Rodžera ēra
Reizē ar Latvijas nacionālās hokeja izlases atjaunošanu teju pirms diviem gadu desmitiem valstsvienībā debitēja Rodrigo Laviņš. Pieredzējušā aizsarga degsme laika ritumā nav izplēnējusi. Arī šopavasar trīskārtējais olimpietis velk mugurā sarkanbaltsarkano formas kreklu. Ja izlases galvenais treneris Teds Nolans iekļaus Laviņu Zviedrijas braucēju sarakstā, ilggadējam valstsvienības aizsardzības balstam tas būs jau 12. pasaules čempionāts, tostarp desmito reizi spēlējot hokeja elites valstu konkurencē.
Ne vienu vien čempionātu traumu dēļ izlaidušajam hokejistam šopavasar būtisku veselības problēmu nav, un sarunā ar Sports Laviņš atskatījās uz savām līdzšinējām pasaules meistarsacīkstēm, atsaucot atmiņā spilgtākos iespaidus.
PIEKLĀJĪGIE UN RUPJIE
1993. gads (1. vieta C grupā, Slovēnija)
Tolaik man bija 17 gadu, un tas bija tāds it kā viegls turnīrs ar vienu nopietnu pretinieku — Ukrainu—, ko vajadzēja uzvarēt (finālā Latvija Ukrainu uzvarēja ar 2:0). Taču citas komandas turnīrā bija dīvainas, it īpaši atmiņā palika Ziemeļkoreja un Dienvidkoreja — komunisti un kapitālisti.
Spēlēt nemācēja ne vieni, ne otri, taču krasāku atšķirību starp komandām nevienā citā turnīrā neesmu manījis. Ziemeļkorejieši pēc katras sadursmes laukumā uzreiz atvainojās, bet Dienvidkoreja tobrīd bija rupjākā komanda, ar kādu nācies spēlēt. It kā viena nācija, bet cits režīms, un atšķirīgo audzināšanas stilu sekas bija ļoti jūtamas.
NEIELAIDĀM NEVIENU RIPU
1996. gads (1. vieta B grupā, Nīderlande)
Sakrita tā, ka spēlēju izlasē, kas Slovēnijā iekļuva B grupā un pēc tam 1996. gadā Eindhovenā beidzot no šīs grupas izkļuva un tika elitē. Līdz 1996. gadam spēlēju ECHL līgā Amerikā un uz pasaules čempionātiem nebraucu. Eindhovenā bija labs turnīrs, pats jau biju nedaudz vairāk pieredzējis un spēlēju stabilāk.
Atceros kā šodien, visā turnīrā mana maiņa neielaida nevienus vārtus. Izšķirīgā spēle ar Šveici, protams, bija ļoti saspringta. Neizšķirts 1:1 nodrošināja Latvijai pirmo vietu turnīrā un ceļazīmi uz A grupu. Biju laukumā, kad Oļegs Znaroks guva izšķirīgos vārtus. Neatceros, vai man ieskaitīja rezultatīvu piespēli, kad pēdējās trešdaļas vidū iespēlēju viņam ripu aiz vārtiem (Znaroks apslidoja vārtus un atkārtotā metienā no tuvas distances ietrieca vārtos gan ripu, gan Šveices vārtsargu).
PRIEKS ATCERĒTIES
1997. gads (7. vieta, Somija, 12 valstsvienības)
Pirmo reizi spēlējām A grupā, un visu gadu bija stress — iepriekš skatoties elites grupas spēles pasaules čempionātā, likās, ka tur ir pavisam cita līmeņa hokejs. Droši vien, ka tā arī bija, taču šķita, ka mēs šādā līmenī nespēlējam.
Kad aizbraucām un sākām labi spēlēt (zaudējums ASV ar 4:5), būtu augstu tikuši, ja nākamajā spēlē nezaudētu Itālijas komandai (4:5). Čempionāta turpinājums — neizšķirti pret Kanādu (3:3) un Zviedriju (1:1), uzvaras pār Norvēģiju (6:3), Vāciju (8:0), Franciju (6:2) un Slovākiju (5:4) — deva jaunu optimismu. Izrādās, ka varam spēlēt labi un neesam sliktāki par citām komandām, kas cīnās A grupā. Tas deva pārliecību gan pašam par savu spēli, gan komandai. Pārbraucām pāri vāciešiem un slovākiem, kas bija komandas ar vārdu un stāžu. Arī neizšķirtus pret Kanādu un Zviedriju ir prieks atcerēties.
