Medaļas, stafete un virtuves vāciņi
Ja teātra izrādē uz skatuves pie sienas karājas bise, tad agri vai vēlu tā izšaus. Līdzīgi ir ar kamaniņu braucējiem brāļiem Šiciem — ja viņi brauc, tad reiz būs arī medaļas. Pasaules kausa izcīņas posmos Juris un Andris šosezon uz pjedestāla līdz šim nav stāvējuši, taču sezonas svarīgākajā startā — pasaules čempionātā Čezānā — brāļi apliecināja savu meistarību un ieguva bronzas medaļas.
Iespējams, būtu vēl kāda medaļa, taču itālieši neprata salāgot elektroniku ar nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, tāpēc tika pārtrauktas sacensības stafetē, šajā disciplīnā medaļu izcīņu pārceļot uz PK pēdējo posmu Siguldā.
Par šo jaunāko kamaniņu sporta disciplīnu arī sākam sarunu ar olimpiskajiem vicečempioniem brāļiem Šiciem.
SITIENS PA LUPATU
Kamaniņu braucēji stafetē sacenšas tikai nepilnus desmit gadus, un mūsējie jau divreiz paspējuši kļūt par Eiropas čempioniem. Pasaules kausa izcīņas pēdējā posmā, kas no 19. līdz 20. februārim risināsies Siguldā, stafetes sacensības vēros arī Starptautiskās Olimpiskās komitejas prezidents Žaks Roge, un tieši viņa lēmums izšķirs, vai šī disciplīna tiks iekļauta jau nākamo ziemas olimpisko spēļu programmā Sočos.
Brāļi atzīst, ka stafete ir aizraujoša disciplīna, kas prasa ne tikai meistarību, bet arī reakciju, koncentrēšanās spējas un atbildības izjūtu, jo vienas ekipāžas neveiksme var pārvilkt krustu visas komandas centieniem.
Stafetes komandu veido pa vienam dāmu un kungu vieniniekam, kā arī divnieka ekipāža.
Pirmā trasē dodas dāma. Kad braucēja veikusi četras piecas virāžas, starta vietā atskan pīkstiens un startam sāk koncentrēties kungs. Kad atlikušas trīs virāžas, atskan otrs pīkstiens. Stafetes komandas braucēja finišē ar sitienu pa tādu kā apli (kamaniņu braucēji paši to sauc par lupatu), kas atrodas trasē virs galvas, tajā brīdī automātiski atveras vārti un trasē dodas vīriešu kārtas braucējs. Hronometrs turpina skaitīt laiku, tāpēc ir ļoti svarīgi startā nezaudēt ne sekundes tūkstošdaļu.
Kad ar sitienu pa lupatu savu posmu beidz vīriešu kārtas braucējs, trasē dodas ekipāža, kuras pārstāvim finišā tāpat jātrāpa pa mērķi, šoreiz tādā veidā apturot hronometru. Gan vīri, gan divnieki stafetē brauc no tā sauktā dāmu starta, kas atrodas nedaudz zemāk.
Šiciem ir savs stafetes rituāls: pēc pirmā signāla viņi velk maskas, pēc otrā — ir gatavi startam un pēc dažām sekundēm sākas brauciens!
Brāļi atzīst, ka, traucoties ar 100 km stundā nav viegli pacelties un izdarīt precīzu sitienu pa finiša apli. Juris stāsta, ka pašiem garām aizsist ne reizi nav gadījies, taču Eiropas meistarsacīkstēs Siguldā Andris (viņa uzdevums ir trāpīt) ar roku nav trāpījis, bet, par laimi, mērķis atsities pret ķiveri un rezultāts ticis fiksēts. Vienam no pasaules labākajiem kamaniņu braucējiem, itālietim Armīnam Cīgeleram, tieši Siguldā gadījās kļūme un mērķis palika neskarts. Pasaules kausa izcīņā tāpat reiz nav paveicies Guntim Rēķim.
Juris atzīst, ka stafete ir ļoti interesanta un sportisti tajā brīdī patiesi jūtas kā viena komanda, jo katrs apzinās savu lomu aizraujošajā sacensībā.
Puiši cer, ka SOK prezidenta lēmums būs pozitīvs un mums būs vēl viena iespēja pacīnīties par medaļām.
NEATKLĀTĀ SIGULDA
Pirms katrām sacensībām svarīgi ir novērtēt ledus kvalitāti trasē. Puišiem jau ir pietiekami liela pieredze visās pasaules galvenajās trasēs, taču katru gadu tās, lai arī nedaudz, tomēr mainās. Tāpēc pirms sacensību oficiālajiem treniņiem sportisti kājām izstaigā trasi, novērtē katru virāžu. Dažkārt puiši kāpj uz augšu, citreiz iet no augšas uz leju. Pastāv arī vecā metode atziņas ierakstīt piezīmju kladē, kuru vērts pašķirstīt pirms kārtējā posma.
Sava nozīme ir laika apstākļiem, tāpēc tik svarīga ir starta vieta, kuru nosaka izloze starp pirmajām desmit ekipāžām rangu tabulā. Parasti vieglāk braukt ir pirmajiem, kad ledus cietāks. Aizvadītajā pasaules čempionātā mūsējie startēja septītie, tāpat kā olimpiskajās spēlēs Vankūverā, tas bija tāds kā zelta vidusceļš.
Lai ledus kvalitāti pārāk neietekmētu saule, sacensības notiek no rītiem un vakaros. Varētu jau braukt zem trases pārsegiem kā treniņos, taču savas prasības ir televīzijai un arī skatītāji pie virāžām jāciena.
