Rozes un dzelkšņi

“Man nodarboties ar taekvondo profesionālā līmenī Latvijā ir grūti — trūkst ne tikai finansiāla, bet arī sava sporta veida federācijas morāla atbalsta,” atzīst Latvijas talantīgākā taekvondo cīņas meistare Inese Tarvida, kura, izcīnot pasaules čempionāta bronzas medaļu svara kategorijā līdz 53 kilogramiem un kļūstot par Eiropas vicečempioni (līdz 57 kg), guvusi līdz šim augstākos sasniegumus Latvijas taekvondo vēsturē. Lai virzītos pretim sapnim par olimpiskajām spēlēm, tūlīt pēc 12. klases izlaiduma Bauskas 1. vidusskolā sapakoti koferi un mērots ceļš uz Vāciju.

Uz pirmo treniņu taekvondo dzimtajā Bauskā Inese ieradās septiņu gadu vecumā. Šis sporta veids viņai jau toreiz bija labi zināms — ar to nodarbojās gan brālis, gan vecākā māsa. “Ja gāja viņi, tad arī man un jaunākajai māsai likās pašsaprotami, ka jāiet”, turklāt taekvondo Bauskā esot bijusi vienīgā interesantā nodarbība, kurp sūtīt bērnus, atceras Inese. Jau pašā sākumā licies, ka sava vieta atrasta, turklāt… “Kāds prieks — var sist ar kājām!” smīnot stāsta Inese, atzīstot, ka rokas viņai neesot tik stipras, bet kājās ir gan ašums, gan arī spēks, kas šķietami bez īpašas piepūles ļauj kāju paslidināt pa pretinieka ausi.

PRIORITĀTES DĒĻ

Redzot māsu potenciālu, nodarbības pārceltas uz Rīgu, bet vēlāk uz Mārupi — pie trenera Vitālija Lepina. No četrām Tarvidu ģimenes atvasēm tagad trenējas tikai abas jaunākās māsas. Inesei līdz šim izdevies gūt augstākos panākumus, taču arī mazā māsa Jolanta nedomā atpalikt. Novembra sākumā viņa izcīnīja trešo vietu Eiropas junioru čempionātā, bet pēc dienām desmit jau uzvarēja pieaugušo konkurencē pasaules reitinga mačos Zagrebā, kuros Inese… finišēja trešā. Decembrī Inese kļuva par Eiropas vicečempioni, bet Jolanta izcīnīja bronzas medaļu.

Jau četrus mēnešus abas māsas dzīvo un trenējas Vācijā. Tur sportistēm pieejams labs taekvondo centrs, treneris un komandas biedri, kuri arī tēmē uz startu olimpiskajās spēlēs. “Aizbraucu, lai sevi labāk attīstītu,” stāsta Inese, uzsverot, ka Latvijā nav bijis iespējams nodrošināt trīs treniņus dienā, kā tas ir tagad vācu klubā. “Mērķis ir gatavoties nākamajām olimpiskajām spēlēm,” mierīgi nosaka Inese. Arī vecāki jaunietes lēmumu atbalstījuši. “Visticamāk, arī viņi gribētu redzēt olimpisko medaļu. Viņi zina, ka es to gribu,” piebilst sportiste.

UN VĒL INTEGRĀCIJA

Jaunākajai māsai Jolantai pārvākšanās uz Vāciju nozīmē arī tālmācības vidusskolas pēdējās divās klasēs. “Tagad tur esam kopā,” stāsta Inese, uzsverot, ka tā ir vieglāk pierast pie jaunajiem apstākļiem. Viņa gan atzīst, ka integrācijai nav daudz laika — vajadzētu vairāk iet ārā, arī uz veikaliem, lai praktizētu valodu, iegūtu draugus.

Māsas viena otru atbalsta. Inese stāsta, ka nereti rodas jautājumi, par kuriem nerunāsi ar treneri vai treniņu biedriem. “Un te ir māsa,” smaidot saka Inese. Viņa atzīst, ka ne vienmēr starp māsām viss noritot gludi, taču arī šādās situācijās abas uzvedoties kā sportistes. “Ja mums ir kādas nesaskaņas, mēs tās godīgā ceļā atrisinām uz laukuma sparingā,” smaida Inese, piebilstot, ka, iespējams, tāpēc starp abām lielu konfliktu neesot.

