Blondā kamaniņu sporta vēstniece
Kamaniņu sportistei Maijai Tīrumai ir izredzes
Pasaules kausa sezonu noslēgt kopvērtējuma labāko desmitniekā. Pat, ja tas
tomēr šonedēļ Siguldā neizdosies, viņa kopvērtējumā būs visaugstākajā pozīcijā
no Latvijas komandas. Maija atzīst, ka kamaniņu sportistes karjeras ilgtermiņu
noteiks viņas rezultāti – bez progresa nav nozīmes nākotnei sportā. Šobrīd par
Latvijas komandas līderi viņa sevi neļaujas saukt.
Kā viss sākās?
Lai arī kamaniņu
sportā sieviešu pietiek, tas tomēr šķiet bīstams sporta veids – vismaz
bīstamāks par tenisu, volejbolu un vingrošanu. Tie ir ātrumi, tie ir kritieni
pat mazākās kļūdas gadījumā. Taču Maija Tīruma, viena no Tīrumu ģimenes četrām
māsām, ir šajā sporta veidā. „Pirmā bija viena no
vecākajām māsām, kura sāka startēt ar kamanām," atceras 1983. gada novembrī
dzimusī Maija. „To visu cītīgi
vēroja mūsu tētis, kurš māsas darbošanos uztvēra ar azartu, pats būdams
bijušais sportists – volejbolists, kartingists. Es tobrīd biju pavisam citā virzienā
tendēts cilvēks – dejoju, spēlēju vijoli, mācījos skolā, bija savi draugi.
1998. gadā biju māsai līdzi uz pasaules junioru čempionātu, kurā Mārtiņš
Rubenis toreiz izcīnīja zelta medaļu. Toreiz, kad Siguldā notika starptautiskas
sacensības, Siguldas skolēniem bija jāiet skatīties, kā viss notiek. Pamanīju,
ka sacīkstēs piedalās ļoti daudz jauniešu, atmosfēra, kas valdīja sportistu
vidū, šķita lieliska, visi bija
draudzīgi. Par šīm izjūtām pastāstīju māsai, kura, protams, pacentās šo ziņu nodot
tēvam. Drīz izrādījās, ka ar Murjāņu sporta ģimnāzijas treneriem viņš jau bija
sarunājis izmēģinājumu braucienus. Kādu laiku turējos pretī, taču, lai tēvam
būtu priecīgāks prāts, piekritu un nobraucu iesācējas līmenī – no 14. virāžas,
kur līdz finišam bija divi pagriezieni. Teicu: nebija nemaz tik traki, taču
nekādus tālākos mērķus nedomāju izvirzīt. Tēvs pieteica mani mācībām Murjāņos. Atklāti
sakot, kad devos uz turieni, darīju visu, ko varēju, lai tikai mani nepieņemtu.
Tomēr nācās uzsākt mācības. Murjāņos, izrādījās, man patika."
Ar laiku pierod
Kamaniņu sportā dalībnieks
šķiet neaizsargāts, ja brauciena laikā pieļautas pilotēšanas kļūdas. Kritieni
pat televīzijā neizskatās sevišķi daiļi. „Pieredze
nāk ar laiku. Pirmajā reizē nevienam neliek startēt ne no trases augšas, ne no
dāmu starta. Pierod pie ātruma, pie situācijas, pie domāšanas. Ja pareizi
atceros, pirmajā gadā netiku līdz dāmu startam, kas sieviešu konkurencē ir
pieaugušo starta vieta. Tomēr ceļš līdz pieaugušo izlasei nebija mokošs. Ja
būtu jāmokās, diez vai es šobrīd te sēdētu. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas dara
kaut ko, kas pašai nepatīk."
