Limbažnieka laimes hormons
Smaiļotāju Kristapu Zaļupi no Limbažiem var uzskatīt par vienu no mūsu neatlaidīgākajiem olimpiešiem. Savu cīņu par vietu olimpiskajā regatē viņš sāka jau tālajā 1996. gadā, šo sapni īstenojot vien ceturtajā mēģinājumā 2008. gadā, kad 32 gadu vecumā Kristaps Zaļupe divniekā kopā ar Kristu Straumi Pekinas spēlēs 1000 m distancē iekļuva finālā, kur finišēja septītie. Uz pusi īsākā airējumā abi izcīnīja 10. vietu. Limbažnieks par olimpisko ceļazīmi cīnījās arī 2012. gadā, taču nedaudz pietrūka, un 36 gadu vecumā viņš savas profesionālā sportista gaitas beidza. Tagad Kristaps Zaļupe vietējā sporta skolā strādā par treneri basketbolā.
Bija gluži loģiski, ka pēc finiša lielajā sportā Kristaps smaiļošanu nepameta — viņš turpat Lielezerā uzsāka trenera gaitas. Taču dzīve veica korekcijas — Zaļupe atsaucās sporta skolas vadības aicinājumam strādāt arī ar jaunajiem basketbolistiem, kas pēkšņi bija palikuši bez trenera. Par lielu brīnumu gan to uzskatīt nevarēja, jo arī basketbols Kristapam bijis tuvs kopš bērnības. Jauniešu gados limbažnieki ar Zaļupi sastāvā pat cīnījušies tolaik populārās Oranžās bumbas finālā. Arī vēlāk Zaļupe turpinājis uzspēlēt groza bumbu un šobrīd to braši dara vecmeistaru konkurencē.
Pēc vairākiem gadiem divās laivās, trenējot gan smaiļotājus, gan basketbolistus, Kristaps Zaļupe beidzot izšķīries par labu tikai basketbolam. Tagad sporta skolā viņš trenē basketbolistus trijās vecuma grupās, bet rīta stundās kā sporta skolotājs kustību pasaulē ieved Limbažu bērnudārzniekus.
STATUSS
Toreiz: Profesionāls smaiļotājs, olimpisko spēļu dalībnieks, daudzkārtējs Latvijas čempions.
Tagad: Profesionāls basketbola treneris.
AUGUMS, SVARS
Toreiz: 1,82 m, 88 kg.
Tagad: 1,82 m, ap 90 kg.
INVENTĀRS
Toreiz: Smaiļotāja gaitas sāku 10 gadu vecumā, jo pēc padomju laiku priekšrakstiem agrāk ar šādu ūdens sporta veidu nodarboties nedrīkstēja. Šo vecuma slieksni gaidīju kā traks, beigās pat skaitīju dienas! Tolaik īpašu jauniešu laivu nebija, pārgrieztām sejām stiepām milzīgās, garās un smagās pieaugušo koka laivas, divnieks bija pat astoņus metrus garš. Arī airi toreiz visiem bija vienādi.
Tikai tad, kad sākām gatavoties olimpiskajām spēlēm, tikām pie labākām laivām un Pekinas ciklā problēmu ar inventāru vairs nebija.
Arī basketbolā speciālie basketbolista apavi jaunībā nebija tik vienkārši pieejam. Ja kādam tolaik tādi bija, tad tas bija kings.
Atceros, ka par pēdējo naudu ārzemēs bija iespēja tādus iegādāties. Es, sevišķi neiedziļinoties, nopirku nevis piemērotākos, bet smukākos. Pēc pāris nedēļām, kad čības pamazām sāka jukt, sapratu, ka tie bija vienkārši brīvā laika apavi. Kļūdu atzīt bija kauns, tās čības līmēju un lāpīju vēl ilgi, līdz meklēju pagultē vecos.
Tagad: Smaiļošanā jau labu laiku ir pieejamas īpašas jauniešu laivas, kas ir gan īsākas, gan divreiz vieglākas. Arī airi ir piemēroti katram vecumam.
Basketbolā vecāki bērniem tagad var nopirkt pasaules klases apavus, kas gan nav lēti (100—200 eiro), toties ērti un izturīgi. Reizēm jauniešu vidū kāds sāk lielīties — man ir Nike Lebron, bet tev… To cenšos nocirst jau saknē, jo ne jau apavos ir spēks.