MAZ POZITĪVA
1999. gads (11. vieta, Norvēģija, 16 valstsvienības)
Noteikti neveiksmīgs čempionāts Latvijas izlasei, maz pozitīva, ko vispār atcerēties. Ir čempionāti, kas nav izdevušies, un nav vienkārša izskaidrojuma — kādēļ. Varbūt kaut kas uzkrājies par daudz un komandā bija nepieciešamas pārmaiņas.
Pelnījām, nedabūjām
2000. gads (8. vieta, Sanktpēterburga, Krievija, 16 valstsvienības)
Uzvaru pār Krieviju (3:2) visi zina un atceras, lai gan ne tikai mēs vien viņu zvaigžņoto sastāvu uzvarējām. Tas bija čempionāts, kas nesa daudz pozitīvu un patīkamu mirkļu. Komandā valdīja lieliska gaisotne, un tas bija teicami pavadīts laiks, kas ilgi paliks atmiņā. Sanktpēterburga laikam bija tuvāka mūsu mentalitātei, mīļāka, un tur lieliski jutāmies. Droši vien arī tādēļ, ka spēle labi vedās un visas zvaigznes vērsās mums par labu.
Bet pēdējo zaudēto spēli ceturtdaļfinālā pret Čehiju (1:3) mums noteikti vajadzēja vinnēt. Bija sajūta, ka mēs spēlē dominējam, pirmajā trešdaļā ledus viņu zonā bija sagraizīts, bet mūsu pusē perioda vidū vēl ūdens stāvēja. Tomēr kaut kā neizdevās. Šajā turnīrā un 1997. gadā Somijā noteikti vajadzēja tikt vēl kādu vietu augstāk. Bijām to pelnījuši.
LINDSTRĒMA GAISOTNE
2002. gads (11. vieta, Zviedrija, 16 valstsvienības), 2003. gads (9. vieta, Somija, 16 valstsvienības)
Neko daudz no šiem čempionātiem neatceros — tie saplūduši kopā un nav iespiedušies atmiņā vai palikuši prātā ar ko būtisku. Taču pie Kurta Lindstrēma bija laba gaisotne komandā, un tie bija pozitīvi gadi.
JAUNĀ SASTĀVĀ
2005. gads (9. vieta, Austrija, 16 valstsvienības)
Pusotru gadu nebiju spēlējis un izlasē atgriezos pēc traumas. Bija problēmas ar ceļgalu, un pat domāju, ka varētu beigt spēlēt. Austrijā man bija pirmais čempionāts pēc ilgas ārstēšanās. Tas bija arī NHL lokauta gads, un pasaules čempionātā komandas bija spēcīgas. Izvērtās pozitīvs turnīrs ar Latvijai jaunu izlases sastāvu. Bija ļoti patīkami, ka komandas kodolu veidoja Rīgā spēlējoši puiši. Notika veiksmīga paaudžu maiņa, un komandā parādījās stabilāka spēle.
VISMIERĪGĀKAIS TRENERIS
2007. gads (13. vieta Maskava, Krievija, 16 valstsvienības)
Bija itāliešiem zaudētā spēle (3:4), bet kopumā komanda aizvadīja ļoti stabilu čempionātu. Pēc zaudējuma pret Itāliju garastāvoklis nokritās uz nulli, taču puiši ļoti labi spēja saņemties un pārliecinoši aizvadīja spēles par palikšanu elitē. Tas bija ļoti svarīgi un pozitīvi.
Ar Znaroku iepriekš biju spēlējis kopā, domāju — kāds viņš būs kā galvenais treneris. Vai patiešām tāds pats dullītis kā laukumā? Taču izrādījās, ka viņš ir vismierīgākais treneris, kāds vien var būt. Viņš ļoti labi redz un izprot spēli. Znaroka stiprā puse ir nevis pareiza runāšana un pareizu shēmu zīmēšana, bet gan prasme ieskaidrot nianses, ko viņš pats laukumā ir darījis. No tādiem sīkiem knifiņiem daudz kas ir atkarīgs.
