Malda, kas meta 20 metrus tālāk
Dzīvē, kā ierasts, viss aug un attīstās, taču ne vienmēr, jo Latvijas rekordam diska mešanā sievietēm (65,06 m) nule sācies 33. gads. Turklāt pēdējās desmitgadēs neviena no vieglatlētikas brašulēm pat tuvu nav tikusi šim joprojām izcilajam rezultātam, kas, starp citu, ir pusotru metru labāks nekā Tokijas olimpisko spēļu kvalifikācijas normatīvs (63,50 m). Šāgada Latvijas čempiona titulam pietika ar 45 metriem...
Ar valsts rekordisti Maldu Langi tikos Valmierā, kur viņa dzīvo jau gandrīz 40 gadus un šobrīd rosās sabiedriskās ēdināšanas lauciņā. Sarunājām tikties pie pamatīgas atjaunotnes skartā Jāņa Daliņa stadiona, kur 1988. gada 11. septembrī Maldas raidītais disks lidoja 65,06 metrus tālu.
LAUKU MEITENES RŪDĪJUMS
Malda, tolaik Ūpe, dzimusi 1961. gadā Saldū, dzīvoja netālu no pilsētas — Novadnieku pagastā. Cik vien sevi atceras, vienmēr esot kustējusies, skrējusi, lēkusi, veikusi visus lauku darbus, nekas neesot bijis par grūtu. Izcēlusies arī sportā, pirmie diplomi ir jau no Sātiņu astoņgadīgās skolas laikiem. Likumsakarīgs bija viņas ceļš uz Saldus sporta skolu, kur viņa pirmos gadus izmēģināja vienu vieglatlētikas disciplīnu pēc otras, līdz viņas darbošanos ar disku ievērojis treneris Rihards Mankus, kas teicis: “Tev lidos!” Tā no 10 gadu vecuma spēcīgā, ar dabas doto metienam tik nepieciešamo kustību asumu apveltītā lauku meitene pievērsās diska mešanai un lodes grūšanai.
To laiku Malda atceras ar sajūsmu, jo panākumi un jaunu robežu pārsniegšana sekojuši cits citam. Liels prieks bija doties uz Rīgu un uzvarēt visas vienaudzes!
Jau tad par saldenieci interesi izrādīja treneri no Murjāņiem, ko tolaik dēvēja par sporta internātskolu. Pēc astotās klases Malda nonāca trenera Alda Tetera rokās, kas arī ielika nākošās rekordistes mešanas tehnikas pamatus.
DISKS KAKTIŅĀ
Pēc jauniem sasniegumiem un uzvarām murjānietes kārtā Malda iestājās Politehniskā institūta (šobrīd — RTU) Ekonomikas fakultātē un diska mešanu turpināja Brigitas Krievas vadībā. To laiku viņa atceras ar dalītām jūtām, jo mainīt treneri nekad nav vienkārši, katram ir savs skatījums uz visai sarežģīto disciplīnu. Murjāņos galvenā uzmanība tika pievērsta tehnikai, Rīgā Maldai vairāk bija jādomā par spēka treniņiem, kas meitenei gluži pie sirds negāja. Iespējams, arī tāpēc rezultāti vairs īpaši neauga.
Kad Malda sastapa savu nākamo vīru, svarcēlāju Gunāru Langi, pieteicās pirmdzimtais un disks, kurš tolaik nepavisam vēl nelidoja valsts rekorda tuvumā, tika nolikts malā, kā tolaik likās — uz mūžu. Jau dzīvojot Valmierā, jaunā māmiņa tomēr neizturēja un atsaucās trenera Raita Ravinska aicinājumam nostartēt kādās rajonam tik svarīgās sacensībās. Pie sevis esot nodomājusi — ja aizmetīšot vismaz 47 metrus, tad padomāšot par atgriešanos. Bez jebkādiem īpašiem iepriekšējiem treniņiem šī robeža tika pārsniegta.
TURPINĀJUMS BEZ… TRENERA
Atgriezties sportistes kārtā Malda nebūtu spējusi bez vīra atbalsta. Meitenēm svaru zālē ne vienmēr gribas darboties ar sajūsmu. Monotoni cilāt svarus, ik pa brīdim pieliekot pa ripai, arī nav tas, kas vajadzīgs diska mešanai. Vīrs, kā bijušais svarcēlājs, labi izprata katra vingrinājuma nozīmi un galveno uzmanību pievērsa gan spēkam, gan arī neļāva zaudēt kustību ātrumu un lokanību. Tādus vingrinājumus kā Gunāra vadībā Malda pirms tam nebija veikusi. Ar mazāku piepūli, ar citādu pieeju varēja sasniegt daudz labākus rezultātus. Runājot par celtajiem svaru stieņa smagumiem, viņa ir atturīga, taču neslēpj, ka puspiesēdienu veikusi ar 200 kg, bet guļus spiedusi 110 kg. Tie ir pārsteidzoši rādītāji un diez vai kāda mūsdienu diska metēja spēj kaut nedaudz tiem tuvoties.
