Ūdenspolo — peldētāji ar bumbām
Ūdenspolo ir aizraujoša olimpiskā sporta spēle, arī kontakta cīņa, praktisks un veselīgs sporta veids ar garu vēstures bārdu. Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) Ūdenspolo komiteja cītīgi mēģina attīstīt sporta veidu, kas kļūst aizvien dinamiskāks un pieejamāks arī Latvijā. Interesanti, ka internetā pat iespējams iegādāties peldbikses un peldkostīmus ar Latvijas ūdenspolo nacionālo simboliku.
Ūdenspolo ir komandas sporta veids ūdenī ar bumbu. Pēc savas būtības līdzīgs rokasbumbai. Tas ir peldētprasmju praktisks pielietojums, vairo spēku un spējas darboties komandā. “Tas, ko iegūst, spēlējot ūdenspolo, ir īpašas peldēšanas prasmes — ūdenspolo treniņi iemāca noturēties virs ūdens un saglabāt vēsu prātu tad, kad pretinieks kavē pretinieku un mēģina dabūt to zem ūdens, lai iegūtu bumbu,” uzsver LPF ūdenspolo komitejas vadītājs Mihails Galuška, kurš pats arī spēlē.
Savukārt Latvijas ūdenspolo izlases kapteinis Reinis Pavārs akcentē — ūdenspolo svarīgi sākt trenēties no bērna kājas: “Kad ūdenspolo atnāk trenēties pieredzējuši peldētāji, tiem ir grūti pierast pie kontakta cīņas ūdenī. Peldēšana ir individuālais sporta veids, ūdenspolo — komandas sporta veids, un tas prasa attīstīt citas īpašības.” Novērojumi rāda — caurmērā aizrit pieci gadi (!), kamēr pieaudzis peldētājs pilnvērtīgi adaptējas ūdenspolo spēlei. Bērniem, sākot trenēties, spēles izpratnes process norit nesalīdzināmi efektīvāk. Galuška un Pavārs paši sākuši spēlēt vien pēc 25 gadu vecuma.
KUR SILTAIS ŪDENS
Līdzīgi kā hokejs, kas vēsturiski lielākoties attīstījies zemēs, kurās ir kārtīga ziema — ar aizsalušiem ezeriem un upēm, tā ūdenspolo vairāk attīstījies zemēs, kur ir termālie ūdeņi. Tur ūdenspolo ir pieejamāks nekā valstīs, kur to var spēlēt vienīgi peldbaseinos, kas ievērojami sadārdzina procesu. Teiksiet sakritība, ka Ungārija, kas tiek dēvēta par termālo baseinu paradīzi, vīriešu konkurencē trīs reizes pēc kārtas kļuva par olimpisko čempioni no 2000. līdz 2008. gadam? Uz šo likumsakarību norāda arī paši ūdenspolo spēlētāji.
SĀK BRITI 19. GS.
Ūdenspolo pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā Anglijā un Skotijā. Sākotnēji šī sporta spēle tika uzlūkota kā iespēja nodemonstrēt spēku un peldētprasmi — britu nacionālā sporta veida ietekmē ūdenspolo iesākumā līdzinājās regbijam ūdenī. Latvijas izlases kapteinis uzreiz piebilst, ka mūsdienās “turēšanu un grābšanu, kas lielākoties skatītāju un tiesnešu acīm paliek nepamanīta zem ūdens, cenšas izskaust, lai ūdenspolo padarītu dinamiskāku un no malas peldbaseinā būtu vērojama straujāka gan spēlētāju, gan bumbas kustība”. Būtībā spēles noteikumi tiek pakārtoti skatītāja acij kā vairums populārākās sporta spēles.
MELBURNAS ASINSSPĒLE
Par olimpisko sporta veidu ūdenspolo kļuva 1900. gadā Parīzes spēlēs — kopā ar futbolu tas bija starp pirmajiem komandu sporta veidiem, kas ienāca olimpiskajā saimē. Sievietes ūdenspolo olimpiskajā turnīrā debitēja 100 gadus vēlāk Sidnejā.
Vēsturiski notikumi risinājās 1956. gada vasaras olimpisko spēļu laikā — cīņā starp Ungārijas un PSRS izlasēm, vēlāk šī spēle tika nodēvēta par Melburnas asinsspēli. Spēļu laikā Ungārijā sākās revolūcija, tika ievesta PSRS armija, kas to apspieda. Ungārijas izlase bija vadībā ar 4:0 līdz pat spēles pēdējai minūtei, kad PSRS spēlētājs Valentīns Prokopovs iesita ar dūri Ungārijas spēlētājam Ervīnam Zadoram. Pēc šī incidenta sākās nemieri skatītāju vidū un spēle tika apturēta. Ungārija tika pasludināta par spēles uzvarētāju, vēlāk tā izcīnīja arī zelta medaļas.
