Distancē kopā ar pasaules vicečempionu
Patiesībā Jānis Preiss ir arī pasaules čempions. Aprīlī Azoru salās Atlantijas okeānā Formula Windsurfing pasaules čempionātā izcīnot sudraba medaļu (pirmo Latvijai šādās sacensībās), viņš kļuva arī par čempionu Master konkurencē, kurā vērtē burātājus, kas vecāki par 35 gadiem. Jau trešo sezonu Jānis Preiss ir Formula Windsurfing pasaules ranga līderis.
Mums ir unikāla iespēja doties vējā, viļņos, Formula Windsurfing klases distancē kopā ar pasaules vicečempionu un čempionu. Jānis Preiss atklāj, kā tas notiek.
NEZINĀMAS JAUDAS MOTORS
Vindsērfingā mēs esam kā motobraucēji, kas nezina, vai pēc nedēļas trasē nāksies valdīt braucamo ar 500 kubikcentimetru motoru, kam turklāt gāzes rokturis atgriezts līdz maksimālajai atdurei un nav regulējums, vai arī būs jācenšas sasniegt finišu ar 50 kubikcentimetrīgu jaudu. Mēs nezinām arī, vai mūs gaida brauciens pa asfaltu vai pa tramplīniem pārpilnu krosa trasi. Dažkārt par to galīgas skaidrības nav pat iepriekšējā vakarā. Jo mūsu motors ir vējš, kas savu jaudu regulē pēc paša gribas, bet trase — mūžam mainīgais ūdens un viļņi.
Neesmu fanātisks prognožu pētnieks. Sekoju pamattendencēm vairākās prognožu lapās — pamatā windguru.cz, windfinder.com, gismeteo.com, Baltijai arī lietuviešu meteo.lt, vēl dažās, bet galīgais vērtējums tiek pieņemts sacīkšu vietā un dienā. Katrai akvatorijai ir savas īpatnības — termiskie vēji, jūras vēji, krasta vēji, kuri pastiprinās vai palēlinās, vēl straumes, kas dažādi plūst un mainās. Prognozēm vien ticēt nevar. Burāšana ir pieredzes sports, esmu jau gandrīz visās pasaules sērfošanas vietās bijis un zinu, ko tajās var sagaidīt.
IZDZĪVOŠANA UN VĀJVĒJŠ
Man labāk patīk stiprs vējš, bet paradoksālā kārtā labākie rezultāti sasniegti vājākā. Esmu gatavs izdzīvošanas regatēm, kad iepūš pat līdz 30 mezgliem jeb 15 metriem sekundē, bet augstākās vietas esmu guvis vējā, kas svārstās ap kristiskajiem četriem metriem sekundē, lēnākā laikā Formula Windsurfing vējdēlis nav burājams, jo to nevar izcelt glisēšanas režīmā. Ja gribi braukt sacensībās, tev jābūt gatavam visiem vējiem. Vindsērfingā arī nevar kā, piemēram, vieglatlētikā — ja tev distancē paliek pārāk grūti — apstāties un no visām problēmām uzreiz tikt vaļā. Ejot jūrā, jāzina, kā pats tiksi krastā. Par to visciešāk jāpadomā iesācējiem.
Stiprā vējā vairāk nepieciešams spēks un augstāka vējdēļa vadīšanas tehnika. Vājā vējā ļoti būtiska ir inventāra trimēšana jeb regulēšana, lai arī pie trīsarpus metriem vējdēlis lidotu. Turklāt arī fiziski burāšana vājā vējā ir augstas intensitātes nodarbība. Pūtienā tu vienkārši karājies burā un viss atkarīgs no spēka izturības. Vājā ir pamatīga kardioslodze. Bura, kas tad ir vislielākā izmēra — 12 vai 12,5 kvadrātmetri — ik pa brīdim jāuzpumpē, lai dēli noturētu glisēšanas režīmā. Man ir izdevies to izdarīt pat trīsmetrīgā pūsmā, bet par īstu braukšanu to vairs nevar saukt. Protams, vājā vējā katra manevra kļūda, apstāšanās vai vispār nepareizi izvēlēts kurss maksā daudz dārgāk vai pat ir nelabojama.
