Puikas, kuri deg
Rimuši viļņi Londonas olimpisko kaislību pārpilnajā Bekingemšīras kanālā. Savus rudenīgi pelēkos ūdeņus tepat mūsmājās turpina velt Daugava. BJSS Rīdzene sportisti jau lēni, bet pamatīgi mērc savus airus jaunajā olimpiskās četrgades ciklā. Treneris Aigars Aglenieks sagatavojis savus audzēkņus iepriekšējām divām olimpiskajām spēlēm. Kaut arī medaļu spozme vīdējusi patālu, treneris ir apņēmības pilns stūrēt arī uz Riodežaneiro. Kādā sastāvā? Par to šobrīd runāt vēl pāragri. Taču lietaskoki ir.
Ģirts Alksnis un Jānis Andersons — tie ir divi 18 gadus veci Rīgas puikas, kuri pagaidām zināmi vien pašu airētāju aprindās. Tiesa, šogad viņi kļuva par Latvijas čempioniem un nesen krietni pabaidīja lietuviešus, kā arī krievu un ukraiņu izlases otros numurus, jo pārliecinoši uzvarēja starptautiskajā Traķu regatē junioru konkurencē, turklāt uzrādot labāku rezultātu, nekā spēja vīri.
Abi puiši ar airēšanu nodarbojas kopš deviņu gadu vecuma. Ģirta aizrautības iemesls ir izskaidrojams ar ģimenes tradīcijām (airēja tēvs, krusttēvs, tēvocis), bet Jānis, pamētājies pa dažādu sporta spēļu labirintiem, smaiļošanu izvēlējies prozaisku iemeslu dēļ — gribējis kļūt stiprs un sadot klasesbiedram, kurš pārlieku apcēlis meitenes.
Abi drīz vien sasēdās vienā laivā un savu pirmo medaļu izcīnīja divniekā. Vēlāk gan zēni uz brīdi pašķīrās, lai pēc kāda laiciņa atkal sēstos vienā laivā. Pēdējos četrus gadus to vien dara, kā airē kopā. Puiši atzīst, ka vieninieku starti viņus nevilina, jo viņu spēks esot tieši divniekā.
Treneris stāsta, ka raksturs katram savs — Jānis ātrāk iedegoties, Ģirts visu uztverot mierīgāk un filozofiskāk. Puiši nenoliedz, ka dažkārt strīdi rodas, taču to visu atrisinot pašu uzstādītais virsuzdevums — airēt arvien ātrāk un pēc iespējas nozīmīgākās sacensībās.
Puiši stāsta, ka ar aizvadīto sezonu gluži apmierināti vis neesot, jo atvadīšanās no U-18 grupas Eiropas čempionātā neesot izdevusies, kā iecerēts, — tikai 14. vieta. Par iemeslu viņi nešaubās — treneris visu uzmanību esot veltījis savam olimpiskajam divniekam un risinājumus nācies meklēt pašiem. Tagad rudenī, kad treneris novēlis Londonas olimpisko nastu un krietni pastrādājis ar jaunajiem, nākusi arī uzvara Traķos. Taču apvainojumam nav vietas, jo Ģirts un Jānis saprot, ka uzmanība pienākas svarīgākajam, un ir apņēmības pilni reiz ieņemt līdera lomu.
SPRINTS VAI KILOMETRS?
Olimpiskās distances smaiļotājiem ir divas — 200 un 1000 metru. Katra ar savu specifiku, katrai nākas gatavoties dažādi. Treneris vēl nav izšķīries par puišiem piemērotāko distanci, bet puiši ir stingri noteiktāki — sprints! Vispirms tāpēc, ka 200 m ir krietni emocionālāka distance. Te nedrīkst būt nevienas kļūdas, jāprot koncentrēties, lai 30 un nedaudz vairāk sekundēs varētu parādīt visu, kam esi gatavojies savā airētāja mūžā. Tas ir fizisks un psiholoģisks sprādziens!
