Valsts sporta plāns un varas vertikāle
1938. gada 22.—24. aprīlī Sporta namā Rīgā pulcējās pāris tūkstoši sporta darbinieku, fiziskās audzināšanas speciālistu, sportistu delegātu, valsts darbinieku un pašvaldību pārstāvju, lai piedalītos pirmajā tāda mēroga nozares pasākumā — Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongresā. Triju dienu laikā kongresa dalībnieki apsprieda nozares aktualitātes, kā arī tika iepazīstināti ar jauno sporta politiku Latvijā.
Fiziskās kultūras un sporta kongresa ideja bija briedusi jau kopš 20. gadsimta 20. gadu otrās puses, kad to rosināja tā laika sporta jumtorganizācijas — Latvijas Sporta organizāciju apvienības (LSOA) — priekšnieks un Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Jānis Dikmanis. Arī vēlāk bija izskanējis viedoklis par kongresa nepieciešamību, taču no runām pie darbiem sporta nozare nonāca 30. gadu otrajā pusē, kad pēc 1934. gada 15. maijā notikušā valsts apvērsuma un Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma izveides arī fiziskās audzināšanas un sporta joma arvien vairāk nonāca valsts kontrolē un uzraudzībā. Demokrātija vairs nebija modē, un arī sporta nozare sāka kļūt centralizētāka un plānveidīgāka.
CIEŠĀ MINISTRU KABINETA UZRAUDZĪBĀ
Pārmaiņas Latvijas sporta organizācijā nāca pakāpeniski, bet arvien pamatīgāk. 1936. gada 5. maijā Ministru kabinets pieņēma un 7. maijā Valsts un Ministru prezidents izsludināja Likumu par fizisko kultūru un sporta organizācijām, ar kuru tika izveidota jauna valsts sporta jumtorganizācija — Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komiteja (LFKSK), un turpmāk visām valsts sporta norisēm bija jānotiek tās uzraudzībā un virsvadībā. Likumā tika noteikts, ka turpmāk Latvijas sporta dzīves vadītāju — LFKSK priekšsēdētāju — ieceļ Ministru kabinets. LFKSK sastāvā līdzās sporta organizāciju pārstāvjiem iekļāva arī Rīgas pilsētas valdes un dažu ministru ieceltus LFKSK locekļus. Noteikts bija arī tas, ka priekšsēdētāja pirmajam vietniekam jābūt no militārā resora, bet otro vietnieku ievēlēja komiteja pati.
Jaunā institūcija drīzumā aizstāja līdz tam laikam valsts sporta dzīvi organizējošo Latvijas Sporta organizāciju apvienību (LSOA), kura gadu gaitā bija izpelnījusies plašu kritiku, tostarp par organizācijas neefektivitāti un lēmumu partijiskumu. Jaunās kārtības nolūks — sporta organizāciju tiešāk pakļaut valsts pārvaldes aparātam un padarīt tās darbību efektīvāku. Pēc jaunā likuma pieņemšanas LSOA 1936. gada 9. jūnija sēdē nolēma izbeigt darbību, un turpmākajos mēnešos norisinājās LSOA likvidācijas process. 9. jūnijā uzreiz pēc LSOA pēdējās sēdes sanāca pirmā LFKSK sēde, kuru vadīja ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks, līdzšinējais LSOA priekšnieks, kurš pirms brīža bija vadījis LSOA sēdi un tagad bija kļuvis par LFKSK priekšnieku.
AUDZINĀTĀJI PRET KRĒJUMA SMĒLĒJIEM
LFKSK pakāpeniski īstenoja virkni jaunievedumu. Viens no redzamākajiem LFKSK jauninājumiem bija grozījumi sportistu pārreģistrācijas kārtībā, ar ko reglamentēja sportistu pāriešanu no viena sporta kluba uz citu. LFKSK un LOK kopsēdē 1936. gada 26. oktobrī konstatēja, “ka līdzšinējā kārtība bojā īstu sporta garu”, un sprieda: “Nevar pielaist, ka no biedrībām, kuras upurē lielus līdzekļus jaunu sportistu audzināšanai, citas tos pārņem ar visādu vilinošu solījumu palīdzību.” Pārvilināšanas gadījumi īpaši pamanāmi bijuši jaunatnes futbola vienībās. Lai šo staigāšanu ierobežotu, speciālai komisijai tika uzdots izstrādāt pārejas noteikumus, bet līdz turpmākam lēmumam sportistu pārreģistrēšanās no viena kluba uz citu tika apturēta. 1936. gada 19. novembrī notikušajā LFKSK un LOK kopsēdē jaunie sportistu pārreģistrācijas noteikumi tika apstiprināti. Tajos tika postulēts: “Organizācijām noliegts ar dažādiem labumiem un solījumiem saistīt pie sevis citu organizāciju sportistus.” Tiem, kuri tomēr būs nolēmuši mainīt sporta klubu, tika noteikts gadu ilgs pārejas posms, kura “laikā nav tiesības piedalīties atklātās un starptautiskās sacīkstēs”. Pārreģistrācijai tika noteikts viens mēnesi ilgs laika posms gadā. Sporta prese jauno kārtību uztvēra kopumā atzinīgi. Sporta Pasaule rakstīja, ka vieni sporta klubi audzina sportistus, bet citi “mīl vairāk “nosmelt krējumu” nekā darīt melno darbu”.
