Dzimuši kamanām

Brāļi Andris un Juris Šici piesaistījuši Starptautiskās Olimpiskās
komitejas žurnāla Olympic Review redakcijas uzmanību. Kā jauni,
mērķtiecīgi un perspektīvi kamaniņu braucēji, kurus visticamāk redzēsim ziemas
olimpiskajās spēlēs gan Vankūverā, gan Sočos. Pēc Olympic Review lūguma
interviju ar latviešu sportistiem respektablā SOK izdevuma nākamajam numuram
sagatavoja LOK preses sekretāre Ilze Āķe-Vīksne. Piedāvājam ar to iepazīties
arī Sporta lasītājiem.Starp pasaules labākajiem divniekiem brāļi Šici ir visjaunākie. Juris
dzimis 1983. gada 26. aprīlī, Andris – 1985. gada 12. maijā. Abi vienā ekipāžā
brauc kopš 2005. gada. Debitējot olimpiskajās spēlēs Turīnā (2006.), brāļi
izcīnīja septīto vietu. Izvērtējot šīs sezonas rezultātus, Olimpiskā
Solidaritāte Šiciem piešķīrusi stipendiju Vankūvera 2010, kas
paredzēta viņu sagatavošanās procesam nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm.
Pirms nedēļas Pasaules kausa izcīņas pēdējā posmā Andris un Juris no latviešiem
izcīnīja augstāko – sesto vietu, PK kopvērtējumā ieņemot devīto pozīciju. Un
tas no tika olimpiskajā Vistleras trasē.Kamaniņu sports Latvijā ir viens no tradīcijām bagātākajiem un
populārākajiem sporta veidiem, kas līdzjutējus priecē jau 40 gadus. Mums ir
kamaniņu braucēji, kuri izcīnījuši zelta, sudraba un bronzas medaļas pasaules
un Eiropas čempionātos, mums ir olimpiskā čempione Vera Zozuļa, kā arī
olimpiskās bronzas medaļas ieguvēji Ingrīda Amantova un Mārtiņš Rubenis.Līdz šim divnieku konkurencē Latvijai lielākais panākums sasniegts 1978.
gada pasaules čempionātā, kurā  Dainis
Bremze un Aigars Kriķis izcīnīja zelta medaļas. Ceram, ka šos panākumus
olimpiskajā gadā izdosies uzspodrināt brāļiem Andrim un Jurim Šiciem.

–
Kā jūs nonācāt kamaniņu trasē?

Andris: Tā ir loģiska likumsakarība, jo dzīvojam ļoti tuvu Siguldas
kamaniņu trasei. Bērnībā mūs tā ļoti interesēja, pa kluso gājām uz trasi
blēņoties, mēģinājām to iekarot ar dažādiem šļūkšanas paņēmieniem, līdz mūs
noķēra trases sargs un nodeva īsta trenera rokās. Tā mūsu sākotnējās
palaidnības pāraugušas 15 gadus ilgos treniņos, un kamaniņu sports ir kļuvis
par mūsu dzīvesveidu. Milzīgs paldies jāsaka arī mūsu tētim un mammai, kuri mūs
vienmēr ir atbalstījuši un nav ļāvuši mest plinti krūmos. Kad sasniedzām 16
gadu vecumu, turpinājām mācības Murjāņu sporta ģimnāzijā un specializējāmies
kamaniņu sportā. Tur arī sajutām to patieso braukšanas smeķi.

Juris: Pirmos 10 gadus trenējāmies individuāli. Savstarpējā
konkurence palīdzēja attīstīt meistarību. Šī ir tikai piektā sezona kopš startējam
vienā divniekā. Pirms debitējām olimpiskajās spēlēs Turīnā, kur izcīnījām 7. vietu,
kopā bijām braukuši tikai vienu sezonu.

– Kāpēc nolēmāt sēsties vienās kamanās?

Andris: Patiesībā mēs visu laiku gribējām startēt kopā.
Mūsu augumu proporcijas ir ideālas startam kamanu divniekos. Paši smejamies, ka
esam dzimuši kamanām! Brālim Jurim ir īsākas kājas un garāka muguras daļa, kas
ideāli ieguļas kamanu korpusā, tāpēc viņš guļ apakšā. Man ir ļoti garas kājas
un īsāka muguras daļa. Tā ir ideāla kombinācija divniekiem! Vismaz mēs tā
uzskatām.

Juris: Turklāt ar brāli saprotamies no pusvārda. Saprašanās kamanu
divniekos ir viens no priekšnoteikumiem labam braucienam. Divnieku braukšana ir
atbildīga lieta, jo tas ir komandas darbs un te viens atbildīgs par otru. Vieninieka
kamanas ir zemākas un tāpēc arī stabilākas. No malas tā vienkārši izskatās,
taču patiesībā abi braucēji ir kā viens vesels.

