Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Trīsreiz dzimis

Deviņdesmito gadu sākumā laupītāju uzbrukumā Atis Ozols saņēma lodi krūtīs, gandrīz desmit gadus vēlāk autoavārijā viņš lauza mugurkaulu, bet joprojām ir aktīvs sērfotājs un kā vienmēr tiek gaidīts uz starta arī mūsu tradicionālajā Usmas regatē. “Es esmu piedzimis vismaz trīs reizes,” par sevi saka Atis Ozols.

Smagākas sekas viņa veselībai atstāja otrā trauma, pēc kuras viena ķermeņa puse vairs nav tik paklausīga un stipra kā otra. Pa ielu Atim nākas pārvietoties klibojot, bet zem buras uz žvandzīgā vējdēļa korpusa viņš mums ir tikpat jaudīgs konkurents kā visi pārējie. “Vienīgā atšķirība,” Atis sāji pajoko, “tagad es zinu to, ko agrāk nesapratu, — kā gan cilvēki vienkāršās situācijās nevar noturēt līdzsvaru.”

ŠĶŪŅI KĀPĀS

“Saulkrastos, kur es dzīvoju, jūra ir nežēlīga, aiziet uzreiz dziļumā, un viļņi gāžas,” Atis raksturo vietu, kur viņš gatavojas Usmai, kas ir viena no sezonas pirmajām regatēm. “Turklāt jūra maija beigās vēl ir pilnīgi auksta, bail tādā rādīties.” Viņa treniņu vieta atrodas netālu no Pēterupītes ietekas pie veca zvejnieku šķūņa, kur daži skolasbiedri un draugi vēl piekopj šo arodu.

Bet sērfot svaigs Rīgas Politehniskā institūta (tagad RTU) absolvents Atis Ozols sāka pie cita kāpu šķūņa, kura vairs nav, jo to, mainot savu gultni, noskalojusi Ķīšupe. Tajā bāzējās leģendārā Augusta Šīrona vadītā Zvejniekciema vindsērfinga sekcija. Par burāšanas treneri šajā zvejnieku kolhozā strādāja viens no Latvijas vindsērfinga pionieriem Jānis Bite, kam bija ļoti savdabīga, toties efektīva vējdēļa vadīšanas pamatu apmācības metode.

Dēļa korpusu viņš pagarā tauvā noenkuroja piekrastes ūdenī aptuveni pusotra metra dziļumā, un iesācējs, cenšoties izprast trenera padomus, varēja bez bēdu cilāt buru, gāzties ūdenī un būt drošs, ka nekur nepazudīs. Kad beidzot kopsakarība ar vēja virzienu, buras stāvokli un korpusa kursu bija apjēgta, treneris enkuru atsēja, un jaunizceptais sērfotājs laimīgs varēja doties savā pirmajā patstāvīgajā burājumā.

Atim šajā ceļā nācās pārvarēt vēl vienu barjeru — pārlieku jutību pret jūras slimību, kuras dēļ viņam vēlāk pat regatēs nācies pārtraukt dažu labu sacīkšu braucienu. Tā vien izskatās, ka Atis Ozols drusku ir arī spītnieks, jo dara to, kas viņam it kā nebūtu lemts. Īpaši tas attiecas uz atgriešanos vindsērfingā un arī kalnu slēpošanā pēc abām dramatiskajām traumām.

KUMEĻA SPĒRIENI VIĻŅOS

Tas bija astoņdesmito gadus sākums, kad pie vējdēļiem varēja tikt, tikai pašiem tos būvējot. Zvejniekciemieši savējos, kas visi bija līmēti vienā matricē, nez kāpēc sauca par bagijiem. Starp to sliktajām īpašībām vissliktākā bija lielais svars, kura dēļ korpusa purngals nevis viegli cēlās katram vilnim pāri, bet ar neizskaidrojamu regularitāti centās ieurbties pretējā ūdens ielejā kā baļķis grāvī. Piekrastes sēkļu bangās bagijam dažkārt pat izdevās trāpīt gruntī. “Tad nebija variantu — skaists katapultas kritiens garantēts,” smejas Atis. Savukārt masta pēdu korpusā fiksēt varēja tikai teorētiski. Viļņos, ceļot buru no ūdens, bija ļoti jāuzmanās no kumeļa spēriena pa kājstarpi, ko, pēkšņi izsprādzis no dēļa, veica masta apakšgals.

Ne to vien nācās piedzīvot sērfinga rītausmā, kurā Atis Ozols kopā ar pārējiem, galvenokārt mācoties no paša kļūdām, brauca no regates uz regati, pamazām tiekot arī pie arvien labāka inventāra, kura būvēšanā pašam, protams, bija jāpiedalās. “Man vēl tagad garāžā stāv glaidera korpusa matrice,” Ozols netieši norāda uz vindsērfinga muzeja nepieciešamību. Arī kādas četras pirmā olimpiskā vējdēļa Windglider korpusa kopijas esot vēl atrodamas.