Bija gatava aiziet
Maija ar kamaniņu
sportu nodarbojas deviņus gadus, taču viena sezona tika izlaista. Viņa
paziņoja, ka aiziet no sporta. Tomēr atgriezās. „Tas bija brīdis pēc Soltleiksitijas olimpiādes, kad es pārgāju no
junioru uz pieaugušo cīņām. Mani pamatīgi raustīja – bija jāstartē gan vienā,
gan otrā kategorijā. Katrā komandā bija savs mehāniķis, bet kamanas tikai
vienas. Tad viens visu darīja pēc sava prāta, otrs lika lietā savas idejas un
domas. Treneriem pateica, ka kamanas, ar kurām startēju, nekam neder un
patiesībā jāmet ārā. Pēc tās sezonas vasaras sākumā prasīju treneriem: vai ir
iespēja tikt pie jaunām kamanām? Vai man ir vērts trenēties? Atbilde tobrīd
bija, ka nevienam nav naudas, lai pati tiekot galā saviem spēkiem. Tā kā tobrīd
beidzu arī vidusskolu, izlēmu, ka labāk iešu mācīties augstskolā un strādāt
nekā bezmērķīgi cīnīšos, kad izredžu, likās, nebija. Iestājos Banku augstskolas
sagatavošanās kursos, sāku strādāt Siguldas viesnīcā Santa, un dzīve šķita nonākusi normālās sliedēs. Tomēr drīz jutu,
ka nejūtos savā ādā, kaut kā pietrūka. Arī treneris Pēteris Cīmanis nelikās
mierā. Atbrauca pie manis un prasīja, kad nākšu atpakaļ. Mērs bija pilns, un,
lai arī zināju, ka mani tur negaida ar atplestām rokām un jaunām kamanām, biju
gatava sākt finansu meklēšanu un gatavot atgriešanās ceļu. Visu naudu, ko
nopelnīju, ieguldīja vasaras treniņu kamanu būvēšanā, braukāju uz treniņiem.
Atgriezos."
Smaga sezona
Pēdējās sezonās
Pasaules kausa izcīņa izstiepies līdz pat astoņiem posmiem, kā to nosaka FIL un
atsevišķu atbalstītāju vienošanās. Turklāt šiem posmiem pa vidu arī pasaules
čempionāts vai olimpiskās spēles. Tas nozīmē, ka kamaniņu sportisti ir prom no
mājām visus šos mēnešus. „Ar
laiku pieradu. Grūti bija sezonas pirmie divi mēneši pirms Jaunā gada, kad bija
pārlidojumi uz ASV, Kanādu. Taču janvārī sacīkstes notika Eiropā, kas likās
notiek tepat." Pēc frāzes privātā dzīve Maija
nedaudz samulsa, bet varonīgi atteica: „Nav
tik traki!"
Kamanas uz mūžu?
Dažkārt arī sieviešu
kamaniņu sportā gadījies tā, ka šis ledus trases paveids kalpo par tramplīnu uz
bobsleju. Piemērs nav tālu jāmeklē. Aiva Aparjode pēc gana daudzsološas
kamaniņu pieredzes pārgāja uz bobsleju. Tīruma par šādu scenāriju nedomā. „Maz ticams, ka visa mana dzīve būs viens
vienīgs kamaniņu sports. Vienā brīdī attapšos un sapratīšu, ka kamanām jau esmu
par vecu un – ko tālāk? Vankūvērā vajadzētu būt uz starta, Sočos – iespējams.
Tālāk neko neplānoju. Par bobsleju? Nekam nesaku absolūtu nē, taču šis sporta veids mani nesaista. Bobslejs liekas pārāk
vīrišķīgs. Tāpat kā sievietes hokejā. Manuprāt, tas izskatās neveikli."
