Iespēju ceļš
Kaspars saviem jaunajiem audzēkņiem nekādus zelta kalnus nesola — vien svaigu gaisu, ūdeņus, draudzīgu kompāniju un garantē, ka, centīgi trenējoties, izaugs par staltu jaunieti. Uzvaras? Sports taču bez tām nevar pastāvēt. Bet vispirms vienkārši mācīsimies airēt… Tā Salacgrīvā prāto smaiļošanas treneris Kaspars Močāns.
Mēs tiekamies Kaspara komandpunktā — Salacas krastā, tieši pie tilta. Kaut arī necilais airēšanas namiņš, kur glabājas laivas un ir iespējas pārģērbties, atrodas viņpus tiltam, īstie treniņi notiek tieši šeit. Tagad, kad izgājis ledus un rimuši palu ūdeņi, nodarbības var atkal sākties.
VISMAZ PIECI VIENĀ
Saruna notiek vēlu vakarā, jo rīt Kasparam kopā ar Limbažu treneri jātraucas uz Franciju, kur olimpietim Kristapam Zaļupem un viņa pāriniekam beigusies treniņnometne. Kaspars ir priecīgs, ka atradusies nauda, lai pieredzējušajiem sportistiem līdzi varētu doties viņa šobrīd spējīgākais audzēknis Kaspars Tīklenieks. Iespēja ātrāk tikt siltākos ūdeņos noteikti ir handikaps sezonas sākumā. Salacgrīvietim tas vēl ir kārots notikums, jo treniņnometnes ārpus Latvijas nemaz nenotiek tik bieži.
Tiesa, Francijas tūrē treneru uzdevums ir prozaisks — iepriekš sarunātie baltkrievi nevarēs mājup atgādāt mūsu sportistu laivas, jo sev nopirkuši jaunas un vietas uz autiņa jumta vairs nav, tā ka jāved pašiem. Kaspars smej, ka tas ir tikai viens no mūsu trenera pienākumiem — vēl jābūt menedžerim, psihologam, mehāniķim un pat fizioterapeitam. Tas liekas pašsaprotami, vienīgi starptautiskās sacensībās, vērojot konkurentu delegācijas, prātā nāk cīņa ar vējdzirnavām.
Taču atšķirībā no šī cīņas veida iedibinātāja dona Kihota Kaspara Močāna audzēknis jau guvis pirmos panākumus — pērn Kaspars Tīklenieks iekļuva pasaules junioru (U-20) spēcīgāko sešpadsmitniekā. Šogad U-23 sacensībās startēs vēl vairāki salacgrīvieši.
IESPĒJA VISIEM
Kaspars pats savu airētāja karjeru beidza ātri un jau divdesmit gadu vecumā sāka strādāt par treneri Jūrmalā, nodarbojās ar vēl dažādiem darbiņiem, jurista palīga amatu ieskaitot. Kaspara tēvs Uldis, kurš arī strādāja par treneri (viņa audzēkņiem bija pat panākumi Eiropas meistarsacīkstēs), deviņdesmitajos gados nolēma pārvākties uz Salacgrīvu. Būvēja māju un sāka trenēt salacgrīviešu bērnus. Pirms tam smaiļošana un kanoe airēšana Salacgrīvā nebija manīta. Aizpērn sporta skola nosvinēja savu 10 gadu jubileju.
Rīga apnika arī Kasparam, un viņa ģimene pārvācās uz Ziemeļvidzemes piejūras pilsētiņu. Vēl nesen problēma atrast jaunus audzēkņus neesot bijusi — Salacgrīvas apkaimē bija trīs skolas, un bērni labprāt pamēģināja jauno sporta veidu.
Tagad ir grūtāk — un ne tikai laika rīmas datora dēļ. Bērnu vienkārši vairs nav tik daudz, vairākas skolas aizvērtas. Emigrācija…
Treneri Močāni savās grupās ņem visus gribētājus. Tēvs vairāk ņemas ar iesācējiem. Kad pamati apgūti, Kaspars trenē tālāk. Lielākos panākumus guvis viņa audzēknis Kaspars Tīklenieks, kurš kļuva par pieckārtēju Latvijas Jaunatnes olimpiādes čempionu un nu jau airē starptautiskos ūdeņos. Puisis tagad mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas 11. klasē, bet joprojām izmanto sava trenera darba plānus, brīvdienās abi Kaspari tiekas un pārrunā, koriģē paveikto un veicamo. Vasarā puisis atkal trenēsies pie sava pirmā trenera.
