No otras puses — tādā veidā nopelnīts zelts diez vai nāktu par labu Latvijas hokejam. Jo ne velti fārmkluba pastiprināšana raisīja gana lielas diskusijas. Attiecībā uz sezonu beigušajiem citās līgās — vispirms būtu jārīko drafts un tikai tad, kad viena komanda atteikusies no tiesībām, cita šo spēlētāju var ņemt savā rīcībā. Citādi mačošanās sezonas garumā zaudē jēgu, ja uz play off vari paņemt piecus meistarus un pārējos atstāt ar garu degunu. Tāpēc labi vien, ka šoreiz tā nenotika.
LĪDZ KURAI ROBEŽAI?
Skaidrs, ka, trenējoties divas vai trīs reizes nedēļā, nevar cerēt, ka no šādas komandas izbirs Latvijas izlases kandidāti. Taču bijušās meistarības līmeņa noturēšanai ar to pietiek. Ko apstiprināja gan Mogo, gan Kurbada piemērs.
Var jau domāt par mūsu labākā (labāko) kluba iesaistīšanos kādas citas valsts čempionātā, taču diez vai tālāk par Baltkrieviju atkal tiksim. Diez vai mūs ņemtu pretim zviedri vai somi un abām pusēm tas nebūtu lēti (bet lētāk kā KHL gan!). Pagaidām no skandināviem interese nav bijusi.
Tāpēc, iespējams, būs vien jāapmierinās ar Latvijas čempionātu un jādomā, kā to padarīt pievilcīgāku. Ja Kirovs Lipmans sola un izdara, tad 40 000 eiro Mogo budžetā šajā pavasarī būtu ļoti labs papildinājums. Arī 20 000 Kurbadam nāktu tikai par labu. Domājot par hokeja nākotni, patiešām ir vērts parosīties, lai čempionātam piesaistītu kādu nopietnu ģenerālsponsoru, par palīdzības programmām klubiem, kā arī to jaunatnes komandām. Ja čempionātā būtu kādas sešas līdzvērtīgas komandas un vēl kādas pāris, kas tām var pakutināt nervus, tad tas būtu izdevies un jaunajiem būtu izaugsmes iespējas. Talantīgākie tāpat meklēs ceļus uz NHL caur Ziemeļameriku.
Konkurenci noteikti palielinātu Daugavpils atgriešanās top komandu skaitā. Taču tas ir jāgrib pašai Daugavpilij. Ar gadiem soli uz priekšu varētu spert jūrmalnieki. Rīgas tuvums viņiem ļauj piesaistīt arī galvaspilsētā dzīvojošos, un arī bez Jaunā viļņa pilsētas budžetā klubam kādu sviestmaizi varētu atrast. Ambīcijas var augt arī jelgavniekiem, jo arī LLU pa kādam labam hokejistam izglītojas. Varbūt jāiesaista lietuvieši un igauņi, atjaunojot Baltijas līgu? Kādas pāris cienīgas komandas no kaimiņiem varētu sagaidīt. Taču arī tā pavisam citā orbītā neļautu ielidot. Arī ar vienu jaunu Koziolu nepietiktu.
KUR LIKT KAZAS PIENU?
Cits pagrieziens varētu būt, ja Dinamo nerod finansējumu un nespēlē KHL. Naivi cerēt, ka tad Latvijas čempionātā ieraudzīsim Lauri Dārziņu vai Miķeli Rēdlihu, vai Miku Indraši. Tomēr ne visus izķers citi KHL klubi un ne visi, kā rāda pieredze, tajos spēj nostiprināties. Paliek vēl VHL un tad Eiropas virziens, taču arī Šveicē, Zviedrijā un DHL ir gana labs līmenis, lai tāpat vien kādu paņemtu. Tāpēc dažam labam var nākties samierināties ar iekļaušanos Mogo, Kurbadā vai kādā citā klubā.
Vai Dinamo kaut kādā līmenī saglabātos un mēģinātu spēlēt Eiropas čempionu līgā? Tai pagaidām prestiža vēl nav, arī spēļu nav daudz, toties nav nepieciešami miljoni un arī gari pārlidojumi. Ja jau Dinamo spices vīri Juris Savickis un Aigars Kalvītis ir tādi Latvijas hokeja patrioti, tad viņiem nevajadzētu Dinamo pilnīgi atmest ar roku. Sak’, ja nav kazai piena, pacel asti un salej atpakaļ… Vēl jau paliek HK Rīga! Vai Rīgas domi interesētu tikai spēlēšana Krievijas plašumos līdz pat Sahalīnai? Varbūt jaunajiem puišiem vērtīgāk būtu regulārāk trenēties, cītīgāk mācīties un spēlēt Latvijas čempionātā? Ja būs kāds talants, tad gan jau viņš atradīs ceļu uz NHL. KHL — NHL ir vienvirziena kustība. NHL netikušie atnāk uz KHL, un tikai KHL izcilības nostiprinās Ziemeļamerikas elitē.
Tā tomēr ir gandrīz vai aksioma — tikai tajās valstīs, kurās ir kvalitatīvs nacionālais čempionāts, kur ir sakārtota hokeja piramīda, var runāt par ilgtspējīgu šā sporta veida attīstību un gaidīt labus panākumus no izlasēm. Gribētos apgalvot, ka Lipmanam un Ko velosipēds nav jāizgudro. Jāpaskatās kaut vai uz Dānijas piemēru, kaut arī tur ir citas ekonomiskās iespējas. Tāpat tikai daļa spēlētāju ir simtprocentīgi profesionāļi, bet pārējie hokeju savieno ar darbu vai studijām. Desmit gadu laikā šīs valsts hokejs spēris vairākus pakāpienus augšup. Bet varbūt Latvijai, kur hokejs ir nenormāli populārs, bet ekonomiskās iespējas un cilvēku resursi ierobežoti, jāmeklē savs īpašais ceļš, jāizgudro sava Nokia, kas pārvērstos par veiksmes stāstu un garantētu federācijas prezidentam teju vai nemirstību?