ASINSDARBI BENZĪNA TANKĀ

Valsts atguva neatkarību, sāka pūst plašāki vēji, cenšoties atjaunot sagruvušo ekonomiku. Līdz astoņdesmito gadu beigām, Atis Ozols, elektronikas inženieris būdams, apkalpoja vienu no retajām skaitļošanas mašīnām, kura kādā Latvenergo uzņēmumā Valdemāra ielā Rīgā aizņēma visu ēkas otro stāvu. Deviņdesmito gadu sākumā šis skaitļošanas centrs jau bija izjucis. Par laimi (vai nelaimi?!), drīz Neste vēra vaļā vienu no pirmajiem benzīna tankiem ārpus Rīgas. Tas atradās mežmalā īsi pirms Saulkrastiem (no Rīgas puses), kur tagad darbojas Lukoil, netālu no Ozola mājām, un saulkrastnieks tik tiešām tajā dabūja darbu.

Tā bija pēdējā darba nakts 1994. gada aprīlī pirms pirmā atvaļinājuma Nestē un ar nepacietību gaidītas karstas vindsērfinga vasaras. Pie benzīntanka piebrauca sagrabējis moskvičs, un divi tipi, vispirms izliekoties par prastiem alus dzērājiem, kam nepieciešamas vēl dažas pudeles, ilgi teātri nespēlēja. Vispirms viņi izslēdza zemessargu, bet Atim, kas stāvēja aiz letes, uzbļāva: “Naudu!” Atcerējies instrukciju, ka šādās situācijās pretoties ir bezjēdzīgi, viņš atteica: “Ņemiet…” bet nepateica — kur. Pirmajā brīdī Atis pat nesaprata, ka pēkšņā sāpe krūtīs ir no lodes. Pistolei bija klusinātājs. Bandīti metās pie mazās kases atvilktnes, bet lielo, kurā Ozols pirms kāda laika bija ielicis dienas ieņēmumus, tā arī neatrada. Viena dzīvība, viens smags ievainojums un daži simti latu — tas bija viņu veikums.

Naktī Saulkrastu slimnīcā veiktajā operācijā lodi neesot izdevies atrast, vien pārlietas asinis. No rīta slimnīcā burtiski kopā ar Nestes priekšnieku ieradies gados jauns torokālais ķirurgs no Saulriešiem — Māris Apšvalks. Neste savu ievainoto darbinieku piedāvājusi nekavējoties vest uz hospitāli Helsinkos. “Uz Somiju ar helikopteru jūs aizvedīsiet līķi,” dakteris Apšvalks pateicis stingri. “Es visu risku ņemu uz sevi.” Jau pēc dažām stundām Ozols atkal gulējis uz operāciju galda. “Apšvalks man uztaisīja rāvējslēdzēju sānos un lodi atrada, sašuva plaušas, aknas un, ko nu tur vēl vajadzēja,” savā stilā stāsta Atis.

Tā paša gada rudenī Atis Ozols atgriezās Neste jau kā visu benzīna tanku tehniskās apkopes vadītājs un varēja atsākt izmantot savas inženiera zināšanas. Nākamā viņam jau atkal bija pilnvērtīga sērfvasara.

PIEKTAIS SKRIEMELIS UN OTRĀ GRUPA

“No tās nelaimes es atlabu ātri,” atceras Ozols. “Bet tad mani piemeklēja vēl viena ķibele.” 1999. gada jūlija beigās, kad par airdēļiem te neviens neko nezināja, Atis ar kompāniju, sēžot uz vecajiem vindglaideru korpusiem, airēja pa Salacu uz leju. Pēc divu dienu ekskursijas, braucot pēc upes augšpusē atstātās mašīnas, auto smilšainā ceļā saslīdēja un gāzās uz jumta. Atis līdzbraucēja sēdeklī palika, karājoties drošības jostās ar galvu uz leju. Viņš bija pie pilnas apziņas, bet dīvainā kārtā nejuta ne mazākās sāpes un… arī nevienu locekli pakustināt nespēja. Caur mašīnas jumtu celms bija trāpījis tieši pa viņa ar skaustu.

Valmieras slimnīcā dakteri no Rīgas palīgos izsaukuši traumatologu Oļegu Suhorukovu, kurš atzinis, ka cietušais nav transportējams. “Viņš man deniņos ieskrūvēja skrūves, tām trosītē pār gultas malu piesēja svaru bumbu un teica — guli, lai mugurkauls stiepjas,” Ozols turpina kārtējo savas dzīves šausmu stāstu. “Kad pēc nedēļas biju atguvis kaut kādu jēgu, mani pārveda uz Rīgu, kur dakteris Suhorukovs rekonstruēja sadragāto piekto skriemeli. Pēc tam bija ļoti grūti atgūties. No sākuma nekustējās ne kājas, ne rokas, vienīgi parunāt varēju.”

