Ar prieku pa priekšu
Septembra vidū Biķerniekos noslēdzās daudzposmu seriāls autošosejā Dzintara aplis 2013. Fināla brauciens, gluži kā televīzijas spēlē Brīnumu lauks, atsedza visus aizklātos burtus, noskaidrojot galīgo vietu sadalījumu. Lai gan šosezon par pārliecinošu līderi bija kļuvis Lauris Vīgants, noslēguma braucienā viņš turējās Igora Zubkova astē. Sacensību komentētāji lēsa par kādu īpašu taktiku, skatītājus mulsināja Laura vadītā WV Beetle uguņojošais izpūtējs un neierastais braukšanas stils.
Tāpēc šāgada čempionu tautas klasē Lauri Vīgantu aicinājām uz sarunu, lai atsegtu aizklātos laukumus, runātu par aizvadīto sezonu, nākotnes plāniem, hobiju, darbu un to, kā ir.
ROKĀDES
Būtu jocīgi, ja autosportista atvase baltās puantēs un apspīlētās zeķbiksēs graciozi slīdētu Gulbja ezera idillē. Tāpēc Laura Vīganta dzīve vienmēr ir bijusi par un ap tehniku un autosportu. Lai gan šosejas braucējs ir 27 gadus vecs, viņa viedoklis ir ciets kā simtgadīga dogma. Viņš ir tas, kurš izdara izvēli un pieņem lēmumus. Iespējams, te lomu spēlē Mežāža zīme. Lai vai kā, Laurim piemīt visas īpašības, kas viņu dara par labu sportistu. Un nevienam nav jāšaubās par to, ka Lauris savu uzvaru ir kaldinājis paša rokām. „Tēvs (Māris Vīgants) piedalās, palīdz, pārdzīvo. Viņam tas ir vajadzīgs, bet galavārds pieder man.”
„Manas autosportista gaitas sākās septiņu gadu vecumā, kartinga klēpī. Treniņus un pirmās sacensības Jelgavā nobraucu ar īrētu Modra Šteinerta kartingu. Tikmēr biju ticis pie savas tehnikas, un otrās sacensības jau aizvadīju savā kartingā. Jāteic, ka mans otrais brauciens beidzās visai dramatiski. Iesildīšanās apļa laikā Iļjas Balloda-Nagradova karts saslīdēja un līdz ar to iepaliku arī es. Visiem iedeva startu, bet mūs atskrēja un iestūma. Iznāca tā, ka uzsākām sacensību no beigām. Un es no satraukuma, stresa un sajūsmas, ka gonka ir sākusies, galvā piedzīvoju spožu emociju kokteili. Pēkšņi vēlme braukt bija neapturama, un es tiku pāri robežai, kurā nevar pabraukt tik ātri, cik gribētos. Tas bija vajadzīgais klikšķis. Es sāku pa vienam ķert un kost sāncenšus, līdz nonācu pie diviem blakus braucošiem kartingiem. Tobrīd savā prātā iedomājos, ka varētu izlīst viņiem pa vidu. Rezultātā uzbraucu uz sāncenša kartinga riepas un aprāvu savu kartingu uz mutes tā, ka atrados sēdeklī ar galvu pret asfaltu,” ar prieku atceras Lauris.
Beidzoties kartingista gaitām, Lauris pārsēdās formulā Estonia 21, kuru būvēja kopā ar tēvu. „Tā bija mana pirmā pieredze auto būvniecībā. Piecpadsmit gados es pārsēdos formulā un kļuvu par Latvijas čempionu.” Pēc diviem formulā pavadītiem gadiem, Lauris atkal veica rokādes gājienu un debitēja prestižajā divu litru klasē jeb B 2000. Par to paldies Lauris saka Dinam Berganam-Berģim, kurš jaunieti uzņēma savā paša dibinātajā komandā. „Braucu plecu pie pleca ar Jāni Horeliku un Arni Jurševski. Manī nebija baiļu robežu. Es atļāvos darīt to, ko nevajadzētu. Bet, ko vairs gausties? Kas padarīts, padarīts,” nosaka Lauris.
Noslēdzoties B 2000 etapam, sākās aktīvi būvdarbi pie Super 1600 klases auto. Lauris tikai piebilst, ka mašīna bijusi ļoti laba un ar to šobrīd brauc Jānis Vanks. Noslēdzoties šim dzīves posmam, Lauris Vīgants pameta autosportu, lai atgrieztos pēc četriem gadiem.
