Dermaku šovs
Skolnieks un students, trīskārtējs pasaules junioru čempions un elites konkurencē ceturtais spēcīgākais vīrs pasaulē… Tie ir brāļi Arvis (16) un Ansis (20) Dermaki no Usmas. Velotriāla lielmeistari.
NO MOTO LĪDZ VELO
Ar triāla evolūciju ir vieglāk nekā ar vistas un olas teoriju. Mototriāla pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā Skotijā, cenšoties veikt distanci izteikti šķēršļotā apvidū.
Savukārt velotriāls radies, pateicoties spāņu motokrosistam Pedro Pī, kurš septiņdesmitajos gados savam četrus gadus vecajam dēlam Otam nopircis velosipēdu, kuru savukārt piesavinājušies garnadži. Pēc šī atgadījuma tēvs nolēmis dēlam uzdāvināt bezceļu velosipēdu, bet šo vēlmi nav spējis realizēt, jo veikali neko tādu nav piedāvājuši. Tēvs, būdams inženieris Montesa motociklu rūpnīcā, ķēries pie darba, radot velosipēdu Montesa T-05. Velosipēda ģeometrija Pedro Pī četrus gadus vecajam dēlam ļāvusi viegli manevrēt un bez problēmām uzbraukt uz 18 centimetrus augstas apmales, nepieliekot kāju pie zemes. Pī radītais velosipēds nebija piemērots pieaugušajiem, tāpēc tika radīts modelis Montesa T-10. Tas arī uzskatāms par pirmo velotriāla velosipēdu, kuru rūpnīca ražoja sērijveidā. Pateicoties šim izgudrojumam, Spānija daļēji tiek uzskatīta par velotriāla dzimteni.
USMAS PUIKAS
„Mēs nākam no Usmas pagasta, ļoti maza ciemata, kur praktiski nav nekādas izvēles iespējas — vai nu sēdi pie veikala, dzerot alu ar draugiem, vai kā citādi nosit brīvo laiku,” stāsta vecākais brālis Ansis Dermaks. „Ugālē no senseniem laikiem ar mototūrismu nodarbojas Uldis Skudra, kurš ap 2000. gadu pievērsās arī velotriālam. Treniņi notika Ugālē, kurus apmeklēja Usmas un Puzes puikas.”
„Atceros, ka uz pirmo treniņu ar Ansi aizbraucām, kad man bija seši gadi,” sarunā iesaistās jaunākais brālis Arvis. „Gribētāju bija tik daudz, ka, lai tiktu pie velosipēdiem, vajadzēja gaidīt vairākas dienas. Tāpēc mēs toreiz atmetām tam triālam ar roku, taču tad, kad braukt gribētāju skaits saruka, atkal ieradāmies.”
Interesanti, ka Uldis Skudra pats velotriālā nav braucis ne dienu. Loģisks jautājums: kā viņš spēj trenēt, nerādot praktiskus piemērus? „Uldis ļoti labi izprot šā sporta specifiku. Viņš mūs trenēja, stāvot malā un stāstot,” atceras Ansis. „Vienā no pirmajiem treniņiem mēs mācījāmies lēkt uz piecām paletēm — koka platformām, kas paredzētas preču uzglabāšanai un transportēšanai. Man neizdevās, turklāt viņa runāšana likās kaitinoša. Tobrīd nodomāju — ko viņš tur muld?! Lai labāk izprastu trika tehniku, Skudra lika ieskrieties un uzlēkt uz padoniem ar kājām. Neticami, bet tas palīdzēja un pēc pieciem mēģinājumiem es apguvu šo triku.”
Iespējams, daudzi lasītāji brāļus Dermakus atpazīs no TV šova Zelta talanti. „Šovs nāca pavisam negaidot. Iesākumā gan uzstādījums bija, ka jāpiedalās visiem komandas Karters dalībniekiem. Mēs ar brāli atteicāmies, jo sapratām, kāds bardaks valdīs uz mazās skatuves. Tomēr beigās vienojāmies, ka piedalīsimies tikai mēs ar Arvi,” stāsta Ansis. Šovs bija jauna pieredze brāļiem Dermakiem, jo skatītājus priecējuši, nevis lecot pa betona atlūzām un koka bluķiem, bet — radot šovu praktiski bez šķēršļiem. „Fināla raidījumā, kad lēcu augšā pa trepēm, velo stūres ragi atradās nieka desmit centimetru attālumā no ekrāna, kurš maksāja 2000 latus. Lēcu un domāju — ja sasitīšu ekrānu, varēšu par to maksāt no sava vēl nenopelnītā honorāra,” saspringto epizodi atceras Ansis.
Tomēr viss beidzās labi. Brāļi kļuva par visas Latvijas simpātijām un saņēma galveno balvu — 5000 eiro, kurus ieguldīja jaunos velosipēdos. „Pēc debijas televīzijā mūs aicināja uz dažādiem paraugdemonstrējumiem, nopelnītos honorārus likām kopā, lai varētu piedalīties pasaules čempionātā. Uzskatus, ka mūsu panākumi auga, pateicoties tieši šovam. Es togad ieguvu otro vietu pasaules čempionātā junioriem, tāpēc mani uzņēma elitē,” turpina Ansis.