TRIECIENS KAPTEINIM
2008. gads (11. vieta, Kanāda, 16 valstsvienības)
Palicis atmiņā ar to, ka ne pārbaudes spēlēs, ne čempionātā līdz pēdējai spēlei pret Vāciju (3:5) savā maiņā neielaidu nevienus vārtus. Pēdējā trešdaļā vēl bijām vadībā, taču tad ielaidām trīs vārtus un zaudējām. Biju laukumā, kad pretinieki guva četrus pēdējos vārtus, un šajā zaudējumā varbūt bija arī mana vaina. Tas bija reāls nervu sabrukums, un pēdējais periods visu salauza. Tāds psiholoģisks lūziens… Tas man bija smags trieciens.
Tagad domāju, ka vispār nevajadzēja man tobrīd spēlēt, taču biju kapteinis, ko uztveru ļoti nopietni, un uz vietas kaujas apstākļos ir grūti pieņemt izsvērtus lēmumus — saprāts nenostrādā tā, kā vajag. Spēle gāja ļoti labi, taču pēc otrās trešdaļas notrūka bicepsa muskulis un roku vispār nevarēju iztaisnot. Doks to piesēja 90 grādu leņķī, un domāju, ka spēlēšu, kā ir. Tagad visu vērtējot, šķiet, ka droši vien nevajadzēja spēlēt, bet tobrīd likās citādi. Nu nevajag spēlēt ar vienu roku… Būtu uzvarējuši vāciešus, tiktu turnīrā tālāk.
LABI. BET…
2009. gads (7. vieta, Šveice, 16 valstsvienības)
Visnotaļ pozitīvs turnīrs, uzvarējām Zviedriju (3:2 pēcspēles metienos), tomēr īsta gandarījuma nebija. Turnīra tabulā izcīnītā vieta man nešķiet tik svarīga, lai gan, protams, labāk būt septītajiem, nevis padsmitajiem. Tomēr uzskatu, ka Latvija kādā čempionātā bija pelnījusi būt vismaz ceturtajā vietā vai pat augstāk.
Rodrigo LAVIŅŠ
Kopš 2008./2009. gada sezonas Rīgas Dinamo aizsargs
Dzimis: 1974. gada 3. augustā Rīgā
Augums, svars: 180 cm, 84 kg
Sportā: triju olimpisko spēļu dalībnieks (2002. gadā — 9. vieta, 2006. gadā — 12. vieta, 2010. gadā — 12. vieta)
Valstsvienībā pasaules čempionātos spēlējis galveno treneru Helmuta Baldera, Leonīda Beresņeva, Haralda Vasiļjeva, Kurta Lindstrēma un Oļega Znaroka vadībā. Nacionālās izlases kapteinis 2007. un 2008. gada pasaules čempionātos.
Pirmais treneris: Gints Bisenieks
LATVIJA 2012. GADA PASAULES ČEMPIONĀTĀ
Stokholmā un Helsinkos
Sestdien, 5. maijā
Plkst. 17.15: Latvija — Krievija: Stokholma
Svētdien, 6. maijā
Plkst. 21.15: Vācija — Latvija: Stokholma
Otrdien, 8. maijā
Plkst. 17.15: Latvija — Itālija: Stokholma
Ceturtdien, 10. maijā
Plkst. 21.15: Čehija — Latvija: Stokholma
Sestdien, 12. maijā
Plkst. 13.15: Norvēģija — Latvija: Stokholma
Pirmdien, 14. maijā
Plkst. 17.15: Latvija — Dānija: Stokholma
Otrdien, 15. maijā
Plkst. 21.15: Zviedrija — Latvija: Stokholma
Ceturtdien, 17. maijā
Plkst. 13.00: Ceturtdaļfināls: Helsinki
Plkst. 15.45: Ceturtdaļfināls: Stokholma
Plkst. 18.30: Ceturtdaļfināls: Helsinki
Plkst. 21.15: Ceturtdaļfināls: Stokholma
Sestdien, 19. maijā
Plkst. 14.30: Pusfināls: Helsinki
Pl. 18.30: Pusfināls: Helsinki
Svētdien, 20. maijā
Plkst. 16.30: Spēle par bronzu: Helsinki
Plkst. 20.30: Spēle par zeltu: Helsinki
