Miermīlīgais sniega zaldātiņš
Šogad ziemas sporta draugus pārsteidza arī Toms Petrusevičs. Latvijas snovborda frīstaila izlases dalībnieks pēc vairākiem veiksmīgiem startiem janvārī un februārī ieņem 3. vietu Eiropas kausa izcīņā sloupstailā — visjaunākajā olimpiskajā disciplīnā. Marta vidū taps zināms, vai Toms piedalīsies Soču olimpiskajās spēlēs. Ņemot vērā uzlecošās zvaigznes progresu, apņēmību, nervu sistēmu, kā arī veiksmes faktoru, kas šajā snovborda stilā mēz būt tik izšķirošs, Latvijai briest vēl viena olimpiskā cerība.
Tomā ir kaut kas no cildenā. Viņš nāk no vienkāršas ģimenes. Tēvs ir automehāniķis, mamma — pārdevēja. Jau kopš pusaudža gadiem aizraujas ar ekstrēmajiem sporta veidiem, neiespringstot par traumām. Brīvo laiku viņš velta studijām, jo ir aizrāvies ar aplikāciju programmēšanu, kas ir viņa vaļasprieks. Pārējā laikā viņš koncentrējas uz sloupstailu — snovborda frīstaila disciplīnu, kurā trase veidota no dažādiem elementiem, uz kuriem sportistam jācenšas izpildīt pēc iespējas sarežģītāki triki. Toms ar sniega dēli izbauda katru mirkli kalnos un ledājos.
— Eiropas kausa posmā Valtorensā izcīnīji 3. vietu, un tikai kritiens laupīja tev uzvaru! Tas ir visaugstākais sasniegums tavā karjerā un viens no visu laiku labākajiem sasniegumiem Latvijas snovbordā. Kā tu esi izaudzis līdz šādam līmenim?
— Sāku trenēties, kad man bija 13 gadi. Pirmo ziemu darbojos viens pats. Pēc tam iestājos nu jau bijušajā Rīgas snovborda skolā. Braucām visi kopā trenēties uz Žagarkalnu vai Milzkalnu. Centos pats pilnveidoties, jo vairākus gadus man nebija trenera. Pirms pāris gadiem mani pamanīja Jānis Mellups un Inārs Bīrmanis, kuri sāka mani skolot un mācīja apgūt izpildījuma tehniku. Pēc kāda laika sapratu, ka Latvijā esmu sasniedzis maksimumu. Ieguvu titulu kā sezonas labākais jaunais elites braucējs un balvā saņēmu daļēji apmaksātu ceļojumu uz Franciju. Tur iemēģināju pirmos lielos tramplīnus un sapratu, ka man tas patīk! Kopš tā brīža braukāju uz treniņnometnēm. Tagad daudz ceļoju ar treneri — katru otro mēnesi esmu ārpus Latvijas un trenējos Alpos.
— Sezonas noslēgumā piedalīsies Pasaules kausa izcīņā. Uz kuru vietu tu mērķē pasaulē?
— Uz visaugstāko. Reāli vērtējot, es šobrīd vēl nevaru iegūt vietu uz pjedestāla, taču ir mērķis to sasniegt tuvākajā laikā. Pasaules kausā visi liek uzsvaru uz dubultajiem trikiem — divkāršs atmuguriskais salto, divreiz garāka ierotēšana pagriezienos. Man dubultie ir jānostabilizē, un tas arī ir viss, ko vajadzētu sasniegt. Tad es būšu pasaules līmenī. Slaidi man jau šobrīd ir pasaules līmenī, daudziem citiem tā ir lielākā problēma.
— Cik daudz un kā tu trenējies?
— Latvijā vairs netrenējos gandrīz nemaz. Kad esmu ārzemēs, tad katru dienu. Piemēram, visu janvāri trenējos divos kūrortos Francijā. Tad biju pāris dienas mājās, aizbraucu uz Kijevu piedalīties Real Jam. Tagad pusotru nedēļu esmu Latvijā un pēc tam braukšu uz piecām valstīm pēc kārtas.
— Kurā brīdī saprati, ka tev ir potenciāls!?
— Skatījos video un katru reizi gribēju pilnveidot sevi, darīt aizvien trakāk. Kā jau jaunam — gribas trakot. Krītot neguvu traumas. Tad sapratu, ka varu sasniegt ko vairāk. Taču vēlāk sekoja divas sezonas, kurās nebija progresa. Savukārt šī sezona ir vislielākais izaugsmes gads karjerā.
