Autosports sarūpē Eiropas čempionu
Latvijas autosporta sezona vēl nav apklususi, atlikušas dažas nacionālo seriālu sacensības. Tomēr par spīti sarežģītajiem finanšu apstākļiem gads bijis veiksmīgs gandrīz visām Latvijas Automobiļu federācijas komisijām. Kronis visam — Reinis Nitišs izcīnīja Eiropas rallijkrosa čempiona titulu. Rezultāts, kurš pirms gadiem nerādījās pat sapņos.
STARPTAUTISKAIS PANĀKUMU BIRUMS KROSĀ
Lai gan sezonas sākums nesolīja grandiozus starptautiskos panākumus, tie, entuziasma un uzcītības veidoti, ir sasniegti. Autosporta līdzjutēji gaidīja Konstantīna Calko sniegumu Radical augstākajā klasē, ar intrigu piesaistīja Reiņa Nitiša debija Eiropas rallijkrosā, gada pirmajā pusē atklājās Andra Dambja elektriskais mākoņos braukšanas plāns… Un ar to arī viss, jo nekas īpaši grandiozs vairs netika gaidīts. Tradicionālie autokrosa braucēji, kuri cīnās Eiropas čempionātā, joprojām ir „jaunie un daudzsološie”, taču biedē, ka dažam šis statuss tiek piedēvēts jau gadiem ilgi. Kopumā 2013. starptautiskajā arēnā neko nesolīja.
Un te pēkšņi uzlec Nitiša zvaigzne. Ieskrējies pirmajos posmos, nonākot sacīkšu vadošajā sešniekā, Reinis ķērās pie uzvaru pelnīšanas, nākamajos septiņos posmos sasniedzot sešas pirmās un vienu otro vietu, sensacionāli posmu pirms čempionāta beigām kļūstot par Eiropas rallijkrosa čempionu Super 1600 klasē. Rezultāts sasniegts 17 gadu vecumā, klasē, kuru daudzi nepamatoti uzskata par junioru klasi — pilnu sezonu šādā vecumā tur neveica neviens cits sportists, bet galvenie konkurenti bija 23—40 gadus veci. Sasniegums negaidīts, fenomenāls un godam pelnīts.
Līdz šim rallijkrosā Latvijas sportisti bija startējuši minimāli, lielā mērā tāpēc, ka Latvijā nav rallijkrosa tradīciju, gandrīz nav trašu, sports attīstās pavisam lēni. Latvija līdz šim bija autokrosa valsts — ar tradīcijām desmitiem gadu garumā, trasēm un vairāk nekā 100 licencētiem sportistiem. Tomēr objektīvi Eiropas rallijkrosa čempionāts allaž uzskatīts par kaut kādā mērā prestižāku par savu mums tik labi zināmo brāli — Eiropas autokrosa čempionātu. Likumsakarīgi, ka tieši rallijkross pēdējos gados izaudzis tik tālu, ka nākamgad šajā disciplīnā notiks pasaules čempionāts — šāds statuss autosportā ir tikai F-1, WRC, WEC un WTCC.
Tomēr arī autokrosa braucēji šogad pārsteidza. Lielisku sniegumu Buggy 1600 klasē sasniedza Andris Kuļikovskis, sezonu noslēdzot 12. vietā kopvērtējumā. Ņemot vērā, ka klasē bija vairāk nekā 100 dalībnieku, rezultāts nav peļams. Taču vēl patīkamāk pārsteidza Jānis Boks, kurš aizvadīja savu labāko sezonu karjerā — SuperBuggy klasē sasniegta Eiropas čempionāta ceturtā vieta, kas ir visu laiku augstākais Latvijas bagiju braucēju sasniegums Eiropā. Jānis palika tālu aiz medaļām punktu ziņā, taču cīņa par ceturto līdz devīto vietu sezonas nogalē gāja punkts punktā un tieši Boks kļuva par pirmo pēc labākajiem.
Atgriežoties pie Nitiša, šis nomināli ir viens no diviem augstākajiem sasniegumiem Latvijas autosporta vēsturē, vismaz formālā statusa ziņā. 2000. gadā par Eiropas autokrosa čempionu kļuva Uģis Traubergs. Starp citu, Uģis ir viens no galvenajiem Nitiša panākumu kaldinātājiem, konsultējot un menedžējot Reiņa komandu, izmantojot savu ilggadējo pieredzi rallijkrosa vidē.
Par tituliem autosportā allaž ir sarežģīti runāt. Ja pieņemam, ka Latvijas autosportam nav neviena pasaules čempiona un pat medaļnieka ne, tad divi Eiropas čempiona tituli formāli ir augstākie rezultāti. Nez ko par šādu apgalvojumu saka, piemēram, Haralds Šlēgelmilhs, kurš bija pusotra soļa attālumā no F-1? Grūti salīdzināmi lielumi un panākumi.
