Pa Vihrova un Saproņenko taku

Latvijas vingrošanai iet kā pa viļņiem — septiņdesmitajos gados bija Valērijs Komisarovs un Tatjana Ščegoļkova, kas startēja PSRS izlasē, astoņdesmitajos olimpisko zeltu ieguva Natālija Laščonova, deviņdesmitajos līdz olimpiskajam startam tika Ludmila Princa. Pati viļņa virsotne bija Igora Vihrova olimpiskais zelts brīvajās kustībās Sidnejā (2000) un Jevgeņija Saproņenko sudrabs atbalsta lēcienā Atēnās (2004). Bija arī medaļas pasaules čempionātos un gana daudz pjedestālu Pasaules kausa izcīņas sacensībās. Ak jā, Zigurds Mežavilks nepiedotu, ja nepieminētu, ka jau 1932. gada olimpiskajās spēlēs zelts tika kaklā kārts Rīgā dzimušajam Georgam (Džordžam) Gulakam, kas tobrīd jau pārstāvēja ASV.

ARĪ LATVIJĀ PIEDZIMST ČEMPIONI

Kad abi spožie talanti Vihrovs un Saproņeko nogāja no vingrošanas skatuves, uz brīdi bija tāda kā tukšuma sajūta. No otras puses — tāds iespaids varēja rasties tikai tiem un tad, ja par atskaites punktu liek olimpisko zeltu. "Neesam Ķīna, Krievija vai ASV, kur ir pavisam citas iespējas atrast talantus. Pat ne Francija, kur ir apmēram 330 000 vingrotāju, kur katrā pilsētā ir vingrošanas zāles, kur ir treneri un arī nauda. Mums jau jāpriecājas par to, ka ar vingrošanu nodarbojas kāds tūkstotis, jo grupas ir tikai Rīgā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā un tagad kādu laiku arī Daugavpilī. Taču ar savu darbu un zināšanām esam pierādījuši, ka varam būt pasaules elitē. Līdzās naudai un apstākļiem jābūt talantam, kurā ieguldīts darbs. Abpusējs — trenera un audzēkņa darbs var dot rezultātu. Šobrīd Dmitrijs Trefilovs, Vitālijs Kardašovs un Valērija Grišāne Pasaules kausa izcīņā sezonas vērtējumā ir vadošajās vietās savās disciplīnās — attiecīgi uz zirga, lēcienā un brīvajās kustībās," šābrīža situāciju mūsu vingrošanā iezīmē olimpiskais čempions Igors Vihrovs, kam tagad ir sava vingrošanas skola, kurā trenējas arī viņa meita, un kurš paralēli kopā ar Jevgeņiju Saproņenko trenē abus mūsu līderus Dmitriju Trefilovu un Vitāliju Kardašovu.

"Prieks, ka Trefilovs nupat Bulgārijā vēlreiz apliecināja, ka vingrojumā uz zirga šobrīd ir pasaules elitē. Konkurence vingrojumos uz atsevišķiem rīkiem reizēm ir supersīva. Dažās valstīs ir četri pieci vai pat vairāki labi vingrotāji uz viena rīka, un Pasaules kausā notiek cīņa arī par vietu šīs valsts izlasē. Lielās valstis priekšroku dod labiem daudzcīņniekiem, tāpēc ar vienu vai dažiem veidiem izsisties ir grūtāk. Šobrīd Dima kopā ar Žeņu (Saproņenko) ir Maskavā. Tur ir iestaigātas vairākas taciņas, atrastas vietas, kur var pilnvērtīgi trenēties. Tāpēc ik pa brīdim tiek izvēlēts arī šāds variants. Paldies Dievam, tagad arī Rīgā līdzās Rīgas Vingrošanas skolas zālei ir Olimpiskais centrs un treniņapstākļi ir daudz labāki nekā tad, kad es trenējos," turpina Vihrovs.

— Vai Eiropas spēlēs Baku startēsiet?

— Noteikti. Tās ir Pasaules kausa izcīņas posms un mums ļoti svarīgas sacensības. Baku varētu būt ļoti spēcīgs dalībnieku sastāvs, jo dažām valstīm spēles ir ļoti prestižs pasākums. Turklāt spēles notiek pirmo reizi, un labi parādīt sevi ir ļoti būtiski.

— Mūsējo pēdējie panākumi dod pamatu cerībām, ka vingrotāji varētu būt olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Bet cik?