SEKOT BULTIŅĀM NEKĀRTĪBĀ
Lūdzu brāļiem īsumā paskaidrot, kas īsti ir velotriāls? Viņi saskatās, un Arvis jautā brālim: „Tu zini?” Ansis, kā jau vecākais, sāk klāstīt: „Tā ir šķēršļu (akmeņi, klintis, sagāzti koki) joslas pārvarēšana ar velosipēdu. Sacensībās katrai grupai ir savas krāsas maršruta bultiņas, kurām jāseko. Piemēram, elitei sarkanas, ekspertiem zilas, iesācējiem baltas… Trasi veido vairākas sekcijas (junioriem — astoņas līdz desmit, pieaugušajiem — no desmit līdz četrpadsmit), kuras atšķiras ar dažādām šķēršļu joslām un izkārtojumu. Katra sekcija jāizbrauc divu minūšu laikā. Ja tas neizdodas, sportists saņem piecus soda punktus. Soda punkti pienākas arī tad, ja pieskaras zemei ar jebkuru ķermeņa daļu, aizbrauc pa citas grupas maršrutu vai izlec no sekcijas. Vienas sekcijas garums ir aptuveni sešdesmit metru. Sekcijā maršruts bieži vijas kā čūska vai ved pretējā virzienā. Nereti, tuvojoties sacensību finālam, roku rauj krampis, jo katra kustība jāpabeidz ar bremzi. Turklāt vienā sekcijā var būt pat desmit lēcieni.”
Lai uzturētu sevi atbilstošā formā, dienā jātrenējas vismaz divas stundas. Brāļi gan atzīst, ka nav viegli atrast tik daudz brīva laika. Ansis dzīvo un mācās Rīgā, kur ziemas laikā treniņu iespējas ir ierobežotas. Usmā velotriālistiem pašvaldība piešķīrusi telpu, bet Niedrāji MR nomainījuši cauro ēkas jumtu. „Mēs trenējamies vecajās mehāniskajās darbnīcās, kur no padomju laikos mainītajām siltumtrasēm palicis izlauzts betona kalns. Tas ir tieši tas, kas mums, triālistiem, vajadzīgs, — nekārtība,” smej Ansis. Ziemā savu treniņhalli Usmas velotriālisti apkurina ar malku. „Tēvs mums atdeva lietotu pirts katlu. Malku gādājam paši. Ar brāli vasarā braucam uz mežu, zāģējam un velkam ārā kokus,” turpina Ansis. Brāļi atceras, ka bērnībā savukārt daudz palīdzējuši tēvam. Strādājuši fizisku darbu mežā. Nesuši zarus un pat vilkuši baļķus, tāpēc par grūtu darbu nesūdzas.
Arī šovasar abi brāļi strādājuši, lai nopelnītu naudu pasaules čempionātam. „Mēs būvējām lapeni, teju mājas lielumā krievu miljonāru ģimenei, kura nopirkusi zemi pie Usmas ezera. Par nopelnīto naudu nopirkām mašīnu, un atlika vēl ceļam — saprotams, ne visam. Tāpēc paldies jāsaka Gheto Family, Niedrāji MR un Latvijas Motosporta federācijai,” piebilst jaunākais brālis Arvis.
ŠERPIE DERMAKI
Anša stiprākais trumpis ir lēcieni no vietas (personīgais rekords — 1,35 m — no pasaules rekorda atpaliek tikai par desmit centimetriem). „Protu izmantot pedāli, ieķeroties ar to dažādās nišās. Tāpēc šogad pārsteidzu daudzus savus konkurentus pasaules čempionātā, jo pārsvarā visi, lai atspertos, izmanto kāju. Turklāt ieķēries ar pedāli klints malā no vietas spēju uzlēkt līdz pat pusmetram. Vairāk jāpiestrādā pie līdzsvara — baidos no uzlēcieniem lielā ātrumā,” sevi raksturo Ansis.
„Man tāpat kā brālim piemīt liela izturība. Tas mums laikam no tiem meža darbiem. Tomēr man tik labi nepadodas lēkšana no vietas,” par sevi saka Arvis, kuru papildina brālis. „Arvis ir emocionāli noturīgs. Iedomājies, šogad Spānijas posmā viņam pārtrūka ķēde, pazuda bremzes un pārplīsa kamera. Trijās sekcijās viņš zaudēja piecpadsmit punktus, bet ar visu to spēja saglabāt mieru,” stāsta Ansis. „Vienīgais, kas mani var izsist no sliedēm, ir izsalkums,” noklausījies brāļa teiktajā, piebilst Arvis.