CALKO LĪDERIS ŠOSEJĀ
Sezona vēl nav galā Radical Masters autošosejas seriālā, kuram gan nav FIA čempionāta statuss, tomēr neoficiāli tā uzvarētājs tiek dēvēts par Eiropas čempionu. Šajā seriālā startē Konstantīns Calko, un, šķiet, viņam ir izredzes sasniegt uzvaru Radical klases augstākajā līgā.
Neveiksmīga sanāca latviešu debija Pikes Peak kalnā braukšanas sacensībās — Jāņa Horelika pilotētais, Andra Dambja un komandas konstruētais auto nolidoja no ceļa un avarēja. Tas bija smags trieciens komandai — gan praktiskais, gan garīgais, taču šī neveiksme vienību stiprinājusi vēl vairāk, un elektriskie latvieši sola, pat draud atgriezties Paikspīkā arī nākamgad. Jebkurā gadījumā Dambja un Co darbošanās elektromobiļu jomā uzņem apgriezienus un progresīvās tehnoloģijas var izrādīties labs ierocis un produkts starptautiskajā arēnā nākotnē.
SEZONA PAŠU MĀJĀS
LAF Rallija komisija
Rallija politiskie līderi sevi nemāna ar domu, ka savulaik īpašu popularitāti baudījušais sporta veids arī šobrīd būtu zenītā. Galvenā problēma — krītas sportistu skaits, kuri startē ar Latvijas karodziņiem uz bortiem, un atsevišķās Latvijas čempionāta klasēs toni nosaka ārzemnieki. Tas pats par sevi būtu sīkums, startējošo mašīnu skaits kardināli nemainās, mainās tikai sastāvs. Taču šāda situācija atstāj iespaidu uz līdzjutēju interesi. Kad bija episkā cīņa starp Vorobjovu, Egli, Neikšāniem un vēl dažu labu, uzmanība bija sakāpināta, just līdzi rallijam un zināt vadošos vārdus bija stilīgi. Šobrīd tā visa sāk trūkt.
Toties, ja joprojām par prestižāko klasi uzskatām N4, kopvērtējuma šovs sezonas gaitā bija lielisks. Par čempionu kļuva Aivis Egle, kurš septiņos posmos tā arī neizcīnīja nevienu uzvaru, taču sakrāja krietni vairāk punktu nekā vesels lērums ārzemnieku ar krievu Alekseju Lukjaņuku priekšgalā. Pieredzējušais Egle, kurš startēja ekipāžā ar stūrmani Andi Daugu, kaut kādā mērā vienkārši visus piešmauca vārda vispozitīvākajā nozīmē.
Rallijs nākamgad varētu mainīties, idejas ir!
LAF Krosa komisija
Krosistiem viens no veiksmīgākajiem gadiem pēdējā laikā, pat ja neņemam vērā Nitiša un Boka piederību pie šīs struktūrvienības. Latvijas čempionāts audzis dalībnieku skaita ziņā, arī skatītāji visai braši apmeklē nacionālā seriāla sacensības. Autokrosa braucēji ar panākumiem aizvadījuši Baltijas kausu, rallijkrosa braucēji pieklājīgi pieveikuši NEZ rallijkrosa čempionātu. Tautas sports folkreiss vasarā sakāva savu dalībnieku skaita rekordu gan vienā sacīkstē (Bauskā 37 sportisti pēc vienas uzvaras), gan Vasaras kausā kopumā (59 sportisti). Masveidība un interese ir. Problēma līdzšinējā — krietni par maz trašu. Latvijas čempionāts piecos posmos tika izspēlēts trijās trasēs — Smiltenē un Vecpilī divreiz, Mūsā vienreiz. Brenguļu autotrase kalpo lieliski folkreisam, taču tās pilnveidošana nenotiek — tikai uzturēšana esošajā stāvoklī, līdz ar to tās atgriešanās čempionātā nenotiks. Ir atsevišķas kandidatūras, taču arī ne līdz galam aktīvas.
LAF Šosejas komisija
Autošoseja kā sporta veids cīnās ar dažādiem paņēmieniem par noturēšanos tirgū. Viena no metodēm gluži kā krosā tautas klases jeb šosejas kontekstā vēsturisko automašīnu GAZ Volga un VAZ klases, kuras pulcē lielisku dalībnieku pulku. Liels dalībnieku skaits vismaz šajās klasēs ļauj iegūt skābekļa malku organizatoriskos jautājumos — ir, ko piedāvāt skatītājiem, parādās papildu finanses saimnieciskām lietām. Ja komisija noturēs zemas izmaksas tautas klasē (par ko ir lielas bažas), šoseja atgriezīsies labā līmenī.