MĒRĶI SPORTĀ
Toreiz: Kad sāku trenēties, nekādu īpašu mērķu nebija. Mēs, tāds domubiedru pulciņš, vienkārši trakoti gribējām airēt. Manā gadījumā tas nekāds brīnums nebija, jo mans tēvs Sergejs Zaļupe bija daudzkārtējs Latvijas čempions un 1976. gadā PSRS sastāvā gandrīz tika uz olimpiskajām spēlēm, mamma Diāna strādāja par smaiļošanas treneri.
Kad sāka veikties sacensībās, gribēju uzvarēt pēc iespējas vairāk. Kādu laiku gāja tīri labi, biju līderis, bet tad pusaudžu gados, kā tas mēdz būt, pēkšņi mani vienaudži strauji izauga un nobrieda, bet es gandrīz paliku uz vietas. Kādu laiku airēju visiem aiz muguras. Vēlāk arī es pamodos un atkal varēju sākt cīnīties par augstām vietām.
Olimpiskajā atlasē pirmo reizi cīnījos divniekā pirms 1996. gada Atlantas spēlēm. Bet man bija tikai 19 gadi, un smaiļošanā juniori reti uzreiz sekmīgi startē pieaugušo konkurencē. Tāds supertalants es nebiju.
Man bija trīs tukšās olimpiskās lozes un tikai ceturtā bija pilnā, kad es pārī ar Kristu Straumi nokļuvu uz olimpisko Pekinu.
Tagad : Trenera darbs nav viegls un labi apmaksāts, krietni jārosās, lai varētu uzturēt ģimeni. Kad trenēju, tad par algu gan nedomāju.
Mans vienīgais mērķis nav izaudzināt puišus par profesionāliem basketbolistiem. Gribu iemācīt disciplīnu, kārtību, lai viņiem ir gandarījums par sportā pavadīto laiku. Cenšos, lai sportā panāktais noder turpmākajā dzīvē, ne tikai basketbola laukumā. Galu galā sporta laika biedri vēlāk var kļūt noderīgi arī tavā biznesā.
SPORTA VEIDA STĀVOKLIS
Toreiz: Manā laikā Limbažos praktiski bija tikai divas iespējas trenēties — vai nu smaiļošanā, vai vieglatlētikā. Bērnu, kas gribēja trenēties, netrūka, jo Limbažos toreiz dzīvoja ap 10 000 iedzīvotāju, tagad labi ja 5 000.
Tagad: Limbažos, tāpat kā visā Latvijā, tagad bērnu dzimst mazāk, daudzi pārceļas uz ārzemēm. Man pašam divi labi puiši aizbrauca… Tāpēc savās grupās ņemu visus, kas grib, nekādu atlasi nevaram atļauties. Turklāt arī sporta veidu ir vairāk, konkurence skarba. Vienīgi trenera darba kritēriji nemainās, audzēkņu skaitam jābūt tikpat lielam — vienā treniņu grupā 12. Paldies dievam, ka basketbols joprojām ir populārs un man nav tik grūti atrast nepieciešamo skaitu. Smaiļošanā ir sarežģītāk, jo treniņu apstākļi tomēr ir skarbāki. Šodienas komfortablajā dzīvē ne tik daudzi grib salt agros pavasaros un vēlos rudeņos. Vēl viens iemesls, kāpēc ne tik ļoti pārdzīvoju sporta veida maiņu. Atceros, ka smaiļošanā man daudzi bija jāpierunā turpināt treniņus, gandrīz vai jālūdzas.
Vēl viena problēma — jāuzmanās, lai labākos audzēkņus neaizvilina. Jā, ik pa brīdim kādu no labākajiem uzrunā pārstāvji no citām pilsētām. Nekādu striktu noteikumu jauniešu sportā par skolas maiņu nav. Par šo tēmu man bijušas sarunas ar vienu otru audzēkni, kurus noskatījuši citi. Cenšos paskaidrot, ja tu esi talantīgs, tad nekur nepazudīsi, arī trenējoties pie mums. Pagaidām savējos esmu nosargājis. Liela priekšrocība ir tā, ka Limbažos basketbolā var trenēties praktiski par brīvu.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Par savu vērtīgāko īpašību uzskatu neatlaidību, 12 gadus ilgais ceļš līdz olimpiskajām spēlēm to apliecina. Jau labu laiku pirms Pekinas spēlēm draugi mani aicināja iet biznesā, nevis kult ūdeni, vienmēr atteicos, jo vēl bija jāairē, vēl mērķis nebija sasniegts. Vērtība ir ieguldītais darbs, gribu ticēt, ka tas vienmēr atmaksājas.