BASĀM KĀJĀM CEPURĒ
Protams, visus priecē spoža saule, silts ūdens un silts vējš, bet tādi laikapstākļi ikdiena ir tikai sērfpludmaļu reklāmās. Dzīve ir daudz skarbāka. Vēl maija vidū Ziemeļvācijas pludmalē Sīltā pa krastu dzīvojāmies snovbordistu jakās, gaisa temperatūra nepārsniedza plus astoņus grādus. Burājām siltākajos hidrotērpos, kuriem neoprēna slānis ir 4—5 milimetrus biezs. Es visām siltajām hidrām zem elkoņa griežu nost piedurknes, citādi tērps nospiež jeb piesit roku muskuļus. Galvenokārt burāju basām kājām. Zābaciņi traucē pietiekami veikli ielikt vai izņemt pēdu no kājsaites, tajos sakrājas ūdens, reizēm pat smiltis… Zole ir nevajadzīga blīve starp mani un dēli. Ar plikām pēdām es to jūtu tieši un varu daudz precīzāk vadīt. Zābakus, cimdus, cepuri lietoju patiesi aukstā laikā treniņos. Piemēram, šogad janvārī Pāvilostā, kad bija iespēja izaicināt sevi ar viļņu dēli. Bet parasti ziemā viss aizsalis un burāju ar ledusdēli.
Regatēs, lai cik arī auksti būtu, nekad nevelku speciālo neoprēna cepuri. Ar to es nedzirdu dēli, nedzirdu ūdeni un vēju. Tiesa, bieži vien galvā lieku parastu adītu cepurīti, bet cimdus arī nelietoju. Pasaules čempionātam Azoru salās bija nepieciešama plašāka garderobe. Ūdens pastāvīgi bija silts 15—17 grādi, bet gaisa temperatūra atkarībā no vēja virziena katru dienu mainījās no plus 12 līdz plus 25.
SPURAS KĀ BURAS
Mūsu vējdēļu klasi sauc par Formula Windsurfing ne tikai tāpēc, ka burājamie rīki ir ātri un nemitīgi pilnveidojas, ģenerējot dažādas idejas. Klases būtība balstīta uz formulu — viens dēlis, trīs dažādas buras un spuras, kas ļauj burāt pienācīgā ātrumā dažāda stipruma vējos un izlīdzināt sportistu augumu un svara atšķirības. Savs izvēlētais komplekts tiesnešiem jāpiesaka pirms sacensībām, no kurām lielākās ilgst nedēļu. Agrāk izvēle bija daudz problemātiskāka. Tagad buru ražotāji lielākoties arī vairs izgatavo tikai trīs izmēru zēģeles — parasti 10, 11, 12 vai 12,5 kvadrātmetru lielumā. Daži komplektu piedāvā, sākot ar 9,5. Smagākie braucēji neizvēlas pašu mazāko buru, vieglākie — lielāko. Tiek spēlēts arī, ņemot vērā, vai sacensības notiks salīdzinoši gludā ūdenī, jūrā vai okeānā. Mans pamatkomplekts ir 10, 11 un 12,5 kvadrātmetu Gaastra GA sails buras. Lietoju arī šā ražotāja dēli. Masti ir speciāli Austrālijā izgatavoti, kuru testēšanā pats esmu piedalījies. Tie ir viegli, elastīgi un nelūst tik ātri kā standarta produkcija.
Spura, kas drīkst būt 70 cm gara, būtībā arī ir bura. Tikai tā darbojas zem ūdens. Būtiski ir, kurā tās daļā un cik daudz tā lokās. Spura ne tikai notur vējdēli kursā, bet arī, strādājot kā zemūdens spārns, ceļ korpusu ārā virs ūdens. Ārēji vienkārša, bet ļoti smalka manta, kas it kā atšķiras tikai ar laukumu. Teorētiskā izvēle ir vienkārša — lielākai burai lielāka spura. Prieks, ka jau no paša sākuma esmu piedalījies mūsu firmas ELK spuru izstrādē, ar tām pērn pasaules čempionātā tika izcīnīta uzvara un trešā vieta, es finišēju sestais. Šogad gūts zelts un sudrabs.
KARALIS VĒJŠ
Lielās regates ilgst piecas dienas, no trešdienas līdz svētdienai, pārējās — trīs vai divas dienas. Maksimālais braucienu skaits — piecpadsmit, no kuriem trīs sliktākos nevērtē, tas arī norāda uz nejaušības lielo lomu mūsu sportā. Turklāt neviens nevar garantēt, ka būs trīs braucieni dienā. Varbūt vējš slinko visu nedēļu un pēkšņi vienā dienā ir pieci starti. Ja notiek vismaz četri braucieni, nevērtē vienu sliktāko.