Abi atzīst, ka viņi ir tikai savā airēšanas ceļa sākumā, kaut arī laivā sēž jau desmito gadu. Jāaug it visā — gan tehnikā un psiholoģiskajā sagatavotībā, gan spēkā. Lieli vīri ir krietni vien muskoļotāki, taču — lai vinnētu jaunos, ar pusspēku jau tagad vairs nepietiek. Muskuļu masa vien neko nedod (ja nu vienīgi prieku, spogulī skatoties) — puiši atzīst, ka viņu vecuma grupas līderi franči ir tālu no bodibildinga cienīgām aprisēm.
Tagad, kad jauniešu gadi aiz muguras un abi sāk startēt U-23 vecuma grupā, viņi saprot, ka viegli nebūs, jo pretinieki būs vismaz pāris gadu vecāki. Mainīsies arī treniņu raksturs — vispirms stingrā trenera klātbūtne, arī treniņu cikls būs pakļauts tam ritmam, kas pienākas mūsu platuma grādu airētājiem. Tās ir ziemas treniņnometnes sniegotās valstīs (Austrija, Igaunija), agra pavasara ūdeņi siltākās zemēs. Tas nenozīmē, ka pašu Daugavā viņi airēs tikai vasarā — rudenī centienus pēc kilometrāžas apstādina vien pirmais ledus, tāpat kā pavasarī reizēm jādomā, kā pēc iespējas maigāk saskrieties ar ietiepīgajiem ledus gabaliem, kas mēro ceļu uz jūru. Bet mērķis ir tā vērts, lai šīs nebūšanas iegūtu ikdienišķas un smaiļotājiem ierastas aprises.
PELĒKO ŪDEŅU PĒRLES
Treneris Aigars Aglenieks lepni rāda nesen iegūtos pārvietojamos un ielogotos konteinerus, kas piemēroti gan birojam, gan visdažādākajām treniņu nodarbībām. Ja vēl būtu dušas telpas, tad Rīdzenes bāze būtu godam nokomplektēta. Tiesa, joprojām neizdodas rast risinājumu laivu un upju kuģu vētrainajiem braucieniem, kas šķērso treniņu trasi. Nav tāda spēka, kas likumīgi viņus uz mirkli piebremzētu. Aigars nenoliedz, ka viņa darbu sarakstā nepavisam nedominē trenera pienākumi — viņš ir menedžeris, sponsoru piesaistītājs, tālos braucienos — arī šoferis.
Lai spētu risināt olimpiskos uzdevumus, citādi nevar. Ne visi to saprot, un reizēm pašu ļaudis ir tie sprunguļu metēji riteņos. Treneris ir pateicīgs tiem, kuri atbalsta — Rīgas pašvaldībai, Latvijas dzelzceļam, privātajiem ziedotājiem. Kad varējums būs Latvijas Olimpiskās vienības cienīgs, tad ies raitāk, bet līdz tam jāizaug. Katrs pienesums kopējā devumā ir nozīmīgs, jo tikai tā iespējams no ne tik lielā airētāju pulka izaudzēt pa olimpiskajai pērlei.
Vai jaunie atraisīsies jau šajā olimpiskajā ciklā, treneris neņemas zīlēt. To rādīs laiks un darbs. Katrā ziņā ir viegli strādāt ar puišiem, kuri treniņos deg un ir gatavi sasniegt visaugstākos mērķus. Ka to var izdarīt arī tik bieži pelēkajos Daugavas ūdeņos, treneris un viņa audzēkņi ir pierādījuši.
Jānis ANDERSONS
Students, smaiļotājs
Dzimis: 1994. gada 14. martā Rīgā
Izglītība: Rīgas Valsts 2. ģimnāzija, RTU 1. kursa students
Sporta gaitas: airēšanā kopš 9 gadu vecuma
Treneris: Aigars Aglenieks
Lielākie panākumi: Latvijas čempions divniekā kopā ar Ģirtu Alksni un 14. vieta EČ U-18
Vaļasprieks: motocikli
Ģirts ALKSNIS
Ģimnāzists, smaiļotājs
Dzimis: 1994. gada 10. martā Rīgā
Izglītība: Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas 12. klases skolnieks
Sporta gaitas: airēšanā kopš 9 gadu vecuma
Treneris: Aigars Aglenieks
Lielākie panākumi sportā: Latvijas čempions divniekā kopā ar Jāni Andersonu, 14. vieta EČ U-18
Vaļasprieks: automašīnas
