Ar atlētismu un sajūtām
Divās spēlēs pēc kārtas Latvija nav bijusi pārstāvēta olimpiskajā burāšanas regatē. Lai situāciju mainītu, jārunā ar tiem, kas to spēj regulāri. Ukrainis Maksims Oberemko ar vējdēli burājis piecās iepriekšējās spēlēs. Rudenī viņš sniedza treniņkursu Rīgas vindsērfinga kluba 360 audzēkņiem, starp kuriem bija arī Jaunatnes olimpisko spēļu dalībniece Ketija Birzule.
Maksimam ir 37 gadi, viņš dzīvo Krimā, viņa sieva Olga Masļiveca arī ir olimpiete, kas Londonas olimpiskajā regatē RS:X vējdēļu klasē tikai par vienu punktu atpalika no bronzas medaļas. Abu tālākais liktenis sacensībās vēl nav īsti skaidrs. Šovasar Maksims trenēja Ēģiptes olimpisko izlasi, bet septembra sākumā oficiālā regatē iemēģināja Rio akvatoriju. Pēc tam viņš nedēļu burāšanas klubā 360 trenēja Latvijas vadošos olimpiskās klases RS:X burātājus Ketiju Birzuli un Valteru Zakrevski, kā arī Techno293 Elizabeti Meņģeli.
„Mājīga vieta, jauka atmosfēra,” tā pieckārtējais olimpietis vērtē klubu Ķīšezera krastā. „Skatos, kā tēvs ar dēlu atnāk, abiem te ir, ko darīt, ģimeniska vieta. Tas ir ļoti svarīgi, ka burāšana pieejama gan iesācējiem, gan arī sportistiem. Jums noteikti jāpriecājas, ka 10 minūšu braucienā no Rīgas centra ir tāds ezers, un arī jūra nav tālu. Novērtējiet. Tas ir potenciāls.!”
„Burāšana ir pieredzes sporta veids, līdz ar to ir svarīgi iespējami vairāk piedalīties sacensībās,” uzsver Oberemko. „Atšķirībā no Atlantas vai Sidnejas olimpiskajām regatēm tagad vējdēlis prasa daudz izteiktāku atlētismu, psiholoģisko sagatavotību un pieredzi. Daudzi RS:X klases treneri paši nekad nav burājuši ar šo inventāru, viņi nodod tikai teorētiskās zināšanas, bet par īstajām sajūtām viņiem ir diezgan nosacīta nojausma.
Es nepretendēju uz labākā trenera titulu; vienkārši saprotu, ka kādreiz šīs sajūtas vairs nevarēšu nodot. Tagad es to varu, un man prieks, ka Ķīšezerā bija, kas tās ņēma pretī.”
Attēlā: Maksims Oberemko ar saviem Latvijas studentiem Ketiju Birzuli (pa labi) un Valteru Zakrevski.
Autori: Māris Kurpnieks