Sacīkšu dienas rītā jau pirms dalībnieku sapulces, kurā tiesneši izklāsta iecerēto dienas plānu, daļēji uztakelēju visu komplektu. Ja pārliecinoši tiek prognozēts vājš vējš, tad sagatavoju tikai divus komplektus — lielāko un vidējo buru. Ja organizatori sarūpējuši lielu telti, kurā inventāru sargāt no vēja un saules, kas, karsējot bojā buru sintētisko materiālu, tad droši var sagatavot visu inventāru. Starp citu, saule sevišķi bīstama ir karbona mastiem. Tie buru kabatās ir kā siltumnīcā, ja gaisu saule sakarsē līdz 30 grādiem, tad melnā oglekļa šķiedra uzkarst līdz visiem simt. Ja vēl bura ir novilkta, tādējādi mastu nospriegojot ar ļoti lielu slodzi, karbons lūst pats no sevis. Skaļš paukšķis un… 700 eiro mīnusā! Burājot vējā, masts nekad tik ļoti neuzkarst kā guļot smiltīs.
Inventāra regulējums ļoti lielā mērā nosaka arī burāšanas ātrumu. Spuras izvēle, buras nospriegojums pa mastu, pa bomi jeb giku, caurejošo latu nospriegojums, bomja augstums, masta pēdas novietojums. Visi šie regulējumi ir ļoti precīzi un individuāli, kas der man, nederēs tev, un otrādi. Trimēšanu nosaka arī vēja stiprums, viļņu lielums. Galvenais, lai visu laiku varētu izspiest maksimālo ātrumu. Cik liels tas ir? Pret vēju braucam līdz 35 km/h, pavēja kursos pat līdz 50 km/h, reizēm varbūt arī drusku ātrāk.
SHĒMA ŪDENĪ
Minūtes divdesmit pirms starta, tiklīdz krastā tiek pacelts gatavošanās karogs, esmu uz ūdens, lai izbrauktu distanci — kas nav liegts —, iepazītos ar konkrētās dienas laikapstākļiem un akvatorija uzvedību tajos. Ja krasts tuvu, tad vēl ir iespēja pēdējā brīdī nomainīt buru vai spuru.
Pēc noteikumiem starta līnijai, kas fiksēta starp atzīmi uz tiesnešu kutera un boju, jābūt trīsreiz garākai par dalībnieku dēļu kopējo garumu, bet tas ne vienmēr tiek ievērots. Starta līnijas parasti ir īsākas, bet, piemēram, pasaules čempionātā Liepājā tā bija kā aptiekā — 650 metri.
Pirmā pagrieziena zīme ir tieši pret vēju aptuveni kilometra attālumā, ja vējš vājš, tad tuvāk. Otrā — pret starta līnijas vidu. Lielākoties mums jābrauc divas cilpas. Divreiz uz augšu — pret vēju — un divreiz uz leju — pa vējam —, kam seko īss kurss sānu vējā uz finiša līniju. Tiesneši parasti rīkojas tā, lai brauciens ilgtu 20—25 minūtes.
Piecas minūtes pirms starta uz tiesnešu kuģa tiek pacelts klases karogs — tas ir sagatavošanās signāls, un mēs visi ieslēdzam savu rokaspulksteņu hronometrus. Turpmāk, esot nemitīgā kustībā un saistībā ar pārējiem konkurentiem, starta brīdī iedomātā līnija uz ūdens jāšķērso maksimālā ātrumā un no visizdevīgākās vietas. Lai cik perfekti arī būtu izlikta starta līnija, vienmēr ir apstākļi, kas nosaka kādas tās daļas priekšrocības. Piemēram, ir skaidrs, ka distances krasta pusē vējš pastiprināsies.