DISCIPLINĒT UN DOZĒT
1936. gada novembrī tika izveidota Sporta disciplīnas kolēģija, kas darbojās LFKSK paspārnē un bija instance, kurā izskatīja disciplīnas pārkāpumus dažādos sporta veidos. Par kolēģijas priekšsēdētāju kļuva virsnieks Teodors Spāde, bet par locekļiem — kādreizējais LSOA priekšnieks Jānis Dikmanis un virsnieks Rūdolfs Ceplītis. Ar militārpersonu iesaisti bija iecerēts padarīt valstī sporta organizāciju kārtīgāku un disciplinētāku.
Lai kontrolētu informācijas plūsmu, LFKSK un LOK kopsēdē 1936. gada 26. oktobrī arī tika nolemts, ka LFKSK turpmākās sēdes būs slēgtas, bet par sēžu lēmumiem informāciju sniegs LFKSK ģenerālsekretārs Alberts Rumba. Ar šādu informācijas plūsmas regulējumu sporta priekšniecība centās ierobežot iespējamo domstarpību un neafišējamas informācijas nokļūšanu preses slejās.
Komiteja pakāpeniski reglamentēja un arī zināmā mērā sakārtoja dažādus sporta jomas jautājumus, kas iepriekš bija diezgan neorganizēti un haotiski. Piemēram, 1937. gada februārī sporta savienības tika informētas par LFKSK lēmumu, ka nevienai sporta organizācijai nav atļauts vērsties pie valsts vai pašvaldību iestādēm “ar lūgumiem vai citāda veida iesniegumiem sakarā ar atsevišķu sportistu vai komandu braucieniem uz ārzemēm, iekams katrā atsevišķā gadījumā nav izprasīta un saņemta” LFKSK piekrišana. Turpmāk jebkādi braucieni uz sacīkstēm ārzemēs drīkstēja notikt tikai ar komitejas atļauju.
IECELT, NEVIS IEVĒLĒT
Būtiskas pārmaiņas sporta organizācijas jomā norisinājās 1938. gadā. Togad februārī ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks veselības stāvokļa dēļ lūdza atbrīvot viņu no amatiem. Ministru kabineta sēdē 1938. gada 17. februārī M. Skujenieks tika atbrīvots arī no LFKSK priekšsēdētāja amata, un “uz Valsts un Ministru Prezidenta priekšlikumu” par LFKSK priekšsēdētāju iecēla sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu. Tas vienlaikus nozīmēja identiskas pārmaiņas LOK prezidenta postenī. 21. februārī norisinājās svinīga LFKSK un LOK kopsēde, kurā notika vadības nomaiņas akts. M. Skujenieks atvadījās un nodeva vadību jaunajam priekšniekam A. Bērziņam, kurš iepazinās ar sporta vadības pārstāvjiem un teica runu. “Ja priekš [1934. gada] 15. maija sports vēl bija tikai privāta lieta, tad jaunajos apstākļos sports ierindots valsts dzīvē redzamā vietā,” norādīja Alfrēds Bērziņš.
Latvijas sporta norišu centralizācijas un valstiskas uzraudzības pastiprināšanas process jaunā sporta vadītāja darbības laikā tika turpināts. Viens no būtiskākajiem jauninājumiem tika pieņemts jau LFKSK un LOK kopsēdē 1938. gada 25. februārī, kad veica izmaiņas sporta savienību vadības iecelšanas kārtībā. Līdz tam brīdim dažādo sporta veidu savienību vadītājus un valdes locekļus ievēlēja šo savienību sastāvā esošās sporta biedrības jeb klubi. Kopsēdē tika norādīts, ka vēlētie vadītāji savā “darbā bieži vien vadījās arī no savu biedrību interesēm”. Tādēļ tika nolemts, ka turpmāk, lai attiecīgo sporta veidu vadītāji “labāk pildītu savus pienākumus”, sporta savienību vadītājus un valdes locekļus iecels jaunais LFKSK priekšsēdētājs A. Bērziņš. Tajā pašā 25. februāra kopsēdē tika pārrunāts jautājums par Latvijas sporta organizāciju sakariem ar ārzemēm. Šajā jautājumā tika nolemts ieviest stingri reglamentētu kārtību valsts sportistu startiem ārvalstīs un ārzemju sportistu aicināšanai uz Latviju.
VALSTS PLĀNU SPORTAM!
Jau kopš 1936. gada LFKSK bija spriedusi par vienotu valsts fiziskās kultūras un sporta plānu, bet 1937. gadā komiteja nonāca pie atzinuma, ka sporta nākotnes plānošanai būtu nepieciešama plašāka fiziskās audzināšanas un sporta darbinieku sanāksme. Par kongresa norises datumu tika izvēlēts 1938. gada 22.—24. aprīlis. 1938. gada februārī LFKSK jau ar pilnu sparu ķērās pie kongresa organizēšanas. Tika ievēlēta kongresa organizācijas komisija ar LFKSK vicepriekšsēdētāju ģenerāli Rūdolfu Klinsonu priekšgalā, izveidots kongresa sekretariāts un vairākas apakškomisijas: Propagandas, informācijas un mandātu; Delegātu un viesu uzņemšanas; Administratīvi saimnieciskā; Sarīkojumu un demonstrējumu; Redakcijas. Tām bija jākārto kongresa organizatoriskie un saturiskie jautājumi.