Andris: Divnieki vispār ir tāds brāļu sporta veids.
Vienreiz skaitījām, ka pašlaik kamanās startē brāļi Lingeri un brālēni Šīgli no
Austrijas, brāļi Brozi no Čehijas, Mofati no Kanādas un brāļi Šici no Latvijas.
Kad brālēni Šīgli 1994. gadā kļuva par pasaules čempioniem divniekos, mēs
tikai sākām trenēties. Salīdzinājumā ar viņu pieredzi mums vēl ir kur augt un
augt. Bet par čempioniem Turīnā kronēja austriešu brāļus Lingerus, kas zināmā
mērā parādīja mums mērķi, kurp tiekties… Tāpēc ļoti nopietni gatavojamies Vankūverai.

– Kādi ir
jūsu mērķi?

Abi reizē: Visaugstākie! (Viltīgi smaida.)

Juris: Savā sporta veidā esam ievēroti, un konkurenti ar mums
rēķinās. Taču olimpiskās spēles atšķiras no visām citām sacensībām. Te nervu
spriedze ir lielāka… Vajadzīgi divi ātri, tehniski pareizi braucieni, bet,
galvenais, ātri.

Andris: Pēc Turīnas mēs jau sākām domāt par Vankūveru.
Nometnes, treniņi, viss ir pakārtots nākamā gada spēlēm, kurām gatavojamies ar
lielu azartu. Arī pašiem ir pārliecība, ka kaut ko varam un tas ir tikai
loģiski, ka gribam būt labākie. Mēs esam arī jaunākie no pasaules elites
braucējiem divniekos. Abi jūtam, ka tikai kāpjam pa trepēm augšā gan
fiziskajās, gan tehniskajās iespējās. Standarta situācijās perfekti zinām, kā
rīkoties, taču šad tad gadās kas jauns, kad lēmums jāpieņem ļoti ātri un
saskaņoti. Tad visādi var gadīties, jāparedz viss un jāzina, kā rīkoties. Liela
nozīme, protams, ir arī kamanām. Tas ir mūsu galvenais darba rīks, kuram var
būt izšķiroša nozīme, sporta veidā ar tik precīzu laika mērīšanas sistēmu kā
mums.

– Kā jūs
vērtējat atrašanos Latvijas Olimpiskās vienības pamatsastāvā?

Juris: Esam tiešām iepriecināti par Olimpiskās vienības atbalstu.
Tas paver jaunas gatavošanās iespējas Vankūverai. Varam daudz brīvāk gatavoties
atbildīgām sacensībām. Liela nozīme ir tam, ka olimpiešus atbalsta ne tikai
Vankūverā, bet jau tagad – sagatavošanās procesā.

Andris: Veicam regulāras medicīniskās pārbaudes un izmantojam LOV
finansējumu tehniskajam nodrošinājumam un kvalitatīvam treniņu procesam, kā arī
uzturēšanās izdevumiem nometnēs vai sacensībās. Aizbraucot prom no mājām, varam
atļauties justies vairāk kā mājās!

– Cik ilgi
redzat sevi sportā?

Andris: Mēs brauksim tik ilgi, kamēr paši jutīsim gandarījumu. Ja
vairs nevilks, darīsim ko citu.

Juris: Sočos 2014. gadā mēs sevi redzam noteikti.

– Vai Jums ir
atbalstītāji vai fanu klubs?

Andris: Jā, mums ir viena ļoti stabila fane – mūsu vecmāmiņa. Tālab
arī visas sportā gūtās trofejas glabājas viņas mājās. Vecmāmiņa savā kalendārā
laikus jau atzīmējusi dienas, kad un kur mazdēliem notiks sacensības. Visam
uzmanīgi seko līdzi, bet viņai jau drīz būs 90 gadi.

– Vai bez
sporta jums atliek laiks arī citām nodarbēm?

Juris: Mēs cenšamies stingri nodalīt sportu no privātās
dzīves un nejaukt visu kopā. Abi studējam Latvijas Sporta pedagoģijas
akadēmijā. Viegli tas nav, jo mācību gads sakrīt ar sporta sezonu, kuru šobrīd
neesam gatavi upurēt par labu mācībām. Brālis vēl studē arī Banku vadības
koledžas tālmācības programmā, kur mācību process tiek koordinēts internetā,
nevis klātienē augstskolu auditorijās.

Andris: Mācības tiešām ir ievilkušās… Taču, pateicoties mūsu tētim,
kas pēc profesijas ir dārznieks, varam sniegt arī konsultācijas dārzu darbos,
ja nepieciešams sapotēt ābelēm zarus vai iestādīt puķes.

– Un kuras
puķes jums pašiem patīk vislabāk?

Abi reizē: Rozes, jo tētis tās ilgi selekcionēja.

– Kas Jums
pašiem liekas vissvarīgākais labam startam Vankūverā?

Abi reizē: Novēliet mums divus ātrus braucienus!