STARTS PIRMS STARTA
Sākās kauja par vietu ne tikai uz starta, bez sekmīga sākuma nav iespējams labs rezultāts finišā. Burāšanas pamatnoteikums — tam, kas burā ar labo halzi (vējš būš no labā borta), ir priekšroka. Kreisās halzes braucējam jādod ceļš, pretējā gadījumā — diskvalifikācija. Nereti arī abiem salauzts inventārs un pat traumas. Ja saliekas kopā divi buru rīki, no kuriem katrs nesas ar četrdesmit kilometriem stundā, kopā ir 80 km/h…
Starp citu, labs tiesnesis izveido tādu distanci, lai būtu mazliet izdevīgāk startēt ar kreiso halzi. Parastajā variantā visi ar labo halzi lielā barā spiežas gar tiesnešu kuģi, ķeras, krīt un dauza inventāru. Ideāli, ja ir kreisās halzes vilinājums. Tad nekaunīgākie cenšas šo iespēju izmantot un izsprukt ar kreiso, piesardzīgākie startē ar labo. Esmu diezgan labs kreisās halzes startētājs. Arī taktiski tā ir izdevīga. Ja precīzi brauc, jāizdara tikai viens pagrieziens, lai tiktu līdz zīmei. Un tas ir liels ieguvums. Turklāt gar zīmi es iešu ar labo halzi, un citiem man būs jādod ceļš. Startējot ar labo halzi, jāveic divi pagriezieni. Formulas dēli iespējams noturēt aptuveni 45 grādos pret vēju, ātrāk ejot, mazliet ciešāk.
Pats galvenais startēt tā, lai neviens cits tev nenosedz vēju. Lai tiec pirmais un uzreiz svaigā pūtienā un gūsti paātrinājumu. Tāpēc necenšos līst barā, kas mērķē uz teorētiski izdevīgāko vietu. Labāk startēju no mazliet sliktākas pozīcijas, bet kas brīva no konkurentiem. Pēdējie braucieni gan atšķiras. Tajos jācenšas kontrolēt savus tuvākos konkurentus, ar kuriem cīnies par konkrētu vietu. Kopējā vieta braucienā vairs var nebūt arī tik svarīga, galvenais finišēt pirms sava konkurenta. Kaut gan man rezultāts bieži vien ir labāks, ja spēlēju savu spēli, nevis kādu kontrolēju vai kādam sekoju. Ir jāredz situācija distancē no augšas. No drona pozīcijām. Un jājūt vējš, jāsaprot, kur tā būs vairāk — krasta vai jūras pusē —, kā kursu ietekmē viļņu virziens, vai ir vēl kādas straumes… Uz dullo braucot, nekas dižs nesanāks. Vēl smalkāka spēle jāspēlē, ja vējš ir mainīgs. Tad halzes, attiecīgi reaģējot, jāmaina biežāk, taktiskais plāns ir daudz sarežģītāks.
Tieši pa vējam ar formulas dēli nebrauc. Daudz ātrāk galā var nokļūt, ejot tāpat kā pret vēju, zināmā leņķī. Tātad ideālā variantā arī līdz otrajai zīmei ar divām halzēm jeb vienu pagriezienu. Taktiskā cīņa ir līdzīga, tikai tā norisinās lielākā ātrumā.
Parasti notiek divi braucieni pēc kārtas. Otrā gaidīšana, kas pirmajiem parasti ir minūtes divdesmit, jūrā, viļņos ir visai nogurdinoša. Kaut gan lieli viļņi ir, jūras vējam pūšot, tad starts un finišs atrodas tuvu krastam un var paspēt izbraukt malā. Starts tālāk ir, ja pūš krasta vējš, bet jūrā nav tādu viļņu. Sēdi uz metru platā dēļa un atpūties. Protams, seko, ko dara vējš, kādi ir tā nodomi un kā tos nākamajā braucienā varētu izmantot savā labā.
Jānis PREISS
Sērfotājs, uzņēmējs, treneris
Dzimis: 1976. gada 24. augustā Priekulē
Izglītība: Liepājas J. Raiņa 6. pamatskola, RTU tehnikums Liepājā, RTU (elektroapgādes inženieris)
Darba gaitas: strādājis par elektroinženieri, dispečeru dienestā, par pārdevēju, brendu menedžeri veikalā Burusports, tagad sporta skolas Rīdzene treneris, 50 ha lauksaimniecības zemes apstrādātājs
Sportā: kopš astoņu gadu vecuma, pirmais treneris Edvīns Smiltenieks
Lielākie sasniegumi sportā: Formula Windsurfing 2. vieta 2015. gada pasaules čempionātā, 2014. gadā 6. vieta pasaules čempionātā, ceturtā — Eiropas, divus gadus pasaules ranga līderis, vairākkārtējs Baltijas kausa ieguvējs, Raceboard 9. vieta 2010. gada pasaules čempionātā, pasaules un Eiropas čempions ledus vindsērfingā, daudzkārtējs Latvijas čempions, arī slalomā
Ģimenes stāvoklis: divu bērnu tēvs
Hobiji: slēpošana, snovošana, motokross, ceļošana