“Arī Latvijas fiziskās kultūras un sporta dzīvi ir skāris lielā celtniecības laikmeta pavasaris. Likumdošanas ceļā sportam un fiziskai kultūrai dotas plašas pilsonības tiesības, bet tai pašā laikā uzlikti arī lieli pienākumi,” pirms kongresa rakstīja oficiālais LFKSK mēnešraksts Fiziskā Kultūra un Sports. Galvenais pienākums — audzināt pilnvērtīgus un veselus sabiedrības locekļus, kam, protams, nepieciešami spējīgi organizatori un kvalificēti speciālisti. Lai to sasniegtu, sporta vadība bija uzsākusi valsts fiziskās kultūras un sporta plāna izstrādi, kura tapšanā un, pats svarīgākais, īstenošanā būs nepieciešama plašākas sporta sabiedrības iesaiste. Lai iesaistītu ekspertus un sabiedrību plāna izstrādē un arī radītu līdzdalības efektu lēmumos, kur valsts vadība neplānoja prasīt sporta sabiedrības viedokli, tika sasaukts kongress. “Pirms pieņemt svarīgos lēmumus un dot tiem likuma spēku, ir ļoti vērtīgi uzklausīt darba darītāju domas un atzinumus. Tieši to darbinieku domas un atzinumi, kas visos mūsu dzimtenes, pat attālākos tās novados veic melno ikdienas fiziskās audzināšanas un sporta darbu, var būt lielākās ievērības cienīgi,” 1938. gada aprīlī ziņoja oficiālais rupors Fiziskā Kultūra un Sports.
“Spriežot pēc kongresa organizācijas komisijas pieņemtā darbības plāna, kongresa galvenais uzdevums būtu nospraust skaidras un noteiktas līnijas, pa kurām jāiet Latvijas nākotnes fiziskās kultūras un sporta dzīvei,” tika formulēts oficiālajā izdevumā. Galvenais uzdevums tika fokusēts uz valsts fiziskās kultūras un sporta plānu, taču sporta vadībai bija nodoms risināt arī virkni sasāpējušu jautājumu un domstarpību, kas bija izveidojušās sporta vidē. Viena no sāpēm — atšķirība starp galvaspilsētu un pārējo Latviju sporta jomā. “Ir neapšaubāmi un nenoliedzami, ka šāda sporta kongresa sanākšanu no sirds sveic ikviens latvju sporta draugs. Kongresam reiz par visām reizēm ir jāizveido tas plāns un jāizteic to domu, kā turpmāk veidojama latvju sporta celtne, lai nekas to vairs nevarētu satricināt. Nav noslēpums tas, ka starp Rīgu un provinci dažādos sporta dzīves jautājumos vēl vienmēr pastāv itkā plaisa, kas galvenā kārtā veidojas pateicoties apstākļu dažādībai. Sporta kongress visu to grib novērst — izveidot mūsu sporta saimi pilnīgi viengabalainu — ar vienādiem mērķiem, vienādām ilgām, vienādiem centieniem,” pirms kongresa avīzē Sporta Pasaule rakstīja žurnālists Arnolds Šmits. Jāpiebilst, ka kongresā bija paredzēta plaša Latvijas novadu pārstāvniecība.
“Kongress sniegs fiziskas kultūras tagadējā stāvokļa ainu valstī, bet vēl lielāka nozīme tam būs kā jaunu ceļu un iespēju uzrādītājam turpmākam saskaņotam un vienotam darbam,” pirms kongresa ziņoja Jaunākās Ziņas un citi preses izdevumi.
KAM DROSME IR UN SKAIDRA SIRDS
Piektdien, 1938. gada 22. aprīlī, pirms kongresa atklāšanas, kas bija paredzēta pulksten 10, uz Sporta namu plūda ļaužu simti. Prese ziņoja, ka kongresā bija ieradušies aptuveni 2500 delegātu — aktīvie sportisti, sporta biedrību un klubu vadītāji, jaunatnes audzinātāji, skolu direktori, valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki, ārsti, armijas un robežsardzes virsnieki, aizsargu organizācijas pārstāvji “un citas personas, kam pienākumi, uzdevumi un iespējas darboties pie tautas dzīvā spēka audzināšanas, veidošanas un uzturēšanas”. Pārējās vietās zālē tika ielaisti arī daži simti interesentu, kuri nebija kongresa delegāti. Jāpiebilst, ka kongresa norisei ar preses un radio starpniecību sekoja līdzi teju vai visa Latvija. Kongresa darbības plāns un ziņas par tā norisi vairākas dienas bija viens no galvenajiem tematiem avīzēs un rotāja centrālo laikrakstu pirmās slejas.
Pirms gada Eiropas basketbola čempionāta norisei iekārtotais tam laikam modernais Sporta nams Starta ielā par godu kongresa norisei bija īpaši rotāts. Galvenā zāle bija greznota ar sporta organizāciju karogiem, tautiskiem ornamentiem, lauriem, palmām un kadiķu zariem, dažādu sporta inventāru un emblēmām, bet “gar sienām izlikti zīmējumi un diagrammas, kas rāda sporta rosību un sasniegumus valstī”. Pirms atklāšanas pie ieejas nostājās godasardze, ko veidoja sporta biedrības Latvijas Arodorganizāciju Sports (LAS) sportisti, savukārt priekštelpās un zālē godasardzē bija mazpulku jaunatnes organizācijas biedri.
Kongresa atklāšanu ar klātbūtni pagodināja daudzi goda viesi — ārlietu ministrs, tautas labklājības ministrs, izglītības ministrs, valsts kontrolieris, virsnieki. Kad norises vietā bija ieradušies kongresa dalībnieki un godaviesi, īsu brīdi pēc pulksten 10 pie Sporta nama piebrauca kongresa goda protektors jeb aizbildnis — Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Prezidenta klātbūtne atklāšanā un arī kongresa darbības sākumā apliecināja valsts varas nopietno attieksmi.
