Ātrās šķiedras liktenis
"Ja necīnīsimies par
treku, tad nebūs arī šosejas riteņbraukšanas," apgalvo Latvijas
Riteņbraukšanas federācijas treneru komisijas vadītājs Ernests Pūce. Pirms 25
gadiem viņu norīkoja darbā uz Murjāņu Sporta internātskolu, lai attīstītu treka
riteņbraukšanas sprinta disciplīnas. "Tad vēl Latvijā dzīvi bija divi
treki – Ventspilī un Marss Rīgā." Tieši tā viņš saka – treki
bija dzīvi. Tagad letarģiskā miegā iegrimusi arī pati treka riteņbraukšana.
"Velosipēdistiem vairs nav
māju," turpina Ernests Pūce. "Pat tad, kad pats Marsa treks
vairs neeksistēja, tur mums tomēr bija telpas, kur glabāt inventāru, pulcēties
treniņiem, izbraukumiem."
– Ģērbtuves un noliktavas
riteņbraucējiem taču var uzcelt jebkurā vietā…
– Nule bijām Vācijā un
iepazināmies ar viņu riteņbraucēju gatavošanas sistēmu. Šajā valstī ir septiņi
centri, un tajos visos ir treki. Riteņbraukšana jau sen ir vissezonas sports.
Treks tajā ir ziema. Visas lielās sacensības, pasaules čempionātus ieskaitot,
notiek ziemas mēnešos slēgtajos trekos. Jau aizmirsušies tie laiki, kad trekos
atsevišķi rīkoja ziemas un vasaras mačus.
– Bet trekā taču ir citi
čempioni, nevis tie paši, kas uzvar šosejā!
– Ne gluži. Nupat Mančestrā par
pasaules čempionu trekā kļuva baltkrievs Vasils Kirijenka, kas vēl aizpērn
brauca Rietumu banka, Rīga šosejnieku komandā. Baltkrievi pat izcīnīja
divas zelta medaļas, mūsu kaimiņienes lietuvietes arī tika uz pjedestāla.
– Cik Baltkrievija ir treku?
– Neviena. Bet viņiem ir daudz
naudas, lai varētu izvēlēties piemērotas treniņu vietas ārzemēs.
– Teiksiet, ka sagatavošanās
periodā šosejniekam nepieciešamo kilometrāžas krāšanu var aizvietot ar
treniņiem trekā?
– Kilometrāžas krāšana ir tikai
daļa darba, kas galvenokārt veido izturību. Bet riteņbraucējam vēl nepieciešams
ātrums, spēks, tehnika.
– Vai treku treniņiem izmanto
arī slavenie vācu, itāļu, spāņu, franču šosejnieki?
– Daudzi ne tikai trekā
trenējas, bet arī piedalās sacensībās. Igo Japiņam ir ideja no Rietumu
banka, Rīga riteņbraucējiem un Murjāņu audzēkņiem izveidot trekistu komandu
Eiropas čempionātam. Kirijenkas piemērs ir vilinošs.
– Tātad izcils šosejnieks bez
treka iztikt nevar?
– Var iztikt, bet tikai tad,
kad jau kļuvis par profesionālu šosejas braucēju.
Ir vēl viena nianse.
Velosipēdista tiesības braukšanai pa ielu un šoseju var saņemt tikai no
divpadsmit gadu vecuma. Līdz tam bērni mācās braukt un trenējas trekā. Vispirms
pa pašu apakšu, pēc tam arvien augstāk virāžās, un divpadsmitgadīgs puika uz
ielas izbrauc jau ar piecu gadu pieredzi riteņbraukšanā. Līdzīgu iespēju
piedāvā BMX.
Latvijā riteņbraukšanu no
šosejas spiež nost autotransports. Palicis ļoti maz vietu, kur var daudz maz
droši trenēties. Lai šķērsotu šoseju pie mūsu skolas Murjāņos, nereti jāgaida
vairākas minūtes. Tik intensīva ir transporta kustība. Uz šosejas iespējami
tikai stingri organizēti un ar pavadošajām speciālajām mašīnām nodrošināti
treniņi. 1909. gadā treku varēja uzcelt, tagad, kad tā nepieciešamība ir desmit
reizes lielāka, to nespējam. Turklāt mums joprojām ir speciālisti, kas zina, kā
trenēt trekistus.