Tagad: Pamatvērtības nemainās, lai arī kā mainās dzīve. Par vērtību savā darbā uzskatu saskaņu starp treneri un audzēkņiem, jo mēs tomēr esam atkarīgi viens no otra. Vienmēr cenšos uzsvērt, ka rezultāts nav galvenais, sports ir arī rakstura, biedriskuma audzināšana. Domāju, ka ar jauniešiem spēju saprasties. No rītiem strādāju arī bērnudārzā, kur cenšos ierādīt pirmos soļus sportā, un ir prieks, ja reizēm redzu, ka veikalā mazie sačukstas un baksta vecākus — redz, kur mūsu sporta skolotājs.
PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA
Toreiz: Man lielu problēmu nav bijis. Iespējams, ka manā sportošanas laikā prasību bija arī mazāk, jo, kā zināms, tad zāle bija zaļāka, ūdens siltāks. Jā, reiz salauzu roku, mēnesis bez treniņiem — tā bija problēma, citu neko nesauktu tik skaļā vārdā. Kaut kā viss atrisinājās. Atceros, ilgi mocījāmies ar vecajiem, lielajiem un smagajiem airiem. Bet, kamēr nedabūju jaunā tipa airi, ko mēs saucām par karoti, esošo uztvēru kā normu, nevis problēmu.
Galvenais, ka no rīta līdz vakaram varējām dzīvoties pa ezeru.
Tagad: Neesmu no tiem, kam patiktu kādu pārliecināt vai lūgties, tāpēc vairāk cenšos katru gadījumu izrunāt, lai saprastu, kā ar visu tikt galā. Pirms trim gadiem viens jauneklis grasījās basketbolu pamest, jo viņam šķita, ka nekas neizdodas un arī neizdosies. Neteikšu, ka viņu īpaši pierunāju, izrunājamies, un paskaidroju, ka ar darbu var daudz ko panākt, un tagad viņš man ir viens no labākajiem savā vecuma grupā.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Pekinā noteikti bija izcils sasniegums: limbažnieks — septītais olimpiskajās spēlēs! Bet par manu un Krista Straumes lielāko sasniegumu es noteikti uzskatu piekto vietu pasaules čempionātā, kur konkurence ir daudz spēcīgāka nekā olimpiskajās spēlēs. Veiksme ir arī tā, ka varēju tik ilgi startēt airēšanā.
Tagad: Tā noteikti ir ģimene, paldies par pacietību sievai Sandijai, kas arī manās sporta gaitās prata tikt galā ar bērniem, mājas soli.
Veiksme ir arī tā, ka varu strādāt tīkamu darbu.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Pirms Sidnejas spēlēm mums gāja labi, bijām īriena attālumā no spēlēm, tikai gaidījām jaunu laivu. To saņēmām pārāk vēlu, nepaspējām īsti apgūt un pietrūka kāda sekunde, lai startētu tur, kur domās jau bijām.
Tagad: Katrai neveiksmei ir savs izskaidrojums, tāpēc to nevērtēju kā neveiksmi. Vai kovids, kas mums izjauca visus plānus, ir tikai neveiksme?
LIELĀKAIS KURIOZS
Toreiz: Tādi noteikti bijuši daudzi. Piemēram, gatavojāmies startēt četriniekā un saņēmām jaunu laivu. Mēģinājām iesēsties, bet ceturtais numurs — dūšīgais Arnis Lazdenieks — kā iesēdās, tā ārā vairs netika. Diviem nācās turēt laivu piespiestu pie zemes, bet vienam vilkt viņu ārā. Tas nebija viņa izmērs. Turpmāk, kad domājām par jaunu laivu, viss tika pieskaņots Arņa sēžamvietai.
Tagad: Varbūt labi, bet nevienu īpašu kuriozu neatceros.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Apprecējos vēl sporta gaitu pilnziedā 2005. gadā. Starplaikos starp treniņiem un sacensībām piedzima arī bērni.
Tagad: Joprojām esmu precējies ar Sandiju, Kristofam jau piecpadsmit, Aleksai vienpadsmit. Puika pamēģināja basketbolu, bet tagad trenējas tikai smaiļošanā, meita nodarbojas ar vieglatlētiku.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Sports. Airēju, spēlēju basketbolu, futbolu, labi padevās vieglatlētikas disciplīnas, patika skriet krosus.
Tagad: Tas pats. Klāt nākusi vēl riteņbraukšana, startēju arī MTB mačos. Kad iespējams, slēpoju. Nu jau arī sievu esmu ievilcis savās nodarbēs. Bez sporta diemžēl vai, par laimi, nevaru, tas man dod laimes hormonu. Ceru, ka tā paliks uz ilgu laiku.