— Es arī ceru, taču to, cik un kurš, šobrīd neņemos zīlēt. Treneri ar to nenodarbojas. Kvalificēšanās būs grūta. Ar pilnu komandu gaidāmajā pasaules čempionātā, kurā tiks sadalītas ceļazīmes, startēt nevaram. Uz trijām vietām puišu konkurencē ir četri kandidāti. Lielākā kvalificēšanās iespēja būs daudzcīņā. Atsevišķos vingrojumos speciāls uzaicinājums būs tikai 2015. gada pasaules čempioniem. Arī tā ir iespēja. Tāpēc arī pēdējā sagatavošanās posmā galvenais akcents būs uz daudzcīņas programmas pilnveidošanu.

Pirms tam rīkosim mūsu iekšējās atlases sacensības daudzcīņā. Ir doma izmantot kādas sacensības Baltkrievijā. Tas būtu objektīvāk, jo vērtētu neitrāli tiesneši. Līdzīgi arī meitenēm. Kopumā jāteic, ka atlase ir ļoti skarba. Tai atvēlētas tikai vienas sacensības. Ja pirms tam ir trauma un tu izkrīti no aprites vai kādā no vingrojumiem gadās kļūme, ceļazīme izslīd no rokām un neko glābt vairs nevar.

— Varbūt labāk vairāk koncentrēties uz atsevišķiem rīkiem?

— Tā varētu būt tikai otrā iespēja, jo tur konkurence sīvāka un nejaušības faktoram vēl lielāka loma. Lēcienā ne tā piezemēsies, un čau… Taču Eiropas čempionātā Trefilovs iekļuva finālā vingrojumā uz zirga, mūsējie vairākkārt bijuši uz pjedestāla Pasaules kausa posmos. Tas nozīmē, ka izredzes ir, tikai jāsakrīt visiem faktoriem.

— Cik profesionāli vingrotāji var trenēties tepat Rīgā?

— Apstākļi ir labi, bet līdz ideālam vēl ir kur tiekties. Nav tā kā Šveicē, kur katram vingrojumam ir atsevišķs treneris. Ikdienā trenējamies piecas reizes nedēļā, jo, piemēram, abi sportisti vēl strādā manā skolā par treneriem. Dzīvot arī vajag. Tieši šobrīd sākas atbildīgs posms — gatavošanās pasaules čempionātam, tāpēc treniņi notiek divas reizes dienā, jo jāapgūst visi seši veidi. Šī iemesla dēļ kā treneri viņi darbojas mazāk. Cilvēka spējām taču ir savas robežas, un arī atpūta ir vajadzīga. Nākas kaut kā grozīties, tomēr par simtprocentīgu profesionāli nevienu no mūsējiem nosaukt nevar.

— Kuri vingrojumi ir abu mūsu līderu trumpji?

— Trefilovam zirgs, tad stienis. Kardašovam lēciens, tad brīvās kustības. Taču, kā jau teicu, šobrīd cenšamies pilnveidot visus vingrojumus. Un tur ir tik daudz nianšu. Paņemam brīvās kustības — ar bāzes atzīmi 5,7, izpildām lieliski, ir gana labs rezultāts, bet, ja lieliski sanāk ar likmi 6,3, tad jau ir vieta uz pjedestāla kā nupat Brazīlijā. Taču risks kļūdīties ir daudz lielāks. Tajā pašā laikā var gadīties kļūme arī pie 5,7, un tad vispār vairs nav variantu. Par šādām niansēm arī būs jādomā pirms čempionāta. Kādu stratēģiju un taktiku izvēlēties, — to lielā mērā noteiks sportista fiziskā, tehniskā un psiholoģiskā gatavība, kā arī veselības stāvoklis. Līdz ko kaut kas sāks sāpēt, tā riska elementi būs jāizslēdz. Pirms vairākiem gadiem Vitālijam bija smaga kājas trauma — sarauta Ahilleja cīpsla. Šobrīd pa reizei iesāpas otra kāja, tāpēc jābūt ļoti piesardzīgiem, lai pasaules čempionātu sagaidītu bez sāpēm. Tajā pašā laikā treniņos jāturpina smagi strādāt.

— Dmitrijam jau ir olimpiskā pieredze, jo viņš startēja Londonas spēlēs.

