Angļu valodas skolotājas stāsts vieglatlētikā
Karīna Helmane-Soročenkova, pilnas slodzes angļu valodas skolotāja Tukuma Raiņa ģimnāzijā, mamma, sieva un… viena no ātrākajām maratonistēm Latvijā, astoņkārtēja Latvijas čempione dažādās skriešanas disciplīnās.
Dažādu disciplīnu vieglatlētei maratons atnāca nejauši un diezgan prozaiski. Studējot Universitātē angļu valodu, sports kādu brīdi palika novārtā un pēc pusgadu ilgas atturēšanās no sporta Karīnai šķita, ka liekais svars kļūst patiesi lieks. Daudzi gan pasmaidīja par jaunās sievietes bažām, jo ierasto 50 kilogramu vietā svara mērītājs tuvojās 60 kg, kas daudzām 1,65 m garām dāmām būtu ilgu kalngals.
SKRĒJIENS UZ AVOTU
Skriet Karīna sāka bez īpašas izpratnes un uzdevuma, jo savās sporta gaitās Tukumā viņai bija itin labi rezultāti trīssolī, arī tāllēkšanā. Viņa ātri skrēja vidējās distances stadionā.
Karīna sāka vakaros skriet, gan pildīdama savas apņemšanās virsuzdevumu, gan reizēm atvelkot elpu no ikdienas mācībām, dažādām stresa situācijām maršrutā Tukums—Rīga—Tukums. Vēlāk, jau strādājot skolā, Karīna aptvēra, ka ikdienas skriešana ir ne tikai kilogramu bieds, bet arī vērtīgs enerģijas avots ikdienas gaitām, jo darbs skolā, kurā caur tavu prātu iziet desmitiem, simtiem jauno cilvēku, krietni tukšo emocionālo pasauli. Brīži ar sevi, fiziskā un pārdomu pilnā skrējiena stundās (mūziku austiņas Karīna nepatērē) ļauj nākošo dienu klases priekšā atkal sākt ar smaidu un labā noskaņojumā.
Vēl 2015. gadā, kad tika izcīnīti pirmie Latvijas čempiones tituli un augstas vietas dažādos skriešanas seriālos, Karīna savu nodarbošanos joprojām uztvēra kā vaļasprieka un dažādu veiksmīgu apstākļu sakritību. Tad pieteicās Miķelis (tagad viņam ir divarpus gadiņi), bet mēnesi pēc dzemdībām Karīna atsāka skriet, un pēc nepilna pusgada skolotājas un nu jau arī māmiņas skrējiens turpinājās arī sacensībās.
IEGRIEZTA JAUNĀ VĪTNĒ
Karīna uzskata, ka nopietnai skriešanai atskaites punkts likts vien pirms gada, kad astoņkārtējās Latvijas čempiones (no 1500 m līdz maratonam!) statistikas ailītē treneris pazuda dīvainais un diezgan unikālais ieraksts — trenējas patstāvīgi, jo skrējēja vienojās par kopsoli ar Līvānu treneri Andreju Bondarevu.
Tagad Karīna smaidot atceras, ka pēc patstāvīgi noskrietajiem diviem maratoniem atvērās jauna, līdz tam sveša pasaule, kurā būtisks ir pamatots un pareizi izplānots ikdienas treniņu process, pulsa, pašsajūtas un citu maratonista ikdienas darbu mērījumi, pareiza uztura un nepieciešamo vitamīnu, želeju un citu atļauto līdzekļu lietošana.
Nav tā, ka talantīgās skrējējas ātrās kājas Latvijas treneru acu skatam agrāk būtu paslīdējušas garām. Savulaik viņu uzrunājuši vairāki, zināmo treneri Viktoru Lāci ieskaitot, taču tobrīd Karīna nejuta vajadzību pārkāpt vienkāršas prieka skriešanas slieksni, turklāt nelikās, ka daudzie pienākumi skolā un mājās ļaus domāt par lielāku atvēzienu sporta meistarībā. Turklāt trenēties vienai un sazināties ar treneri no attāluma tobrīd likās neiespējami. Karīna atzīstas arī par bailēm, ka striktie trenera darba plāni, noteiktās prasības varētu apdzēst viņas skriešanas prieku.