Tolaik Valmierā neviena īstena diska metēja trenera nebija, bet izbraukāt uz Murjāņiem pie Alda Tetera ģimenes dēļ nebija iespējams, un Malda treniņus turpināja patstāvīgi, reizēm ieklausoties vīra teiktajā, kas labi pārzināja sportiskās sagatavotības fizisko pusi, bet neko daudz nevarēja palīdzēt mešanas tehniskajās niansēs. Malda atklāj, ka ļoti noderējuši Murjāņu laikos veiktie treniņu pieraksti, pēc kuriem arī tikuši veidoti treniņu plāni. Protams, ka sacensībās savu vērtējumu nekad nav atteicies dot kādreizējais treneris Aldis Teteris, kaut arī viņa redzeslokā jau bija citas, jaunākas un daudzsološākas sportistes.
Tas varētu likties pārsteidzoši, bet bez trenera disks sāka lidot arvien tālāk. Atgriežoties sacensību apritē 1984. gadā (gadu pēc dēla piedzimšanas), Malda jau nākamajā sezonā laboja personisko rekordu, vēl pēc gada pietuvojās 60 metru robežai, bet 1987. gadā to pārsniedza, turklāt četras reizes.
Par karjeras kulmināciju kļuva 1988. gads, kurā Malda vairākkārt meta pāri 60 metriem, bet rudenī laikraksta Cīņa kausu izcīņas finālā Valmierā 27 gadus vecā sportiste disku raidīja pāri lielmeistares robežai — 65,06 metriem!
Atkal pieteicās bērniņš, šoreiz meitiņa, un Maldas sporta gaitas tik augstā līmenī beidzās. Interesanti, ka vēlāk rekordiste sektorā atgriezās absolūtā amatieres kārtā, pat trīs reizes kļuva par Latvijas čempioni, bet līdz kādreizējiem tālumiem saprotamu iemeslu dēļ disks vairs nelidoja. Pēdējo medaļu (bronzas) Latvijas čempionātā Malda izcīnīja 42 gadu vecumā! Tā kā tobrīd diska mešana, gluži kā tagad, bija padziļā bedrē, Malda trīs reizes pat pārstāvēja Latvijas izlasi Eiropas komandu čempionātā, divas reizes izcīnot ceturto vietu.
Vēlāk, jau veterānes kārtā, Malda Lange kļuva par Eiropas čempioni, guva medaļas pasaules un Eiropas čempionātos, bet to visu viņa piemin ar smaidu — braucieni pa tik daudzām zemēm bijuši vienreizēji, bet ar tuvo diska lidojumu rekordiste tā arī neaprada un medaļu lietus viņas sportiskajā karjerā apsīka. Tālāk disks lidoja tikai atmiņās.
KĀ TO VISU IZSKAIDROT?
Tiem, kas ne tik labi orientējas vieglatlētikas statiskā un šābrīža situācijā, varētu būt pamatota neizpratne par 32 gadus veco valsts rekordu un mūsdienu stāvokli diska mešanā — tagad disks lido metrus divdesmit tuvāk. Kāpēc?
Pamatots varētu būt jautājums par tālaika vieglprātīgo attieksmi pret ķīmisko palīglīdzekļu lietošanu, ko nenoliedz daudzi mūsu tālaika spīdekļi. Arī Malda no šī jautājuma neizvairās, taču vispirms atgādina par PSRS laiku sporta apjomiem. Ar savu rezultātu, kas tagad pārliecinoši viņu ierindotu olimpiešu pulkā, Maldai tolaik nepietika, lai viņu iekļautu pat PSRS izlases kandidātu sarakstā. Turklāt viņa bija no Latvijas. Ja nebiji galvastiesu pārāks, tad par izlasi nevarēji pat sapņot, krieviem vienmēr bija priekšroka.
Tiem, kas bija izlasē vai tās tuvumā, protams, bija savs zinātniski pamatots un, protams, plaši neapspriests dopinga lietošanas plāns. Malda nedomā, ka sportisti gluži uz savu roku ķērās pie aizliegto, bet ne tik ļoti kontrolēto vielu izmantošanas.