Šiciem jauns pārbaudījums būs nākamgad, kad viens Pasaules kausa izcīņas posms paredzēts dabīgā ledus trasē Šveices Sanktmoricā, jo pa klasiskā stilā veidotu trasi viņi līdz šim nav braukuši.
Brāļiem Šiciem labāk patīk ātras trases — tādas kā Vistlerā, Čezānā un Pārksitijā. Viņi, tāpat kā daudzi citi, uzskata, ka viena no sarežģītākajām trasēm pasaulē ir mūsu Siguldas trase. Kaut arī tā nav pati ātrākā, bet no sportistiem prasa nemitīgu koncentrēšanos.
Par savu māju priekšrocību brāļi izsakās atturīgi, jo, lai cik dīvaini tas arī būtu, Siguldā neko izcilu viņi nav sasnieguši. Juris joko, ka kopš bērnības iepazīto trasi viņi varētu izbraukt arī ar aizvērtām acīm, turklāt pietiekami skaisti, taču cerēto ātrumu līdz šim nav sasnieguši. Ja runā par priekšrocībām, tad galvenais ir tas, ka puiši zina, ko pēc katras kļūmītes var gaidīt tālāk. Tas var pasargāt no kritieniem, kuri mazāk brauktās trasēs tomēr gadās. Puiši teic, ka krievi, kas Siguldā trenējas biežāk nekā savās mājās, šogad mūsu trasi noteikti iepazinuši labāk nekā viņi, jo Andra pleca operācijas dēļ sezona sākta vēlāk.
LEDUS KĀ PLASTMASA
Pasaules kausa izcīņas priekšpēdējais posms pirmo reizi (12. un 13. februārī) notiks Paramonovā, uz kurieni mūsējie devās jau pusotru nedēļu iepriekš. Abi brāļi vieni no pirmajiem startēja jaunajā Piemaskavas trasē, bet tagad tur viss esot mainījies, jo ar ārzemju speciālistu palīdzību sākotnējās neprecizitātes krievi centušies novērst, pārbūvētas pat atsevišķas virāžas.
Mūsu kamaniņu braucēji šo trasi pamatīgi grib iepazīt arī tāpēc, ka tur notiks nākamais pasaules čempionāts.
Zinot par krievu ambīcijām, abi sportisti cer, ka olimpiskajai Soču trasei vajadzētu būt labai, jo tās projektēšanā un celtniecībā tiek piesaistīti labākie pasaules kamaniņu sporta speciālisti. Pieredze gan rāda, ka jebkurai trasei nepilnības ir neizbēgamas un vajadzīgas pāris sezonas, lai tās novērstu.
Puiši arī pacilā traukus kamaniņu sporta virtuvē. Vankūveras spēlēs neparasts bijis Vistleras trases ledus. Brīžiem licies, ka jābrauc pa cietu plastmasu, nevis pa sasaldētu ūdeni. Pēc pirmajiem treniņiem dažu valstu pārstāvji pat ņēmuši ledus paraugus un veikuši to analīzi. Ja tiek lietots kaut kas neparasts, tad priekšroka, protams, ir tiem, kuri par to zina un sagatavo piemērotākas slieces.
Izplatīts paņēmiens ir savā trasē pēdējā brīdi mainīt starta iekārtas gaismas stara augstumu. Kuriem ir augstāks kamanu priekšgals, tiem stars hronometru ieslēdz par kādu sekundes tūkstošdaļu vēlāk.
Tāpat pirms virāžām pēdējā brīdi (jau pēc oficiālajiem treniņiem) tiek veikta neliela frēzēšana, kas nedaudz pārmaina kamanu trajektoriju. Ja to nezina, tad atliek tikai brīnīties, kāpēc šodien kamanas uzvedas citādi nekā vakar. Tiesa, līdz veselībai bīstamām darbībām tas nenonāk.
Bagātākām valstīm, tādām kā Vācija, Austrija un arī Krievija, ir krietni plašāks tehniskais personāls, tā pārstāvji katrs atbild par noteiktu jomu. Arī treneri ir vairāki, bet Šici pirmajos PK posmos Ziemeļamerikā bija spiesti iztikt pat bez sava trenera Jāņa Liepas palīdzības. Lielajām komandām ir daudz plašākas iespējas izvēlēties slieces un dažādas palīgierīces, kas piemērotas konkrētām trasēm. Mūsējiem daudz vairāk jāpārregulē, daudz kas jāpielāgo. Tas prasa krietnas zināšanas un laika patēriņu. Bagātie tajā laikā atpūšas un koncentrējas startam.
VĒL PARAMONOVA UN SIGULDA
Pēdējie divi Pasaules kausa izcīņas posmi risināsies Krievijā un Latvijā. Brāļu uzdevums ir pacīnīties par augstāku vietu kopvērtējumā. Pagaidām Latvijas ekipāža atrodas septītajā vietā.
Pašreiz mūsu valsts izlase ir krietni paretināta, jo savainojumus guvuši abu pārējo divnieku braucēji Andris Bērze, Uldis Logins, Pēteris Kalniņš, rokas trauma ir arī Elīzai Tīrumai. Līdz sacensībām Siguldā šis un tas vēl var mainīties uz labo pusi, jo ārsti dara visu, lai pasteidzinātu dabiskos procesus.
Startam savu līdzjutēju priekšā nopietni gatavojas arī Turīnas olimpiskās bronzas laureāts Mārtiņš Rubenis, olimpieši Maija Tīruma un Inārs Kivlenieks.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