Šobrīd visā pasaulē ar peldēšanu saistītajiem ūdenssporta veidiem regulāri nodarbojas 35 miljoni iedzīvotāji, to vidū gandrīz pusmiljons ūdenspolo spēlētāju. Ūdenspolo ir izplatīts Eiropā, īpaši Balkānu valstīs, Ungārijā, Itālijā. Šajās zemēs tas iecienīts arī dāmu konkurencē, taču sieviešu vidū tomēr dominē lielvalstis — ASV, Austrālija, tagad arī Krievija. Interesanti, ka, līdzīgi kā radniecīgais handbols, Nīderlandē ūdenspolo populārāks tieši sieviešu vidū.
PIRMAJĀ LATVIJĀ
Grāmatā Latvijas sporta vēsture atspoguļotas pirmās Latvijas meistarsacīkstes ūdenspolo. Tās notika 1924. gadā, kad JFK pieveica 1. BPB ar rezultātu 2:1. Turpmākajos gados čempionātā piedalījās vien trīs komandas.
Savukārt vēsturiski attēli no Aivara Kalnakārkļa privātās kolekcijas parāda, kā Latvijas ūdenspolo apgriezienus uzņēma pēc 1930. gada, kad Latvijā darbojas vairāki ūdenspolo klubi, kas trenējās Ķeizarmeža ezera un Daugavas atklātajos ūdeņos. 1934. gadā pat tapis Latvijas ūdenspolo veltīts latviešu autora Jāņa Alsberga mākslas darbs Ūdenspolo Daugavā. 1937. gadā Latvijas ūdenspolo čempionātā sacentās piecas komandas — ASK, LAS, 1. BPB, Ķeizarmežs un 16. JAP. Drīz pēc tam par pašmāju līderiem kļuva ASK, kas izcēlās ar jaunās paaudzes spēlētājiem, 1939. gadā kaklā karot zelta medaļas.
No 1950. līdz 1960. gadam Latvijas ūdenspolisti spēlēja PSRS un starptautiskajās sacensībās. Pēdējā liecība par Latvijas ūdenspolo aktivitātēm norāda uz 1967. gadu. Uzskatāms, ka kopš tā laika ūdenspolo Latvijā nepastāvēja līdz pat 21. gs. otrajai dekādei.
ATJAUNO RĪGU
2011. gadā no jauna tika izveidota un treniņus sāka mūsdienu Latvijas pirmā ūdenspolo komanda — ūdenspolo klubs Rīga. “Sākām spēlēt, jo Ķīpsalas peldbaseinā tikām pie vārtiem un bumbas, un tā tas dabiski attīstījās,” atceras Pavārs. Pamatā komanda sastāv no aktīviem un bijušajiem dažāda vecuma peldētājiem, vasarā komanda agrāk spēlējusi Ādažu Vējupes atklātajā ūdenī.
“Šobrīd pirmais entuziasma vilnis ir pāri un esam nonākuši pie sporta veida piramīdas pamatu veidošanas,” stāsta Galuška. Ūdenspolo var trenēties Rīgā — RTU Ķīpsalas un Ziepniekkalna peldbaseinos, Inčukalna peldbaseinā, kā arī vasaras periodā — Elektrum olimpiskā centra peldbaseinā.
2019./2020. gada Latvijas čempionātā startēja četras jauniešu un trīs pieaugušo vienības. Pandēmijas dēļ čempions vēl nav noskaidrots, taču turnīru plānots pabeigt šoruden. Dāmas nāk trenēties kopā ar kungiem.
Šovasar izveidota bērnu komanda, kas trenējas Ziepniekkalna peldbaseinā. Visas komandas aicina iesaistīties jaunus dalībniekus, arī meitenes. Ikmēneša maksa ir 60—70 eiro. Jāpiebilst, ka peldētapmācība iesācējiem, ko nodrošina klubs Sharky Ziepniekkalna peldbaseinā, ir pat nedaudz lētāka. Arī jaunieši vispirms apgūst peldēšanas pamatprasmes un tikai tad treniņos tiek pie bumbas spēlēšanas. “Ziepniekkalna peldbaseinā mūs pārsteidza necerēti liela iedzīvotāju interese,” norāda Galuška. “Līdz dalībai Latvijas čempionātā komandai gan vēl tāls ceļš ejams. Norit pirmie treniņi.”
