Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ak, kaut man Daliņa kājas būtu!

Šoruden, 5. novembrī, aprit 110 gadu kopš dzimis viens no leģendārākajiem sportistiem, kas nesis Latvijas vārdu pasaulē. Jāņa Daliņa panākumi soļošanas trasēs lika daudziem sporta cienītājiem pētīt Eiropas karti, lai noskaidrotu, kur atrodas tāda lielvalsts Latvija.

JANCI, VELC!

Jānis Daliņš sportā ienāca pavisam negaidīti. Viņa dzimtajā Valmierā jau tajos laikos sports bija ļoti populārs. Limbažu ielas kuplo liepu ieskautajā sporta dārzā allaž notika kādas sacensības, kurās cauri un pāri žogiem vienmēr ielīda visur esošie un ziņkārīgie puišeļi.

1927. gada 27. maijā vieglatlētikas sacensībās bija paredzēta arī soļošana 5 km distancē. Lai pirmie trīs saņemtu balvas, vajadzēja piedalīties vismaz četriem. Tādi bija sacensību noteikumi. Pieteikušies bija tikai trīs. Lai izpalīdzētu savam draugam, pēdējā mirklī pieteicās arī Jānis Daliņš, kurš veikli sameklēja piemērotu kreklu, čības un nostājās blakus īstenajiem censoņiem uz starta līnijas.

Soļošana Valmierā jau bija populāra, jo tur dzīvoja Latvijas rekordists Alfreds Dūrens. Viņš tūdaļ pēc starta šāviena arī uzņēmās vadību, bet publika uzmundrināja Daliņu: "Janci, velc!" Un… notika negaidītais. Finiša taisnē Jancis patiesi aizvilka favorītiem garām un galveno balvu saņēma pats!

Tā savu karjeru uzsāka viens no visu laiku izcilākajiem Latvijas sportistiem, kura vārds gadus 15 presē tika pieminēts ar cieņu, apbrīnu un godu. Nē, uzvaras Jānim Daliņam nenāca viegli, bet viņš prata savienot smagos lauku darbus ar treniņiem un sacensībām.

Tikai 25 gadu vecumā 1929. gada pavasarī Jānis Daliņš pirmo reizi devās uz plašām starptautiskām sacensībām Quer durch Berlin (Šķērsām cauri Berlīnei), kas tajā laikā baudīja lielu popularitāti Eiropā un kurās piedalījās visi pasaulē labākie pirkstgala—papēža meistari. Tik garā (25 km) distancē Valmieras Jancis startēja pirmo reizi un visiem par pārsteigumu izcīnīja otro vietu, zaudējot tikai populārajam pasaules rekordistam Vācijā dzīvojošam šveicietim Arturam Tellam Švābam. Daliņš vēl nebija kļuvis par Latvijas meistaru, kā tolaik godāja nacionālos čempionus, bet jau guva starptautisku atzinību.

Tieši gadu vēlāk šajās sacensībās Jānis Daliņš svinēja savu pirmo lielo pasaules mēroga uzvaru. Atgriežoties no Berlīnes Valmierā, 1930. gada 7. maijā dzelzceļa stacijā savu Janci, kas pilsētas vārdu bija aiznesis tik tālu pāri Latvijas robežām, sagaidīja vairāk nekā 2000 valmieriešu. Orķestris spēlēja maršu. Sagaidītāji Daliņu uz rokām aiznesa no vagona līdz oficiālajiem sveicējiem — Valmieras apriņķa vadības. Daliņu greznoja ar lauru vainagu un lentēm sporta biedrības krāsās, rūpnieku biedrība viņam pasniedza zelta pulksteni. Pēc tam sekoja korso brauciens cauri pilsētai, kura laikā no apkārtējo māju logiem jaunā un nedaudz apmulsusī sporta zvaigzne tika apbērta ar ziediem.

1931. gadā Daliņš trešo reizi devās uz Berlīni. Vācijas galvaspilsētas ielās ap 100 000 skatītāju vēlējās redzēt pasaules labāko meistaru cīņu. Valmierietis uzvarēja otro reizi pēc kārtas, skatītāji viņu uzurrāja un aiznesa līdz apbalvošanas pjedestālam.