— Tas ir viņa pluss un arī papildu motivācija. Viņš zina, kas tas ir par sporta forumu, un grib tur nokļūt vēlreiz. Tā arī ir pieredze, un viņš kā sportists pa šiem gadiem ir vairāk nobriedis. Psiholoģiskajai noturībai ir svarīga loma.

— Cik saprotu, starptautiskajā tiesnešu korpusā joprojām ir Arturs Mickevičs…

— Jā, un tas ir labi. Arturam ir izveidojušies labi kontakti. Cik daudz viņš var palīdzēt, tas ir jautājums, taču vismaz par sliktu mums citi netiesās. Un tas jau ir daudz. Taču rezultāts tik un tā būs atkarīgs no pašiem. Ja labi novingro, arī tiesnešiem grūti ko ietekmēt. Kā man tas bija Sidnejā.

— Vai nav nedaudz skumji, ka par vingrotājiem sāk rakstīt tikai tad, kad viņi ir teju vai olimpiskie čempioni?

— Esam jau sapratuši, ka neesam ne hokejisti, ne basketbolisti, ko arī pēc zaudējumiem rāda televīzijā un intervē. Paši cenšamies par sevi informēt. Pēc katra Pasaules kausa posma izsūtām preses paziņojumus. Vai kāds to novērtē un publicē, tas jau viņu ziņā. Arī, kad mēs vingrojām, nebija daudz labāk…

— To es labi atceros — Diena, kur tobrīd strādāju, bija viena no pirmajām, kas Vihrovam pievērsa uzmanību, kad viņš vēl nebija kvalificējies olimpiskajām spēlēm Sidnejā…

— To es atceros un novērtēju.

KARDAŠOVA ATDZIMŠANA

Ar Igoru Vihrovu par vingrošanas aktualitātēm un olimpiskajām izredzēm runājām OSC Rīga zālē, kas ir arī Vihrova skolas bāzes vieta. Nupat bija beidzies treniņš un treneri nomainīja audzēknis Vitālijs Kardašovs.

"Ja godīgi, tad 2008. gadā, kad man plīsa Ahils, domāju, ka karjera ir galā. Pusgadu vispār neko nedarīju, jo nevarēju pat pastaigāt. Pēc astoņiem mēnešiem atsāku darboties — staigāju pa pludmali, kur iešana pa smiltīm stiprināja saites. Protams, ka bija sāpīgi. Ar sakostiem zobiem pamazām virzījos uz priekšu. Pēc tam pamazām arī atsāku trenēties. Vairāk sava prieka pēc, jo nebija nekādas pārliecības, ka varētu atgūt agrāko līmeni. Tad treneris it kā starp citu ieminējās: "Negribi pamēģināt tikai lēcienu?" Sākumā trenējos trīs reizes nedēļā, bet pamazām atgriezās ticība, ka varu bet arī ko vairāk. Arturs Mickevičs gana daudz laika veltīja tiesāšanai, un man laika atlika mazāk. Tobrīd jau strādāju Igora skolā un tepat arī trenējos. Reiz Igors man piedāvāja savas konsultācijas. Taču pamazām sadarbība kļuva ciešāka, un nu jau viņš ir mans treneris. Treneris ir ļoti vajadzīgs gan treniņos, gan sacensībās. Bija gadījumi, kad pats iekārtoju atspērienu, izlēcu, tad pirms otrā lēciena atkal skrēju to sakārtot… Tas novērš koncentrēšanos, paņem spēku, palielina stresu un galu galā iespaido rezultātu. Tāpēc treneris blakus ir puse no rezultāta.

— Kuras disciplīnas pašam labāk patīk?

— Tās, kas labāk padodas — lēciens, tagad arī brīvās kustības. Biju bažīgs, kā pēc liela pārtraukuma izdosies apgūt pārējos veidus. Taču viss ir pat labāk, nekā cerēju. Citi veidi no lēciena atšķiras. Lēciens ir kā piecu sekunžu sprādziens, bet citos vajag arī izturību. Brīvajās kustībās vienā variantā ir septiņas diagonāles. Uz beigām reizēm elpa jau ir ciet un pēdējai spēka gandrīz nav.

— Vai tagad senā trauma par sevi neatgādina?

