Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 283 Toreiz un tagad

Vēja atkarīgās nosacītība

Pirms 17 gadiem viņa sasniedza vienu mērķi — ieguva bakalaura grādu Valsts Mākslas akadēmijā un sapņoja par otru — startēt olimpiskajās spēlēs. Tagad mākslas maģistre Vita Matīse ir divkārtēja olimpiete vindsērfingā ar sekmīgu interjeristes praksi, kas nule sākusi mācības… Sporta pedagoģijas akadēmijas 1. kursā. Tas nav vienīgais pārsteigums — šoruden savā vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu ilgajā burātājas karjerā Vita pirmo reizi kļuva par pasaules čempioni un tagad apgūst jaunu profesiju.

Vindsērfings ir vientuļnieku sports. Burātājam sacensībās blakus nav skatītāju, un tās izjūtas, to baudu, ko spēj sniegt vējdēlis, gūst viņš viens pats. Toties tiem, kas jau sasnieguši šo atbrīvotības pakāpi, kas ļauj baudīt, vindsērfings kļūst par sportu uz mūžu.

Tādējādi ar dalību Sidnejas (22. vieta) un Atēnu (20. vieta) olimpiskajās regatēs Vitas Matīses dzīve vindsērfingā nebūt nav beigusies. Ik sezonu viņa startē vismaz 10 regatēs, un pašai nav ne jausmas, cik reizes Raceboard klasē kļuvusi par Latvijas čempioni. Nereti uzvarēts arī absolūtajā konkurencē, pārspējot visus vīrus. Starp citu, viņas sīvākā konkurente joprojām ir mūsu pirmā olimpiskā burātāja Ilona Dzelme-Grīnberga, kas startēja jau 1992. gadā Barselonā.

Raceboardir plaša klase, kas aptver gandrīz visus klasiskai regatei piemērotus vējdēļus, olimpisko RS:X, kas gan nav tas populārākais reisbords, ieskaitot. Pirms pāris gadiem Vita Matīse Liepājā kļuva par Eiropas čempioni, bet šīs vasaras beigās Čehijā ļoti sīvā cīņā tikai pašā pēdējā braucienā ieguva pasaules zeltu.

Vita pretendēja dalībai jau 1996. gada spēlēs Atlantā, cītīgi konkurējot ar Ilonu Dzelmi-Grīnbergu. Visam vajadzēja izšķirties pavasarī Eiropas čempionātā Nicā. "Man bija skola un maz naudas," Vita paskaidro, kāpēc nācās izlaist šo regati un zaudēt vietu olimpiskajā komandā. "Bet Ilona arī bija labāka," paškritiski piebilst māksliniece, sērfotāja, trenere, studente.

Tieši tajā gadā viņa Mākslas akadēmijā saņēma bakalaura grādu un tūlīt iestājās maģistrantūrā, ko absolvēja olimpiskā cikla viducī — 1998. gadā, savām pirmajām spēlēm Sidnejā gatavojoties ar saviem jaunajiem gadiem solīdu akadēmisko statusu. Tas tiek izmantots arī praksē. Vita Matīse iekārto telpu interjerus, pēc individuāla pasūtījuma projektē mēbeles uzņēmumā Mājai pie jūras, kur pati ir līdzīpašniece.

"Šogad iestājos Sporta akadēmijā!" mākslas maģistre šķelmīgi paziņo. "Budžeta grupā — paldies valdībai!" Izskatās, ka māksliniece nopietni nolēmusi kļūt par treneri. "Lai bērniem mācītu burāt, ar Mākslas akadēmijas diplomu nepietiek," norāda Vita. "Aizgāju un iestājos." Turklāt, izrādās, ka šī ir otrā reize, kad Vita kļuvusi par LSPA studenti. "Pirmajā reizē man galīgi nepatika, izturēju divus mēnešus," atzīstas burātāja.

Īstais mērķis bijusi Mākslas akadēmija, bet tajā parastās (mākslā nespecializētās) 31. vidusskolas absolvente nav pielaista pat pie iestājeksāmeniem, lai arī trīs gadus viņa mācījusies vakara kursos. "Visu nākamo gadu nonstopā zīmēju un vasarā tomēr iestājos akadēmijas Dizaina nodaļā," Vita liek noprast, ka neatlaidība viņai ir laba sabiedrotā.