OLIMPISKAIS SUDRABS UN PIRMAIS EIROPAS ZELTS

Pēc Daliņa panākumiem ārzemēs Latvijā trīsdesmitajos gados sākās plašu starptautisku sacensību periods. Pasaulslavenie vācieši, angļi, zviedri, čehi un citu valstu dižmeistari brauca uz sacensībām Latvijā. Eiropieši tolaik dominēja pasaules soļošanas trasēs. Ne velti sacensībās Rīgā skatītāju skaits sasniedza 16 000, arī Valmierā tas bija iespaidīgs — 8000. No Daliņa popularitātes labums tika daudziem. Ieejas maksa uz sacensībām stadionos bija 1 lats. Krietna naudiņa ieplūda ne tikai sporta biedrību un organizatoru kasēs, bet arī desiņu, kliņģeru un alus tirgotāju ķešās. Kur tik daudz ļautiņu apgrozās, tur rebes iet no rokas!

Kad 1932. gada 16. jūnijā Rīgā Daliņš cīņā ar slaveniem ārzemniekiem sasniedza savu pirmo pasaules rekordu 25 jūdžu distancē — 3.32:26, aizkustinātie skatītāji piecēlās kājās un nodziedāja Latvijas valsts himnu. Daudzi zēni, ieskaitot šī domraksta autoru, vēlējās izlocīt kājas Daliņstilā. Lai arī Jānim Daliņam piederēja pasaules rekordi sešās distancēs (20 km, 25 km, 30 km, 2 stundās, 15 un 25 jūdzēs), par Latvijas meistaru viņš kļuva tikai trīs reizes — 1931., 1932. un 1942. gadā. Viņam bija vesela plejāde sīvu konkurentu, kas trīsdesmitajos gados un četrdesmito sākumā arī spēja aizsoļot līdz Latvijas meistarsacīkšu zeltam — Adalberts Bubenko, Pauls Zeikats, Arnolds Krūkliņš, Rūdolfs Krauliņš, Ādolfs Liepaskalns un Jūlijs Linde. Par pasaules rekordistiem trīsdesmitajos gados kļuva arī Pauls Bernhards (1 km un 1 jūdzē) un Ādolfs Liepaskalns (25 un 30 km).

Pēc uzvaras Latvijas 1932. gada meistarsacīkstēs 25 km distancē Jānis Daliņš kopā ar desmitcīņnieku Jāni Dimzu un Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentu, starptautiskās Olimpiskās komitejas locekli Jāni Dikmani devās uz Brēmeni, lai tālāk ar kuģi ceļotu uz Ņujorku, bet pēc tam vilcienā pāri visai Amerikai ierastos olimpiskajā Losandželosā, kur kāds X olimpisko spēļu rīkotāju pārstāvis kautrīgi apvaicājies, vai Latvijā visus vīriešus saucot par Jāņiem?

Olimpiskajās spēlēs soļotāji sacentās 50 km distancē, kas vijās pa cietajām Losandželosas ielām. Lielajā karstumā Daliņš visu distanci turējās līderu grupā, taču mērķa līniju pirmais šķērsoja neticami sīkstais angļu veterāns Toms Grīns. Jānis Daliņš Latvijai izcīnīja pirmo olimpisko medaļu, un tā bija sudrabā kalta. Par šo panākumu Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis Daliņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tādu saņēma arī desmitcīņnieks Dimza, kas izcīnīja 12. vietu. Soļošanu Latvijā sāka dēvēt par nacionālo sporta veidu.

1933. gada 1. jūnijā Rīgā Daliņš vienā soļojumā sasniedza četrus pasaules rekordus: 20 km — 1.34:26,6, 15 jūdzēs — 1.56:09,8, 25 km — 2.00:45,9 un 2 stundās veica 24843 m, pārspējot trīs itālieša Valentes rekordus.

Nākamajā gadā Jānis Daliņš sekmīgi turpināja startēt starptautiskajās sacensībās, bet viņa galvenā cīņa risinājās 9. septembrī Turīnas Stadio Mussolini Eiropas meistarsacīkšu 50 km soļojumā, kas izvērtās par īstu Saules kauju. Tās bija pirmās kontinenta meistarsacīkstes, kurās startēja 24 Eiropas valstu atlēti. Sacensības soļošanā notika 30 grādu karstumā. Daliņš pārņēma vadību jau pirmajos kilometros un to noturēja līdz pat finišam. No saviem 76 kilogramiem cīņas laikā viņš bija zaudējis sešus. Visi tiesneši un žurnālisti uzsvēra, ka Daliņš soļojis zelta stilā, ne reizi neradot šaubas par savas tehnikas tīrību. Tā Jānis Daliņš kļuva par pirmo Latvijas vieglatlētu — Eiropas čempionu.