Dažkārt sportistiem
treneris nav tuvākais cilvēks sportā, kurš spēj dot padomus un palīdzēt. „Ar treneriem un kolektīvu man ir vislabākās
attiecības. Vēl nesen daudz runāju ar Mārtiņu (Rubeni) par idejām, plāniem,
viņš daudz palīdz visai komandai, daudz palīdzēja, kad atgriezos. Taču tieši šī
gada laikā viņš kā personība ir ļoti mainījies. Mārtiņam ir citādāka doma par
to, kas notiek pasaulē, viņš mainījis savu filozofiju. Līdz ar to mūsu domas
daudzos jautājumos sāk nesakrist, sāk pazust kontakts. Ir lietas, par kurām
mums nesanāk vairs parunāt. Taču tā liekas tikai man, varbūt tā nemaz nav."
Tīrumu paliek vairāk
Interesanti, ka jau
šajā nedēļas nogalē Siguldas Pasaules kausa posmos debitēs arī Elīza Tīruma. „Mēs esam četras māsas, es esmu trešā, Elīza –
jaunākā. Viņa aizvada otro sezonu šajā sporta veidā, un domāju, ka potenciāls
ir augsts. Elīzai ir vajadzīgais asums, kas nepieciešams startā. Man tā
pietrūkst. Ja viņa pilnveidos sevi un braukšanu trasē, pēc kāda laika varētu
būt labi rezultāti."
Komentējot kamaniņu
sporta sacensības, sportisti un citi speciālisti skaidro, kur kāds kļūdījies,
kura vieta izbraukta nepareizi. No tā var secināt, ka brauciena laikā kaut kas
tiek plānots, virzīts, vadīts. Taču tas laikam notiek zemapziņas līmenī. „Ir labāk, ja brauciena laikā nedomā, bet
brauc, paļaujoties uz sajūtām. Doma risinās lēnāk nekā sportists lido pa trasi.
Ja ir zināms, ka kaut kur drīz ir īpaši sarežģīta vieta, tad gan notiek
gatavošanās to izbraukt pareizi. Pēc smagā kritiena Turīnā, ko piedzīvoju pirms
olimpiskajām spēlēm trases pārbaudes sacensībās, man bija problēmas turpināt
startēt bez lieka satraukuma. Taču kritieni treniņos ir visai parasta lieta,
tās ir sekas eksperimentiem, un zilumi šajā sporta veidā ir neizbēgami."
Katram savas ragaviņas
Bobslejā komandas dalībnieki
tehniku mēdz gatavot paši, taču notiek arī bobu pirkšana, īrēšana. Atcerieties
pēdējo gadu diskusiju par to, vai mēģināt startēt ar Latvijā būvētiem bobiem,
vai labāk ņemt ātrās vācu Singer
kamanas. Maija skaidro, ka viņas sporta veidā šāda shēma nedarbojas: „Citu komandu kamanas pērk tā sauktā FIL
attīstības grupa, piemēram, bulgāri un citu šajā sporta veidā maz pieredzējušu
valstu pārstāvji. Tirgū ir arī Latvijā ražotās sērijveida kamanas. Taču izlases
dalībnieki pat neskatās uz tām. Katram kamanas tiek gatavotas atbilstoši viņa
augumam, turklāt neviens nepārdos savu pasaules klases tehniku ar saviem
noslēpumiem! To ir daudz, tāpēc uzlabojas rezultāti un krīt trašu rekordi. Arī
Siguldā šajos Pasaules kausa posmos, ja saglabāsies atbilstošs laiks, vajadzētu
uzlaboties rekordiem. Arī es nupat treniņos pārspēju personisko rekordu."
