Ārpus četrām sienām

Joprojām daudziem to gribētos neredzēt, bet fakti ir nepielūdzami — daļa mūsu sabiedrības ir citāda. Viņu fiziskās iespējas ir atšķirīgas. Tomēr cilvēki, kuriem ir iedzimtas kaites, kuri cietuši dažādos negadījumos, tāpat grib dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, būt sabiedrībā, nodarboties ar sev tīkamām lietām. To cilvēku vidū (Latvijā tādu ir aptuveni 120 000), kurus dēvējam par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, viens no sevis pierādīšanas un sociālās rehabilitācijas veidiem ir sports. Tā nav tikai cīņa par punktiem, rezultātiem, uzvarām, bet iespēja integrēties sabiedrībā, samazināt psiholoģiskās problēmas, apjaust savu varēšanu.

Par Latvijas paralimpiešiem (tā dēvē sportistus ar invaliditāti) mēs parasti dzirdam reizi četros gados, kad viņi startē paralimpiskajās spēlēs, kas risinās tūlīt pēc olimpiskajām spēlēm. Mums ir savs čempions diska mešanā — Aigars Apinis (viņš uzvarēja arī 2004. gada Atēnās) —, viņam, tāpat kā Edgaram Bergam (citā grupā), arī sudrabs lodes grūšanā Pekinā. Spēlēs individuālajos sporta veidos startēja arī citi mūsu sportisti, kā arī sieviešu sēdvolejbola komanda, pavisam iepriekšējās spēlēs piedalījās 18 mūsējie.
Latvijas paralimpiskās kustības pirmsākumi meklējami 1984. gadā, kad radās sporta klubs Optimists, kas apvienoja invalīdus. Paralimpiskajās spēlēs Latvijas pārstāvji piedalās kopš 1992. gada, kad Barselonā uz starta izgāja divi mūsu sportisti. Turpmāk dalībnieku skaits tikai auga.
Šobrīd Latvijas Paralimpisko komiteju jau pusotru gadu vada Daiga Dadzīte.
Daigai pašai nekādi īpaši panākumi sportā nav bijuši, mācījusies, studējusi, strādājusi atbildīgos amatos, taču dzīve krasi mainījusies 1998. gadā, kad 27 gadus vecā sieviete cieta smagā autoavārijā (automašīnā bija četri cilvēki, kuri tika cauri ar izbailēm, bet Daiga aizmugurējā pasažieru sēdeklī cieta vissmagāk).
Pēc ilgstošas ārstēšanās, depresijas, pēc nesakārtotā rehabilitācijas posma Daiga izjuta visas ar jauno stāvokli saistītās problēmas.
Atgriešanās nenotika ātri, taču Daigas gribasspēks, ekonomistes izglītība, pieredze vadošā darbā ļāva viņai kopā ar domubiedriem dibināt Latvijas asociāciju cilvēkiem ar kustību traucējumiem Pontes. 2004. gadā Daiga un viņas domubiedre Ināra Šatkovka saņēma balvu Latvijas lepnums. Balvas motivācija — Par darbu taisnīguma labā!
Sporta sabiedriskajā dzīvē, nu jau ratiņos, jaunā sieviete nokļuva, pateicoties ratiņbasketbolam. Daigas māsa Diāna, kuru viņu audzinājusi no 7 gadu vecuma, savulaik kandidēja uz vietu Latvijas jaunatnes basketbola izlasē, taču vēlāk muguras problēmu dēļ pievērsās ratiņbasketbolam un jau vairākus gadus startē Latvijas izlasē.
Tas nebija nekāds pārsteigums, kad pēc Valda Nagobada atkāpšanās Ratiņbasketbola federācijas vadītāju Daigu Dadzīti izvirzīja Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidentes amatam.
Tagad Daiga Dadzīte ir gan prezidente, gan valdes priekšsēdētāja asociācijā Pontes, gan veic citus darbus, kas palīdz cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
— Piedāvājums vadīt Paralimpisko komiteju nāca negaidīti?
— Liels pārsteigums nebija, jo, tieši iepriekšējā prezidenta Valda Nagobada mudināta, pirms gadiem četriem uzņēmos Ratiņbasketbola federācijas vadību. Esam startējuši vairākos Eiropas čempionātos, pieci seši mūsu ratiņbasketbolisti spēlē dažādu valstu profesionālajās komandās. Domāju, ka manas organizatores spējas, arī tas, ka pati sēžu ratiņos, kā arī mana darbība asociācijā Pontes man pirms pusotra gada ļāva kļūt par prezidenti.
— Vai vecais stāsts par jauno slotu darbojās?