Jolantai vēl jāmācās vidusskolā, bet Inese izglītības turpināšanai vispirms nolēmusi labāk apgūt vācu valodu. Viņa vēlas studēt agronomiju, tā ejot ģimenes pēdās, jo tētim ir liels lauksaimniecības uzņēmums.

GŪT NO STIPRAJIEM

Latvijā taekvondo nav pietiekami attīstīts, lai spētu sagatavoties lielākām sacensībām, pēc vairāk nekā desmit gadiem šajā sportā secinājusi Inese: “Pie mums tas ir kā pulciņš.” Inesei tas vairs neder, tāpēc sporta zāle Mārupē nomainīta pret tatami 1000 kilometru attālumā. Jaunais vācu treneris Markuss Kolefels Inesi un viņas māsu pamanījis kādā treniņnometnē. Saprotot, ka abas meitenes ir lietaskoki, arī uzaicinājis pie sevis. “Viņš zina, ka mums te ir problēmas ar federāciju un ka te nekas nesanāktu,” saka Inese.

Mārupē māsām neesot bijis, ar ko trenēties, bet attīstībai vajadzīgi spēcīgi pretinieki. Vācijā nav viegli, taču iegūt var daudz vairāk. “Var būt grūti, var reizēm nākties raudāt, ja iesit par stipru, bet vismaz notiek virzība uz priekšu,” uzskata Inese. Ņemot vērā dažādās problēmas ar treniņiem un pieteikumiem sacensībām, pirms pasaules čempionāta Inese uz goda pjedestālu nemaz neesot īsti cerējusi. Taču tieši izcīnītā bronzas medaļa ļāvusi pierādīt sev un citiem, ka olimpiskās spēles vairs nav nekas neiespējams.

TAEKVONDO BEZ ASINĪM

Taekvondo cīņas parasti nav īpaši apmeklētas, lai arī tas ir olimpiskais sporta veids, atzīst sportiste. “Cilvēki, kas nāk skatīties cīņas, grib redzēt asinis, nokautus, bet taekvondo tas notiek ļoti reti. Skatītājus tas neuzrunā, jo sitieni nav tik bīstami,” prāto Inese. Viņa ir pārliecināta, ka skatītāju interesi Latvijā bremzē arī spožu sportistu un augstu sasniegumu trūkums. Tāpēc Inese cer, ka abu māsu panākumi spēs radīt taekvondo fanus Latvijā.

Lai uzvarētu taekvondo, ir jāsit pretiniekam. Tomēr Inesei šķiet, ka šis sporta veids ir arī pietiekami sievišķīgs. Viņa atzīst, ka pretiniecēm pa seju ar kāju izdevies trāpīt diezgan bieži, taču… it kā aizstāvoties. Inese norāda, ka sportistes sargā mīkstie kāju aizsargi un ķiveres. “Tāpēc nav arī traumu,” paziņo Inese, sēžot ar… salauztu roku. Tūlīt viņa gan piebilst, ka visu šo gadu laikā tas esot tikai otrais lūzums. “Taekvondo ir žēlīgs — ir gan aizsargi, gan ķiveres, gan cimdiņi, pat zobu aizsargi. Tāpēc saku — taekvondo ir piemērots meitenēm,” uzsver Inese.

ĒRTAIS SVARS

Pasaules čempionātā bronzas godalgu Inese izcīnīja svara kategorijā līdz 53 kilogramiem, taču šādas kategorijas olimpiskajās spēlēs nav, tāpēc jāpārkvalificējas uz lielāku svaru — līdz 57 kilogramiem. “53 kilogramos man bija ērti — biju pati garākā, biju līderos, pasaules reitingā šajā svarā esmu ceturtā,” stāsta Inese, gan atzīstot, ka pēdējā laikā kļuvis aizvien grūtāk noturēt tik nelielu svaru. Jaunajā kategorijā daudz jaunu pretinieču, bet Inese cer, ka arī tajā izdosies ierindoties reitinga priekšgalā. Maskavas Grand Prix latviete debitēja šajā konkurencē, turpinājums bija paredzēts sacensībās Marokā, taču gadījās salauzt roku, un sacīkstes izpalika. Atgriešanās notika novembrī Zagrebā.