ATŅEMTĀS SPĒLES UN DZIMTENE

Jau 1935. gadā Daliņš sāka īpašu gatavošanos savam otrajam olimpiskajam startam 1936. gada spēlēs Berlīnē, kas diemžēl izvērtās par lielāko traģēdiju latviešu soļotāja sporta karjerā. Pusdistancē Daliņš atradās vadībā, bet kādā trases vietā, kur valdīja auksts pretvējš, mūsu sportista kāju muskuļus sāka raut krampji. Ilgu laiku Daliņš cīnījās ar sāpēm līdz 35. kilometrā bija spiests izstāties. Jau otro reizi izgaisa ilgi lolotais sapnis par olimpiskā čempiona titulu. Toties latviešu soļotāju karogu pienācīgā augstumā noturēja Adalberts Bubenko, kas šajā dramatiskajā 50 km soļojumā izcīnīja olimpisko bronzas medaļu. Arī pašam Jānim dzīve turpinājās. 1937. gadā viņš apprecējās ar žēlsirdīgo māsu Elzu Krauli. Ģimenē piedzima dēli Ivars, Jānis un meita Rudīte.

1938. gada 21. maijā Valmierā Dīvala mežā netālu no Gaujas krasta 3 kilometrus no Daliņa mājām tika ielikts pamatakmens Daliņa stadionam. Tā celtniecību atbalstīja visi pagasti un 8. Valmieras aizsargu pulks, kura rindās bija arī pats slavenais soļotājs. Dokumentu ar šiem faktiem atrada 1990. gadā, kad stadionu paplašināja.

Slimības dēļ 1938. gadā Daliņš nevarēja aizstāvēt savu čempiona titulu Eiropas II meistarsacīkstēs Parīzē. 1939. gadā Jānis Daliņš ceturto reizi uzvarēja soļojumā Šķērsām cauri Berlīnei, apliecinot, ka viņš nopietni gatavojas 1940. gada olimpiskajām spēlēm Helsinkos, kurās beidzot nu viņam vajadzētu kļūt par čempionu.

1940. gada 15. maijā Jānim Daliņam piešķīra augstāko valsts apbalvojumu — Tēvzemes balvu. Kopš 1937. gada, kad šī godalga, ar kuru kopā pienācās 8000 latu, tika iedibināta, to bija saņēmuši 25 laureāti, starp kuriem Daliņš bija vienīgais sportists. Pavasara lauku darbu steigā Daliņš neaizbrauca uz apbalvošanas ceremoniju Rīgā, bet, kad viņš galvaspilsētā ieradās, neviena banka šādu naudu vairs neizsniedza. Latvijā bija sākusies padomju okupācija.

Padomju vara sāka vajāt arī olimpisko vicečempionu. Viens no slavenākajiem Tēvzemes dēliem bija spiests slēpties mežā, tikai dažu nakti riskējot pārgulēt mājās, kur kādu rītu ieradās meklētāji. Jānis paspēja noslēpties aizdurvē, čekisti viņu nepamanīja. 1940. gada jūnija deportācijās uz Krieviju aizveda Jāņa brāli Robertu ar ģimeni. Pasaules plēsoņas Ādolfs un Josifs izgaisināja Jāņa Daliņa pēdējo sapni nest Latvijai olimpiskā čempiona godu. Sākoties II pasaules karam, 1940. gada olimpiskās spēles Helsinkos tika atceltas.

Vācu okupācijas gados Daliņš organizēja sporta dzīvi Valmierā un 1942. gadā pats pēdējo reizi kļuva par Lavijas čempionu, uzvarot 30 km soļojumā. 1944. gada rudenī Latvijā atgriezās atbrīvotāju karapūļi. Daliņa ģimeni piemeklēja vēl viena traģēdija — nomira tēvs. Tajā pašā dienā, kad viņš tika apglabāts Valmieras Centra kapos, dēls jūdza zirgus un kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās.