– Iekonservētā veidā viens
treks mums ir…
– Ir arī 1998. gada Ministru
kabineta lēmums, uz kuru pamatojoties, Krasta valdība piešķīra 350 000 latu
velotreka celtniecībai Murjāņos. Par šo naudu tika sagādātas treka konstrukcijas.
Pēc tam šī būve pārvērtās karstā kartupelī. Šo jautājumu cilā, 2004.
gadā pat piešķīra nelielu summu projekta pārstrādei, bet nekāda tālāka
attīstība nenotiek.
– Varbūt šis Vācijā jau
ekspluatācijā bijušais treks ir morāli novecojis?
–
Pretēji dažu oponentu viedoklim tas nav nekāds austrumvācu lūznis, bet gan
vecais Ķelnes treks, kuru demontējot mums uzdāvināja. Mūsu rīcībā ir šīs būves
konstrukcija – skelets ar precīziem leņķiem un rādiusiem, kuram atliek tikai
uzsist dēlīšus. Treka garums apakšējā daļā ir 160 m, bet tas ir ļoti plats, ar
nevainojamu ģeometriju. Tajā notikuši daudzi profesionāļu mači, kuros sevišķi
izcili rezultāti sasniegti sprintā un ātrākajā treka disciplīnā Medisonā jeb
pāru braucienā. Šis treks arī šodien ir piemērots tam, lai izaudzinātu
visaugstākās klases riteņbraucējus startam Eiropas un pasaules čempionātos.
Šī būve jāievieto attiecīgā
hallē, kurā būtu sektori arī vieglatlētiem un vēl volejbola laukums. Tāds ir
šis projekts, kura realizācija pirms desmit gadiem izmaksātu 1,3 miljonus latu.
Tagad droši vien jau divas reizes dārgāk.
– Kur ņemt naudiņu šajos
inflācijas laikos?
– Mēs jau pazaudējām Senču sila
treku ar visu teritoriju, kura arī piederēja sabiedriskai organizācijai. Ādažu
pagasts šo zemi ļāva privatizēt par sertifikātiem, un tagad tur ir smalku
savrupmāju rajons.
Par spīti mūsu entajiem
protestiem un pat piketiem pie Ministru kabineta Valsts Nekustamo īpašumu
aģentūra pārņēma arī Marsa teritoriju, kuru savulaik iegādājās
privātpersonas, lai veidotu sporta klubu. Ja jau Marsu mums atņēmāt, tad
pārdodiet zemi un ieņemto naudiņu atdodiet jauna velodroma būvei citā vietā –
tas būtu tikai loģiski. Nekas, ka tālāk
no pilsētas centra. Mums svaigs gaiss patīk.
– Jau pagājušā gadsimta sākumā
Rīgā bijuši četri treki. Šis ir sporta veids, kuru Latvijā neietekmē ne globālā
sasilšana, ne citas kataklizmas, bet nu jau gadus piecus šī sporta veida
vēsturē neviena ieraksta…
– Treka riteņbraukšana ir sports, kuram Latvijā
ir vienas no senākajām tradīcijām un visdižākie sasniegumi. Mums ir pasaules
čempions Dzintars Lācis, olimpiskais vicečempions Imants Bodnieks, vēl 2000.
gadā Sidnejas spēlēs spējām tikt labāko astoņniekā. Šis sports tāpat kā BMX atbilst
mūsu mentalitātei, pat fizioloģiski mūsu muskuļiem ir tās ātrās šķiedras.
Uzņemot bērnu treniņgrupā, mēs
mazliet skatāmies uz viņa vecākiem, bet tomēr nekad nevaram būt droši, tieši
kāds izaugs jaunais cilvēks. Metru deviņdesmit garam puisim šosejas disciplīnās
nav ko darīt. Mūsdienu velobraucieni, kas lielākoties norit kalnos, pārvarot
iespaidīgas augstumu starpības, bieži vien neciešamā karstumā izkristalizējuši
šai nodarbei piemērotāko riteņbraucēja tipu. Tas nav klasiskā izpratnē
atlētisks sportists. Paskatieties kaut vai uz olimpisko čempionu Paolo Betīni.
Tāds savā laikā bija arī mūsu izcilākais profesionālis Pjotrs Ugrjumovs, kas
nebija garāks par 1,7 m un kura svars nesasniedza pat 60 kg. Bet trekam der arī
masīvāki puiši.