ŪDENS IZJŪTA
Kaspars stāsta, ka spēcīgu puišu redzēts ir daudz, taču tikai ar spēku sist ūdeni nav jēgas. Tīkleniekam piemīt airētājam tik nepieciešamā ūdens izjūta, prasme to aizķert un īsajos brīžos starp īrieniem prast atslābināties, nezaudējot ritmu. Turklāt viņš visu savu dzīvi pakļauj smaiļošanai, lieko atmetot. Viņš ir spēcīgs, neatlaidīgs un sevi airēšanā redz vismaz līdz nākamajam olimpiskajam ciklam. Riodežaneiro 2016 — tas ir viņu sapnis.
Arī ģimene viņu atbalsta. Tēvs pat nolaidis no kājas daļu meža, lai varētu dēlam par 2000 latiem nopirkt modernu laivu. Arī brālis airē, tāpat kā trenera Kaspara abi vecākie bērni.
Treneris, uzņemot jaunus audzēkņus, secinājumus atsakās izdarīt. Sākuma dotumi vēl ne par ko nākotnē neliecina — tikai darbs, griba, jaunieša vēlme dara brīnumus. Kaspars ievērojis, ka tieši daudzsološākie, kuriem ātrāk viss padodas un viegli nāk pirmās uzvaras, biežāk pirmie arī beidz, jo nav raduši pielikt pūles.
Kaspars labvēlīgi izturas arī pret tiem, kuri centīgi trenējas un nesapņo par lieliem panākumiem. Tiem svarīgāk šķiet nodarboties svaigā gaisā, atrasties veselīgā vidē, nekā slaistīties, upmalā sūkt aliņus vai tupēt internetā. Pavisam pie Močāniem trenējas aptuveni 40 airētāji.
Ir audzēkņi, kurus piespiest nevajag. Pat otrādi. Kaspars atceras gadījumu, kad treniņnometnē Baltkrievijā laiks bijis sevišķi slikts — sniegs un lietus, sen vajadzētu irties malā, bet īstenākais darba rūķis Dāvis Melnalksnis (arī jau cīnās starptautiskos mačos) no laivas saucis, ka vēl visu programmu nav pabeidzis un ātrāk malā nenāks. Būtu vismaz treneri pažēlojis, — Kaspars smaida.
Pārsvarā salacgrīvieši trenējas savā upē, taču dažkārt izmanto arī savas apvienotās Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skolas (vienīgā apvienotā novadu skola Latvijā) priekšrocības un trenējas Limbažu bāzē Lielezerā. Pie dziļā ūdens arī jāpierod, jo Salaca vasarā ir sekla, teju kājām pārbrienama.
UPĒ VAI UPMALĀ
Skaidrs, ka tuvākajā laikā bērnu pulks apkaimē kuplāks nekļūs, tāpēc ikvienā jāieliek daudz lielāks darbs, lai katrs varētu sasniegt savu spēju maksimumu.
Liela pateicība par atbalstu pienākas Salacgrīvas domei, kuru vada bijušais airētājs Dagnis Straubergs. Tas nav tikai vecais ieroču brālības kods — arī domē saprot, ka problēmu pilsētiņā būs mazāk, ja jaunieši nodarbosies ar interesantiem sporta veidiem.
Kaspars cer, ka reiz īstenosies jau sen iecerētā airēšanas bāzes būve, jo pašreizējā šķūnītī nav pat dušas. Ir doma uzbūvēt tādu, kuru varētu izmantot arī ūdenstūristi. Tas būtu materiāls atbalsts.
Kamēr būs interese un iespējas, Kaspars smaiļošanu pamest nedomā. Cītīgi mācās angļu valodu, gatavojas Zvejnieku svētkiem, kad tradicionāli pie tilta notiek sprinta sacensības — distancē, kas nedaudz garāka par 100 metriem. Skatītāju pilnas upmalas, skan taures, aplausi un uzmundrinājuma saucieni. Sacensības ir interesantas, jo tik īsā distancē atslābināties un kļūdīties nedrīkst ne reizi. Prieks sportistiem, arī vecākiem, kuri redz, kā viņu atvases māk rīkoties ar laivu, airiem un savu gribu, — dzīvē reiz noderēs.
Kaspars MOČĀNS
Smaiļošanas treneris
Dzimis: 1971. gada 20. janvārī Rīgā
Izglītība: Rīgas 77. vidusskola, LSPA
Sporta gaitas: smaiļošanā kopš 10 gadu vecuma
Lielākie sasniegumi: Latvijas junioru čempions 500 m distancē
Darba gaitas: sākot no 20 gadu vecuma, smaiļošanas treneris specializētajā sporta skolā Jūrmalā, kopš 2003. gada — Limbažu rajona, tagad Limbažu un Salacgrīvas novada sporta skolas treneris;
Latvijas Pludmales glābēju asociācijas valdes loceklis, starptautiski sertificēts glābējs instruktors
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Ginta (bijusī smaiļotāja), trīs bērni
Vaļasprieks: vindsērfings, niršana