Ulmani svinīgi sagaidīja sabiedrisko lietu ministrs un LFKSK priekšnieks Alfrēds Bērziņš un kongresa organizācijas komisijas locekļi ar Rūdolfu Klinsonu priekšgalā. Sagaidītāju pavadībā caur LAS sportistu un mazpulku ierindu prezidents ienāca Sporta nama zālē, kur tika sagaidīts ar fanfarām un tautastērpos ģērbtu meiteņu pasniegtām rozēm. Kad Ulmanis nonāca goda ložā, koris izpildīja dziesmu Kam drosme ir un skaidra sirds.
SPORTS NAV PRIVĀTS JAUTĀJUMS
Kongresu ar runu atklāja sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, kurš uzsvēra orientēšanos uz valsts sportu un notiekošās pārmaiņas. “No tā var arī droši secināt, ka sports tagadējos laikos arī Latvijā vairs nav privāts jautājums, nav privāta lieta, nav atsevišķu sporta biedrību jautājums, bet ka sporta dzīves kārtošanā un veidošanā jo aktīvu līdzdalību grib ņemt valsts vadība. To liecina arī jau agrāk izdotie likumi par sporta dzīves kārtošanu un tie, kas turpmāk gaidāmi, lai jo sekmīgāk izveidotu un turpinātu sporta dzīves tālāko virzīšanu. To liecina arī budžets, kurā tagad paredzētas nevis tikai pabalstu summas, bet gadskārtēji fiksēti līdzekļi visas sporta dzīves kārtošanai un veidošanai. Šim sporta kongresam ir jo svarīga nozīme, jo apstākļos, kad no privātā sporta, no privātās biedrībās organizētiem sportistiem maz pamazām sāk veidoties valsts sports, ir nepieciešams ne tik vien sporta dzīves vadītājiem, bet arī jo plašas aktīvās sporta saimes locekļiem no visas zemes izteikt uzskatus un domas, kā labāk un pareizāk būtu ievadāma un vadāma mūsu sporta dzīve, lai mēs varētu panākt tos sasniegumus, kuriem kā aktīvie sportisti, tā sporta dzīves vadītāji ar visnopietnāko vēlēšanos cenšas iet pretim,” pauda Bērziņš.
Sabiedrisko lietu ministra un sporta vadītāja atklāšanas runā tika uzsvērta sporta un sportistu disciplinētības nozīme, nesot Latvijas vārdu pasaulē. Valsts vadība to patiešām novērtēja. Tāpat Bērziņš akcentēja sporta medicīniskās uzraudzības nozīmi, kas pamazām kļuva par valsts sporta politikas neatņemamu sastāvdaļu. “Bieži dzirdam jautājumu, vai sports vienmēr ir attaisnojis sevi, vai nav bijuši daudzi gadījumi, kad pārmērības sportā ne tikai nav veicinājušas fizisko attīstību, bet dažkārt pat traucējušas veselību. [..] Pēdējā laikā mēs cenšamies visiem spēkiem šinī ziņā darboties tā, lai pārmetumi atkristu. Tāpēc tika iekārtots pie sporta komitejas veselības pārbaudes institūts, kur katram sportistam, ja ne tagad, tad visdrīzākā laikā būs obligātoriski jāiziet cauri un jādabū attiecīga atzīme, vai viņš var piedalīties sportā vai arī tam uz laiku jāatturas no attiecīgiem smagākiem sporta veidiem,” Alfrēda Bērziņa teikto atstāstīja prese.
Uzrunas beigās Bērziņš pasludināja kongresu par atklātu. Tam sekoja valsts himna, Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa īsa uzruna kongresa dalībniekiem, koris izpildīja Tev mūžam dzīvot, Latvija. Tam sekojošā izglītības ministra Augusta Tenteļa runā parādījās galvenie uzdevumi, kuru risinājumu gaidīja skolas un pedagogi. “Mūs, izglītības resoru, visvairāk interesē tie principi un norādījumi, kādus kongress izstrādās, lai, tiem sekojot, mēs sasniegtu mums visiem sprausto mērķi: izaudzināt veselīgu un spēcīgu jaunatni, kas gaišu galvu, miesā stipra, vingriem locekļiem, krietnu raksturu stātos pie to pienākumu un darbu veikšanas, ko viņiem tauta un valsts uzliek un arī turpmāk uzliks,” uzrunā teica izglītības ministrs. Viņš ar nožēlu atzina, ka fiziskā audzināšana skolās ir palikusi novārtā.
VISAS VALSTS UN TAUTAS LIETA
Kā nākamais runu teica Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Mārtiņš Hartmanis. Viņš pauda to, ko no sporta un fiziskās audzināšanas sagaida armija un valsts aizsardzība. Galvenā tēze: “Fiziskās kultūras un sporta gala mērķis ir viens visiem, proti: veidot un sagatavot mūsu valsts pilsoņus fiziski un garīgi spēcīgus grūtajam valsts neatkarības sargātāju uzdevumam.” Hartmaņa runā tika iztirzāta arī sporta nozares problemātika. Tika uzdots jautājums, vai ar sporta sarīkojumiem, kas pulcē skatītāju tūkstošus, pietiek, lai cilvēkus piesaistītu sportam. Jautājums bija, kā sporta norisēs iesaistīt cilvēkus, kas ir ārpus sporta biedrībām un klubiem. Hartmanis arī noradīja uz domstarpībām starp sporta biedrībām, kuras tiecas tikai uz rekordiem un sporta komandu trenēšanu, un to sporta sabiedrības daļu, kas orientējas uz vispārēju fizisko sagatavotību plašākās tautas masās.
