Izvēles iespējas būs
Aizvadītajā
kamaniņu sezonā mūsu braucēji neko pārsteidzošu nesasniedza. Ja atceramies, ka
vienīgais mūsu ziemas olimpisko spēļu medaļnieks nāk no kamaniņu sporta
(Mārtiņa Rubeņa bronza olimpiskajās spēlēs Turīnā), tad gaidījām, protams, ko
vairāk. Taču apritē mēs bijām, savu reizi tikām arī desmitniekā un augstāk,
izmēģinājām olimpisko Vistleras trasi un turpinām gatavošanos olimpiskajās
spēlēm, kur galīgā atlase beidzas 2009. gada 31. decembrī. Cik mūsējo būs
olimpiādē, to, protams, šobrīd pateikt nevar neviens, taču kā gatavojamies, kas
iecerēts – par to saruna ar valsts izlases galveno treneri Pēteri Cīmani.– Teorētiski sekojot
atlases principiem, mēs varam varam aizvest uz Vankūveru diezgan lielu komandu,
taču, manuprāt, reizēm, jāpadomā – mums vajag tikai skaitu vai īstu cīņu par
augstām vietām. Par to jālemj ne tikai mums, bet federācijai, olimpiskajai
komitejai. Daudz ko noteiks arī iespējas gatavoties – ja nebūs līdzekļu,
iespējams, nopietni gatavoties varēs tikai pirmie numuri, pārējie to varēs par
pašu sarūpētiem līdzekļiem.– Runājot par izlases numuriem, kāds ir jūsu
vērtējums par mūsējo pagājušās sezonas veikumu?– Tā sadalīt pa
numuriem es negribētu. Šogad katram bija savi uzdevumi, korekcijas ienesa
savainojumi, brīžiem arī finansiālās iespējas liedza aizbraukt uz kādu no
posmiem.Ja sākam ar Mārtiņu
Rubeni, tad viņa sezonu varētu nosaukt par eksperimentu un pārdomu laiku.
Turklāt Mārtiņš ļoti daudz palīdzēja komandas biedriem tehnikas sagatvošanā –
gandrīz visi brauc ar viņa sliecēm. Pats viņš visos posmos nestartēja, taču
nešaubos, ka Mārtiņš visnopietnākajā līmenī gatavojas olimpiskajām spēlēm, jo
pieredzi un trases izjūtu viņam atņemt nevar.
Bezledus sezonā
Mārtiņam nopietni jāstrādā pie fiziskās sagatavotības, jo tas vistiešākajā mērā
attiecas uz startu, kur viņš nepavisam nav ātrākais.
Zinot Mārtiņu, ceru,
ka viņš tiks galā arī ar morālo spiedienu, jo visi atceras izcīnīto medaļu un
gaida to pašu Vankūverā.
Jāteic, ka kamaniņu
sportā ir ļoti daudz spēkos vienādu braucēju un daudz ko izsaka dažādu apstākļu
kopums, kur sava loma ir arī veiksmei, tāpēc vienlīdz grūti ir tikt gan
medaļniekos, gan desmitniekā. Jebkurā gadījumā jācīnās visiem spēkiem.
– Guntis Rēķis un Inārs Kivlenieks – kā
vērtējat viņu iespējas?
– Viņi ir ļoti
atšķirīgi. Guntis ir pieredzējis sportists, bet Inārs vieniniekos (pirms tam
viņš brauca divniekā) tā nopietni brauc tikai otro sezonu. Divdesmitā vieta
Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā jāvērtē pozitīvi, jo 22 gadus vecais puisis
iepazīst trases, iegūst pieredzi un, salīdzinot ar pērno sezonu (34. vieta) ir
krietni progresējis.
Vairāk gaidījām no
Gunta, kas šogad pēc dažiem uzplaiksnījumiem, vairāk brauca pa otro desmitu un
Pasaules kausā palika 17. vietā, kas ir par piecām vietām zemāk nekā pērn.
Trūka stabilitātes.
Taču šobrīd es
negribētu visu salikt pa plauktiņiem, jo abiem ir visas iespējas cīnīties par
vietu olimpiskajā komandā.