— Neteikšu, ka Paralimpiskās komitejas iepriekšējais darbs būtu nevērtīgs, Valdis Nagobads izdarījis ļoti daudz. Latvijas paralimpieši startējušu daudzās nozīmīgās sacensībās, gūtas medaļas, izcīnītas augstas vietas pasaules paralimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos.
Savu uzdevumu es redzu pavisam citu — pēc iespējas vairāk cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaistīt sportiskās nodarbībās, dibināt domubiedru apvienības visā Latvijā. Nav noslēpums, ka vispārējā attīstība tomēr mūs nepasargā no invalīdu krēsla. Pat otrādi: dažādi aktīvi un reizē bīstami vaļasprieki invalīdu skaitu tikai palielina. Šobrīd invalīdu ratiņos sēž aptuveni 5000 cilvēku. Turklāt tā nav invaliditāte kopš bērnības, tas ir iegūto traumu dēļ. Daudzi no viņiem ir ļoti jauni, tikko pārkāpuši divdesmit gadu slieksni. Bet cik no viņiem atgriežas rosīgā dzīvē, cik no viņiem nodarbojas ar sportu? Labi, ja pāris procentu…
— Kaut arī ne skaļi, bet reizēm ir dzirdēts — vai invalīdiem vajag ziedot tik daudz līdzekļu viņu sportiskajam vaļaspriekam?
— Invalīdi ir tādi paši cilvēki kā citi, vienīgi viņu iespējas ir atšķirīgas. Ja runājam par attīstītākajām valstīm, kur valsts palīdzība kaut vai finansiālo iespēju, rehabilitācijas programmu ziņā ir nesalīdzināma, arī tur sports cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tikai pieņemas spēkā. Cilvēki arī pēc traumām negrib noslēgties četrās sienās, bet turpināt nodarboties ar savu vaļasprieku, sacensties ar sev līdzīgiem, uzvarēt un just lepnumu gan par savu varēšanu, gan par savu valsti.
Galvenais, ko gribētu panākt, — lai mums būtu stabila sistēma paralimpiskajā sportā, lai mēs skaidri zinātu, ar kādiem līdzekļiem varam rēķināties. Piemēri nav tālu jāmeklē, tepat blakus, Lietuvā, finansējums paralimpiskajam sportam ir piesaistīts pie kopējā sporta finansējuma valstī — pašreiz tas ir 1,5 procenti. Krievijā tie ir 5 procenti. Mums šis skaitlis ir vairākas reizes mazāks.
Mums naudu piešķir no sporta federācijām atvēlētajiem līdzekļiem. Darbojas tāds kā pārpalikuma princips. Neesam minēti augstu sasniegumu programmās, kaut arī mums ir čempioni un medaļnieki visaugstākajās paralimpiskajās sporta spēlēs.
Šogad pat mēs startējām vairākās nozīmīgās sacensībās, kas, protams, prasīja līdzekļus. Mums tika piešķirta nauda, kura nesegtu pat pusi no vajadzīgās summas. Dažādos ceļos, reizēm izmisīgi meklējot sponsorus jeb atbalstītājus, mēs savu minimālo programmu izpildījām, bet negribētos, ka tā kļūtu par normu, tāpēc nākamajam gadam esam iesnieguši detalizētu plānu, lai Paralimpiskā komiteja kļūtu līdztiesīga pārējām sporta organizācijām.
Nesen pie mums viesojās Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis. Vienojāmies, ka uz nākamajām paralimpiskajām spēlēm gan olimpieši, gan paralimpieši būs tērpti vienotas Latvijas izlases formās. It kā mazs solītis, bet tas tomēr mūs vieno, jo galu galā uzvaras gadījumā (un mums ir izredzes) skanēs tā pati Latvijas himna un mastā uzvīsies mūsu valsts karogs.
Manuprāt, aplams ir uzstādījums, ka par paralimpisko sportu atbild tikai Paralimpiskā komiteja, bet mūsu sporta veidi nav iekļautas Latvijas attiecīgo sporta veidu federācijās, kā tas ir citur pasaulē, arī kaimiņos Lietuvā un Igaunijā. Federācijām būtu jābūt vienotām, lai mums nav jāveido atsevišķas federācijas katrā sporta veidā. Tas ietaupītu gan laiku, gan finanšu resursus. To es centīšos panākt. Iespējams, ka man būs vieglāk nekā iepriekšējam prezidentam Nagobada kungam, jo viņš paralēli strādāja arī valstiskās struktūrās un zināmā mērā bija saistīts.
Protams, tas nenozīmē, ka mēs varēsim darīt, ko gribēsim, tāpat domājam noteikt galvenos sporta veidus, kur mums ir panākumi starptautiskā konkurencē, bet — un tas ir galvenais — centīsimies aptvert pēc iespējas lielāku sportojošo skaitu. Veselam cilvēkam ir desmitiem iespēju, kā nodarboties ar sev tīkamām lietām, bet invalīdiem to ir stipri mazāk.