OFICIĀLĀ ATRIBŪTIKA
Apsveicami, ka ikviens interesents mājaslapā waterpolo.lv var iegādāties Latvijas ūdenspolo izlases atribūtiku, kas stiprina sajūtu — ūdenspolo dzīves organizatori strādā nopietni, un rezultātam ir jābūt! Ūdenspolo profesionālais inventārs, peldbikses un peldkostīmi ar Latvijas uzrakstu un oficiālo komitejas simboliku ir veidoti no īpaši izturīga materiāla, lai izturētu asās zemūdens cīņas. Tāpat arī ūdenspolo bumbas ir veidotas no specifiska materiāla, lai ūdenī slapjo bumbu būtu iespējams vieglāk noķert ar vienu roku.
Latvijas ūdenspolo izlase vērā ņemamai cīņai nopietnākos turnīros — Eiropas čempionāta kvalifikācijai — nav gatava. Toties Eiropas čempionātam mērķtiecīgi tiek gatavotas jauniešus komandas.
Latvijā lielākā infrastruktūras problēma sporta veida veiksmīgai attīstībai ir peldbaseinu dziļums, jo gandrīz visos peldbaseinos viens gals ir seklāks. “Bērniem līdz 12 gadu vecumam tas netraucē, taču lielākā vecumā tas apgrūtina un padara neiespējamu spēli,” norāda Galuška. Veterānu vidū iecienīts, jo laukums mazāks, spēlētāju mazāk, tātad vieglāk sapulcēt komandu.
SEPTIŅI PRET SEPTIŅI
Droši vien retais sporta līdzjutējs nav redzējis televīzijas ekrānos fragmentus no ūdenspolo olimpiskajiem mačiem. Bet kā tad īsti notiek šī spēle? Katrai komandai laukumā ir septiņi spēlētāji — seši laukuma spēlētāji un viens vārtsargs. Kopā ar maiņas spēlētājiem komanda sastāv no 13 spēlētājiem, no kuriem divi ir vārtsargi.
“Jaunos spēlētājus un līdzjutējus parasti pārsteidz, ka spēlētāji nedrīkst pieskarties baseina konstrukcijām, arī baseina dibenam. Tikai vārtsargs drīkst pieskarties bumbai ar abām rokām, laukuma spēlētājiem — jātver bumba ar vienu roku,” uzsver Galuška.
Bumbu nedrīkst gremdēt zem ūdens. “Interesanti — ja tava roka ir uz bumbas un pretinieks bumbu iespiež ūdenī, tad vainīgs esi tu pats, jo tava roka bija kontaktā ar bumbu. Pretiniekam to atdod. No malas līdzjutējus tas pārsteidz.”
Spēles sākumā — katra perioda startā — spēlētāji ieņem pozīciju uz savu vārtu līnijas ar galvu pie vārtu līnijas. Neviena ķermeņa daļa neatrodas virs ūdens tuvāk laukuma centram no vārtu līnijas. Pēc vārtu gūšanas komandas atgriežas katra savā laukuma pusē. Spēli atsāk komanda, kura pirms tam zaudējusi vārtus, maču atsāk ar brīvo metienu pēc svilpes.
Ja kāda komanda pieprasa pārtraukumu, tas ilgst vienu minūti. Spēli atsāk no laukuma centra tās komandas spēlētājs, kura bija pieprasījusi pārtraukumu. Pārējie spēlētāji var izvietoties jebkurā laukuma vietā.
SPĒLES GAITA
Ūdenspolo spēle parasti ilgst četrus periodus pa astoņām minūtēm. Viesu komanda parasti velk zilas cepures ar spēlētāju numuriem, mājinieki — baltas cepures, kaut arī pašlaik tiek atļautas jebkuras citas kontrastējošas krāsas cepures ar spēlētāju numuriem. Abiem vārtsargiem ir sarkanas cepures ar numuru 1 vai 13. Katra komanda spēles gaitā var mainīt spēlētājus, maiņu skaits nav ierobežots.
Spēles un katra perioda sākumā notiek komandu sprinta peldējums pēc bumbas līdz laukuma vidus līnijai. Sprinta uzvarētājs iegūst bumbu savai komandai un sāk uzbrukumu pirmais. Uzbrukumā tiek mērīts bumbas kontroles laiks — 30 vai 20 sekundes, lai mudinātu komandu attīstīt uzbrukumu. Ja spēlētāji vilcinās un nedodas uzbrukumā uz pretinieka vārtiem, pēc noteikta laika bumba jāatdod sāncenšiem.
