Caur sāpēm uz pjedestāliem

Latvijas labākā sporta vingrotāja Valērija Grišāne šai sporta veidā trenējas jau sešpadsmit gadus. Vēl arvien jūtamas pirms pusotra gada gūtās traumas sekas, tomēr viņa kļuva par pārliecinošu Latvijas olimpiādes uzvarētāju daudzcīņā.

„Manas pirmās bērnības sacensības bija ļoti neveiksmīgas, jo biju pēdējā vietā,” ar atmiņām sarunu sāk Valērija Grišāne. „Toreiz mamma trenerei jautājusi, vai nevajadzētu šo darbošanos pārtraukt, ja jau tik slikti, bet trenere pateikusi: „Nē, tas nav nekas briesmīgs. Būs labi!”” Valērija sportā nonāca pavisam maziņa, kad četros gadiņos mamma meitēnu aizveda uz mākslas vingrošanu, kuru drīz nomainīja sporta vingrošana.

„Gadiem esmu strādājusi un centusies, lai nestāvētu uz vietas, bet virzītos uz priekšu,” turpina Valērija Grišāne. „Mērķis man ir pavisam vienkāršs — būt labākajai savā sporta veidā. Es gribēju nokļūt Rio olimpiskajās spēlēs, bet diemžēl pasaules čempionātā nesavācu 50 balles. Tās bija 2014. gadā gūtās traumas sekas, toreiz sarāvu saites un pusgadu gandrīz netrenējos. Sporta vingrošana ir traumatisks un ļoti bīstams sporta veids, jo par katru mazāko kļūdu var nākties maksāt ar traumu. Lai nekļūdītos, ir daudz jātrenējas, jāiemācās koncentrēties. Tomēr neviens nevar nodrošināt sevi pret nejaušībām. Vēl arvien, kad izdaru lēcienus, man ir asas sāpēs kājā, un tas izsit no līdzsvara. Tomēr negribu pielikt vingrošanai punktu, gribu iet tālāk, sasniedzot augstākus rezultātus.”

Arī trenere Veronika Murauska vērtē, ka, neskatoties uz Valērijas vecumu — 20 gadiem —, viņai ir talants, pietiekami augstas ambīcijas. Un tās ir sportiskas ambīcijas, nevis kaut kādas kaprīzes. „Viņai ir lielas cerības startēt olimpiskajās spēlēs pēc četriem gadiem,” ir pārliecināta trenere, jo 24 gadi neesot pārāk liels vecums sporta vingrošanā. „Ja vien neapprecēsies,” viņa klusāk piebilst. „Protams, pēc traumas viņai nākas sadzīvot ar sāpēm, lietot medikamentus, bet īsts sportists iemācās paciest to visu. Līdz šim Valērijai bija laimējies — līdz 18 gadiem viņai nebija nevienas traumas, kas sporta vingrotāju vidē ir ļoti reti,” skaidro Veronika Murauska.

Vai draugi un radi nesaka — netiki uz olimpiskajām spēlēm, vari beigt! „Jā, ir cilvēki, kas man ir teikuši, kam tev tas vajadzīgs,” atzīst vingrotāja. „Bet man ir sava galva uz pleciem, un neviens viedoklis nevarēs mani apstādināt. Mana labāka draudzene, vecāki un visi tuvie cilvēki mani iedrošina, ka es visu varu un sasniegšu vēl vairāk. Esmu Latvijas Olimpiskajā vienībā, tas ir gan finansiāls, gan medicīnisks atbalsts.” Trenere piebilst, ka ļoti ieinteresēti par meitas virzību sportā visus šos gadus ir arī Valērijas vecāki, kas apmeklē visas sacensības, kurās viņa startē, nemitīgi atgādina, ka viņa pārstāv savu valsti, uzmundrina ar vārdiem: „Mēs tev ticam!” Savukārt Valērija Grišāne ir ļoti pateicīga visiem: „Paldies vecākiem, trenerei, tuvākajiem cilvēkiem par to, ka viņi tic man, atbalsta mani, un par to, ka viņi iztur manu raksturu, jo zinu, ka ar mani ir grūti.”