Ģenerālis Hartmanis atzina, ka bez rekordiem nevar, taču būtu jāuzmanās, “lai jaunatni neaizrautu pa tādiem ceļiem, kur, izņemot domas par sacīkstēm un rekordiem, tai nebūtu vairs nekādu citu interešu”. Jauniešus vajadzētu sagatavot daudzpusīgāk, sprieda ģenerālis. Un arī šajā runā parādījās jaunās vēsmas — sportam jākļūst par visas Latvijas lietu, protams, papildinot tēmu ar militārā resora gaidīto. “Ja mēs varam vienoties par mērķi, kas uzstādīts sportam kā fiziskās kultūras celšanas līdzeklim valstī, tad nenāktos grūti vienoties arī par ceļiem, kādi ejami, lai mūsu sporta lietu padarītu par visas valsts un tautas lietu. Galvenā kārtā še vajadzētu domāt par tām sportiskām nodarbībām, kas noder valsts aizsardzībai un praktiskai dzīvei, kā šaušana, soļošana, peldēšana, slēpošana, skriešana, lieli pārgājieni,” norādīja ģenerālis Hartmanis.
Ar to kongresa atklāšanas akts bija noslēdzies, un kongresa goda protektors Kārlis Ulmanis devās prom, bet kongress turpinājās ar darba sēdi. Tās sākumā bez iebildumiem tika pieņemta kongresa organizācijas komitejas izvirzītā kongresa vadība, prezidija un sekretariāta sastāvs. Kongresa vadītājs bija Alfrēds Bērziņš, kongresa prezidija priekšnieks — Rūdolfs Klinsons. Vēl prezidijā tika iekļauti gan sporta darbinieki, gan pilsētu pašvaldību vadītāji un skolu pārstāvji.
ARĪ IZGLĪTĪBA UN SPORTA MEDICĪNA
Turpinājumā Rūdolfs Klinsons sniedza valsts fiziskās kultūras un sporta plāna izklāstu. Galvenais uzstādījums — šis plāns ir nepieciešams un attiecas uz pilnīgi visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākot no bērnības līdz vecumdienām! Plāna īstenošanā bija paredzēti četri virzieni: 1) tiešā fiziskā audzināšana; 2) militāri fiziskā audzināšana; 3) sports; 4) “speciālas vingrošanas programmas ievešana pieaugušiem, bez izņēmuma visiem pilsoņiem kā uz laukiem, tā pilsētās: garīgā un fiziskā darba darītājiem”. Visiem fiziskās audzināšanas virzieniem tika nosaukts viens mērķis, par ko jau agrāk izteicās armijas pārstāvji — “fiziski pilnvērtīgs pilsonis, vesels un derīgs savas tautas dzīvo spēku saglabāšanai, darbam un savas valsts aizsardzībai”.
Lai ieceres būtu īstenojamas, būtu nepieciešama kvalificētu fiziskās audzināšanas un arī sporta medicīnas darbinieku sagatavošana. Tādēļ bija iecerēti gan kvalifikācijas celšanas kursi esošajiem darbiniekiem, gan jaunu struktūru izveide. Saskaņā ar Klinsona ziņojumu bija paredzēts dibināt Fiziskās audzināšanas katedru Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē ārstiem un fiziskās audzināšanas darbiniekiem. Turklāt bija iecerēts izveidot augstskolu — “nodibināt akadēmisku fiziskās audzināšanas institūtu pie universitātes — kā nodaļu pie medicīnas fakultātes ar pedagoģisko, militāri-pedagoģisko, sporta un zinātniski-ārstniecisko nodalījumu”. Tas bija svarīgs solis! Tobrīd Latvijas Tautas universitātes paspārnē darbojās Fiziskās audzināšanas institūts, taču tā nebija akadēmiska mācību iestāde un nesniedza augstāko izglītību.
Valsts fiziskās kultūras un sporta plāna uzdevums bija arī parūpēties par piemērotu sporta laukumu un telpu tīkla izveidi visā Latvijā. Protams, tika izklāstīti arī finansēšanas jautājumi — gan norādot finansēšanas virzienus (resoru un pašvaldību budžeti, LFKSK budžets, speciālas valsts nodevas par labu LFKSK), gan uzsverot aktīvas pašdarbības nepieciešamību.
Svarīga plāna sastāvdaļa bija LFKSK jau pakāpeniski ieviestā sporta medicīniskā uzraudzība. “Par pareiziem uzskatāmi pārmetumi sporta darbiniekiem tanī daļā, kurā ir runa par nepilnīgo jaunatnes sporta nodarbību vadību un uzraudzību un arī par visu sportot gribētāju pielaišanu sacīkstēs, nemaz sīkumos nepārbaudot, vai sportot gribētājs savu fizisko dotību dēļ maz drīkst izdarīt tādu sava ķermeņa piepūli, kādu prasa piedalīšanās sacīkstēs,” bija teikts Klinsona runā. Tika ziņots, ka ar LFKSK lēmumu pieņemts, ka interesents nedrīkstēs piedalīties sacensībās, ja veselības stāvoklis to neļauj. Turklāt tika uzsvērts, ka jāievieš obligāta ārstnieciskā kontrole visos fiziskās audzināšanas un sporta pasākumos.
