Pirmais olimpietis

Artūrs Jakovļevs ir pirmais peldētājs un viens no pirmajiem Latvijas sportistiem, kurš pēc neatkarības atgūšanas izgāja uz starta vasaras olimpiskajās spēlēs. Rīdzinieks piedalījies trijās spēlēs pēc kārtas  — 1992., 1996. un 2000.  gadā, visas reizes sacenšoties 100 m tauriņstila distancē. Augstāko sasniegumu Jakovļevs guvis debijā spēlēs Barselonā. Tā paša gada pavasarī viņš Pasaules kausa posmā izcīnīja bronzas medaļu, vienlaikus sportista karjeru apvienojot ar darbu, lai nodrošinātu iztiku. Tā bija reta reize, kad sportists no starptautiskām sacensībām neatgriezās mājās ar jaunu (lietotu) auto, ko pēc tam Latvijā pārdeva.

1992. gadā Barselonas olimpiskajās spēlēs Jakovļevs izcīnīja 33. vietu, pēc četriem gadiem Atlantā — 49. vietu, savukārt savā trešajā olimpiādē Sidnejā Jēzus vecumā — 56. vietu.

Pirms tam bijis tuvu tam, lai iekļūtu PSRS izlasē startam 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs. 1982. gadā PSRS izlases sastāvā izcīnījis uzvaru Eiropas junioru čempionātā 4×100 m kompleksajā stafetē. Ieskaitot padomju gadus, kopumā karjeras laikā pavisam 77 reizes kļuvis par Latvijas nacionālo čempionu, vēl uzvarējis arī ziemas čempionātos.

Jakovļevs 1999. gadā kļuva par Latvijas Peldēšanas federācijas (LPF) ģenerālsekretāru, bet 2003. gadā — par LOK Atlētu komisijas vadītāju, paralēli nodarbojoties ar uzņēmējdarbību. Tagad dzīve iegājusi citās sliedēs.

Artūrs JAKOVĻEVS

Dzimis: 1967. gada 30. maijā Rīgā.

STATUSS

TOREIZ: Peldētājs, uzņēmējs.
Nodarbojos ar sportu un vienlaikus sīkiem biznesiem — pelnīju naudiņu iztikai. Ārzemēs biju izveidojis daudz kontaktu, tādēļ tūrisma firmām varēju piedāvāt pakalpojumus, kas saistīti ar viesnīcu, transporta rezervāciju, maršrutu plānošanu. Mani kontakti bija noderīgi, kamēr tirgū līdz ar nozares attīstību ienāca lielās tūrisma kompānijas.

TAGAD: Jūrmalas sporta skolas direktora vietnieks, uzņēmējs. Jau pagājuši pieci gadi, kopš atsāku uzņēmējdarbību un mēģinu celt savu labklājību — strādāju pie dažādu ekstraktu ražošanas, kas piešķir visdažādākajām vielām vai nu krāsu, vai smaržu un ko var izmantot pārtikas rūpniecībā, sadzīves ķīmijā. Nopietna rūpnīca nopietniem sadarbības partneriem, esam sadarbojušies arī ar Stenderu.

AUGUMS, SVARS

TOREIZ: Sacensībās kaujas svars bija 86 kg, augums 192 cm, ja mērījos no rīta.

TAGAD: 190 cm un 92 kg. Svars nāk klāt, augums sarūk. Resnāks neesmu palicis, muskuļu apjoms samazinājies, tādēļ nesaprotu, kādēļ ķermeņa masa palielinājusies.

FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI

TOREIZ: 100 m delfīnā personiskais rekords bija 54,40. Trenējos caurmērā divas reizes dienā un 12 reižu nedēļā.