DIVU VEIDU PĀRKĀPUMI
Spēlētājam var fiksēt pārkāpumu, kad tas traucē pretiniekam ar neatļautām metodēm. Pārkāpumus pēc to nopietnības iedala vienkāršajos un smagajos. Vienkārša pārkāpuma gadījumā spēlētājs iegūst bumbas kontroli neatļautā veidā. Rezultātā bumba tiek nodota otrai komandai, un tai tiek piešķirts brīvais metiens. Tiesnesis par to signalizē ar vienu īsu svilpienu.
Pretiniekam, kam nav bumbas, nedrīkst traucēt brīvi pārvietoties laukumā. Aizliegts atsperties no pretinieka vai viņu grūst. Aizliegts atsperties vai atgrūsties no baseina malām, dibena, vārtiem un citām laukuma konstrukcijām. Ja atgrūšanās no baseina dibena vai bloķēšana ar abām rokām palīdzējusi spēlētājam apturēt pretiniekiem vārtu gūšanu, kā sods tiek nozīmēts piecu metru soda metiens. Tāpat nav atļauts gremdēt vai/un turēt bumbu zem ūdens. Ja to dara vārtsargs un novērš vārtu gūšanu, tiek nozīmēts piecu metru soda metiens. Spēlētājs nedrīkst atrasties tuvāk par divu metru līniju pie pretinieka vārtiem bez bumbas vai šajā zonā tuvāk vārtu līnijai nekā bumba. Visi šie pārkāpumi, tāpat kā neizmantots uzbrukuma laiks, ir vienkāršie pārkāpumi.
ODZIŅA — PENDELE
Smagais pārkāpums ir tad, kad spēlētājs ar neatļautām metodēm iegūst labāku spēles pozīciju, piemēram, turot, raujot vai slīcinot pretinieku. Ja šajā situācijā spēlētājs iztraucē vārtu gūšanas momentu, kā soda veids tiek nozīmēts piecu metru soda metiens. Latvijas izlases kapteinis Pavārs šo dēvē par vienu no ūdenspolo garšīgākajām odziņām — līdzīgi kā futbolā pendele, ko žargonā tāpat dēvē arī ūdenspolo, vai hokejā bullītis.
Tāpat smagais pārkāpums ir tad, ja vārtsargs gremdē bumbu, lai slēptu to no pretinieka.
Ja tiesnesis neuzskata, ka tas ir vārtu gūšanas moments, tad pārkāpējs tiek noraidīts uz 20 spēles sekundēm un komanda paliek mazākumā. Ja tiek gūti vārti, vairākums tiek realizēts un noraidītais spēlētājs atgriežas laukumā. Ja komanda veiksmīgi izturējusi sodu, spēlētājam ir korekti jāatgriežas spēlē — piemēram, ja noraidītais atgriežas laukumā, atsperoties no baseina malas, viņš atkārtoti var saņemt noraidījumu.
Šajā gadījumā papildus diviem svilpieniem tiesnesis ar rokas signāliem parāda noraidītā spēlētāja numuru. “Iesācējiem jāzina noteikumu pamati. Tiesneši palīdz spēlētājiem pareizi izprast signālus, cenšas nepieļaut rupju spēli,” uzsver LPF ūdenspolo komitejas vadītājs.
Savukārt stūra metiens ir brīvais metiens, ko izpilda uzbrūkošā komanda pēc tam, kad bumba ir aizlidojusi ārpus laukuma, šķērsojot vārtu līniju ārpus vārtu rāmja, un ja pēdējais tai pieskārās aizsargājošais vārtsargs vai to apzināti izmeta ārpus laukuma kāds no aizsargājošās komandas spēlētājiem.
TAKTIKA
Spēles centrālā figūra — smagākais, spēcīgākais spēlētājs — parasti ir centrs, kurš iepeld uz divu metru līnijas pretī vārtiem pa vidu un cenšas iegūt pozīciju piespēles saņemšanai. Pārējā komanda cenšas nogādāt viņam to piespēli. “Te ir divcīņu epicentrs. Diezgan biežs iznākums — vārtu gūšana, jo ir ļoti tuvu vai pretinieka noraidījums, jo spēcīgu centru grūti noturēt bez pārkāpuma. Tad komanda izspēlē vairākumu,” piebilst augumā raženais Pavārs. Spēcīgu centra spēlētāju grūti apturēt bez pārkāpuma.
Pirms treniņa sportisti iesildīšanos ūdenī iesāk ar vidējo vai garo distanču peldējumu, lai ar mērenām aerobām slodzēm uztrenētu un iesildītu asinsrites un elpošanas sistēmas.