Šīs komisijas flagmanis nu jau vairākas sezonas gan ir asfalta daiļslidošana — drifts. Sportiski līmenis izveidots lielisks, ir nosacīta profesionāļu klase, kā arī veiksmīgi darbojas tautas klašu modelis, kas dārgajā un spozmes pilnajā sportā ļauj ienākt pakāpeniski. Drifta sacensības pulcē pilnas tribīnes, šovs ir lielisks, organizatori sevi pierāda arī starptautiskajā līmenī. Lieliski!
Dragreiss, kas ir trešais komisijas atzars, šogad ieguva jaunu čempionāta rīkotāju komandu, kurai, šķiet, jāiestrādājas, lai, futbola valodā runājot, visa komanda neskrien pakaļ bumbai vienlaicīgi. Seriāls brīžiem šķita haotisks, tomēr posmi notika, čempionāts izdevies, tituli sadalīti.
LAF Standartauto komisija
Šis sektors šogad piedzīvoja pārmaiņas, jo iepriekšējo gadu iemītās taciņas sāka nedarboties. Komisijas darbība mazāk tendēta uz šovu skatītājiem, vairāk uz sportistu masveidību, jauno ielas braucēju ienākšanu autosportā. Līdz ar to dalībnieku skaits tiešā veidā ietekmē sacensību organizatoru labsajūtu.
Nekādā gadījumā nedrīkst teikt, ka komisijai šogad trūktu dalībnieku — rallijsprints, supersprints un minirallijs baudīja pietiekamu masveidību. Tomēr ar panākto organizatoriem ir par maz, lai īstenotu ieceres. Samazināt prasības pret sevi nozīmē pazemināt kopējo sacensību līmeni un prestižu, ko arī īsti negribas. Līdz ar to komisija, šķiet, turpinās pārmaiņas savu sporta veidu iekšienē. Lielākā vilšanās, šķiet, ir tas, ka supersprinta sasniegtais Latvijas čempionāta statuss tomēr nenospēlēja tik lielu lomu, kā bija cerēts.
LAF Kartinga komisija
Latvijas kartings ciešā sadarbībā ar Baltijas kaimiņiem nostabilizējis savu dalībnieku skaitu, cīņas ir brašas gandrīz visās klasēs, un sacensības noritējušas bez starpgadījumiem. Tiesa, vienmēr ir opozīcija, kuras uzstādījumi par to, kādam jābūt nacionālajam seriālam, ir uzklausāmi un vērtējami.
Liekas, viena no kartinga problēmām ir maz saistīta ar pašu kartingu: uz kurieni iet, kad no kartinga esi izaudzis? Tiešajam maršrutam vajadzētu vest uz autošoseju, taču pagaidām tas ir mazvilinošs produkts ar salīdzinoši lielām izmaksām. Jāatrod saikne asfalta bērnu sportam ar pieaugušo sportu. Tas, ka Latvijas kartings prot izaudzināt speciālistus, šogad apstiprinājās vairāk nekā pārliecinoši — Nitišs un Calko!
LAF Trofireidu komisija
Šai komisijai piespiedu kārtā sezonas gaitā nācās mainīt vadību — līdera veselības problēmu dēļ. Tomēr tas nesašūpoja sporta veida tradīcijas un uzdevumus. Tā pati sava republika ar savu purvu brišanas specifiku un uzdevumiem. Problēmas sagādā tas, ka trofireids arvien straujāk grimst tuvākajās kaimiņvalstīs, kas rada bažas par sportistu skaitu Latvijā. Tiek mainīti sacensību formāti un piesaistīti skatītāji, notiek cīņa par līmeņa noturēšanu.
Priecē, ka mūsējie joprojām ir lieliski ārvalstu sacensībās, un, lai cik dziļus purvus un nepārvaramus dubļus piedāvātu Krievijas un citu valstu organizatori, mūsu sportisti tiek cauri visātrāk.
LAF Rallijreidu komisija
Ar katru gadu cerības uz savulaik spožā rallijreida atdzimšanu sarūk. Klasisks rallijreids šogad bija viens, tas pats bija pamatā Krievijas čempionāta posms — lai arī šis pasākums sanāca vērienīgs un sportiski interesants, ar to ir par maz, lai motivētu uz ceļa atgriezties pazudušos apvidus auto.
Interesants projekts, kurš uzņem apgriezienus, ir trīs un sešu stundu izturības sacensības. Tās sākās kā apvidus auto jeb bijušo rallijreida dalībnieku cīņas, taču nupat šo disciplīnu sāk iecienīt arī krosa braucēji un pat folkreisa sportisti. Iespējams, šādi kompakti pasākumi ir garo distanču braukšanas sacensību atdzimšanas risinājums. Vilinoši, ka būtībā var uzvarēt pat ar mazjaudīgu auto, jo uzdevums sešās stundās ir nevis skriet pa galvu, pa kaklu, bet gan veikt pēc iespējas vairāk apļu. Jaudai ar izturību bieži ir maz sakara!