Daiļlēkšanā trenējusies no 1. klases un septiņos gados kļuvusi par sporta meistarkandidāti — vēl viens pārsteidzošs fakts Vitas Matīses biogrāfijā. Vai viņa lēkusi arī no 10 m torņa? Protams, turklāt akrobātiskus trikus taisot. Tas zināmā mērā izskaidro, kā tik smalka meitenīte ar vindsērfinga dēli spēj tikt galā lielos viļņos un spēcīgā vējā, kas dažu ducīgu vīru met pa gaisu kā pupu mizu.

"Sadistisks sports," par savu pirmo sporta veidu Vita tomēr nav sajūsmā. Kāpēc? "Tāpēc, ka visu laiku zils staigā. Nemitīgi apdauzies — pret ūdeni, pret torni. Brrr…" Vita nodrebinās un iesmejas, ka sērfingā no baseina viņu ievilinājusi brīvība un buru skaistums, kuru ievērojusi Lielupē, vēl gadu pie Kārļa Zāles trenējoties ūdensslēpošanā.

"Forši!" Vita jūsmo par Pilsētas jahtkluba šogad Ķīpsalā izveidotajā ostā piedāvāto treneres darbu, kas dod iespēju strādāt brīvā dabā un kurā no bērniem viņa saņemot fantastisku enerģiju. Optimist ir bērnu jahtu klasīte, ar kuru sākas burāšana. Divos mēnešos jaunajā jahtklubā Ķīpsalā viņa mazos iesācējus aizvadījusi līdz pirmajai regatei.

"Draudzene Gugle un draugs Jutubs," Vita norāda uz padomdevējiem jaunajā amatā. Starp tiem ir arī sens paziņa vācu treneris Dītrihs Bakers, kas Sidnejas spēlēm sagatavojis olimpisko vicečempioni vindsērfingā Amēliju Luksu un pirms krīzes Ēģiptē strādājis šajā valstī.

"Mākslas akadēmija man patīk vislabāk no visām skolām, jo tur runā par nosacītību, māca lietām pieiet brīvāk," salīdzinājumam ar šodienu Vita Matīse izvēlas 1996. gadu, kurā viņa vēl nekļuva par olimpieti, toties LVMA ieguva bakalaura grādu.

 

Vita MATĪSE

Dzimusi

1972. gada 9. novembrī Rīgā.

STATUSS

Toreiz: Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas 4. kursa studente, sērfotāja.

Tagad:Mākslas maģistre, dizainere, SIA Mājai pie jūras līdzīpašniece, divkārtēja olimpiete, Latvijas Olimpiešu kluba valdes locekle, Pilsētas jahtkluba trenere, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas 1. kursa studente, sērfotāja.

AUGUMS, SVARS

Toreiz un Tagad:

176 cm, 59 kg.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Neprecējusies.

Tagad: Neprecējusies, vienpadsmitgadīgā Ernesta un sešgadīgās Rūtas māte.

INVENTĀRS

Toreiz: Olimpiskās klases Mistral One Design vējdēlis, 7,4 kvadrātmetru bura.

Tagad: Burāts ar dažādiem vējdēļiem — Starboard Phantom, Fanatic. Pasaules čempiones tituls iegūts ar 280 l ietilpības Mistral Panama, 8,5 kvadrātmetru lielām Tushingham un Gunāra Rozenberga šūtām burām. Vēl man ir rotaļlieta — viļņu dēlis ar 88 l tilpumu, kurš vidēja izmēra vīrieti virs ūdens nenoturētu, un 4,5 kvadrātmetrus bura. Pārējos ciparus man neprasiet. Man to nav. Es zinu, kā tas izskatās.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz un Tagad:

Toreiz, sākot sezonu, varēju 10 reizes pievilkties pie stieņa un tagad arī varu. Nekas nav mainījies. Sālsūdens un aukstums palīdz saglabāties.

Vindsērfingā galvenais ir uztrenēt fīlingu, kā sajust vēju. To var dabūt tikai ar pieredzi. Jūrā, kur stabils vējš, nozīmīga ir vējdēļa vadīšanas tehnika. Ja nespēsi izspiest maksimālo ātrumu, pirmais nebūsi. Turklāt šo vadīšanas tehnikas kvalitāti tāpat kā vēja izjūtu nevar izmērīt. Tikai noteikt salīdzinājumā ar sparingpartneri. Telpa, laiks, viļņošanās, vējš, straume… Tik daudz faktoru, kas nemitīgi mainās.

MĒRĶI

Toreiz: Piedalīties olimpiskajās spēlēs, kļūt par dizaineri.

