Sirds un labās gribas vārdā
Vistlerā kamaniņu sportam
bija neredzēti liels un ārkārtīgi atraktīvu skatītāju pulks. Pēdējā braucienā,
kurā vājākais startē pirmais un aiz viņa visi pārējie apgrieztā rezultātu
secībā, gandrīz katrs nākamais finišētājs vismaz uz brīdi kļūst par olimpisko
sacensību līderi un, skatītāju tūkstošu sveikts, šķiet, pat sajūtas kā
čempions. Lai arī tikai uz mirkli. Tās ir emocijas, kuru dēļ sports eksistē.
Savās ceturtajās spēlēs ar
26. vietu aktīvajam sportam atvadu sveicienu māja Guntis Rēķis. Savukārt
debitants Inārs Kivlenieks guva olimpisku aizrautību un pārliecību, ka
nākamajās spēlēs jāspēj tikt augstāk par Vistlerā iegūto 18. vietu. Turīnas
olimpiskās bronzas laureāts Mārtiņš Rubenis būtu uzskatāms par veterānu.
Zem pieciem apļiem viņš debitēja 1998. gadā Nagano ar 14. vietu, Soltleiksitijā
finišu nesasniedza, Turīnā kāpa uz pjedestāla, Vistlerā pirmajā braucienā bija
trīspadsmitais, otrajā – desmitais, trešajā – divpadsmitais, ceturtajā –
sešpadsmitais, kopumā izcīnot vienpadsmito vietu.
– Četras olimpiskās spēles
tavā mūžā. Vari salīdzināt?
– Nezinu, vai tās ir
salīdzināmas. Katra reize ir kaut kas īpašs. Arī mēs kā cilvēki augam, pasaules
redzējums mainās, skatījums uz to, ko es daru sportā…
– Ko tu darīji sportā savās
pirmajās spēlēs?
– Braucu apskatīties, kas tās
vispār ir. Otrajās piedalījos par spīti visām likstām, veselības problēmas
ieskaitot. Gribējās pierādīt sev, ka arī tādā stāvoklī tomēr var kaut ko
izdarīt. Nefinišēju, uzsitu kārtējo punu, lai uz pasauli atkal varētu
paskatīties citām acīm.
Ne vienmēr smagākie brīži
dzīvē mums ir sliktākie. Tie mudina kaut ko kardināli mainīt, lai tiktu tālāk
uz priekšu. Ar citu skatījumu. Tāpēc nevienu neveiksmi es nenožēloju.
Turīnas spēles notika laikā,
kas nebija vienkāršs manā dzīvē. Tad es sāku meklēt apstiprinājumu ceļam, kuru
biju gājis. Revidēju savas vecās, iestaigātās taciņas un priekšstatus, pētot,
kas tajos nav bijis īsti kārtībā. Uz spēļu laiku viss sakārtojās tā, ka man
bija iespējams labi nobraukt. Arī sajūtas teica, ka tā varētu būt. Toreiz es
biju īstajā brīdī īstajā vietā.
– Ko tagad saka tavas
sajūtas?
– Uz šīm spēlēm braucu ar
vislielāko vieglumu. Nebija milzīgas atbildības kāda cita priekšā, vairāk –
savā. Viss gads, gatavojoties spēlēm, bija ļoti smags darbs un man svētīga
izaugsme. Rezultātu būtu gribējies mazliet augstāku, bet jāņem vērā arī
realitāte. Pēdējos četros gados visas lielās komandas spēcīgi progresējušas,
krietni pielikušas gan tehniski, gan
fiziski.
Ja visus četrus gadus būtu
strādājis melnu muti tikai vienam olimpiskajam mērķim, rezultāts varbūt būtu
augstāks. Bet bija smagi brīži. Ne sportā, bet pašam sadzīvot ar sevi un sev
tuvākajiem. Pāris sezonas sanāca norakstīt. Šajā man izdevies beidzot tikt uz
kājām. Uz šīm spēlēm braucu, lai veiktu četrus labus braucienus. Izdevās trīs.
– Saki, ka lielās komandas
tehniski aizgājušas uz priekšu. Vēl Turīnā tieši tavas kamanas zināmā mērā bija
tehnoloģisks brīnums!
– Tas bija absolūti empīrisks
skatījums uz to, kādām jābūt kamanām. Nekādu aprēķinu, kā iekšējās sajūtas
teica, tā arī taisījām. Tagad daudzas pasaules komandas paņēmušas lielu daļu
manu ideju, kas bija iemiesotas Turīnas kamanās. Tās noslīpējuši, izmantojot
savas tehniskās iespējas. Labi, ka tā. Prieks redzēt, ka kamaniņu sports virzās
uz priekšu, ka tam vēl ir, kur augt.
– Un tu pats? Turpināsi
kamaniņu sportā virzīties uz priekšu?
– Vēl pāragri par to runāt.
Daudz kas vēl jāizrunā ar cilvēkiem, kas ir ap mums. Pagaidām man nav nekāda
redzējuma, ko darīt tālāk.
– Bet bruņinieks turpināsi
būt?
– Nekad tāds neesmu bijis!
– Viesturs Kairišs savā filmā
tevi salīdzina ar Loengrīnu… Sportam principā vajadzētu būt bruņnieciskai
padarīšanai?
– Daļēji varbūt. Bruņinieks
vairāk ir cilvēks, kas gatavs sevi ziedot citu labā, kas gatavs aizstāvēt
saimnieku un pārējos, kuriem tiek darīts pāri. Vēlākos laikos bruņinieki
pārvērtās iekarotājos.
– Sportā jau arī jābūt
gatavam ziedoties!
– Bet vairāk savas slavas
vārdā. Daudzi, kas kaut ko dara, vispirms skatās, kas man no tā atlēks. Diemžēl
sports griežas ap naudu. Mūsu sporta veids gan nav tam īstais piemērs.
Kamaniņās vēl ir pietiekami daudz bruņinieku, kas ar sportu nodarbojas savas
sirds un labās gribas vārdā.
– Atšķirībā no daudziem
atlētiem pēc finiša tu savas emocijas paud, ar roku uz sirds rāmi
paklanoties…
– Ar to es pateicos
cilvēkiem, kas atnākuši just līdzi, kas ziedojuši savu laiku, savas labās
domas, lai sportisti, kas atrodas trasē, aizbrauktu līdz finišam. Vienalga,
kuras valsts sportists finišēja, viņš tika uzmundrināts.
– Tu varēsi dzīvot bez šīs emocionālās finiša sajūtas?
– Tā jau nekur nepazūd. Tā ir
te – sirdī. Iespējams pagaidām tās ir manas labākās atmiņas no šīs dzīves. Bet
vēl pietiekami garš ceļš ejams, vēl daudzas lietas jāredz un jāizdara.