Maija un viņas sekotājas
Latvijas kamaniņu
sportā aiz pieaugušo komandas dāmu mugurām nav sīkstas konkurences, kuras dēļ
Maijai un Annai Orlovai būtu jātrīc par vietu izlasē. Taču šobrīd aug spēcīga
jauno meiteņu paaudze, kurā ir arī Maijas 17 gadu vecā māsa un citas. Atmetot
filozofēšanu par līdzekļu būšanu vai nebūšanu atsevišķos laika periodos, pastāv
pieņēmums, ka Latvijas labākās kamaniņu braucējas pirms vairākiem gadiem bija
krietni pieredzējušas, jau tobrīd veterānu (vislabākajā nozīmē) statusā. Tas
neradīja priekšstatu par šo sporta veidu, kurā jaunietēm ir iespēja veiksmīgi
ienākt, startēt un gūt panākumus. Jaunākās Tīrumas un spēcīgās Agneses Koklačas
paaudze redz skaisto, gados jauno Maiju, arī simpātisko Aivu Aparjodi, kas
mainīja šī sporta sajūtu. Tīruma kā sporta veida vēstniece? „Pēc diviem trim gadiem Agnese, arī citas
jaunās meitenes, būs ļoti tuvu mūsu spēkiem, viņas būs stipras. Par to, vai
mana atrašanās šajā sportā ir mainījusi attieksmi pret to, neņemos spriest,
negribu to apgalvot. Taču es noteikti būtu ar mieru palīdzēt strādāt cilvēku
pievilināšanā šim sporta veidam. Vācijā tiek piesaistīti daudzi jaunieši, no
kuriem ir lielāka iespēja atlasīt labākos. Protams, viņiem ir vērā ņemami resursi.
Taču arī tepat Siguldā skolās var mēģināt veidot jauniešu grupiņas, kuras
konkurētu savā starpā. Parādītos labākie, ātrākie, talantīgākie. Es neesmu
lēmēja, taču man liekas, ka šī varētu būt viena no idejām."
Tīruma formāli, ņemot
vērā kopvērtējuma tabulas, ir Latvijas komandas līdere. Maija tam piekrīt? „Nezinu. Es pati tā nejūtos. Man vēl ir daudz
jāmācās, daudz jāstrādā. Es sevi sauktu par veiksmīgāko un varbūt stabilāko,
bet ne par līderi!"
Viesturs SAUKĀNS
Maija Tīruma
Dzimusi 1983. gada 28.
novembrī Rīgā
Dzīvo Raganā
Izglītība Murjāņu sporta
ģimnāzija
Pirmais treneris Aivars
Kalniņš
Pašreizējais treneris Pēteris
Cīmanis
Panākumi
2001.: 9. vieta pasaules junioru čempionātā
2002.: 18. vieta Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs
13.
vieta pasaules junioru čempionātā
44. vieta Pasaules kausa
kopvērtējumā
2003.: 5. vieta pasaules junioru čempionātā
17. vieta pasaules čempionātā
33. vieta Pasaules kausa
kopvērtējumā
2004./2005.: 27. vieta Pasaules kausa kopvērtējumā
2005./2006.: 21. vieta Pasaules kausa kopvērtējumā
2006.: 17. vieta Turīnas olimpiskajās spēlēs
9.
vieta Eiropas čempionātā
2006./2007.: 14. vieta Pasaules kausa kopvērtējumā
2007./2008.: pirms pēdējiem 2 posmiem 11. vieta Pasaules kausa
kopvērtējumā
2008.: Eiropas čempione komandu stafetē
bronzas medaļas ieguvēja pasaules
čempionāta komandu stafetē
FOTO
Kopā ar sarkanādaino
onku
Atvilināja. Latvijas komandas galvenais treneris Pēteris Cīmanis bija viens
no tiem, kurš Maiju Tīrumu atveda atpakaļ kamaniņu sportā. Abu kopdarbs šosezon
nesis augļus (Jura B foto)
Uz starta
Sakostiem zobiem. Maija nav līdz galam apmierināta ar šīs
sezonas iznākumu, jo, lai arī spīd
pasaules kausa desmitnieks, pieļautas vairākas kļūdas (RB foto)
3. bilde
Mērķis – desmitnieks. Ja Maija Tīruma labi aizvada pēdējos divus
Pasaules kausa posmus Siguldā, viņai ir izredzes iekļūt pasaules labāko
desmitniekā. Tas arī viņas atlikušās sezonas uzdevums! (JB foto)