Kādā intervijā vietējiem medijiem Ansis stāstīja, ka mēdz sacensībās lamāties, tāpēc jautāju viņam pašam, vai tas joprojām ir aktuāli. „Es kliedzu, lamājos, metu riteni pa gaisu, protams, tikai tad, kad sekcija ir nobraukta,” atzīst sportists. Kad brālim pēdējā pasaules čempionāta posmā Čehijā tiesnesis piešķīris mīnus piecus punktus par izlēkšanu no sekcijas, bet čehu sportists par šādu pārkāpumu ticis cauri sveikā, Ansis meties trasē un sabļāvis tik ļoti uz tiesnesi, ka nabags vien noplātījis rokas. Stāstot par saviem emociju izvirdumiem, Ansis piebilst: „Mēs ar brāli esam diezgan šerpi. Ja treniņā neesam sakāvušies, tad tas nav treniņš,” joko velotriālists. „Bet, ja hokejā Arvis man uztaisa zilu aci, tas ir normāli.”
MĀJUP AR UZVARU
Uz pasaules čempionātu Dermaki devās automašīnā, kura ceļā vairākkārt salūza. Kopumā trijās nedēļās tika nobraukti aptuveni 10 000 kilometru. „Mēs gulējām mašīnā, teltīs un ēdām vienu silto maltīti dienā. Bet, par spīti tam, bijām kopā ar ģimeni,” uzsver brāļi. Pēc Dermaku vārdiem, BIU rīkotais pasaules čempionāts ir ģimeņu pasākums, ko gan nevar sacīt par UCI čempionātu, kur galvenā mērķauditorija ir skatītāju masas, kuras izklaidē velotriālistu šovs. Ko īsti nozīmē BIU? Jāsāk ar to, ka UCI jeb Starptautiskās Riteņbraukšanas federācijas rīkotajos Eiropas un pasaules čempionātos velotriālā pirms vairākiem gadiem bijuši vāji braucēji, bet jādomā, ka tas nav bijis vienīgais un galvenais iemesls, kāpēc čehi sasparojušies un izveidojuši BIU jeb Starptautisko Velotriāla savienību, kura pulcējusi spēcīgākos pasaules meistarus. Šobrīd gan stiprākie velotriālisti startē UCI mačos, tāpēc BIU sacensības pēc spēku samēra kļuvušas vājākas.
Sevišķi spilgti Dermaki atceras pirmo un pēdējo šāgada čempionāta posmu. „Spānijā sacensības notika izteikti akmeņainā okeāna krastā. Izmantojot dažādu izmēru akmeņus, pat vajadzēja uzlēkt uz milzīga ieža bluķa. Sacensībās nogurst ne vien ķermenis, bet arī prāts, jo nākas domāt, kā efektīvāk virzīties uz priekšu. Toreiz lija lietus, akmeņi kļuva glumi, riepas slīdēja, bremzes darbojās neefektīvi. Arī kājas slīdēja nost no pedāļiem. Trīs sacensību dalībnieki guva tādas traumas, ka viņus aizveda ātrā palīdzība.”
Savukārt Čehijas posms brāļiem palicis atmiņā kā izšķirošais, kurā turklāt tiesneši nevēlējušies pieļaut Arvja kronēšanu par junioru čempionu trešo gadu pēc kārtas. Sportiskais princips tomēr uzvarējis.
Pateicoties savai degsmei un neatlaidībai, brāļi Dermaki Eiropu piespieduši atšķirt Lietuvu no Latvijas. Vairs nav jāiet un jāaizrāda — šī nav mūsu himna, un tas nav mūsu karogs. „Tagad viennozīmīgi var teikt — Latvija ir velotriāla lielvalsts. To apliecina Arvja trīskāršais junioru čempiona tituls pasaulē un mani nesliktie rezultāti elites vīru konkurencē,” rezumē Ansis Dermaks.
Vēl divus gadus, būdams juniors, Arvis turpinās — kā saka viņa brālis — plosīt konkurentus, līdz drīkstēs startēt elitē. Savukārt Ansis lēnām piepilda savus mērķus — iekļūšanu elites Top 10, tagad Top 5, bet nākamgad viņš plāno kāpt uz viena no pjedestāla pakāpieniem.
Arvis DERMAKS
Skolnieks, velotriālists, klubs Karters
Dzimis: 1998. gada 26. janvārī
Augums, svars: 180 cm, 70 kg
Izglītība : Ugāles vidusskolas 10. klases skolnieks
Sportā: kopš sešu gadu vecuma
Treneris: Uldis Skudra
Tehnika: Ozony Curve V5
Lielākie sasniegumi: trīskārtējs BIU pasaules junioru čempions 2012., 2013, 2014. g.
Elki: Benito Ross
Hobijs: basketbols
AnsisDERMAKS
Students, velotriālists, klubs Karters
Dzimis: 1994. gada 17. augustā
Augums, svars: 185 cm, 85 kg
Izglītība: Ugāles vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 2. kursa students
Sportā kopš vienpadsmit gadu vecuma
Treneris: Uldis Skudra
Tehnika: Ozony Curve V5
Lielākie sasniegumi: pieckārtējs Latvijas čempions, trīskārtējs Baltijas čempions, BIU pasaules junioru vicečempions (2012.), 4. vieta 2014. gada pasaules čempionātā elitē
Elki: Karls Diazs
Hobiji: basketbols, hokejs
Autori: Ralfs Dravnieks