VISS IR HOBIJS, IZŅEMOT DARBU
Lai gan Lauris šogad ir sasniedzis labus rezultātus un finālā kāpis uz augstākā pjedestāla pakāpiena, savu dzīvi ar nopietnu sporta karjeru Vīgants saistīt negrasās. Tas nozīmētu zaudēt tik nozīmīgo ģimenes dzīvi un hobiju, kurš pāraugtu darbā.
„Nav arī gluži tā, ka sportu neredzu kā savu darbu. Man patīk ierādīt citiem, kā labāk un pareizāk braukt. Divus gadus strādāju Auto akadēmijā par pasniedzēju. Tur sapratu, ka man patīk redzēt, kā cilvēki brauc, jo visiem ir dotas vienādas iespējas vadīt automašīnu. Man ir azarts meklēt iespējas, lai individuāli katram ierādītu ceļu ātrākai braukšanai. Cilvēkiem trūkst iemaņu, kuras es protu saskatīt,” Lauris izvairās no vārda mācīt. Šis vārds daudzos rada nesalaužamu pretestību, tāpēc autosportists cilvēkiem sniedz ieteikumus. „Es parādu, kā to daru. Ja mans apļa laiks ir ātrāks par viņējo, tad tas nozīmē, ka manās zināšanās slēpjas kas noderīgs braucējam. Jo detalizētāk es pratīšu, piemēram, cilvēkam izstāstīt, kā iesēsties sēdeklī un piesprādzēties, jo skaidrāka šī nianse būs man pašam,” skaidro Vīgants.
Darba dienu Lauris pavada valsts maizē, bet pēc pieciem dažas stundas dienā atvēl savam hobijam — seno spēkratu būvdarbiem. „Man šķiet, ka vēsturiskie automobiļi ir dzīvāki. Iespējams tāpēc, ka tajos nav mūsdienu tradicionālās elektronikas. Nav jau arī tā, ka vecās mašīnas knapi vilktos. Tās ir pietiekami ātras, un meistarībai, ar kādu šīs automašīnas jāvada, ir jābūt ļoti asai.” Lauris ir viens no mehāniķiem, kurš 2010. gadā sagatavoja četras Gaz 21 vēsturiskajam Monte Carlo rallijam. Togad apritēja 48 gadi kopš vecās volgas pirmo reizi piedalījās šajās vēsturiskajās sacensībās. Jāsaka gan, ka pirmais mēģinājums, kurā startēja divas krievu pilotētas volgas, finiša atzīmi nesasniedza.
Jautāju, vai Lauris pats negrasās mest izaicinājumu šim kaifīgajam braucienam. Viņš piesit pie galda un iesaucas. „Pareizi tu saki. Tas nav sports. Tas ir kaifs! Četras dienas, kuras aizvadīju trasē kā mehāniķis, prasīja neizsīkstošus fiziskos un morālos spēkus. Braukšana pa ceļu gar klints malu, nepamanāmie laikapstākļi, kad kalna saulainā puse aiz līkuma pārvēršas par ceļu, kuru klāj slapjš sniegs, bet mašīnai ir tikai vasaras riepas un ir jāliek ķēdes, lai tiktu uz priekšu. Un kur vēl busiņa slīdēšana un pārējie neparedzētie apstākļi.” Tomēr šobrīd pats par braukšanu rallijā nedomā. „Man patīk tur būt tehniskās apkalpes lomā. Tas ir izaicinājums, kuru es labprāt pieņemu.”
BRAUKŠANAS FILOZOFIJA
„Manas aktīvās sportista gaitas atsākās, jo ar savu ielas mašīnu aizbraucu uz treniņu Biķerniekos, kur atcerējos vecos laikus. Tobrīd bija nauda un labs piedāvājums pirkt VW vaboli, ar kuru brauca Mārtiņš Pope. Es uzmetu izmaksas uz papīra un nolēmu iegādāties autiņu. Kad es radīju šo mašīnu, darīju to sev. Var jau pārmest, ka esmu rīkojies nepareizi, bet atkārtoju vēlreiz — es to darīju sev, lai man būtu ērti. Citi atrod, ka mašīnas krāsojums ir pārāk spīdīgs. Tādās reizēs es atbildu, ka tas ir tieši tik spīdīgs, cik tam vajadzētu būt.”