Tagad: Rīkoties tā, lai būtu prieks par dzīvi, degsme dzīvot. Konkrētu mērķu izvirzīšana atkal prasa mērīšanas sistēmu. Bet dzīvē viss ir tik nosacīti!

VĒRTĪBAS

Toreiz: Biju kategoriskāka, jo ambīciju bija vairāk. 1996. gadā Atmoda jau bija beigusies, bet sabiedrība vēl dzīvoja ar tās doto pozitīvo enerģiju, eiforiju par iegūto brīvību.

Tagad: Sabiedrību vairāk vada baiļu faktors, bailes no soda. Viss it kā sakārtots. Tev piesūta rēķinu, kam apakšā sarkaniem burtiem brīdinājums par to, kas būs, ja laikā nesamaksāsi. Skolotāja baidās skolēnam pateikt, ka viņam jānopērk burtnīca, jo viņu par to var sodīt. Sods sodam galā. Lai laboratorijā nodotu asinis analīzēm, prasa pasi, tātad tevi uzskata par aizdomīgu — varbūt tās nemaz nav tavas asinis.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

Toreiz un Tagad: Nedarīt otram to, ko pats negribi saņemt pretī.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Ja kaut ko dari, kļūdas ir neizbēgamas. Burāšana bez kļūdām vispār nav iedomājama. Kļūdas ir mācīšanās sastāvdaļa, un tā tās arī jāuztver. Burāšanā jābūt gatavam zaudēt. Bez zaudējumiem nevar uzvarēt.

Tagad: Tas, ka saviem bērniem nevaru nodrošināt pilnu ģimeni. Šķiršanās no viņu tēva bērniem ir neveiksme.

Atvēru veikalu, kas nekļuva rentabls, un man to nācās slēgt. Uztvert to, kā ārkārtīgu neveiksmi? Biju ieguldījusi milzīgu enerģiju, naudu, izplānojusi, cik būs skaisti un labi. Neiznāca… Nu un tad?! Aizvēru veikalu, atvēru stendu. Neskaitāmas reizes samazināju izmaksas, globāli nekas nav mainījies. Tajā brīdī, protams, bija kreņķīgi, bet tagad, paskatoties atpakaļ, to var uztvert kā pluszīmi. Tas ir relatīvi — veiksme, neveiksme…

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS

Toreiz: Ceļš uz Sidnejas olimpiskajām spēlēm. Tas ir lielākais piedzīvojums manā dzīvē. Garie, grūtie treniņi, nervozās kvalifikācijas sacensības un… olimpisko spēļu atklāšanas parāde. No tāda tumša koridora tu pēkšņi ieej žilbinošā gaismā, milzīgā stadionā kā pasaules centrā. Tādu enerģijas vibrāciju, eksploziju es nekad vairāk neesmu sajutusi. Arī savās otrajās spēlēs Atēnās vairs ne.

Tagad: Visu dzīvi veido piedzīvojumi. Arī mācīt bērniem burāt ir piedzīvojums.

LIELĀKAIS PANĀKUMS

Toreiz: Tas, ka spēju paveikt megaapjoma darbu. Trenēties, studēt Mākslas akadēmijā un vēl strādāt — noformēju veikalu skatlogus. Pirmais bija franču kosmētikas veikalam pretī Mākslas muzejam.

Tagad: Esmu priecīga par dažiem saviem dizaina projektiem. Tie gan nav sabiedriski objekti.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz: Dažkārt pirms došanās uz akadēmiju pat devos paskriet. Ziemā dienas vieglāk plānojamas. Zini, ja paredzēta peldēšana baseinā, tā aizņems divarpus stundas. Burāšanu tā nekad nevar ieplānot. Vēja var nebūt vispār. Principā visa dzīve bija un ir pakļauta vējam. Esmu vēja atkarīgā… Varēju ilgi strādāt vakaros.

Tagad: Rītos ceļos daudz agrāk. Sezonā trīs reizes nedēļā cenšos paburāt plus divu dienu regates nedēļas nogalē.

Ziemā vismaz divas reizes nedēļā eju uz baseinu, nodarbojos ar distanču slēpošanu, braucu ar snovbordu, dažkārt paskrienu. Četras reizes nedēļā kustos.

VAĻASPRIEKI

Toreiz un Tagad: Kur visā šajā stāstā vēl ir vieta hobijiem?!

Tad es neskatījos televizoru, un joprojām es to tik tikko māku ieslēgt.