— Tomēr arī jums sporta veidu ir gana. Tikko Latvijas izlase pirmo reizi piedalījās pasaules kērlinga čempionāta atlases sacensībās, ir dzirdēts par sacensībām bobslejā un citos tehniski sarežģītos sporta veidos…
— Viss attīstās. Agrāk pat iedomāties nevarējām, ka kērlings ir tik piemērots cilvēkiem ratiņos. Mūsējie trenējās tikai nepilnu gadu, bet jau startēja ar zināmiem panākumiem. Kaut arī tālāk netikām, tomēr guvām vienu uzvaru, dažas cīņas zaudējām ar nelielu starpību.
Ceram atgriezties arī nākamajās paralimpiskajās ziemas spēlēs Sočos. Septembrī biju Maskavā un tikos ar Krievijas Paralimpiskās komitejas vadību. Krievi bija ļoti pretimnākoši un piedāvāja gan iespējas trenēties viņu ziemas sporta veidu bāzes, gan izmantot viņu trenerus, kā arī inventāru. Īpaši bija runa par slēpošanu, biatlonu. Interese rodas arī mūsu invalīdu vidū. Jau pērn pieteicās viens biatlonists, kurš zaudējis abas kājās, bet grib tomēr atgriezties sportā. Biatlonisti un slēpotāji distancē dodas īpašos krēslos, kas piemēroti ziemas apstākļiem. Lieki teikt, ka šāda veida sacensības no sportistiem prasa daudz lielāku gribasspēku un neatlaidību. Ceru, ka janvārī un februārī mūsu interesenti varēs doties uz Piemaskavas speciāli pielāgotajām sporta bāzēm. Turklāt mūsu izdevumi ir tikai ceļa nauda, visu pārējo nodrošinās krievi.
Palīdzību piedāvā arī somi un zviedri, bet ir lielākas izmaksas. Vispār paralimpiskā kustība pasaulē ir kā liela brālība, jo cilvēki ar līdzīgām problēmām lieliski saprot cits citu un nekad neliedz atbalstu.
— Ja atceramies vēl nesenu pagātni, tad invalīdu it kā veselīgajā padomju sabiedrībā nemaz nebija, ja nu bija vienīgi kara invalīdi. Vai šodien vēl jāsastopas ar līdzīgiem uzskatiem?
— Nekas tā pēkšņi nepazūd, bet daudz kas jāpanāk mums pašiem. Ja runājam par paralimpisko sportu, ir jānodala invalīdi no sportistiem invalīdiem. Sports invalīdiem gan ir solis uz integrāciju sabiedrībā, taču sportisti jau ir integrējušies. Te vietā būtu runāt par augstu sasniegumu sportu. Šo jautājumu jau skata Latvijas Nacionālajā sporta padomē, un mēs ceram uz pozitīvu iznākumu. Tas, protams, mainīs arī sabiedrības attieksmi pret paralimpisko sportu.
Kopumā sapratne sabiedrībā aug. Esam pateicīgi arī tiem masu medijiem, kas ik pa brīdim, nevis tikai reizi četros gados pastāsta par paralimpisko sportistu sasniegumiem un notikumiem mūsu dzīvē.
— Kādi ir jūsu tuvākie plāni?
— Cīnīties par vietu zem saules, bet tas — tā skaļi sakot. Šoziem mums liels notikums būs pasaules čempionāts stājhokejā, kas notiks Jelgavā. Nozīmīgas sacensības būs ratiņbasketbolā, ceram, ka atjaunosim mūsu sieviešu sēdvolejbola komandu, kas pēc spēlēm Pekinā nedaudz pajuka. Pasaules čempionātam gatavojas vieglatlēti, jo tā reizē būs arī atlase 2012. gada paralimpiskajām spēlēm Londonā.
Darāmā ir ļoti daudz, jo arī mēs esam Latvijas sabiedrības daļa, kaut arī ar īpašām vajadzībām.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Daiga DADZĪTE
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente
Dzimusi: 1971. gada 27. novembrī
Izglītība: Rīgas 50. vidusskola, Rīgas republikāniskais tirdzniecības tehnikums, Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte
Darba gaitas: pārdevēja, bārmene, komercdirektore, direktore palīdze,
asociācijas cilvēkiem ar kustību traucējumiem Pontes valdes priekšsēdētāja Apbalvojumi: balva Latvijas lepnums (2004)
Ģimenes stāvoklis: šķīrusies, ir meita Zane (17)
Vaļasprieks: kulinārija