Suņu sakostais

Pēdējais latvietis PSRS čempions soļošanā Arvīds Meņģis pret savu gribu bijis zaldāts vācu armijā. Kurzemes katlā divreiz ievainots, pabijis amerikāņu gūstā, atgriezies dzīvē un sportā, cīņā par tiesībām startēt Helsinku olimpiskajās spēlēs pārliecinoši pieveicis visus konkurentus, bet par olimpieti nekļuvis… Vasaras beigās Arvīds Meņģis sagaidīja savu deviņdesmito jubileju.

Puiškānus uz sportošanu bieži vien pamudina redzētās sacensības vai kāds čempiņš, un viss uztvertais tiek atdarināts un pārbaudīts sētas mačos. Parasti nedz skatītāji, nedz sacensību organizatori puišeļiem lielu uzmanību nepievērš, drīzāk viņus padzen, kad tie cauri un pāri žogiem iekļūst sporta valstībā. Parasti nevienam neienāk prātā vienu otru reizi kādā dažkārt nosmulētā puiškānā saskatīt nākamo sporta čempionu vai rekordistu.

Tā tas notika arī 1936. gada vasarā, kad trīspadsmitgadīgais Arvīdiņš kopā ar pārējiem Liepājas zestukiem caur žogu ielīda Olimpijas stadionā noskatīties futbola spēli. Tie bija gadi, kad Olimpija savā laukumā spēja sasist pat tās komandas, kas dažas dienas iepriekš Rīgā bija pārspējušas Latvijas valsts izlasi. Te varēja noklausīties, kā pilsētas sporta speci spriež par spēka mitriķi Edvīnu Bietagu, kurš ārzemju herkulesus mētājot kā pupu kūļus, kā Jānis Daliņš sit pasaules rekordus ātriešanā, kā Adalberts Bubenko cīnījies Berlīnes olimpiādē soļošanā, un tā bez gala. Sports vienmēr saistījis sabiedrības prātus un dzīvi.

ZVAIGZNĪTES ACĪS

1936. gadā sabiedrība dzīvoja līdzi Berlīnes olimpiādei. Rudenī puišeļi nolēma sarīkot savu olimpiādi. Programmā viena disciplīna — maratons: kurš ilgāk varēs skriet pa puskilometru garu apli. Izturīgākais bija Arvīds, un viņu kronēja par olimpisko meistaru.

Briestot prātam un augumam, arvien vairāk pārņēma vēlēšanās sportot pa īstam, skriet aizvien ilgāk. 1940. gada beigās Arvīds Meņģis sāka mācekļa gaitas dzelzceļa darbnīcās. Sporta biedrības Lokomotīve fizkolektīva priekšsēdētājs viņu uzaicināja apmeklēt treniņus, kuros piedalījās vairāki pilsētā pazīstami vieglatlēti, arī soļotājs Jānis Jambergs. Vīri skraidīja, un Arvīds ķerrāja līdzi, kamēr acīs sāka lēkāt zaļas zvaigznītes. Jambim piederēja visi pilsētas rekordi soļošanā, viņš bija Kurzemes novadu čempions. Reiz Jambis uzaicināja nosoļot vienu kilometru uz laiku. Arvīds to veica nepilnās piecās minūtēs, un skolotājs bija apmierināts.

Pirmos panākumus soļošanā Arvīds guva 1941. gada vasarā, kad Lokomotīve organizēja pārgājienu līdz Grobiņai un atpakaļ. Uzvarēja Jambergs, bet Meņģis kopā ar Krauli distanci veica 2 stundās un 43 minūtēs. Treniņos Arvīds aizvien spīvāk turēja līdzi Jambergam. Progress bija redzams. Kādu dienu vietējā avīze vēstīja, ka pirmo reizi Liepājas vēsturē notiks soļojums līdz Nīcai un atpakaļ. Nīcu abi favorīti sasniedza reizē, bet meistars drīz sāka atpalikt, līdz izstājās. Finišs notika stadionā futbola spēles laikā. Pēdējos apļos Arvīds tikko spēja pavilkt kājas. Rezultāts — 5 stundas 33 minūtes. Jauns Kurzemes apgabala rekords 50 km soļojumā! Pēdas bija vienās tulznās. Nedēļa bija vajadzīga, lai atkoptos un atgūtu parasto izskatu.