– Sieviešu konkurencē mums pazīstamākas ir
divas braucējas – Maija Tīruma un Anna Orlova. Vai abām ir iespējas tikt uz
Vankūveru?
– Protams. Maijai šī
sezona sākās neveiksmīgi, jo viņa jau pašā sākumā guva smagu pleca traumu, kas
neļāva viņai startēt pirmajos trīs posmos. Vēlāk viņa stabili brauca
desmitniekā un pasaules čempionātā pat ieguva 8. vietu, kaut arī nestartēja ar
maksimālu spēku. Maija ir prātīga un apzinīga meitene, un ceru, ka viņa tiks
galā arī ar traumas atstāto psiholoģisko spiedienu. Bailes atkal iedzīvoties
savainojumā ietekmē gan startu, gan braucienus. Vasarā, cik iespējams, jānostiprina
muskulatūra, lai būtu pārliecība par drošu startu un varētu braukt ar maksimālu
atdevi. Katrā ziņā, ja viss būs labi ar veselību, es viņu vērtēju kā stabilu
pirmā sešnieka braucēju.
Anna startējusi jau
piecās olimpiskajās spēlēs, un dabiski, ka no viņas gaidām augstus rezultātus.
Sezonu viņa aizvadīja visai stabili, bet ne tajā līmenī – tikai ap pirmo
desmitu (10. vieta arī Pasaules kausā). Viss ir atkarīgs no viņas vasaras darba
un snieguma olimpiskajā atlasē, jo durvis uz izlasi nevienam nav slēgtas.
Skaidrs, ka ne Annu, ne mūs neapmierinātu vieta olimpisko braucēju lejasgalā.
Vēl jau mums ir jaunā
Agnese Koklača, kura rudenī bija treniņnometnē Vistlerā un sekmīgi tika galā ar
trasi. Ja šoruden viss būs labi un atļaus līdzekļi, viņa varētu startēt
Pasaules kausa posmos un iekļūt pirmajā trīsdesmitā.
– Iepriekšējā olimpiādē augsto septīto vietu
izcīnīja brāļi Šici divniekos, bet šogad pasaules čempionātā tikai 19. vieta…
– Iespējams, ka
spēles Turīnas puišiem bija neliels avanss, jo viņi visai strauji no junioriem
ienāca pieaugušo kārtā (parasti tā nenotiek – vajadzīgas vismaz divas trīs
sezonas) un prasības uzreiz pieauga. Sākās dažādu eksperimentu laiks, kas ne
vienmēr vainagojās ar panākumiem. Tagad, liekas, viņi ir nostabilizējuši
tehniku, – laiks atgriezties tabulas augšdaļā. Katrā ziņā viņi uz to ir
spējīgi.
Vēl mums ir nesenie
juniori Oskars Gudramovičs un Pēteris Kalniņš, kas pasaules kausa posmā
izcīnīja 16. vietu. Viņi labi tika galā arī ar ātro Vistleras olimpisko trasi.
Vēl ir perspektīvs junioru divnieks Andrejs Bērze un Uldis Logins. Arī viņi
vasarā nopietni gatavosies. Vēlreiz – ja būs materiālas iespējas un varēsim
izdarīt visu, ko esam iecerējuši, būs, no kā izvēlēties.
Ja mūsu olimpiskās
vienības veidotāji uzliks augstākus kritērijus par izpildītu olimpisko
kvalifikāciju (to var izpildīt visi nosauktie sportisti), tad mums pēdēja
atlase varētu būt treniņnometne un pārbaudes sacensības pirms Pasaules kausa
izcīņas.
– Kādi plāni sezonas izskaņā?
– Vēl turpinām
trenēties Siguldas trasē – pārbaudām tehniku, slīpējam dažādas braukšanas
nianses, tad neliela atpūta, kad katrs trenēsies pēc individuāla plāna.
Vasaras nometnes mums
iecerētas Ventspilī, Valmierā un citur. Ļoti gaidām starta estakādi Siguldā,
kas krietni uzlabotu mūsu treniņprocesu.
Ja viss būs kā
plānots, domāju, ka olimpiskajai sezonai mēs būsim gatavi.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