Arī tagad ar treneri Andreju Bondarevu Karīna tiekas vien sacensībās, taču mūsdienu tehnoloģijas, kas, pateicoties ārēji vienkāršam multisporta GPS pulkstenim Garmin, ļauj būt gluži vai klātbūtnes sasaitē ar pārsimt kilometru attālo treneri. Arī bažas par skriešanas prieka izplēnēšanu zudušas, jo skriešana tāpat sagādā baudu, bet virsmērķi ir par spirāles vītni — varbūt pat vairākām — augstāki.
NO ZIŅKĀRES LĪDZ MĒRĶIM
Līdz šim Karīna ir veikusi četrus maratonus. Pirmajā — 2014. gadā Valmierā — viņa devās, gluži vai ziņkāres vadīta — es taču varu noskriet, kaut gan treniņos lāgā pat 25 km ne reizes nebija veikti un vīzija par ritmu, pareizu spēku sadali 42 kilometru un 195 metru distancē bija visai miglaina.
Karīna atceras, ka tēvs trases malā ik pa brīdim informējis par situāciju distancē un viņa sauciens — viena no līderēm izstājās un tu esi trešā! — bijis kā labvēlīga ūdens šalts. Pēdējie divi kilometri aizlīgojuši kā kosmosā, un otrā vieta uz goda pjedestāla! Pirmais rezultāts — 3.13:02 un sudrabs Latvijas čempionātā!
Otrais maratons pēc gada — atkal Valmierā — ar jaunu apņemšanos, bet tikpat trūcīgām zināšanām par antīko distanci. Karīna pieļāva kļūdu, jo distanci iesāka ierasto desmit kilometru skrējiena ritmā, kas drīz vien pārtapa gluži vai bezspēkā. Skrējēja, visu to atceroties, vēl tagad brīnās, kur radās spēka un izturības rezerves, lai soli stabilizētu (domu par izstāšanos viņa nepieļāva ne mirkli). Galarezultātā atkal otrā vieta, atkal izcīnot Latvijas čempionāta sudraba medaļu — 3.03:21.
Pērnā gada Lattelecom Rīgas maratonā Karīna bija pieteikusies pusmaratonam, taču nedēļu pirms starta domas un distance mainījās — tomēr maratons! Joprojām bez īpašas gatavošanās (trenera vēl nebija) mērķis izskriet no trim stundām tika veikts ar uzviju — 2.55,12. Gluži kā piedeva — augstā 10. vieta un Latvijas čempiones tituls!
Kā balva par sniegumu VSK Noskrien komandas uzvarā (maratonā notiek arī komandu cīņa) tika izlozēta līdzdalība starptautiskajā Berlīnes maratonā. Pēc neilga laika piezvanīja Andrejs un sadarbība tika noslēgta. Sākās gatavošanās nopietnākiem skrējieniem.
MĀSA PIECIEM BRĀĻIEM
Karīna augusi daudzbērnu ģimenē kā vecākā māsa pieciem brāļiem, rūdījums gluži vai apskaužams. Tagad viņas rīts sākas 5.45. Bet no rītiem viņa skrien reti. Vienīgi tad, ja vakars būs nepielūdzami aizņemts, 4.30 jāveic viegls treniņš.
Brokastis, sevis sagatavošana skolai, Miķelīša aizvešana auklītei, tad skola, pārsvarā līdz četriem pēcpusdienā. Mājas, vīra sagaidīšana un tad laiks treniņam, parasti tas ir ap septiņiem. Tā piecas reizes nedēļā, jo skolā Karīna strādā uz pilnu slodzi, kas nozīmē vēl konsultācijas, sagatavošana eksāmeniem, pārrunas. Vieglāk ir brīvdienās.