Startējot Latvijas mērogā, tādu iespēju nebija un sportisti izlīdzējās ar dažādiem vitamīniem, tradicionālo eleuterokoka jeb Sibīrijas ženšeņa ekstrakta dzeršanu pirms sacensībām, kas deva it kā uzmundrinājumu, vismaz pārliecību — nu būs! Līdzīgi kā šodien Red bull, kas ceļot spārnos. Nopietni un stingri aizliegti palīglīdzekļi ierindas sportistam pieejami nebija, ja nu kāds pārgalvis uz savu roku iedzēra kādus zirga uzbudināšanas pilienus…
Maldai bija ģimene, bērni, un riska ceļus viņa neizvēlējās. Iespējams, ka tad disks būtu lidojis arī visus 70 metrus, bet Malda nedomā, ka tas būtu tā vērts.
Jautāta, kad tiks labots viņas Latvijas rekords, Malda smej, ka nekad, vēlāk piebilstot, ka noteikti ne pārredzamajā nākotnē.
Šābrīža atpalicība diska mešanā sievietēm (tāpat arī vīriešiem) izskaidrojama ar kvalificētu diska metēju treneru trūkumu. Ir Guntars Gailītis Murjāņos, tagad Māris Urtāns Cēsīs, vēl viens otrs laukos, un tas arī viss. Protams, ka diska mešana nepavisam nav tik populāra kā šķēpmešana, kur fonā ir olimpiskās medaļas, pasaules rekordi, virkne spējīgu treneru, tomēr arī tā ir tikpat līdztiesīga kā citas disciplīnas. Igauņi un lietuvieši met krietni tālāk, nekā šobrīd spējam mēs.
Malda nenoliedz, ka viņa bijusi visai talantīga. Vispirms tas bija lauku meitenes rūdījums, piemēroti fiziskie rādītāji, kaut arī viņas augums bija vien 1,72 metri (svars ap 88—90 kg), tomēr daba Maldu bija apveltījusi ar garām rokām, kas diska mešanā ir īpaši svarīgi. Viņa nešaubās, ka tādu vai pat talantīgāku meiteņu Latvijā netrūkst arī šodien, taču iespēju sevi izteikt diska mešanā viņām nav. Tās meitenes, kas pēdējos gados uzvar Latvijas čempionātos, ar sportu nodarbojas vien prieka pēc. Tā viena no labākajām diska metējām ir Dace Šteinerte, kas ikdienā ir kuģa stūrmane un trenējas vien tad, kad ir krastā.
Pēc Maldas domām, ļoti svarīga ir katra sportista motivācija. Iespējams, ka šodien, trenējoties pienācīgā līmenī, tas varētu būt starts olimpiskajās spēlēs, kurās viņas ziedu gados praktiski bija neiespējami nokļūt. Malda uzsver, ka viņa vienmēr esot sacentusies pati ar sevi, izvirzījusi mērķus, kurus centusies sasniegt. Uzvaras pār pretiniecēm, arī valsts rekords ir vien šīs motivācijas galarezultāts.
Tāpat ļoti jāpatīk tam, ko tu dari. Diska mešana Maldai bija bauda — ieej ierastajā sektorā, redzi līnijas laukumā, paņem rokā tik ierasto, raupjo disku, griezies — un disks izlido! Tu ar acīm pavadi disku, skaties, kā tas lido, lido un tad tālumā piezemējas tur, kur tu cerēji. Ja viss ir izdevies, tad tā ir bauda un tu saproti — tas ir mans!
Malda LANGE
Latvijas rekordiste diska mešanā
Dzimusi 1981.gada 29. maijā Saldū
Izglītība Sātiņu astoņgadīgā skola, Murjāņu sporta internātskola, RPI Ekonomikas fakultāte
Sporta gaitas vieglatlētikā kopš 10 gadu vecuma
Lielākie panākumi sportā trīskārtēja Latvijas čempione, 12 sudraba medaļas, viena bronzas diska mešanā, sudraba medaļa lodes grūšanā
Treneri Rihards Mankus, Aldis Teteris, Gunārs Langs
Personīgie rekordi 65,06 m diska mešanā, 16,28 m lodes grūšanā
Darba gaitas strādā sabiedriskajā ēdināšanā Valmierā
Ģimenes stāvoklis precējusies, divas meitas, dēls, trīs mazbērni
Vaļasprieks darbs dārzā