Pēc traumatoloģijas institūta sekoja rehabilitācija Vaivaros, un pamazām Atis atguvās. “Tas bija ļoti ilgs process, trešās dzimšanas dienas sekas jūtu joprojām,” atzīst sērfotājs. “Oficiāli esmu otrās grupas invalīds. Viena kāja netur, viena roka arī vājāka. Ja agrāk pie stieņa varēju pievilkties desmit reizes, tad tagad — nevienu. Tomēr katru dienu pie stieņa es kādu brīdi pakarājos.” Te jau sākas stāsts par nemitīgu darbu, lai savu ķermeni dabūtu iespējami labākā kondīcijā.

KATRU DIENU VIENU AKMENI

Rītos Atis veic trīs kilometru maršrutu no mājas līdz Pēterupītes ietekai un atpakaļ. “Tas man prasa apmēram stundu. Par skriešanu to nevar saukt, drīzāk tā ir tipināšana. Un tipināt man padodas labāk nekā soļot,” skaidro Atis.

Šī trase saistās ar amizantu skolas laiku atgadījumu. Maluzvejniekiem Pēterupītes ieteka bijusi iecienīta vieta, kur likt nelegālus murdus, bet Atis ar savu draugu pret blēžiem cīnījušies ar lingām. Noslēpušies aiz kāpas un lidinājuši akmeņu zalves, līdz atskanējis nežēlīgs brēciens, kas liecinājis ne tikai par sekmīgu trāpījumu, bet arī par to, ka taisnības cīnītāju pozīcijas ir atklātas. Divi vīri ar visiem gumijas zābakiem metušiem puikām pakaļ, kas nu jozuši kalnā augšā. Tikai tā galā Atis attapies, ka sekmīgai bēgšanai ļoti traucē munīcija, un no piena kanniņas izgāzis visus neizšautos oļus ārā. “Tagad tajā pašā garajā kalnā katru rītu uznesu vienu akmeni,” smaida Atis. “Tur jau krietna kaudze sakrājusies.”

Aktīvajā dzīvesveidā Ozols sāka atgriezties šīs tūkstošgades sākumā. Vispirms mēģināja ar kalnu slēpošanu. Baidoties nejauši kādu satraumēt, pirmajiem treniņiem izvēlējās vientuļo, bet šim sportam ļoti piemēroto Gaiziņa kaimiņu Bākūžkalnu. Izrādījās, visas agrāk atgūtās iemaņas lēnām atgriežas. Vajag tikai mēģināt! Atis pat sadūšojās Ozolkalnā piedalīties amatieru slaloma mačos, bet… atkal nokļuva Valmieras slimnīcā. Šoreiz tikai ar smadzeņu satricinājumu. Nodarbēs, kas prasa lielu ātrumu, pārspīlēt gadās katram. Tagad Ozols regulāri sastopams konvenciālajā slēpošanas fanu armijā, kas katru ziemu atvaļinājumus pavada kaut kur tālu un augstu kalnos.

Kalnu slēpošana iedrošināja atkal ķerties arī pie vindsērfinga. Tajā atdzimšana padevās vēl pilnvērtīgāka. Pirmajai Usmas regatei sekoja ģimeniski omulīgā Lindes parka regate, plašais Burtnieks, pēc tam — gleznainais Kālezers… Tagad Atis priecājas, ka Senioru regate notiek vistuvāk viņa mājām — jūrā pie Melekiem.

Arī profesionālajā karjerā Ata Ozola kārtējā atdzimšana bija veiksmīga — 2001. gadā viņš sāka strādāt starptautiskā uzņēmumā, kas tagad saucas Gilbarco Veeder-Root un nodarbojas ar degvielas staciju aprīkojuma ražošanu, piegādi un apkopi, ar laiku kļūstot pat par tā Latvijas pārstāvniecības vadītāju. Tagad gan viņš no priekšniekošanas pagājis malā, jo pārlieks stress, ko nevar atstāt kabinetā, prasa tik ilgu sērfošanu, ko aizņemts cilvēks nevar atļauties.

 

Vita MATĪSE, divkārtēja olimpiete, Latvijas Raceboard klases asociācijas prezidente:

“Spēja piecelties pēc tik smagām traumām ir īpaša sevis pašpārvarēšana. Piespiest sevi kustēties par spīti sāpēm un darīt to tik gudri, lai atgūtu kustību brīvību, ir pašizlēmīga un drosmīga cilvēka rīcība. Ļoti priecājos, ka Atis ir kopā ar mums un var burāt.”

 

Atis OZOLS

Gilbarco Veeder-Root tirgus speciālists

Dzimis: 1960. gada 3. septembrī Saulkrastos

Izglītība: Saulkrastu vidusskola, RPI (tagad RTU) Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte

Sportā: no 12 gadu vecuma trenējies vieglatlētikā — daudzcīņā; vindsērfingā kopš 1981. gada

Pirmais treneris: vieglatlētikā Aleksandrs Pētersons

Ģimenes stāvoklis: šķīries četru bērnu tēvs un divu mazbērnu vectēvs ar draudzeni

Vaļasprieki: vindsērfings, kalnu slēpošana, airēšanas pārgājieni, fotografēšana

Dainis Caune
Dainis Caune