Ar prieku par atzinību basketbolam
Basketbola skolas Rīga un Latvijas U-16 izlases treneris Ziedonis Jansons martā Latvijas Olimpiskās komitejas un Swedbank kopīgi rīkotajā konkursā tika atzīts par vienu no labākajiem jaunatnes treneriem. Pērn Jansons vadīja Latvijas U-19 izlasi pasaules čempionātā un tika atzīts arī Swedbank Latvijas Jaunatnes basketbola līgas labāko treneri.
„Liels prieks, ka manā personā ir novērtēts viss jaunatnes basketbols. Lai neņem ļaunā hokejs un futbols, taču esmu pārliecināts, ka basketbols joprojām ir sporta veids numur viens. Šoreiz atzinība piešķirta man, taču Latvijas jaunatnes basketbolā ir daudzi citi treneri, kas to būtu pelnījuši ne mazākā mērā,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver Ziedonis Jansons.
PASAULES ČEMPIONĀTA MĀCĪBU STUNDAS
Latvijas U-19 izlases puiši pašmāju basketbola vēsturē otro reizi iekļuva pasaules čempionāta dalībnieku pulkā. 1999. gadā Valda Valtera lolotā izlase ieguva 9. vietu, bet šoreiz Ziedoņa Jansona un Daiņa Bertāna komanda savu līdzjutēju priekšā izcīnīja 10. vietu. Šāds turnīrs varētu būt kā pagrieziena punkts visiem tajā iesaistītajiem spēlētājiem un treneriem.
„Treneris Ziedonis Jansons gan nav mainījies, bet mainījusies apkārtējā pasaule,” spriež Jansons. „2010. gada vasarā Latvijas U-18 izlasei Eiropas čempionātā Lietuvā izdevās izcīnīt bronzas medaļas, un daudzi basketbola sabiedrības pārstāvji uzlika rozā brilles. Tas mudināja kalt grandiozus plānus pasaules U-19 čempionātam, kas notika pašu mājās. Sak’, mums ir lieliski basketbolisti un treneri, un viņi Rīgā cīnīsies par pasaules čempionāta medaļām.
Lai tāda valsts kā Latvija tiktu pie bronzas medaļām kaut vai Eiropas jauniešu basketbolā, nepietiek vien ar meistarību, ir jābūt apstākļu sakritībai, veiksmei, lai noķertu īsto sajūtu lidojumu pretim uzvarām. Viļņā viss sakrita pat vairāk nekā par 100 procentiem. Ne reizi vien, atceroties notikumus 2010. gada vasarā Viļņā, rodas iespaids, ka tas nenotika pa īstam, bet bija skaists sapnis.
Pasaules U-19 čempionāts visus, ieskaitot basketbolistus un trenerus, atgrieza realitātē. Neslēpšu, ka komandas dalībnieki cerēja uz vietu labāko astoņu izlašu pulkā. Medaļas? Tas bija iespējams, taču tad Latvijas komandai visam bija jāsakrīt vēl lielākā mērā nekā pirms gada Viļņā. Beigu beigās mēs palikām ārpus ceturtdaļfināla. Par to daļa vainas jāuzņemas visiem! Sākumā sevi ļoti šaustīju par šo neveiksmi, negulēju naktis, domāju, analizēju. Nu jau gandrīz pēc gada esmu nonācis pie secinājuma, ka vairāk vai mazāk ieņēmām savu vietu.”
2010. gadā Viļņā Jansona vadītā izlase visus patīkami pārsteidza, bet gadu vēlāk Rīgā neizdevās tikt pie uzvarām otrā posma trijās spēlēs, lai iekļūtu ceturtdaļfinālā.