Vācijā Jānis Daliņš vēl dažas reizes piedalījās sacensībās, bet 1949. gada jūlijā devās prom tālāk trimdā no Eiropas uz Austrāliju, kur 1978. gada 11. jūnijā pārstāja pukstēt pasaules rekordista stiprā sirds.

LAI DZĪVOTU, MUMS JĀCĪNĀS TĀPAT

Dodoties trimdā, Daliņš savus izcīnītos sudraba kausus un citas vērtīgas balvas apraka zemē. Neviens īsti nezināja, kur glabājas dārgās trofejas. Gandrīz pēc 50 gadiem mazdēls Andrejs Mežciems ar paškonstruētu meklēšanas ierīci beidzot pusotra metra dziļumā atklāja paslēptos dārgumus un nodeva tos glabāšanā muzejos. Pēc dzelzs priekškara krišanas Latvijā viens pēc otra sāka atgriezties populāri cilvēki, par kuriem gandrīz 50 gadus runāt nebija vēlams. Šī atgriešanās bija dažāda.

1997. gada 21. jūlijā Valmierā, vijolēm lokot Es dziedāšu par Tevi, Tēvuzeme… ļaužu pārpilnā kapsētā Daliņa dēli Ivars un Jānis ar tautiskām lentēm zemes brūcē ielaida savu vecāku — Tēvzemes balvas laureāta Jāņa Daliņa un viņa dzīvesbiedres Elzas pīšļus.

Dzīvodams tālu no Dzimtenes, Jānis Daliņš kādā grūtsirdīgā brīdī teicis: Galveno cīņu savā mūžā es tomēr esmu zaudējis, un tā bija vislielākā cīņa — par Latviju."

Jānis Daliņš Latvijā nav aizmirsts. Viņa vārdā nosaukts Valmieras stadions, kura pievārtē skatāms Daliņa piemineklis, pie kura allaž gulst ziedi. Kad 1997. gadā Rīgā notika Eiropas junioru meistarsacīkstes vieglatlētikā, Eiropas Vieglatlētikas federācijas Soļošanas komisijas priekšsēdētājs Pīters Mārlovs no Anglijas un šīs komisijas loceklis bijušais kazdandznieks Māris Pētersons devās uz Valmieru, lai noliktu sarkanbaltsarkanus ziedus, jo angļi bija vieni no galvenajiem Daliņa konkurentiem. Regulāri notiek Jāņa Daliņa piemiņas sacensības visu vecuma grupu soļotājiem, un arī jaunajai paaudzei zināms slavenais trīsdesmito gadu fokstrots Ak, kaut man Daliņa kājas būtu.

"Jāna Daliņa īstās spējas nemaz vēl nav pietiekami izvērtētas. Vienīgi fiziskā dzelžainība ļāva viņam realizēt visu to, ko Daliņš spēja," tā par diženo valmierieti 1955. gadā Ņujorkā izdotajā grāmatā Sporta Latvija raksta tās autori sporta žurnālisti Arnolds Šmits un Vilis Čika. "Jancis dažreiz vienā nedēļā piedalījās sacīkstēs pat trīs reizes! Viņš soļoja no sprinta līdz maratonam. Spēja sasniegt pasaules rekordus un veica tos bez jebkādām zināšanām par moderniem treniņiem, tikai ar saviem spēkiem, tajā pašā laikā nopļaudams arī pļavas tēva mājās un aizvezdams slaukumu uz pienotavu. Gribot vai negribot mums jāprot reiz pareizi vērtēt: Jānis Daliņš ir Latvijas visu laiku lielākais sportists. Ja viņš nebūtu soļojis no pieci līdz pat 50 kilometriem, bet specializējies vienīgi garajās vai īsajās distancēs, tad J. Daliņa pasaules rekordi piedzīvotu ļoti ilgu mūžu. Šos rekordus viņš realizēja ar neparasti skaistu soli — jauku techniku un lielisku stilu."

Un turpat tālāk — esence: "Tas bija laikmets, kad mēs Daliņa personībā iemiesojām pašu Latviju. Skatoties Jāni Daliņu, it kā redzējām jaunās Latvijas cīņu citu valstu vidū. Lai dzīvotu, mums bija jācīnās tieši tāpat, kā Daliņš to darīja sporta laukumā."

Autori: Alfrēds Leja