Inese stāsta, ka arī kategorijā līdz 57 kilogramiem viņa jūtoties labi, lai gan tajā vairs nav pati garākā. “Kad svaru nodzenu līdz 53 kilogramiem, esmu vājāka. Bet 57 kilogramos jūtos labāk, jūtos kā es,” atzīst Inese. Viņa skaidro, ka svara kategorijas reizēm tiek izvēlētas stratēģisku apsvērumu dēļ un galvenais esot nevis svars, bet sagatavotība. “Zinu, ka varu pāris nedēļās nomest piecus sešus kilogramus, pirms pasaules čempionāta vajadzēja nomest sešus kilogramus,” atceras Inese.

MĀSA PRET MĀSU

Svara kategorijas maiņa nozīmē arī to, ka tagad abas māsas startēs kopā. Tā arī notika gan Zagrebā, gan Eiropas čempionātā Sofijā. Tiesa, abās sacensībās savstarpēja cīņa bija iespējama tikai finālā, līdz kuram pirmajā reizē aizkļuva jaunākā — Jolanta, kur viņa atriebās horvātietei Brunai Vuletičai, kas pusfinālā pārspēja Inesi, otrajā reizē — Inese.

Diemžēl olimpiskajās spēlēs vienu valsti vienā svara kategorijā var pārstāvēt tikai viena sportiste. Tas var radīt problēmas. “Varbūt vienai no mums būs jāņem cita pase,” prāto Inese. Vai Inese gatava piekāpties jaunākajai māsai, pašai atsakoties no Latvijas pases? Tik tālu pagaidām netiekot domāts. Pilsonības piedāvājumi no citām valstīm gan bijuši, atzīst Inese. “Pagaidām pārstāvu Latviju. Protams, to darītu arī turpmāk, jo tā ir mana dzimtene.”

KRĪZE, KAS JĀATRISINA

Inese taekvondo pasaulē ir zināma personība. Pat Marokā, kur gan traumas dēļ neizdevās startēt, cilvēki gribējuši ar viņu kopā fotografēties. “Nezināju, ka man ir fani Marokā!” smej Inese, piebilstot, ka priecātos, ja tāda interese būtu arī Latvijā, jo sponsori ļoti noderētu. Patlaban dzīvošanu Vācijā, treniņus un dalību sacensībās finansē galvenokārt Ineses vecāki un vācu klubs — sponsoru Latvijā neesot. Īsti neesot arī augsta līmeņa taekvondo. Septembra beigās Rīgā notika starptautisks taekvondo turnīrs Riga Open, kur no Latvijas pieaugušo konkurencē sievietēm piedalījās tikai Jolanta Tarvida, kura uz sacensībām ieradās no Vācijas.

Ineses ieskatā, pie šādas situācijas lielā mērā vainojama Latvijas Taekvondo federācija, kas ne tikai neatbalstot, bet pat liekot spieķus sportistu attīstībā. “Ar federāciju mums — manai ģimenei — ir diezgan lielas nesaskaņas, pat naids. Mums nekad nav saskanējis, un viņi mūs nav atbalstījuši. Tā kā mums nesapas, bija jābrauc prom,” saka sportiste.

Jāpaskaidro, ka tieši federācija ir attiecīgā sporta veida politikas veidotāja valstī, un māsas zināmā mērā kļuvušas par šīs organizācijas ķīlniecēm. Jācer, ka attiecību krīze atrisināsies. Māsas Tarvidas turpina pārstāvēt Latviju un gaida.

Inese TARVIDA

Taekvondo cīņas meistare, TCC Friedrichshafen (Vācija)

Dzimusi: 1998. gada 16. novembrī

Augums, svars: 174 cm, 58 kg

Izglītība: Bauskas 1. vidusskola

Treneris: Markuss Kolefels

Lielākais sasniegums: 3. v. 2017. g. PČ svara kategorijā līdz 53 kg, 2. v. 2017. g. EČ (līdz 57 kg)

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Vaļasprieki: ēst gatavošana, dejošana