„Ja salīdzina U-18 izlases startu Lietuvā un U-19 komandas spēli Latvijā, tad lielākā atšķirība bija tā, ka sezonas laikā puiši bija šķirti. Daudzi no viņiem karjeru turpināja ārzemju klubos un basketbola skolās. Pirms 2010. gada vasaras Kaspars Vecvagars, Edmunds Dukulis, Jānis Timma un Dāvis Bertāns visu sezonu spēlēja kopā BS Rīga sastāvā,” atceras U-19 izlases galvenais treneris. „Ziema pirms pasaules čempionāta vadošajiem spēlētājiem bija ļoti atšķirīga — gan treniņu apstākļu, gan spēles pieredzes ziņā. Atgriešanās mājās un atrādīšanās saviem skatītājiem nebija viegla.
Ko gan varējām gaidīt no Dāvja Bertāna, kuram pasaules čempionāta pirmās spēles bija jāaizvada Valmierā, kur daudzus gadus viņš kā puišelis nācis līdzi tēvam uz treniņiem, lai apgūtu basketbolu. Bet tagad viņam jāatgriežas Valmierā kā Latvijas U-19 izlases līderim. Kā gan var netrīcēt rokas un kājas? Līdz ar to nav vērts gadiem kaisīt sev pelnus uz galvas. Darbs ir jāturpina, jaunatnes basketbola gads no gada atšķiras, tieši tāpat arī izlases.”
Sporta veidu federācijas cīnās par iespēju uzņemt lielos čempionātus, bet mājas spēļu slogu pašiem sportistiem ne vienmēr izdodas pārvarēt. Piemēru ir ļoti daudz, pat profesionālajā sportā.
„Ja šis U-19 čempionāts notiktu citā valstī — Argentīnā, Francijā vai pat Lietuvā, esmu gatavs likt ķīlā jebko, ka mūsu komanda būtu izcīnījusi augstāku vietu nekā Rīgā. Psiholoģisko spiedienu neizturēja ne treneri, ne basketbolisti. Iespējams, kāds izcils un pieredzējis treneris pasmaidīs, bet man spēles vadīšana Arēnā Rīga apmēram piecu tūkstošu skatītāju klātbūtnē bija liels pārbaudījums. To pamanīja daudzi, sakot, ka es nedarbojos kā ierasts — biju kā vaska figūra komandas priekšā. Pirmajā spēlē pietrūka emociju, turpretī otrajā jau tās plūda pāri malām. Spēli ar Poliju joprojām nevaru īsti izskaidrot. Protams, prieks, ka komanda pēc mīnus 27 prata saņemties, lauzt mača gaitu, pietuvoties līdz pat triju punktu starpībai. Dažās pēdējās minūtēs gan tiesneši mūs nolika pie vietas, brīnumi nenotika.”
ŠOVASAR AR KADETIEM VENTSPILĪ
Latvijas U-16 izlase treneru Ginta Fogeļa un Jansona vadībā 19. jūlijā Ventspilī uzsāks startu Eiropas kadetu čempionātā. Apakšgrupā pretī stāsies Spānija, Krievija un Ukraina. Gan apakšgrupu spēles, gan otrā posma mači notiks Ventspilī, bet izslēgšanas turnīrs — Viļņā.
„Vasarā Latvija būs viena no Eiropas U-16 čempionāta saimniecēm, taču no prognozēm par mūsu komandas sasniegumiem šajā turnīrā maksimāli cenšos izvairīties. Latvijas jaunatnes basketbolā nav tik bagāts spēlētāju resurss, arī kadetu vecumā. Ir vairāki spēlētāji ar pazīstamu vārdu, taču laukumā dosies komanda. Protams, visiem labvēlīgajiem apstākļiem sakrītot, varam sekmīgi cīnīties arī izslēgšanas turnīrā,” spriež Jansons, kurš, no malas skatoties, piedzīvojis pazeminājumu amatā — no U-19 izlases galvenā trenera par U-16 komandas trenera asistentu. „Te noteikti nav spēkā kaut kāda amatu gradācija,” iebilst Jansons. „Darbu ar U-16 izlasi uzskatu par kārtējo iespēju gūt vērtīgu pieredzi. Dažbrīd trenera asistentam ir pat grūtāk. Savulaik milzu pieredzi kā asistents guvu pie Vara Krūmiņa, kurš tajā laikā strādāja ar 1984.—1986. gadā dzimušo puišu izlasēm, trenējot Gati Jahoviču, Salvi Mētru, Edgaru Čundu, Agni Čavaru, pēc tam arī Rinaldu Sirsniņu, Kasparu Bērziņu un Andri Biedriņu. Otra mana darbaudzinātāja bija sieva Daiga Jansone, kurai palīdzēju darbā ar U-16 un U-18 izlasi.