DĒLS — KRIEVS, TĒVS — VĀCIETIS

Vācu okupācijas gados darbnīcās bija jāstrādā 10 stundas, tādēļ nekāda nopietna sportošana neiznāca. Arvīds piedalījās tikai dažās sacensībās Liepājā un Aizputē. 1943. gada rudenī Meņģi mobilizēja vācu armijas latviešu leģiona 15. divīzijā. 1944. gada novembrī viņu iedalīja latviešu SS leģiona 19. divīzijas kājnieku bataljona štāba triecienlielgabalu vadā un nosūtīja sargāt Kurzemes katlu, ko vācieši sauca par Kurlandes ķeseli. Ar nāves galvu pie cepures un Gott mit uns uz karavīra jostas sprādzes, pārgājienos skandējot Zilo lakatiņu, Paliec sveiks, mans mazais draugs! un citas sentimentālas leģionāru dziesmas, Arvīds devās sargāt Tēvzemi.

Šodien neviens nevar pateikt, kuram kara kurinātājam pirmajam ienāca prātā ģeniālā doma nostatīt latviešus pretī latviešiem. Pie Lestenes un Remtes pretī latviešu 19. divīzijai stāvēja Sarkanās armijas 130. latviešu gvardes korpuss. Kara veterāni vēl tagad zina stāstīt, kā dēls — krievs sagūstījis tēvu — vācieti, kā kaimiņš pelēkā vācu mundierī izlūkgājienā sastapis savu kaimiņu krievu ierakumos. Kad frontē iestājās relatīvs klusums, varēja sasaukties latviešu valodā un aicināt padoties gūstā… Šodien dīvaini lasīt, ka tautieši abās frontes pusēs cīnījās par vienu un to pašu mērķi — brīvu Latviju.

Par godu Ziemassvētkiemkrievi 21. decembrī sāka jaunu uzbrukumu Džūkstes—Saldus—Pampāļu līnijā. No lielgabaliem dunēja visa Kurzeme. Katls vārījās! Vācieši to dēvēja par trešo lieluzbrukumu, krievu vēsturnieki — par Džūkstes operāciju. Latvieši tās sauca par otrajām Ziemassvētku kaujām. Atcerēsimies, ka pirmās notika Pirmā pasaules kara laikā, un tās aprakstījis Aleksandrs Grīns savā populārajā romānā Dvēseļu putenis. Ziemassvētku aizstāvēšanās kaujās Džūkstē pie Tēviņu mājām Meņģis guva vieglu ievainojumu un nonāca aizmugurē. Frontē viņš atgriezās 1. janvārī, kad kaujas jau bija pierimušas. Tomēr 1945. gada 21. martā cīņās pie Blīdenes Arvīds atkal tika ievainots.

Aprīlī Arvīdu Meņģi ar kuģi aizveda uz Vāciju, kur viņš nokļuva amerikāņu gūstā. No šīs zonas amerikāņi atkāpās un iekaroto teritoriju kopā ar visiem karagūstekņiem uzšķiņķoja draugiem krieviem. Gūstekņus nometināja Polijā, bet 1946. gada aprīlī aizveda uz nometni Rīgā, kur līdz augustam notika filtrācija. Smalki tika pētīti noziegumi pret uzvarētājiem. Arvīdam neatrada tik lielus grēkus, lai piešķirtu bezmaksas ceļojumu uz plašās dzimtenes skaistākajiem novadiem.

Gūstekņus nozīmēja atjaunošanas darbos dažādās pilsētās un rūpnīcās. Tas bija lēts darbaspēks, lai celtu ziedošo sociālismu. Arvīdu nosūtīja strādāt Latvijas Bērzā, bet no turienes uz Liepājas kokapstrādes rūpnīcuBaltija. Pēc trīs pārdzīvojumu pilniem gadiem Meņģis atkal nonāca savā dzimtajā pilsētā un atsāka spodrināt Liepājas sporta mundieri.