— Reizēm, tikai citā veidā. Sākumā gribējās pasaudzēt traumēto kāju, līdz ar to lielāka slodze tika otrajai. Tagad reizēm sāk iesāpēties tā. Lai būtu drošāk, pirms treniņiem un sacensībām to teipoju. Trijos veidos, un potīte tad ir gandrīz kā ģipsī. Olimpiskajā vienībā sākumā brīnījās, kur es tik daudz lentes iztērēju. Bet man tā vajadzīga gan treniņos, gan sacensībās. Nesen no LOV aizstiepu divus maisus. Tāda ir tā sportista dzīve.

— Kāda ir atmosfēra komandā? Esat arī konkurenti?

— Nē. Varbūt arī tāpēc, ka mūsu stiprākās disciplīnas ir dažādas. Esam draugi, gandrīz kā brāļi, jo ilgu laiku pavadām kopā. Cenšamies arī viens otram palīdzēt. Tas īpaši labi sanāk, kad kādu laiku neesam trenējušies kopā. Te atnāk Dima un saka: "Tev, manuprāt, jādara tā." Pamēģinu, un sanāk labāk… Jā kādreiz kaut ko viens aizmirst, otrs izpalīdz.

— Kā vērtē Valērijas Grišānes izredzes vingrot Rio?

— Grūti spriest. Valērija trenējas citā vietā. Sacensībās parasti viņa startē, mēs atpūšamies. Kad ierodamies zālē, meitenes jau ir viesnīcā. Pavisam maz esmu redzējis Grišāni vingrojam. Taču, spriežot pēc reitinga, kur divos veidos viņa ir desmitniekā, izredzes ir visai labas.

— Vai patīk trenera darbs?

— Patīk. Ir prieks, ka mazie jau sāk izpildīt kaut ko no tā, ko mācījāmies — špagatu vai citu vingrinājumu. Un tikpat patīkami, kad dzirdu, ka mazie manas prombūtnes laikā apvaicājas: "Kad treneris Vitālijs būs atpakaļ?"

— Kā pavadi brīvo laiku?

— Bija periods, kad gandrīz visu nedēļu no rīta līdz vakaram biju zālē. Trenējos pats, trenēju mazos. Taču tad sapratu, ka tas ir par traku. Man arī vajag atpūsties. Man ir draugs, kas restaurē, labo un uzlabo mašīnas. Reiz iedeva man arī pamēģināt pakrāsot, slīpēt, un iepatikās. Tagad gana daudz laika pavadu viņa garāžā, un man tas patīk. Ne tikai izskaistināt savu mašīnu, bet arī palīdzēt draugam. Citu vaļasprieku īsti nav. Zinu, ka Dima aizrautīgi skatās hokeju — KHL, NHL. Man vairāk patīk pašam spēlēt, ja ir iespēja.

— Sociālajos tīklos tevi arī var atrast?

— Jā, bet ne ļoti bieži. Pēc panākuma Brazīlijā mans draugu loks jūtami pieauga. Forši. Bet televizora mājās gan man nav. Filmas varu skatīties arī citā veidā. 

— Kādus Latvijas sportistus no citiem sporta veidiem arī zini?

— Dažus zinu vēl no universiādes. Nupat satiku LOV cīkstoni Lauru Skujiņu. Dima noteikti zina vairāk, jo viņam ir Londonas pieredze un kontakti.

— Vai ir vēlme startēt olimpiskajās spēlēs?

— Noteikti. Citādi varbūt nebūtu pat jēgas sevi tā izdzīt un mocīt. Dmitrijs stāstīja, kā bija Londonā. Tas esot trīs reizes jaudīgāk nekā universiādē, kur es arī esmu bijis. Darīsim visu, lai šo sapni īstenotu.

PASAULES REITINGS VINGROŠANĀ

Kungi

Zirgs

1. Dmitrijs Trefilovs (Latvija) 66

2. O. Verņajevs (Ukraina) 60

2. S. Bartonceļs (Slovēnija) 58

Lēciens

1. Vitāljs Kardašovs (Latvija) 64

2. D. Ipolito (Brazīlija) 53

3. A. Diass de Asumpsao (Brazīlija) 46

Dāmas

Brīvās kustības

1. A. Tarabīni (Argentīna) 66

2. I. Keslina (Šveice) 50

3. Valērija Grišāne (Latvija) 38

Lēciens

1. O. Čusovitina (Uzbekistāna) 90

2. T. Kiselefa (Slovēnija) 75

3. T. Belaka (Slovēnija) 70

7. Valērija Grišāne (Latvija) 29