Tautas klasē Lauris brauc otro gadu. Pagājušajā sezonā palicis ceturtais. Nav zināms, kāds būtu rezultāts, ja trīs posmu vietā nobrauktu visu seriālu. „Uz pirmo posmu automašīnu vēl nebiju savedis pilnīgā tehniskā kārtībā. Sākumā iedomājos noīrēt autiņu sacensībai, taču šo domu ātri atmetu. Pirms trešā posma vedu regulēt dzinēju, bet nodzēsās programma. Uz ceturto posmu atkal biju ierindā, tiesa ar sīkām, tehniskām ķibelēm, bet pietiekami labā stāvoklī, lai gūtu gandarījumu no brauciena,” atceras autosportists.
„Es neapdalu savus tuvākos un darbu, tāpēc, maksimums, divas dienas pirms sacensībām es veltu savai mašīnai. Bet uzskatu, ka tai ir jābūt gatavai braukt jebkurā laikā.”
Šogad noslēguma posmā Biķerniekos sacensību komentētājs vairākkārt pieļāva minējumus, ka Vīgants neriskē ar nolūku, tādā veidā turoties pie taktikas, jo čempiona titulam nepieciešamie punkti jau kabatā. „Rīta treniņā es saregulēju amortizāciju slapjam segumam, jo trase bija mazgāta. Tā nolēmu braukt arī pirmo braucienu, jo likās, ka būs baigi labi. Tomēr mašīna izrādījās nebraucama. Tā neturējās uz ceļa un radīja diezgan bīstamas situācijas. Tas bija kā gigantisks galerts uz riteņiem ar ātrumu 130 kilometri stundā. Tā nu sanāca, bet — kā ir, tā ir,” Lauris nemaz nepārdzīvo. „Pretēji tam, ka kādreiz trasē uzvedos pārgalvīgi, tagad uz to visu skatos citādām acīm. Es vienkārši gribu braukt un priecāties par procesu, jo to laiku, kuru pavadu darbnīcā pie autiņa, varu pārvērst priekā, kurš uzmundrina skatītājus. Kad tu necīnies ar mašīnu un necenties to lauzt, ir atklāta pareizā formula — sāc braukt ar prieku un gūsti uzvaru,” atklāj čempions.
„Kāpēc no izpūtēja šāvās uguns? Es nezinu. Iespējams, vajadzēja mašīnu regulēt. Es to neizdarīju. Pieļauju, ka cilvēki, kuriem šogad nav veicies tik labi kā man, vairākkārt ir aplūkojuši sava auto dzinēju. Es esmu lējis tikai degvielu un eļļu. Tas arī viss. Kā jau minēju, man nav tik daudz laika, lai pārjauktu autiņu pirms katra brauciena, tā es laupīšu laiku sev un saviem tuvākajiem.”
Pagaidām šķiet, ka Lauris brauks arī nākamsezon, ar piebildi, ja kāds viņa VW Beetle nenopirks. Jautāju, vai tā ir pārdošanā, uz ko braucējs mani izlabo: „Pareizāk būtu — es vienmēr esmu bijis par to, ja kāds vēlas, to var dabūt. Nevajag visu pievākt tikai sev. Ir jādalās un jāļauj priecāties arī citiem.” Tomēr jādomā, ka Lauris Vīgants no autošosejas skatuves nenoies. Viņš pats saka: „Jābrauc jau būs…” Un, atklāti sakot, būtu žēl šādu talantu, ne tikai auto vadīšanas jomā, bet arī tā sagatavošanā, liegt skatītāju acīm.
Lauris VĪGANTS
Autosportists
Dzimis: 1986. gada 6. janvārī
Izglītība: Rīgas Tehniskā koledža, automehāniķis un servisa speciālists
Augums, svars: 178 cm, 74 kg
Sportā: kopš 7 gadu vecuma
Pirmais treneris: Māris Vīgants (tēvs)
Lielākie sasniegumi: Latvijas čempions formulā (2001.) un Nacionālajā (tautas) klasē (2013.), 2012. g. — 4. vieta
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene
Vaļasprieki:baudīt sacensības kā skatītājam, pastaigas dabā
Ralfs Dravnieks