TAGAD: Pāris reizes gadā startēju veterānu mačos, spēlēju golfu. Paldies Latvijas Golfa federācijas prezidentam Armandam Pučem, kurš olimpiešiem piešķīris īpašu statusu, kas atvieglo iespējas spēlēt. 100 m veterānu sacensībās delfīnā varu nopeldēt aptuveni 1 minūtē un 6 sekundēs. Trenējos divas reizes nedēļā. Ja peldētu biežāk, rezultāts varētu būt labāks, taču šādā režīmā rezultāti kļūst aizvien lēnāki un lēnāki. No 2003. līdz 2006. gadam, kad labi veicās biznesā, bija entuziasms vairāk trenēties — uzvarēju arī pasaules čempionātā un Eiropas čempionātā veterāniem, rezultāti no karjeras labākajiem gadiem atpalika par četrām sekundēm.

ĢIMENES STĀVOKLIS

TOREIZ: Precējies, divas meitas.

TAGAD: Šķīries, trīs meitas — Kristiāna (31), Paula (28) un Patrīcija (14).

INVENTĀRS

TOREIZ: Kad sāku nodarboties ar peldēšanu, treniņos vēl vilkām vilnas peldbikses. Atceros, ka PSRS laikos parādījās tādas vieglas peldbikses, kas bija izgatavotas no materiāla, kas līdzinājās papīram. Tās izturēja dažas sacensības, pēc tam sadalījās. Deviņdesmitajos gados labākās peldbikses maksāja 20 līdz 30 latus. Treniņpleznas un peldbrilles bija no primitīvas gumijas. Nepareizi peldot, pleznas ātrāk izjuka. Ja peldbrilles sāka laist garām ūdeni, tās ar spēku vienkārši iežmiedza acīs. Ap 2000. gadu, kad parādījās peldēšanas kostīmi, paguvu tos izmēģināt. Tā vairs nebija sportiska, bet tehnoloģiju cīņa. Loģiski, ka pilnos peldēšanas kostīmus aizliedza — šāds tērps palīdzēja rezultātu uzlabot par 3 sekundēm. Pat amatieriem! Rekordi krita. Kļuva līdzīgi kā bobslejā, kad uzvar ātrākās kamanas, nevis meistarīgākais pilots.

TAGAD: Stratēģiski nekas nav mainījies. Inventārs kļuvis kvalitatīvāks — izturīgāks un komfortablāks. Treniņpleznas kļuvušas ērtākas, izturīgākas, koordinē peldēšanas līnijas. Mūsdienās peldbrilles kļuvušas daudz vieglākas un, galvenais, nesvīst ciet. Peldcepurēm vairs nav vīļu. Peldbikses mūsdienās ir kosmoss — no supermateriāliem, kas imitē haizivs ādas, vīriešiem atļautas garumā līdz celim. Labākās peldbikses maksā 300—400 eiro. 

MĒRĶI

TOREIZ: Latvijas atjaunošanas periods bija ļoti sarežģīts un interesants — naudas sportam faktiski nebija, tā bija pašam jādzemdē un jānopelna. Bija sajūta, ka sevi nevaru realizēt. Jutu potenciālu, biju pie sporta ārstiem iztestēts. Treniņos šķita, ka enerģija plēš mani pušu un ūdenī burtiski lidoju. Vai mērķis bija olimpiskā medaļa? Grūti pateikt — rezultāti gāja uz augšu, fiziski viss it kā bija… Pirms tam PSRS izlasē konkurence bija milzīga, pirmās divas vietas tur līdzinājās pirmajām divām vietām pasaulē. Līmenis bija līdzīgs kā amerikāņiem, kas mūsdienās gan ir tālu priekšā visiem, vēl izcēlās vācieši. Ja nebiji olimpiādē TOP6 vai otrais numurs — vismaz desmitniekā, tevi uzskatīja par PSRS olimpisko tūristu.

TAGAD: Tagad celt dzīves labklājības līmeni. Man ir bijusi laba pagātne, bet gribas arī tagad normāli dzīvot — gribas, ko vairāk. Kad Peldēšanas federācijā strādāju par ģenerālsekretāru, darīju to sabiedriskā kārtā — bez atalgojuma… Sportošanas ziņā šis man ir tāds muļļāšanās periods.