VIDUSCEĻU SPORTAM SKOLĀS
Valsts fiziskās kultūras plāna izklāstā arī tika aizrādīts, ka skolās 34—40 mācību stundu nedēļā fiziskai audzināšanai tiek veltītas tikai viena vai divas stundas, ar ko ir krietni par maz jauniešu pilnvērtīgai un vispusīgai attīstībai. Šajā jomā tika solītas pārmaiņas, jo, “audzinot un veidojot garīgo cilvēku, nedrīkstam aizmirst to fizisko ēku, kurā šis garīgais cilvēks mīt”. Tomēr tika uzsvērts, ka arī šajā ziņā jābūt līdzsvaram un arī fiziskā audzināšana nedrīkst dominēt. Klinsona runā tika norādīts: “Mēs nedrīkstam savā audzināšanas darbā aizrauties vienā vai otrā virzienā, bet mums jāstrādā tā, lai tiešām izveidotu mūsu jaunatni pēc iespējas harmoniskāku un pilnīgāku. Ko līdzēs, ja mūsu jaunatne gan zina daudzas gudrības, bet ja viņa nevarēs šīs gudrības lietā likt sava fiziskā vārguma un nespēka dēļ; no otras puses — vai daudz ko tautai un valstij dos tādi cilvēki, kuri gan ir pārpilni ar fizisku spēku, bet kuru garīgā bagāža ir par daudz trūcīga?”
Ģenerāļa Klinsona sniegto ieskatu valsts plānā papildināja arī LFKSK locekļi Aleksandrs Bieziņš un Voldemārs Cekuls. Bieziņš kā mediķis pamatoja plānu no tautas veselības perspektīvas. Savukārt Cekuls kā fiziskās audzināšanas instruktors un arī Latvijas Tautas universitātes Fiziskās audzināšanas institūta vadītājs skaidroja valsts plāna nozīmi skolu jaunatnes audzināšanas darbā. V. Cekuls arī uzsvēra: “Fiziskai audzināšanai jāattīsta bērna ķermenis un viņa fiziskās spējas, neizveidojot no skolnieka vienpusīgu sportistu vai vingrotāju, bet gan veselīgu, spēcīgu, labi norūdītu un fiziskām grūtībām pieradušu cilvēku.” Tādēļ speciālista skatījumā: “Tomēr sporta pasākumiem skolās nedrīkst piešķirt tādu lomu, ka tie jauniešus padarītu nevīžīgus un vienaldzīgus pret saviem tiešiem dzīves uzdevumiem, ka tie notrulinātu viņu pienākuma apziņu pret ģimeni, skolu, pret ikdienas darbu.”
Izklāstot valsts fiziskās kultūras un sporta plānu, LFKSK pārstāvji uzsvēra, ka Plāna izstrādāšanas komisija ir sagatavojusi tikai plāna pamatprincipus, tiek gaidīti kongresa dalībnieku viedokļi un novērtējums. Tas no dalībniekiem tika gaidīts kongresa turpmākajās dienās.
PAR DAUDZ BIEDRĪBU
Pēc nelielas pauzes kongresa pirmās dienas darbs turpinājās ar speciālistu referātiem, pauzēs starp kuriem norisinājās dažādi vingrošanas un sporta paraugdemonstrējumi. Profesors Jēkabs Prīmanis referēja par fizisko audzināšanu kontekstā ar veselības aizsardzību un eigēniku, Aleksandrs Bieziņš — par sporta medicīnisko kontroli, Sporta disciplīnas kolēģijas priekšnieks Teodors Spāde — par disciplīnas un iniciatīvas nozīmi fiziskās audzināšanas un sporta jomā. Bieziņš uzsvēra, ka ne tikai pirms sportošanas sākuma nepieciešama medicīnas pārbaude, bet vēl vismaz 2—4 reizes gadā. “Sportistu sasniegumi būs sekmīgāki, ja viņi vairāk un biežāk pēc padoma griezīsies pie lietpratējiem — sporta ārstiem,” uzsvēra Aleksandrs Bieziņš. Tajā laikā daudziem Latvijā tas vēl nebija pašsaprotami. Savukārt Spāde aicināja sportistus aktīvāk iesaistīties un sporta laukumus ierīkot pašu spēkiem, nevis gaidīt pabalstus. Šajā kontekstā tika skarts jautājums par daudzām mazām sporta biedrībām. “Ja jau daudzas biedrības nevar pastāvēt pašas saviem spēkiem, tad nopietni jāpārdomā, vai pie mums nav par daudz sporta biedrību. Mazas, sīkas biedrības nīkuļo. Apvienojoties tām rastos ciešāka materiāla bāze zem kājām. Biedrībās jāattīsta lielāks pašdarbības un atbildības gars,” sprieda Teodors Spāde. Tas zināmā mērā nozīmēja, ka viens no uzdevumiem ir sīko, sadrumstaloto sporta biedrību apvienošana, kas daļēji arī tika īstenota.
SEKCIJAS UN PRIEKŠLIKUMI
Kongresa otrajā dienā, 23. aprīlī, darbs tika turpināts jau no paša rīta vairāk nekā 20 sekcijās. Darbojās dažādas tematiskās sekcijas, kur tika skatīti organizatoriskie jautājumi — sporta laukumu un telpu tīkla izveide, sportistu medicīniskā pārbaude, militārais sports, fiziskās attīstības normas, sporta propaganda un svētku rīkošana, izdevējdarbība un citas. Vēl bija atsevišķas konkrētu sporta veidu sekcijas. Sekcijas darbojās gan Sporta namā, gan arī Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskolas un Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas telpās. Daļa sekciju darbu sāka jau pulksten 8 no rīta, bet vairums sekciju — pulksten 10. Sekciju darbā kongresa delegāti izteica savus atzinumus, kurus sekciju prezidiji pierakstīja un iesniedza kongresa vadībai.