Treniņi visbiežāk ir septiņas reizes nedēļā. Agrāk ziemās tie bieži notika telpās (vieglatlētikas manēžas Tukumā nav), bet pēdējos gados skriešana ārā vēlos vakaros notiek arī ziemā. Pa Tukuma veloceliņiem, pa šoseju. Suņi koduši nav, reizēm tikai kāds autobraucējs sūtot uzmundrinošu signālu. Karīna skrien un trenējas viena, un viņai nevienu citu blakus nevajag. Pirms Miķeļa atnākšanas reizēm piebiedrojies vīrs, taču tagad kādam jāpaliek pie bērna. Paldies vīram! Par sapratni un atbalstu! Reizēm kādu āra treniņu aizstāj vingrošana. Kilometrāža jau tuvojas profesionālas sportistes grafikam.
Vai jauna sieviete tādējādi kaut ko nezaudē no ikdienas priekiem? Karīna uzskata — katram vajadzētu savā dzīvē noteikt galveno, svarīgāko. Viņa nejūtas, ka būtu daudz ko palaidusi garām. Turklāt skriešana tādā līmenī nav mūžīga, laika kam citam vēl būs.
BERLĪNE CEĻ SPĀRNOS
Pagājušā gada Berlīnes maratons bija pirmais, kuram Karīna gatavojās puslīdz profesionāli. Jaunas treniņu metodes, krietni lielāks noskrieto kilometru skaits (ik mēnesi 400 km). Viņa jutās, kā jaunu pasauli sev atklājusi. Jau pati maratona gaisotne, kad esi kopā ar pasaules klases skrējējām un kopā ar viņām dodies uz startu, atsver visu treniņos ieguldīto. Rezultātā krietni uzlabots personiskais rekords — 2.45:02, kas ir septītais visu laiku labākais rezultāts Latvijas vēsturē. Vairāku simtu konkurentu vidū iegūta cienījamā 33. vieta.
Par pretiniecēm trasē Karīna neko daudz nestāsta, jo viņai maratonskrējiens vispirms ir cīņa ar sevi. Jāuztur savs iecerētais temps, jātiek pāri tā sauktajiem nāves punktiem, kurus iepriekš grūti paredzēt. Berlīnē Karīnai bijuši ideāli laikapstākļi — ne par aukstu, ne par karstu. Tāpat kā mūsu rekordistei Jeļenai Prokopčukai, karsts laiks Karīnai nepatīk, tas nav paredzēts eiropietēm.
Ar Jeļenu Karīna sveicinās, taču personiskāku attiecību viņu starpā nav. Viņa apbrīno Ļenas sasniegumus, rekordus, spēju atgriezties trasē pēc bērniņu piedzimšanas, viņas ilggadību sportā. Karīna bija patiesi aizkustināta, kad nedēļu pēc Berlīnes maratona viņas startēja plecu pie pleca Latvijas čempionātā pusmaratonā (Karīna atzīst, ka tas nebija prāta darbs pēc tik īsa starplaika startēt vēlreiz, taču Līvānu komandai bija jākļūst par čempioniem, ko viņas trešā vieta krietni veicināja). Ļena bija pārāka, bet, stāvot uz goda pjedestāla, viņa Karīnai paspieda roku un apsveica ar… Berlīnes maratonā paveikto. Pagodinoši, ka slavenība tevi sāk ievērot.
Pēc Berlīnes, iespējams, Karīnas skriešanas prieks iegūst jaunu kvalitāti, jo nokļūšana un atzīstama startēšana pasaules mēroga pasākumā apliecina, ka amatieres, angļu valodas skolotājas aizrautība jaunā trenera vadībā ieguvusi pagriezienu.
Par nākotnes plāniem Karīna smaidot klusē. Plāni ir, bet tas nav tas, ko viņa skaļi grib apspriest — trenēsies vairāk un noteikti pareizāk, un tad jau laiks un sacensības rādīs. Vienu viņa zina skaidri — darbs skolā turpināsies (kaut gan tad izpaliek tik svarīgās pirmssezonas treniņu nometnes siltajās zemēs), jo tā ir sirdslieta. Un viņas ģimenē nebūs viens bērns vien. Būt laimīgai darbā, mājās, sacensībās — tāds ir Karīnas virsplāns.