VĒRTĪBAS

TOREIZ: Rezultāts sportā un patriotisms. Vēlējos sevi realizēt sportā, vienlaikus valsts ieguva brīvību — tas bija mums kas nesaprotams, pie kā bijām tikuši, bija interese par valsts atjaunošanu un attīstīšanu. Atmoda strāvoja gaisā, un šķita, ka tur kaut kam ir jābūt…

TAGAD: Vērtības nemitīgi transformējas. Valsts attīstība ir vilšanās — man savu uzņēmējdarbību ir trīsreiz vieglāk veidot Igaunijā, nodokļu un banku sistēma ir daudz skaidrāka un vienkāršāka, igauņi uz visu skatās mierīgāk. Latvijā ir nesamērīgs administratīvais slogs, daudz lielāka birokrātija, ir sajūta, ka uzņēmējiem liek šķēršļus. Ja tu kādam papildus iedod naudu, tikai tad viss sāk virzīties uz priekšu… Tāpat Latvijā ir sarežģītāk strādāt ar bankām, atvērt jaunu SIA Latvijā ir nenormālas problēmas, vieglāk nopirkt citu nīkuļojošu SIA par 500 eiro.

PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES

TOREIZ UN TAGAD: Agrāk publiskajā sektorā problēmas risināt bija vieglāk. Cits stāsts, ka deviņdesmitajos gados kā uzņēmējs diezgan daudz saskāros ar reketu. Bet vienmēr ir bijis jāatrod kompromiss, jākaulējas un jārisina lietas sarunu ceļā.

LIELĀKĀ KĻŪDA

TOREIZ: Deviņdesmitajos gados bankrotēja visi mani uzņēmumi, nevienu nenoturēju virs ūdens.

TAGAD: Dažreiz liekas, ka arī tagad uzņēmējdarbībai jāmet miers un jāiet prom no sporta skolas — tas tomēr ir administratīvs darbs, kurā ir monotoni jāstrādā, jābūt rāmjos. Tas nav viegli, un tas nav labi apmaksāts darbs.

LIELĀKĀ VEIKSME

TOREIZ UN TAGAD: Ceļš, pa kuru virzījos dzīvē uz priekšu, bija kā gara veiksmes ķēde. Atgūstot neatkarību, naudas sportam nebija. Toreiz Latvijas Peldēšanas savienības ģenerālsekretārs atrada divus brāļus, kuri bija gatavi finansiāli sponsorēt peldētājus, tādēļ varēju aizbraukt uz Eiropas čempionātu un citiem starptautiskiem mačiem. Atsaucās vairākas citvalstu peldēšanas federācijas, ar kuru atbalstu varējām trenēties Francijā un Itālijā.

Kad braucu uz pasaules kausa posmiem Eiropā, vienmēr atpakaļceļā pie reizes atdzinu kādu lietotu auto, ko pēc tam Latvijā pārdevu, lai piepelnītos. Tā katru reizi nopelnīju 300—600 dolāru. Reiz pēc sacensībām martā paliku Vācijā bez naudas un automašīnas — bez nekā… Domāju, ko lai dara. Zināju citus džekus, kuri dzen automobiļus uz Latviju. Sazvanīju paziņu Ulmē, bet pats biju Frankfurtē. Viņš piekrita mani aizvest ar noteikumu, lai es ar stopiem tieku līdz vietai, kas ir jau pa ceļam, jo viņš negribēja manis dēļ braukt atpakaļ līdz Frankfurtei. Sarunājām satikties konkrētā laikā un vietā uz automaģistrāles. Braucot ar stopiem, iekļuvu divos lielos sastrēgumos, tādēļ norunātajā vietā nokļuvu divas stundas vēlāk nekā sarunāts. Bet viņš, maita, mani nepagaidīja… Mani jau sāka pārņemt izmisums, izjūtas vēl nepatīkamākas padarīja lietus… Ieraudzīju, ka tālāk ceļa malā stāv fūre. Parādīju šoferim pasaules kausa posmā izcīnītās medaļas, izstāstīju, ka esmu palicis bez naudas, bez nekā. Viņš saka: “O, sportists. Laižam!” Viņš kā reiz brauca uz Rīgu un piekrita mani aizvest. Es biju tik laimīgs!

LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS

TOREIZ UN TAGAD: Atpakaļceļā no sacensībām Vācijā kārtējo reizi nopirku vecu Audi, lai piepelnītos Latvijā. Naktī braucot nokrita nost izpūtējs un mašīna kļuva ļoti skaļa. Pēc brīža pazuda priekšējo lukturu gaismas. Pārlaidu nakti auto maģistrāles malā. Nākamajā dienā tiku līdz Lietuvai, bet  nospriedu, ka neiešu jau vēl vienu nakti pārlaist auto. Tādēļ izdomāju, jāsagaida braucam kāds cits auto, kam piebraukšu tuvu aizmugurē, lai redz ceļu, un tā stūrēšu. Iesēdos astē kādam automobilim ar Lietuvas numuru. Varat iedomāties — jūs izgriežaties uz šosejas, un jums naktī bez gaismām cieši aizmugurē sāk sekot vecs auto. Ņemot vērā, ka tie bija deviņdesmitie gadi, priekšā braucošais uzreiz sāka laisties no manis uz 110 km/h un 120 km/h. Ātrums kļuva aizvien lielāks, un viņš sāka atrauties. Taču priekšā bija dzelzceļa pārbrauktuve. Nāca vilciens. Auto apstājās, paguvu piebraukt klāt. Gribēju pieiet klāt auto vadītājam un paskaidrot, kas notiek, taču cilvēks mašīnā izskatījās pārbijies līdz nāvei — laikam domāja, ka viņu tūdaļ nošaus bandīti… Viņš izskatījās tik atvieglots, kad paskaidroju, ka manam auto pazuda gaismas un palūdzu, lai viņš vienkārši brauc lēnāk — lai varu droši braukt aiz viņa.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

TOREIZ: Treknajos gados nodarbojos ar mēbeļu ražošanu, pārtikas piedevu tirdzniecību un vēl šo to citu. Visi uzņēmumi bankrotēja, bet citiem uzņēmējiem izdevās arī pēc burbuļa pārplīšanas noturēties virs ūdens.

TAGAD: Iespējams, vajadzēja izmācīties par juristu — bizness mani nebaro. Pašam vajadzētu vairāk sportot.

DIENAS REŽĪMS

TOREIZ: Vairāk pakļauts sportam. Agri nebija jāceļas, no deviņiem līdz vienpadsmitiem veltīju laiku rīta treniņam. Dienas vidu aizņēma darbs, lai nopelnītu iztiku. Vakarā ap pieciem aizvadīju otru treniņu, citreiz gan peldbaseinu aizņēma bērni, tad otro treniņu aizvadīju tikai ap pulksten astoņiem vai deviņiem vakarā. Tie nebija visizcilākie apstākļi, lai kārtīgi sagatavotos olimpiskajām spēlēm.

TAGAD: Ceļos pulksten septiņos. Darbā esmu no deviņiem līdz pieciem. Otrdienās un ceturtdienās vai sestdienās apmeklēju peldbaseinu — tagad Kauguros peldbaseins ir remontā, tādēļ peldu Daugavas sporta namā.

VAĻASPRIEKI

TOREIZ: Biju aizrāvies ar slēpošanu. Ceļoju uz kalniem slēpot ar slaloma slēpēm, bet Latvijā slēpoju ar distanču slēpēm.

TAGAD: Esmu līdz ausīm golfā — visu vasaru pavadu golfa laukumos. Arī mana jaunākā meita nopietni pievērsusies golfam.