Otrās dienas pēcpusdienā kongresa dalībnieki atkal sanāca uz kopēju sēdi Sporta namā. Tika nolasīti pāris referāti un pārtraukumos tika turpināti sporta paraugdemonstrējumi. Daktera Vītola referātā tika sniegti skolu ārstu vērojumi, kuros secināts: “Galvaspilsētas skolu ārstu novērojumi rāda, ka vājo un kroplo skolēnu skaits pastāvīgi pieaug. Apmēram 10 proc. no visiem galvaspilsētas skolēniem sirgst ar nepareizu mugurkaula attīstību, starp pamatskolu skolēniem ir pāri par 3000 bērnu ar visādiem skeleta kropļojumiem.” Tas bija skaidrs pamatojums, ka šajā situācijā ir nepieciešamas pozitīvas pārmaiņas. Savukārt LFKSK ģenerālsekretārs Alberts Rumba referēja par sporta laukumu un sporta telpu izbūves tīklu valstī. Rumba, kurš faktiski pauda valsts politikas viedokli, uzsvēra, ka par sporta laukumu izbūvi vispirms jārūpējas jau pašām sporta organizācijām, bet gadījumos, kad tas nebūtu iespējams, palīgā jānāk pašvaldībām — vai nu izbūvējot, vai ar resursiem: finansēm, darbaspēku, būvmateriāliem. Kongresā bija pulcējušies daudz pašvaldību pārstāvju, un šis vēstījums bija adresēts viņiem.
Otrās dienas noslēgumā pēc kopsēdes kongresa vadība un sekciju vadītāji pulcējās uz kopēju sēdi šaurākā lokā LFKSK medicīniskās pārbaudes telpās. Rūdolfa Klinsona vadītajā sēdē tika iztirzāti sekciju iesniegtie atzinumi.
“NO SPORTA SARĪKOJUMIEM NODOKĻI NAV ŅEMAMI”
Kongresa noslēgums bija svētdien, 24. aprīlī. Trešās dienas darbs sākās ar pāris referātiem. Tostarp Veselības departamenta direktora Oskara Alka referātu Dzīvosim savai tautai, kurā skatīja tautas iedzimtības un dabiskās izlases jautājumus. Arī trešajā dienā norisinājās sporta paraugdemonstrējumi.
Pēc referātiem kongresa dalībnieki noklausījās sekciju ziņojumus un uz tiem balstītās izstrādātās tēzes. Tās bija kongresa darba rezultāts un nākotnes uzdevumi, kurus bija iecerēts iekļaut vienotā valsts fiziskās kultūras un sporta plānā. Tas bija prāvs apjoms dažādu veicamu uzlabojumu dažādos virzienos un dažādās instancēs. Tēzes un atzinumi bija gan vispārīgi, gan arī diezgan konkrēti. Piemēram, viena no pamattēzēm: “Sportam piegriežama izcila vērība valsts mērogā.” Jau konkrētāks risinājums: “No sporta sarīkojumiem nodokļi nav ņemami.”
Virkne atzinumu tika attiecināti uz jaunatnes fizisko audzināšanu. Sporta savienību sekcijā tika noteikts: “Vingrošana liekama visas fiziskās audzināšanas pamatā. Vēlams skolēniem ik gadus sarīkot vieglatlētikas un citu paidagoģisko sporta veidu pārbaudes. Jaunatne jāsāk pieradināt pie šaušanas sporta skolās un jaunatnes organizācijās.” Tāpat tika izvirzīts nākotnē realizējams uzdevums, ka skolās ir vajadzīga viena fiziskās nodarbības stunda dienā, un tā būtu obligāta visiem skolēniem. Turklāt nākotnē skolēniem vajadzētu ieviest peldēšanas mācību.
RITEŅBRAUCĒJU CEĻI UN MĀKSLĪGAIS LEDUS
Tika pieņemti vairāki ieteikumi sporta laukumu ierīkošanai. Vispirms jau tika noteikts: “Katrā pilsētā jābūt vismaz vienam sporta laukumam. Laukos un mazākās pilsētās sporta laukumi savienojami ar aizsargu apmācību, parādes un sarīkojumu laukumiem.” Aizsargu pulku sporta klubi bija viens no sporta dzīves stūrakmeņiem laukos. Tēzes paredzēja, ka Rīgā izbūvējama slēgta manēža jāšanas sportam. Pilsētās un lauku centros pie peldēšanai piemērotām ūdenskrātuvēm izbūvējamas brīvdabas peldētavas. Kā vēlama bija norādīta moderna riteņbraukšanas treka izbūve. Rīgā vai tās tuvumā tika iecerēta modernas šautuves ierīkošana, bet lauku apdzīvotās vietās bija jāierīko mazkalibra šautuves skolu vajadzībām. Slēpošanai piemērotos centros bija jāierīko modernas slēpošanas stacijas. Rīgā iekārtojama ziemas peldētava, bet provinces lielākajos centros — slēgti ziemas peldbaseini. Bija paredzētas jaunas jahtu ostas izbūve. Un vēl interesants atzinums: “Visos valsts novados vēlams iekārtot atsevišķus ceļus riteņbraucējiem.”
Sporta kongresa atziņās, ierosinājumos un tēzēs tika arī norādīts, ka Rīgā jāiekārto mākslīgā ledus slidotava! Tas bija nopietns solis ledus sporta veidu attīstībai. “Rīgā ierīkojama mākslīgā slidotava, kas izmantojama cauru gadu, un provincē, katrā pilsētā ar vietējo pašvaldību un organizāciju atbalstu iekārtojama vispārībai pieejama slidotava,” kongresa tēzes atreferēja Sporta Pasaule.