Patlaban mums viņus nav kur
likt. Latvijā joprojām ir vairāk nekā desmit treneri, kas strādājuši ar
pasaules elites trekistiem. Un trekā olimpiskajās spēlēs dala astoņus medaļu
komplektus. Šosejā tikai divus.
– Tātad Murjāņu treka nākotne
ir miglā tīta?
– Arī pašas Murjāņu Sporta
ģimnāzijas nākotne ir miglā tīta. Pie mums ir bijušas visas ar sportu saistītās
amatpersonas un visas izteikušās par Murjāņu Sporta ģimnāzijas nepieciešamību.
Labāko jauno sportistu gatavošana ir jākoncentrē vienā vietā. Tas nav nekāds
sociālisma izgudrojums. Šādas speciālās sporta internātskolas ir visās
Rietumvalstīs.
Nerunājot par skolotāju un
treneru algām, vienīgā vaina, ka Murjāņu sporta ģimnāzijas materiāli tehniskā
bāze ir absolūti nolietojusies. Mēs esam sagatavojuši čempionus, bet pretī neesam
saņēmuši, vienkāršoti sakot, nekādu samaksu par amortizācijas izdevumiem,
tādējādi zaudējot iespēju atjaunot skolas telpas un sporta bāzes. Piemēram,
riteņbraucēji joprojām inventāra glabāšanai un ģērbtuvei spiesti izmantot to
pašu astoņdesmito gadu vidū uzlikto celtnieku vagoniņu.
Daži uzskata – ja būvē treku,
tad tam jāatrodas Rīgā. Jā, galvaspilsētā derētu liels sacensību treks, bet, ja
tādas iespējas nav, tad ideālāku vietu par Murjāņiem neatrast. Jaunatnes
sportam tas ir Latvijas ģeogrāfiskais centrs, un 30 km no Rīgas mūsdienās nav
nekāds attālums. Paši esam braukuši uz treniņiem Rīgā un atpakaļ ar
velosipēdiem. Turklāt Murjāņos astoņdesmito gadu beigās jau tika uzsākta treka
celtniecība, veikti visi zemes darbi, bet pārmaiņu laiks šo būvniecību apturēja.
Tagad Pārdaugavas kluba Baltika
un Vidzemes priekšpilsētas Marsa treneri tiks apvienoti vienā Rīgas
riteņbraukšanas skolā. Tā ir kļūda. Pirmkārt jau zudīs konkurence.
– Kādi ir oponentu argumenti
pret Murjāņu Sporta ģimnāziju?
– Tādu nav. Jā, es nevaru
šobrīd apsolīt, ka rīt sagatavosim pasaules junioru čempionāta medaļniekus. Bet
tikai tāpēc, ka šī un arī citu, zemāku mērķu sasniegšanai mums netiek piešķirti
līdzekļi. Patlaban mēs varam sagatavot materiālu, kurš ir derīgs profesionāļa
izveidošanai. Kad bija līdzekļi un iespējas, Murjāņu audzēkņi cīnījās par
medaļām pasaules junioru čempionātos.
Ziemā mums pa šoseju jānobrauc
1500 km mēnesī. Mēs to varam izdarīt, tikai pateicoties Murjāņu režīmam, kas
ļauj mācību procesu sakārtot tā, ka treniņiem brīvs laiks ir dienā. Rīdzinieks
pēc skolas pie trenera nonāk piecos, kad ziemā saule jau norietējusi un viss
beidzies.
Mūsu situāciju ļoti trāpīgi
raksturoja volejbolistu treneris Aigars Birzulis: "Gribas strādāt, bet
negribas iet uz darbu." Jo sporta zālē dēļi ļogās, naglas nāk ārā, tā savu
laiku ir nokalpojusi.
Riteņbraucējam pēc rakstura
jābūt cietējam. Viņam jāspēj paciest nogurumu, pārslodzi. Bet kāpēc
riteņbraukšanai jāpiecieš ārēji uzspiesta vērtību zaudēšana?
Dainis CAUNE
Duelis Marsā. Ernests
Pūce rāda 1965. gadā uzņemtu fotoattēlu, kurā redzams, kā viņš (pa kreisi) Marsa
velotrekā gatavojas cīņai pret nākamo pasaules čempionu vācieti Jurgenu Geški
Foto: Dainis Caune, Sports