Par spīti traumas radītajām grūtībām, Valērijai ir izstrādāta jauna programma ar vēl sarežģītākiem elementiem. „Patlaban es to izpildu tikai treniņos, tik sarežģītus lēcienus sacensībās pagaidām neizdaru,” sportiste skaidro. „Vismaz pati savās acīs gribu kļūt vēl labāka. Es netrenējos tāpēc, lai iegūtu augstas vietas Latvijā, kur nav mana līmeņa konkurentu, man ir svarīgs rezultāts pasaulē. Latvijas sacensības vienmēr ir kā tāds treniņposms pirms startiem pasaules mēroga mačos.”

Valērijas Grišānes emocionālākie mirkļi saistās ar bērnību: „Man visu mūžu paliks prātā sacensības Baltkrievijā, kurās piedalījos deviņu gadu vecumā. Tur es biju visjaunākā dalībniece. Mani pēkšņi izsauca un pasniedza balvu kā pašai mazākajai un lieliskākajai vingrotājai, uzdāvinot rotaļu sunīti. Tas man bija milzīgs prieks un pārdzīvojums.”

Trenere piemin, ka pati Valērija ir līdzjūtīga un atbalstoša, treniņu laikā bieži pieiet pie mazajām meitenēm, tieši pie tām, kurām grūtāk padodas kāds elements, un parāda, kā darīt labāk, iedrošina. Patlaban sporta vingrotāja savieno studijas ar sportu un droši vien nākotnē, būdama sporta vingrošanas trenere, mācīs jaunās vingrotājas.

„Nav tā, ka viens cilvēks var nodarboties ar sporta vingrošanu, bet cits nevar. Ja cilvēkam ir vēlēšanās — var sasniegt jebko. Svarīgi tikai, cik ļoti cilvēks to grib,” ir pārliecināta Latvijas olimpiādes čempione sporta vingrošanā.

Valērija GRIŠĀNE

Vingrotāja, studente

Dzimusi: 1996. gada 25. aprīlī Rīgā

Augums, svars: 168 cm, 57 kg

Izglītība: Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studente, specialitāte — sporta vingrošanas treneris un rekreācijas speciālists

Trenere: Veronika Murauska

Lielākie sasniegumi sportā: trīskārtēja Latvijas olimpiāžu čempione; 2013. gadā Eiropas čempionātā — 9. vieta atbalsta lēcienā; 2014. gadā — pasaules reitingā 2. vieta atbalstā lēcienā; 2015. gadā — pasaules reitingā 6. vieta atbalstā lēcienā; no 2013. gada Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā

Vaļasprieks: atpūta mājās vai pie jūras

LATVIJAS IV OLIMPIĀDES PJEDESTĀLS

Dāmas

Atbalsta lēciens

1. Valērija Grišāne (Rīga) 13,625 

2. Sabīne Kornijānova (Ventspils) 16,425

3. Nikola Melne (Rīga) 13,0

Līdztekas

1. Valērija Grišāne (Rīga) 11,4

2. Sabīne Goša (Ventspils) 11,15

3. Anastasija Dubova (Liepāja) 10,05

Balķis

1. Alina Circene (Rīga) 13,05

2. Valērija Grišāne (Rīga) 12,4

3. Anastasija Dubova (Liepāja) 12,3

Brīvās kustības

1. Valērija Grišāne (Rīga) 13,25

2. Alina Circene (Rīga) 12,95

3. Marija Ribaļčenko (Ventspils) 12,5

Daudzcīņa

1. Valērija Grišāne (Rīga) 51,659

2. Anastasija Dubova (Liepāja) 49,198

3. Marija Ribaļčenko (Ventspils) 48,829