Starp sporta medicīnas sekcijas atzinumiem bija gan norāde uz akadēmiska fiziskās audzināšanas institūta dibināšanu, gan nostādne, ka ieviešama obligāta un vispusīga ārstniecības kontrole, kurai pakļaujamas visas sacensības un treniņi, kā arī “ievedama obligāta sporta nelaimes gadījumu reģistrācija”.
Par to, ka kongresa sekciju tēzēm un valsts plānam nākotnē būtu jāskar pilnīgi visi valsts iedzīvotāji atgādināja uzdevums: “Līdz 1939. g. 1. janvārim izstrādājamas fiziskās attīstības normas dažādām pilsoņu grupām, dzimumiem un auguma pakāpēm un noteikumi par psīho-fizisko spēju pārbaudi. Pārbaude vispirms iesākama visiem organizētiem pilsoņiem un, pakāpeniski, visiem valsts iedzīvotājiem.”
Protams, kongresa ieteikumu un atzinumu apjoms bija milzīgs un nebija īstenojams nedz vienas dienas, nedz arī gada laikā, taču visā nopietnībā bija iecerēta pakāpeniska šo plānu realizācija. Kongresa lēmumiem nebija likuma spēka, tie bija rekomendējoši, un kongress varēja vienīgi aicināt, starp citu, arī kongresa darbā iesaistītos, kā arī valsts un pašvaldību amatpersonas uzņemties to īstenošanu. “Beigās kongress pieņēma lēmumu, kurā atzīst, ka fiziskās audzināšanas un sporta jautājumi prasa viņu paātrinātu izlemšanu valsts vadošās iestādēs kongresā apskatītā garā, un tādēļ lūdz sabiedrisko lietu ministru un Latvijas fiziskās kultūras un sporta komiteju kongresa daudzos ierosinājumus apstrādāt un gādāt par viņu realizēšanu,” rakstīja Jaunākās Ziņas. Vēl arī kongresa dalībnieki Valsts un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim nosūtīja telegrammu, kurā pateicās par iespēju izteikt savas vajadzības un gūt vērtīgus norādījumus, kā arī apsolīja sekot prezidenta norādījumiem un audzināt krietnu jaunatni. Tāda bija nodeva autoritārā režīma etiķetei.
MAZĀK DEMOKRĀTIJAS
Pirmo Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongresu noslēdza Alfrēda Bērziņa runa. Tajā sabiedrisko lietu ministrs un sporta priekšnieks slavēja kongresa delegātus par to, ka tie nonākuši pie secinājuma par vienota plāna nepieciešamību. Bērziņš izteicās, ka “ir labi, ka jūs esat vienbalsīgi atzinuši un nākuši pie atziņas, ka nav iespējams labi nostādīt fizisko audzināšanu un uz šīs labi nostādītās fiziskās audzināšanas nevar izveidoties spēcīgs sports, iekams nav šā vienotā fiziskās kultūras plāna”. Piebilstams, ka kongresa delegāti bija nostādīti fakta priekšā. Kongresā jau runāts bija nevis par to, vai šādu plānu vajag, bet par to, kas tajā jāiekļauj. “Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir fiziskās kultūras un sporta plāns, pie kura realizēšanas būs jāstājas. Šis plāns būs jauns posms un jauna ceļa sākums visai mūsu nākošai fiziskai kultūrai un tās izpausmei,” deklarēja Bērziņš.
Noslēguma runā Bērziņš bija iekļāvis daudzpusīgas jau kongresa gaitā sniegtās atziņas. Gan attiecībā uz medicīniskajām pārbaudēm, gan laukumu iekārtošanu, gan sporta disciplīnām. Ministrs arī informēja par nesen izlemtajām pārmaiņām sporta veidu savienību (mūsdienu izpratnē — federāciju) darbībā: “Mēs esam sagatavojuši arī svarīgu pārgrozību fiziskās kultūras un sporta likumā — mēs gribam pārkārtot savienību dzīvi. Organizējot jaunās savienības, vēlēšanu vietā būs iecelšanas kārtība. Mēs esam pārliecināti, ka ar šo sporta dzīvē sasniegsim daudz lielāku spraigumu kā līdz šim.” Sporta organizācijā, tāpat kā citās autoritārās Latvijas dzīves jomās, demokrātijai vietas atlika arvien mazāk…
Alfrēds Bērziņš izteica pateicību agrākajam LFKSK priekšniekam Marģeram Skujeniekam, kura darbības laikā tika ierosināts sasaukt kongresu. Ap pulksten 15 Pirmais Latvijas fiziskās kultūras un sporta kongress tika slēgts.
Jāpiebilst, ka valsts varas iestādes sporta lietām bija nopietni pievērsušās un daļu kongresa ieteikumu izdevās īstenot. Kongresā paustās atziņas iezīmēja sporta politiku Latvijā, un dažas no tām bija progresīvas, kaut mūsdienās šķiet diezgan pašsaprotamas. Īpaši jau attiecībā uz sporta medicīnas aprūpes un fiziskās audzināšanas izglītības nepieciešamību. Tomēr lielāko daļu valsts fiziskās kultūras un sporta plānā iekļaujamo punktu īstenot neizdevās, vismaz ne tuvākajos gados. Nākamajā gadā visām iecerēm svītru pārvilka Otrā pasaules kara sākums, kas Latvijā radīja ne vien ārpolitisku katastrofu, bet arī ekonomikas krīzi. Turpmāk sekoja okupācija, kas iznīcināja Latvijas sporta iekārtu un ieceres.
Īpaša pateicība Latvijas Sporta muzejam par kongresa fotomateriāliem.