VISPIRMS MASKAVĀ

Pirmajās plašākajās sacensībās — arodbiedrību 1. spartakiādē — Rīgā 1947. gada jūlijā Meņģis izcīnīja trešo vietu 5 000 m distancē aiz rīdziniekiem Arnolda Krūkliņa un Jāņa Tetera. 1948. gadā Latvijas meistarsacīkstēs Arvīds bija trešais 10 000 un 30 000 m distancēs. Gadu vēlāk jau otrais. Tā Meņģis lēnām iekātoja republikas labāko soļotāju avangardā, kas noteica toni PSRS meistarsacīkstēs. No 1945. līdz 1948. gadam latvieši Pēteris Zeltiņš, Arnolds Krūkliņš un Ādolfs Liepaskalns sadalīja visas pirmās trīs vietas PSRS meistarsacīkstēs 20 un 50 km distancēs. Tajā laikā Staļins olimpiskās spēles vēl uzskatīja par buržuāziskām rotaļām, un 1948. gada spēlēs Londonā, kur latvieši diezgan droši būtu tikuši uz pjedestāla, PSRS nepiedalījās.

1949. gada PSRS meistarsacīkstēs Maskavas Dinamo stadionā 20 km soļošanā notika negaidītais. Jau ceturtajā kilometrā Arvīds no saviem slavenajiem konkurentiem atrāvās par pāris simts metriem. Neviens gan īpaši neuztraucās — vai nu pirmo reizi kāds pārgalvnieks taisa izlēcienus! Gan jau iztrakosies, un viss nostāsies savās vietās, vēl visa distance priekšā. Šoreiz nekā! Izcīnīto pārsvaru Arvīds noturēja un visiem neticīgajiem par pārsteigumu finišēja pirmais — 1.38:34. Vēl nebūdams republikas čempions, Meņģis kļuva par PSRS čempionu! Viņš bija ceturtais latvietis, kas ieguvis šādu titulu. Latvijas čempiona zeltu viņš izcīnīja gadu vēlāk, uzvarot 30 km distancē. Pēc sacensībām, mazgājoties dušās, bija redzamas Arvīda kara rētas. Soļotājiem bija draudzīgas attiecības, un dažs konkurents apjautājās, kur Arvīds tās guvis. Atbilde bija strupa: „Suns sakoda.” Nebija īstais laiks par tādām lietām atklāti runāt.

Lai pierādītu, ka uzvara 1949. gada PSRS nav bijusi nejaušība, Arvīds to atkārtoja arī 1950. gadā. Turklāt ar tieši tādu pašu taktiku — liepājnieks jau sākumā izrāvās konkurentiem tālu priekšā un izcīnīto pārsvaru noturēja līdz finišam, uzvarot ar jaunu PSRS rekordu — 1.37:15. Ar to arī beidzās latviešu hegemonija PSRS meistarsacīkstēs.

Plašajā lielvalstī talantīgu pašgājēju netrūka daudzās republikās. Šajā gadā Briselē notika Eiropas meistarsacīkstes. PSRS izlasē tika iedalīti arī Pēteris Zeltiņš un Arvīds Meņģis, tomēr uz Briseli viņus neaizsūtīja. Tur uzvarēja šveicietis Arturs Švābs ar sliktāku rezultātu, nekā spēja neuzticamie latvieši. Meņģis kļuva par pēdējo latvieti PSRS čempionu soļošanā. Bet uz zemākiem lielvalsts meistarsacīkšu goda pjedestāla pakāpieniem latvieši vietas spēja izcīnīt arī turpmākajos gados.

IZSĒDINĀTIE ČEMPIONI…

Tā pienāca 1952. gads, kurā Helsinkos notika nākamās olimpiskās spēles, kurās beidzot pirmo reizi gatavojās piedalīties arī PSRS izlase. Soļotāju komandā tika iekļauti arī Arvīds Meņģis, Pēteris Zeltiņš un Arnolds Krūkliņš. Visi trīs sekmīgi izturēja visas pārbaudes un iekļuva pirmajā trijniekā, kam solīja startu Helsinkos. Pēdējās pārbaudes sacensības notika Kijevā. Krūkliņam vietu solīja 50 km distancē, bet Meņģim un Zeltiņam par to vēl bija jācīnās 10 km soļojumā.