Otrais treneris nekad nedrīkst skaļi izpaust savas domas. Viņam viss ir jāapsver vairākas reizes un tikai tad jāvēršas pie galvenā trenera. Savukārt galvenais treneris drīkst izrādīt emocijas, pēc saviem ieskatiem vadīt spēli. Viņam ir tiesības arī noraidīt asistenta ieteikumus.”
Pagājušajā vasarā uzmanības centrā bija U-19 izlase, bet šogad šo lomu varētu pildīt kadeti. Čempionāta pirmie divi posmi notiks Ventspilī, kā arī Paņevēžā.
„Lai gan tagad tiek veidotas U-14 izlases startam Baltijas kausos, Eiropas čempionātu aprite sākas tikai ar U-16 izlasēm. Līdz ar to vasarā kadetiem būs pirmais īstais oficiālais pārbaudījums, pirmās oficiālās spēles Latvijas izlases rindās. Izlases kandidāti ar milzīgu apņēmību piedalās komandas darbībā — gan treniņos, gan pārbaudes spēlēs un turnīros. Nākamajās izlasēs jau ir grūtāk strādāt, dažam jau zvaigznītes sakāpušas galvā, bet kadetos vēl ir patiesas emocijas. Treneriem ir ļoti liela atbildība, jo šos puišus vēl var veidot kā mīkstu mālu. Nav jāmeklē papildu motivācija, jo visi vēlas būt tajā divpadsmitniekā, kas vasarā uzsāks Eiropas čempionātu Ventspilī. Nav šaubu, ka jāņem vērā pagājušā gada pieredze ar U-19 izlasi, lai izvairītos no ģimenes un draugu psiholoģiskā spiediena. 16 gadu vecumā nāk vēl klāt draudzenes, hormonu vētras. Pārlieka vēlme sevi parādīt no vislabākās puses arī var nebeigties labi,” atturīgs prognozēs ir U-16 izlases trenera asistents.
TURNĪRI MAINĀS, VAROŅI PALIEK
Jansona vadītā BS Rīga šogad ļoti līdzīgā sastāvā startēja gan Jaunatnes līgas U-19 grupā, gan LBL2 čempionātā. Vienības līderu pulkā nemainīgi bija Rihards Ginters, Artūrs Lūsis, Gusts Liepkalns, Rihards Pāže.
„Šogad BS Rīga LBL2 čempionātā bija mazāks guvums nekā iepriekšējās divās sezonās, kad tika gūts rūdījums spēlēs ar daudz vecākiem un pieredzējušākiem sāncenšiem. Šajā sezonā LBL2 bija maz šādu komandu — Barons kvartāls, Saldus, atsevišķi spēlētāji BK VEF. Pārējie sāncenši bija vienaudži. Arī šādā situācijā atradu iespēju, kā variēt ar sastāvu. LBL2 mačos saspēli uzticēju 1995. gadā dzimušajam Jorenam Duļevskim, kurš komandēja divus vai pat trīs gadus vecākus basketbolistus,” skaidro Ziedonis. „Lai arī pirms sezonas sākuma treneri nobalsoja par to, ka LBL2 no 16 vienībām tikai četras labākās piedalīsies izslēgšanas turnīrā, taču tieši šajā pavasarī būtu interesanti pavērot arī ievērojami progresējušo DSN, VEF kadetu, Ventspils Augstskolas cīņas pret labāko kvarteta pārstāvjiem. Vēl jo vairāk situācijā, kad Liepājas lauvas 2 atbilstoši nolikumam palika bez saviem līderiem no galvenās komandas. Arī BK Saldus vairs nerādīja sezonas sākumdaļā demonstrēto spēli. Ja play-off spēlētu astoņas vienības, tad VEF kadetiem noteikti būtu medaļas! Skaidrs, ka šaubu nebūtu vienīgi par Barons kvartālu. Ja baroni neizcīnīs zelta medaļas, tad es neko nesaprotu no basketbola! Ja visi līderi ir ierindā, tad kurš gan varētu pārspēt Ilmāru Bergmani, Mihalu Hlebovicki, Salvi Mētru un Kristapu Melnbārdi?”