— Tāds kā atspēriena gads…
— Jā. Reiz man kāds pateica: „Tev nesanāk…” Un es ilgi domāju. Bet tad kādā dienā saņēmos un atkal sāku kārtīgi strādāt.
— Vai tu esi profesionālis?
— Neuzskatu sevi par profesionāli. Es esmu amatieris.
— Kur tu ņem līdzekļus, lai varētu trenēties Eiropas kūrortos?
— Man nesen uzradās jauns sponsors — treneris Jānis Mellups. Viņš finansē mani no savas kabatas. Snovbords ir viņa vaļasprieks. Laba līmeņa braucējus viņš cenšas izcelt gaismā, un pats no tā gūst prieku, jo dara labu darbu. Neesmu interesējies, ar ko viņš nodarbojas bez snovborda, bet, cik zinu, viņš ir advokāts. Ir vēl citi sponsori — boards.lv, kas nodrošina ekipējumu, Monster Energy, Latvijas Slēpošanas savienība un Latvijas Olimpiskā vienība. Taču vēl nesen man nebija sponsoru un nesaņēmu nekādu atbalstu no valsts.
— Tu taču neesi tikai snovbordists…
— Ir divas lietas, uz kurām man ir jākoncentrējas — universitāte un snovbords. Kad esmu Latvijā, man daudz jāmācās — jāatgūst iekavētais un jāpanāk pārējie. Tad es mēdzu sagruzīties. Apvienot abus ir grūti, bet es nepadošos!
— Tu nodarbojies ar sloupstailu. Paskatoties video YouTube, redzams, ka sloupstails ietver lēkšanu pa tramplīniem un slaidošanu — slidināšanos pa konstrukcijām.
— Sportistam jāizmanto vienlīdz daudz abi elementi — tramplīni un slaidu konstrukcijas. Jāparāda iespējami daudz variāciju uz visām pusēm un jādemonstrē pēc iespējas sarežģītāki triki. Braucienam ir jābūt plūdenam — nedrīkst braucienu laikā mainīt kāju pamatpozīciju vai nosēdienos pagriezt ceļus. Tiesneši ar punktiem izvērtē rezultātu.
— Kas tev jāizdara, lai kvalificētos ziemas olimpiskajām spēlēm?
— Ir jāsakrāj 100 FIS punkti un Pasaules kausā jātiek labāko 30 vidū. Pirmo kritēriju esmu izpildījis, bet Pasaules kausa izcīņa vēl sekos 15.—16. martā Čehijā. Tikt labāko desmitniekā — tas ir neiedomājami labs sasniegums.
— Vai šobrīd tu esi TOP-30 pasaules braucējs?
— Pēc šī brīža sajūtām domāju, ka varu to izdarīt…
— Tad jau pēc gada Sočos tu varētu būt gatavs pat pacīnīties par olimpisko godalgu…
— Neko nevar zināt — viss var gadīties… Nevajag tagad neko teikt. Reālāk liekas to paveikt 2018. gada ziemas olimpiskajās spēlēs.
— Kādu valstu sportisti mērojas spēkiem sloupstailā?
— Pārstāvēta ir visa Eiropa. Taču startē arī braucēji no Dienvidāfrikas, kas man liekas dīvaini (smejas). Eiropas kausa izcīņas posmos startē ap 50 snovbordistiem. Katram līmenis citādāks — ir ko pasmelties. Citu valstu sportisti ikdienā var trenēties Alpu kalnos, tā kā mēs latvju bāleliņi labi laižam!
— Kuru valstu sportisti nosaka toni sloupstailā?
— Austrieši, kā arī slovēņi, bulgāri un itāļi. Viņu līmenis nav nesasniedzams — ir jāiziet stratēģiski uz triku klāstu un jāattīsta tie triki, kas ir. Tādā veidā ir iespējams sasniegt visu.
— Jūs mācāties no citu un savas pieredzes…
— Katram sportistam ir savs stils. Mēs filmējam sacensības, taisām videoanalīzes. Ja kaut kas nav pareizi, mēs nedrīkstam tālāk virzīties uz nākamajiem trikiem un turpinām strādāt ar konkrētajiem trikiem, līdz tos uztrenējam labi un stabili. Mēs strādājam, lai uzlabotu tehniku. Daudzi slidina uz tramplīna — ja tu sāc slidināt, gaisā zūd kontrole.
— Kāds ir tavs firmas triks?
— Slaids switch front side 270o, kas noslēdzas ar 450o lēcienu. Vai arī otra versija — slaids ar front side balance, kas noslēdzas ar 450o lēcienu. Tie ir mani mīļākie — tāda firmas trika nav, jo visiem triki kopumā ir vieni un tie paši.
