Karaliskās īpatnības
Gandrīz jebkurā sporta veidā olimpiskās spēles ir galvenais notikums. Viens no retajiem izņēmumiem ir futbols, kur olimpiskajā vīriešu turnīrā nepiedalās visi labākie šā sporta veida meistari. Futbols ir vienīgais sporta veids, kurā olimpiešiem ir vecuma ierobežojums — spēlēt drīkst futbolisti, kas nav vecāki par 23 gadiem. Tiesa, katra vienība var pastiprināt savas rindas ar trim vecākiem spēlētājiem. Starp citu, tieši Latvijas futbola valstsvienība ir mūsu pirmā sporta spēļu komanda, kas piedalījusies olimpiskajās spēlēs — tālajā 1924. gadā Parīzē.
DEBIJA, KOMUNISTU BLĒDĪBAS, PIEDĀVĀJUMS JAUNATNEI
Olimpiādēs futbolu spēlē jau sen — kopš 1900. gada. Sporta karalis olimpisko spēļu programmā nav bijis iekļauts tikai divas reizes — pirmajā olimpiādē 1986. gadā Atēnās un 1932. gadā Losandželosā. 1900. gadā Parīzē un 1904. gadā Sentluisā olimpiskajā futbola turnīrā gan nepiedalījās valstsvienības, bet sacentās tikai pa trim klubiem. Lai gan šie turnīri ir iekļauti Starptautiskās Olimpiskās komitejas vēsturiskajos sarakstos, Starptautiskā Futbola federācija (FIFA) tos neatzīst, savu atskaiti sākot ar 1908. gada spēlēm Londonā. Lielbritānijas galvaspilsētā jau spēlēja izlases, lai gan ne visas valstis sūtīja labākās vienības, tāpēc bieži vien tika fiksēti graujoši rezultāti.
Toties pagājušā gadsimta divdesmitajos gados olimpiskais futbola turnīrs kļuva par galveno izlašu futbola turnīru pasaulē. 1924. gadā Parīzē startēja arī Latvijas valstsvienība, kas uzreiz iekļuva otrajā kārtā, kur ar 0:7 zaudēja laukuma saimniekiem frančiem. Parīzē un pēc četriem gadiem Amsterdamā triumfēja urugvajieši, kuru viesošanās Eiropā izraisīja lielu rezonansi. Tomēr jau tad sāka rasties problēmas, jo olimpiskajās spēlēs piedalījās tikai amatieri, bet futbols pasaulē arvien vairāk nostājās uz profesionālisma sliedēm.
Pēc 1930. gada, kad notika pirmais futbola pasaules čempionāts, olimpiskais futbola turnīrs pamazām kļuva par otršķirīgām sacensībām. Tā kā olimpiskajās spēlēs vairs nedrīkstēja piedalīties profesionāļi, pēc Otrā pasaules kara pienāca sociālistisko valstu bloka ziedu laiki — tur oficiāli nebija profesionālā sporta, taču patiesībā amatieribija vāji maskēti profesionāļi, tāpēc tikai padomju bloka valstis olimpiādēs startēja ar savām spēcīgākajām izlasēm.
No 1952. gada līdz 1980. gadam olimpiskajās spēlēs uzvarēja tikai sociālistiskās valstis, kas šajā laikā izcīnīja 21 no 24 medaļu komplektiem (vislabāk veicās ungāriem, kas triumfēja trīs reizes, bet vēl pa reizei zelta medaļas izcīnīja PSRS, Čehoslovakija, Dienvidslāvija, Čehija un Vācijas Demokrātiskā Republika). Viss mainījās 1984. gadā, kad Losandželosā atkal drīkstēja spēlēt arī neslēptie profesionālie futbolisti, taču arī tad ne visas valstis drīkstēja sūtīt laukumā labākos spēkus — Eiropas un Dienvidamerikas komandās bija atļauts spēlēt tikai tiem futbolistiem, kuri vēl nebija piedalījušies pasaules čempionātos. Tādi paši noteikumi bija arī pēc četriem gadiem Seulā, bet kopš 1992. gada Barselonas spēlēm tika ieviests vecuma ierobežojums — 23 gadi. Pēc četriem gadiem Atlantā nolēma, ka katra komanda var pieaicināt klāt vēl trīs vecākus spēlētājus, tādā veidā dodot iespēju piesaistīt vairāk futbola zvaigžņu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka komandas ne vienmēr izmanto šo iespēju, jo treneri bieži vien ļauj parādīt sevi tiem jaunajiem futbolistiem, kuri izcīnījuši olimpisko ceļazīmi kvalifikācijas turnīros — kontinentu kvalifikācijas turnīros piedalās U-21 jauniešu izlases. Iepriekšējās divās olimpiskajās spēlēs 2004. gadā Atēnās un 2008. gadā Pekinā par olimpiskajiem čempioniem kļuva argentīnieši, taču šoreiz Argentīna nekvalificējās olimpiādei.