BS Rīga līderis Ginters šosezon tika atzīts par VEF Rīgas skolu superlīgas vērtīgāko spēlētāju, kopā ar Pāži Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas rindās kļūstot arī par čempioniem.
„Treneru komisijā tika spriests par to, kā samazināt spēļu skaitu vadošajiem jaunatnes izlašu spēlētājiem. Tika pieņemti vairāki aizliegumi par līdzdalību jaunatnes līgas mačos, taču spēļu skaits tik un tā nav samazinājies. VEF Rīgas skolu superlīga ir labs projekts, kur notiek cīņa par skolu godu, taču arī šajā turnīrā visi izšķirošie mači notiek martā un aprīlī. Turklāt laukumā galvenās lomas spēlē tie paši basketbolisti, jo katrai komandai bija iespēja uz play-off piesaistīt arī leģionārus no citām skolām. Iespējams, kāds šādu domu nosauktu par utopiju, taču VEF Rīgas skolu superlīga kā turnīrs ar mazāku spēļu skaitu nekā Jaunatnes līga vai LBL2 tomēr varētu tikt sarīkots sezonas pirmajā pusē, finālmačus izspēlējot, piemēram, pirms Ziemassvētkiem,” ierosina treneris. „Nekādā gadījumā mēs nedrīkstam šiem talantīgajiem spēlētājiem nosist apetīti uz basketbolu. Ja iestājas riebums pret spēli, tad pēkšņi var tikt pieņemts nepārdomāts lēmums pamest treniņus.”
UZTICĪGS RĪGAI UN MAKSIBASKETBOLAM
Lai arī cik pārsteidzoši tas nebūtu, taču Ziedonis Jansons jaunatnes trenera karjeru aizvadījis tikai un vienīgi basketbola skolā Rīga.
„Jaunatnes trenera darbu sāku Gunta Šēnhofa veidotajā basketbola skolā, kas gadu gaitā izveidojās par pašvaldības sporta skolu Rīga. Pašreiz jau Rīgas paspārnē darbojas visas iepriekš atsevišķi strādājošās basketbola skolas. Apmēram pēc mēneša noslēgsies mans 13 gadus ilgais darba aplis vēsturiskajā BS Rīga. Nākamsezon palikšu strādāt tikai Juglas nodaļā par pašreizējo U-16 puišu treneri. Strādājot Šēnhofa vadībā, esmu dzirdējis daudz dažādu komentāru par viņa darbību jaunatnes basketbolā. Skaidrs, ka neviens cilvēks nav kristāldzidrs, taču vienu gan varu droši apgalvot — Guntis Šēnhofs visus man dotos solījumos, ieskaitot finansiālos, ir izpildījis. Šēnhofs ir cilvēks, kurš sola un dara. Protams, ne vienmēr visiem var patikt viņa padarītais, jo sportā nekad visi nevar būt uzvarētāji. Pēdējos gados ne mazums esam diskutējuši, arī Guntis šo un to ir mācījies no manis. Man šajos 13 gados BS Rīga ir bijuši tikai labi vai ļoti labi audzēkņi. Novēlu kolēģiem arī turpmāk sekmīgi strādāt. Atbilde uz jautājumu, vai tiešām strādāšu tikai ar vienu grupu Juglas sporta skolā, lai paliek neatbildēta. Intrigai!”