— Vai šos trikus tavā izpildījumā sporta fani var aplūkot internetā?
— Jā, ierakstot manu vārdu un uzvārdu YouTube. Patlaban neko īpašu neatradīsiet, jo nevienam no mūsu braucējiem nav bijis laika mani filmēt — visi paši grib braukt. Drīzumā veidosim snovborda filmu, jo nākamgad notiks Baltijas snovborda īsfilmu festivāls, kas notiks kinoteātrī K.Suns. Mums ar draugiem ir izveidots projekts handshake. Taču tā kā šobrīd ceļoju, neviens kadrs vēl nav safilmēts (smejas). Taču centīšos panākt visu, lai filma būtu!
— Kāda ir Latvijas snovborda vide tavā disciplīnā?
— Latvijā ir daudz snovbordistu. Taču labu snoveru nav vairāk par 10. Šobrīd Eiropas apritē esam tikai divi ar Artūru Vasarāju. Vēl ir Arturs Cukunde un Jānis Sarāns, taču viņi traumu dēļ patlaban nevar startēt. Latvijā snovborda līmenis pakāpeniski aug. Vienu gadu tas bija apstājies, taču šobrīd sportisti ir pārspējuši kādreizējo braucēju līmeni. Latiņa ir pacelta augstāk.
— Kura ir tava mīļākā trase Latvijā?
— Milzkalna snovborda parks. Šīs trases veidotājiem ir svarīga kreativitāte. Tur strādā Kristaps Strazdiņš — viņš ir snovbordists un saprot, kā tās lietas ir darāmas. Viņš veido labus parkus. Un Milzkalnā šobrīd ir Latvijā lielākie tramplīni.
— Milzkalna direktors Viesturs Ošenieks man teica, ka Engures novads var lepoties labāko
snovborda parku Latvijā…
— Tam es piekrītu! To man daudzi draugi saka, ka Milzkalnā ir labi un viņi pārsvarā brauc uz turieni.
— Kā vasarā sevi uzturi formā?
— Nodarbojos ar skeitbordu. Tas attīsta balansu un reakciju. Jūnija beigās dodos uz mēnesi ilgu nometni Inter raider pie Ināra Bīrmaņa, ko viņš organizē Francijā. Tur ir ledājs un pietiekami lieli tramplīni, lai varētu sagatavoties Eiropas līmenim. Piedalās daudz snovbordistu no dažādām valstīm, ar kuriem kopā var iegūt labu pieredzi.
— Kādi ir tavi nākotnes plāni?
— Pēc nākamās sezonas izvērtēšu izaugsmi un iespējas, ko darīt nākotnē. Otrs, kas mani dzīvē interesē, — ļoti vēlos kļūt par aplikāciju programmētāju. Pagājušajā gadā studēju Latvijas Universitātē vadības zinības un sapratu, ka ar šo profesiju neko nesasniegšu. Domāju, jāpāriet uz tehniskām zinātnēm. Ar draugiem pamēģinājām programmēšanas kodus. Interesanti. Sapratu, ka varu radīt lietas, ne tikai izmantot.
— Starp citu, sloupstails izskatās visnotaļ bīstams sporta veids.
— Jebkurš sporta veids ir bīstams. Ar traumām jārēķinās. Nesen noskatījos filmu Peaceful Warrior un pasmēlos dzīves gudrības. Kritieni un rezultāti — tās ir nevajadzīgas domas, un tās tevi attur no mērķa, kas konkrētā brīdī ir svarīgs. Vajag domāt uz priekšu pakāpeniski pa vienam momentam.
— Ko lai tev novēl?
— Tikai veiksmi.
Toms PETRUSEVIČS
Snovbordists, students
Dzimis: 1992. gada 20. jūlijā Rīgā
Sportā: kopš 10 gadu vecuma
Pirmais treneris: Inārs Bīrmanis
Izglītība: studē 1. kursā RTU DITF
Lielākie sasniegumi sportā: 3. vieta Eiropas kausa izcīņas posmā Francijā, Valtorensā (2013),
pirms diviem pēdējiem posmiem EK kopvērtējumā 3. pozīcija, Baltijas kausa izcīņas līderis,
Latvijas čempions (2013)
Citi sporta veidi: skeitbords, sērfošana, autosports
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieki: informācijas tehnoloģijas — aplikāciju programmēšana
Filma: Neaizskaramie, Armagedons
Mūzika: Old Scholl hiphops, alternatīvais roks, indie roks
Grāmata: Kurta Vonnegūta Kaķa šūpulis