Sacensību laikā uznāca negants viesulis ar pērkonu un lietu. Stadionā skrejceliņš pludoja. Risinājās nežēlīga cīņa ar dabu un konkurentiem — būt vai nebūt?! Arvīds uzvarēja ar labu rezultātu, otrais finišēja Zeltiņš, pārējie konkurenti atkrita. Likās — viss skaidrs! Kas vēl varētu traucēt piepildīt šo vīru sapni piedalīties olimpiskajās spēlēs?!

Tādi atradās gan! Suņi, kas atstāj cilvēkiem rētas ne tikai miesā, bet arī dvēselē. Rētas uz ķermeņa var redzēt katrs, bet, kas notiek dvēselē, to nespēj saskatīt nekāds rentgens.

Pa ceļam uz Helsinkiem Ļeņingradā no vilciena izsēdināja Krūkliņu. Meņģis brauca tālāk. Taču tikai līdz Vīborgai. Tur arī Meņģim lika atgriezties mājās. Cūcība visaugstākajā pakāpē! Valsts, kas pasaulē lielījās ar taisnīgumu, labklājību, žēlsirdību un citām cildenām īpašībām, pati tās pārkāpa vislielākajā mērā. Šādi brīži sāp, un tos nevar aizmirst līdz mūža galam.

Pēc olimpiskajām spēlēm Rīgā notika Vissavienības arodbiedrību meistarsacīkstes vieglatlētikā, kurās Meņģis guva nelielu gandarījumu, atstājot aiz sevis visus olimpiešus un uzvarot gan 10, gan 20 km soļojumos. Latvijā izlases netika komplektētas pēc politiskās pārliecības, bet pēc sportiskās meistarības. Nebija jābūt komunistiskās partijas biedram vai komjaunietim, lai iekļūtu komandā.

Arvīds turpināja sekmīgi startēt republikas meistarsacīkstēs un PSRS mēroga sacensībās. Līdz 1959. gadam Meņģis 10 reizes kļuva par Latvijas čempionu. Tādu panākumu līdz tam nebija guvis neviens no daudzajiem izcilajiem mūszemes soļotājiem. Vēlāk to pārsniedza Aivars Rumbenieks — 25 reizes. 12 gadu laikā Arvīds Meņģis izcīnīja 21 Latvijas meistarsacīkšu medaļu un sasniedza vēl vienu savdabīgu rekordu — 20 gados viņš nesaņēma nevienu tiesnešu piezīmi par soļošanas tehnikas pārkāpumu!

KURZEMEI UZTICĪGS…

Arvīds Meņģis bija uzticīgs Liepājai un sporta biedrībai Daugava. Vienīgā sporta bāze bija Liepājas jūrmala, kur viņš sevi uzlādēja pirms katrām sacensībām. Kopš 1946. gada Meņģa vienīgā darbavieta bija Liepājas kokapstrādes kombināts Baltija, kur viņš bija ierindas strādnieks, kas izpildīja plānu par 150 procentiem, un bieži bija redzams tolaik populārajās Goda plāksnēs pilsētas stendos.

Gluži neticami, ka pēc aiziešanas pensijā, viņš nopirka vienkāršu zemnieku māju Audziņas Rudbāržu pagastā 70 km no Liepājas. Pēc dzīvesbiedres nāves tur, lauku klusumā, diezgan vientuļi — kopā ar sunīti un kaķīti, vasarās ar mazbērniem — Arvīds vada sava slavenā mūža tālākās dienas.

Tā turpināt līdz simtam! Dižajā jubilejā Arvīdu Meņģi sveic Latvijas Sporta veterānu savienība.

Alfrēds LEJA, Arvīda Meņģa novadnieks un cīņubiedrs