NAV JOKA LIETA
Maratoniste Anita SILIŅA (agrāk Kažemāka):
“Prieks, ka mums piepulcējusies talantīga maratoniste. Viņa atzīstamu rezultātu sasniegusi tikai tagad, tas ir arī labi, jo lielajā sportā viņa ienākusi emocionāli labi sagatavota, ar stipru nervu sistēmu. Esmu ievērojusi, ka viņai ir īpatnējs skriešanas stils — solis tiek balstīts uz pēdas priekšējās daļas. Ar viņas nelielo ķermeņa svaru tas varbūt ir pamatots, bet par to jāspriež trenerim. Ceru, ka sadarbībā ar Andreju viņas rezultāti tikai augs, taču, manuprāt, ļoti prātīgi jāpalielina treniņu slodzes. Maratons nav joka lieta.”
RAKSTURS VIŅAI STINGRS
Treneris Andrejs BONDAREVS:
“Mani kā skriešanas speciālistu uzrunāja Karīnas auguma dotības, vieglais solis, milzu apņēmība, pienākuma apziņa. Pērn pēc Rīgas maratona es viņai piedāvāju trenēties pie manis. Pēc pauzes Karīna piekrita, bet teica, ka viņai ir savi noteikumi, kuriem man jāpiemērojas (raksturs viņai ir stingrs). Karīna uzstāja, ka viņai jāskrien visdažādākajās sacensībās vai katru nedēļu. Piekritu, bet sadarbības gaitā arī viņa sapratusi, ka, skrienot tādā līmenī, tomēr ir jāizvērtē, kurām sacensībām dot priekšroku. Domāju, ka tagad šajā viedoklī jau esam vienotāki.
Pirms sadarbības uzsākšanas bijām LOV uz slodzes testiem, un tie rādīja, ka Karīnas dotumi ir ļoti piemēroti garajām distancēm. Protams, ne tik izcili kā Jeļenai Prokopčukai (tādi talanti pie mums dzimst varbūt reizi 100 gados), bet, ka Karīna varētu kļūt par otro numuru mūsu valstī, es nešaubos.
Protams, izaugsmi neveicina tas, ka katrs esam savā pilsētā, taču mūsdienu tehnoloģijas ļauj baudīt gluži vai klātbūtnes efektu. Tomēr trenerim ir ļoti svarīgi reizēm ieskatīties audzēkņa acīs, kas pasaka daudz vairāk par elektroniku. Darbs skolā viņai neļauj agrā pavasarī piedalīties treniņnometnēs dienvidos. Ceru — kādu nometni mēs varēsim sarīkot vasarā, tas noteikti dos pozitīvu ietekmi.
Patlaban galvenais ir apgūt pareizu treniņu slodzi, uzlabot tehniku, jo pašreizējais Karīnas solis ir vairāk piemērots skrējienam stadionā, ne maratonam. Soļa izlabošana noteikti dos lielu efektu spēka ekonomijā.
Negribu neko solīt, bet, redzot Karīnas dotumus un attieksmi pret skriešanu, nešaubos, ka viņa var krietni labot savu personisko rekordu. Esmu ļoti apmierināts ar mūsu sadarbību, jo Karīnas stāsts mūsu vieglatlētikā ir gandrīz vai unikāls.”
Karīna HELMANE-SOROČENKOVA
Vieglatlēte, Tukuma Raiņa ģimnāzijas angļu valodas skolotāja
Dzimusi: 1989. gada 5. septembrī Rīgā
Augums, svars: 165 cm, 50 kg
Izglītība: Tukuma 2. vidusskola, LU, angļu valodas skolotāja
Sporta gaitas: vieglatlētikā kopš 10 gadu vecuma, skriešanā — kopš 2013. gada, trenera vadībā — kopš 2018. gada jūnija
Treneri: pirmais treneris Aldis Čākurs, pašlaik — Andrejs Bondarevs
Lielākie sasniegumi sportā: astoņkārtēja Latvijas čempione skriešanas distancēs no 1500 m līdz maratonam
Personiskie rekordi: maratons — 2.45:02, pusmaratons — 1.19:17, 10 000 m — 39:05,48, 5 000 m — 17:01,92, 3 000 m — 10:14,83, 1 500 m — 4:40,19 (telpās — 4:36,01), trīssolis — 11,51 m
Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Artūrs, dēls Miķelis (2,5 gadi)
Vaļasprieki: literatūra, ēdienu gatavošana, riteņbraukšana, adīšana