OLIMPISKIE ČEMPIONI SPĒLĒ LATVIJĀ
Kopš vecuma cenza ieviešanas olimpiskajās spēlēs gan tāpat ir piedalījušās daudzas superzvaigznes, kas tajā laikā iekļāvās šajos ierobežojumos. Olimpiskā pieredze ir abiem šā brīža izcilākajiem futbolistiem — argentīnietis Lionels Mesi pirms četriem gadiem Pekinā kļuva par olimpisko čempionu, bet portugālis Krištianu Ronaldu spēlēja Atēnās. Tāpat olimpisko skolu izgājušas vēlākās zvaigznes — brazīlieši Ronaldo un Roberto Karloss, argentīnieši Karloss Tevess un Havjērs Dzaneti, spāņi Rauls, Karless Pujols un Havi, kamerūnietis Samuels Eto’o, francūzis Patriks Vieira, itālieši Fabio Kannavaro, Andrea Pirlo un Alesandro Nesta. Olimpisko spēļu vecuma cenza izņēmuma tiesības izmantojuši daudzi atzīti futbola meistari — brazīlieši Ronaldiņjo, Bebeto un Rivaldo, argentīnietis Huans Ramons Rikelme, čīlietis Ivans Zamorano, holandietis Rojs Makajs.
Interesanti, ka divi olimpiskie čempioni savas prasmes demonstrējuši arī Latvijas klubu rindās — Seulas čempions krievs Vladimirs Tatarčuks 2001. gadā Liepājas metalurgam uz vienu sezonu pievienojās jau futbola pensijas vecumā, bet kamerūnietis Ārons Nguimbats uz Skonto pārcēlās savos spēka gados drīz vien pēc 2000. gada Sidnejas triumfa, aizvadot Latvijā četras sezonas (2002.—2005. g.).
Latvijas futbolistiem kvalificēties olimpiskajām spēlēm ir gandrīz neiespējami. Katrā ziņā tas ir pat vēl grūtāk nekā mūsu valstsvienībai tikt uz Eiropas vai pasaules čempionāta finālturnīru, jo šogad Eiropas meistarsacīkstēs piedalīsies 16 komandas, bet Euro 2016 jau sacentīsies 24 vienības, pēc diviem gadiem pasaules čempionātā Brazīlijā Eiropu pārstāvēs 13 komandas, bet šogad Londonas olimpiskajās spēlēs, neskaitot mājiniekus britus, Eiropai ir atvēlētas tikai trīs vietas. Tās tika izspēlētas 2011. gada Eiropas jauniešu U-21 čempionātā, kur pirmajā trijniekā tika Spānija, Šveice un Baltkrievija. Mūsu kaimiņu baltkrievu piemērs gan rāda, ka nekas nav neiespējams. Latvijas U-21 izlase gan vēl nekad Eiropas meistarsacīkšu kvalifikācijas turnīrā nav tikusi augstāk par ceturto vietu.
BRITU RĒĶINI
Šogad Londonā olimpiskajā futbola turnīrā sacentīsies 16 komandas, bet galvenais notikums neapšaubāmi ir Lielbritānijas futbolistu atgriešanās olimpiskajā kustībā. Atgādināšu, ka futbolā Lielbritāniju pārstāv četras neatkarīgas izlases — Anglijas, Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas. Pēdējo reizi Lielbritānijas futbola izlase piedalījās 1972. gada olimpiskajās spēlēs, bet pēc tam briti nolēma neizmantot šo iespēju pat tad, ja kāda no četrām izlasēm tika cauri kvalifikācijas sietam (1992. un 1996. gadā to paveica skoti, bet 2008. gadā — Anglijas U-21 izlase).
Kad Londona tika izvēlēta par olimpisko galvaspilsētu, tika nolemts, ka šoreiz tiks atjaunota Lielbritānijas izlase. Tiesa, drīz vien Skotijas, Velsas un Ziemeļīrijas futbola federācijas paziņoja, ka to futbolisti nepiedalīsies apvienotajā komandā, deleģējot visas tiesības pārstāvēt Lielbritāniju Anglijas izlasei. Šīs trīs federācijas uztraucas, ka iekļaušanās Lielbritānijas komandā apdraud to patstāvību. Vēlāk gan Lielbritānijas Olimpiskā komiteja paziņoja, ka šīm trim federācijām nav nekāda juridiska pamata aizliegt saviem futbolistiem spēlēt olimpiādē, tāpēc nevar izslēgt, ka šajā jautājumā vēl būs strīdi. Piemēram, ziemā traci sacēla slavenie velsiešu futbolisti Garets Beils un Ārons Remzijs, kuri ne tikai izteica vēlmi spēlēt Londonas olimpiādē, bet pat nofotografējās Lielbritānijas izlases formā. Velsiešu fani gan neslēpa savu attieksmi pret šo gājienu, kārtējā Velsas izlases spēlē izsvilpjot abus futbolistus.
Paredzams, ka Londonā spēlēs šā gadsimta populārākais Anglijas futbolists, meiteņu mīlulis 36 gadus vecais Deivids Bekhems, kurš aktīvi piedalījās aģitācijas darbā par olimpisko spēļu rīkošanas tiesību piešķiršanu Londonai. Droši vien Londonā redzēsim vēl ne vienu vien futbola zvaigzni. Piemēram, Brazīlijas U-21 izlasē jau atlases turnīrā piedalījās jaunās pasaules futbola uzlecošā zvaigzne Neimars, bet vēl jau nav zināms, kā komandas izmantos tiesības aicināt trīs vecākus spēlētājus.
Jāpiebilst, ka sievietēm futbolā viss ir daudz vienkāršāk — tur tāpat kā visos citos sporta veidos olimpiskajās spēlēs startē visas labākās spēlētājas. Daiļais dzimums futbolu olimpiādēs spēlē tikai kopš 1996. gada, bet trīs no četriem olimpiskā zelta komplektiem izcīnīja ASV futbolistes.