Lai arī Jansons neatklāj savas ieceres saistībā ar jauniem darbiem un izaicinājumiem, taču skaidrs, ka senioru basketbolam viņš paliks uzticīgs. Pat savā dzimšanas dienā viņš bija Maksibasketbola čempionāta spēļu laukumā.
„Nevienam neesmu slēpis savu vecumu, 14. aprīlī nosvinēju 51. dzimšanas dienu. Regulāri spēlēju maksibasketbola komandā Kolonna. Uzreiz divās vecuma grupās — gan 50+, gan arī pie piecus gadus jaunākiem basketbolistiem. Ja nedēļas nogalē ir divas spēles, tad pirmdienas rītā nav viegli tikt ārā no gultas. Taču senioru basketbolā izbaudu iespēju būt spēlētājam, jo tur nevienā mirklī necenšos būt treneris, komandēt kādu. Sporta skolā man ir jāuzstāj uz savu viedokli, bet būt vienam no komandas basketbolistiem ir daudz vienkāršāk — uzspēlējam basketbolu ar seniem paziņām, padzenam dažus jokus, izbaudām kopā būšanas laiku. Protams, mēs katrā spēlē cīnāmies par uzvaru, taču ne par katru cenu un tikai ar atļautiem līdzekļiem. Dzirdēts apgalvojums, ka veterānu basketbolā nonāk tikai tie spēlētāji, kuri sevi nav apliecinājuši profesionālās karjeras laikā. Tās ir pilnīgas muļķības! Katram ir tiesības izvēlēties,” savas sportiskās aktivitātes pamato Ziedonis, taču tajā pašā laikā uzsverot, ka hobija dēļ darbs ciest nedrīkst. „Sezonas laikā esmu izlaidis vairāk nekā pusi spēļu Kolonnas sastāvā, taču komandas biedri lieliski zina, ja man būs kaut mazāka iespēja ārpus pamatdarba paspēt uz maksibasketbola spēlēm, tad veikšu arī ceļu no Liepājas līdz Daugavpilij, nevis došos uz mājām, lai pie televizora dzertu alu.”
14. aprīļa spēle bija īpaša. Ik pa brīdim Ziedonis uzmeta skatu tribīnēs četriem īpašiem skatītājiem.
„Tikai piektdienas vakarā pēc sezonas Francijā bija atlidojusi mana vecākā meita Liene, kura kopā ar māsu un viņas bērniem bija plānojušas sestdien klātienē vērot manu spēli maksibasketbola pusfinālā Turības zālē. Pat 51. gada vecumā spēles sākumā izjutu lielu satraukumu — trīcēja rokas un kājas, mute bija sausa. Pamazām jau cīņasspars par vietu finālā pārņēma mani, izdevās parādīt labu sniegumu un palīdzēt komandai iekļūt finālā. Vīriešiem jau laikam ir raksturīgi ne tikai jaunībā izrādīties savu radinieku vai dāmu priekšā, tādēļ prieks, ka izdevās.
Lieliski atceros laikus, kad ar abām meitām notika cīņa par basketbola spēlēšanu vai iesaistīšanos citās nodarbībās. Tagad prātoju, ka pēc gadiem 10 vai 20 es labprātāk uzvilktu kādu glītu uzvalku, baltu kreklu, šlipsi, lai dotos uz teātri vai koncertu, kur kādā no galvenajām lomām būtu viens no maniem mazdēliem. Tas noteikti būtu daudz patīkamāk nekā atkal doties uz basketbola zāli, skatīties mazbērnu spēles, grauzt nagus un raustīt matus. Neko gan neuzspiedīsim. Tāpat kā meitām. Ja puikas tēva Nikolaja Mazura gēnu iespaidā izvēlēsies basketbolu vai citu sporta veidu, tad noteikti atradīšu sev arī citas izklaides. Vecākais no mazdēliem Nikolass gan ir ļoti māksliniecisks, tādēļ visas cerības uz viņu,” neslēpj vectēvs, basketbola treneris un vēl joprojām spēlētājs — Ziedonis Jansons.
