Dirtu karalis
Ekstrēmās riteņbraukšanas virtuvē Baltijā Māra Orniņa vārds izskanējis pietiekami bieži, lai aizķertos ausīs katram trešajam sacensību apmeklētājam, nemaz nerunājot par braucējiem, kuriem šis sportists ir mērķis, pēc kā tiekties. Savos 22 gados Māris Orniņš jeb Dullītis šobrīd ir labākais Baltijas MTB frīstaila braucējs. Mūsu sarunas laikā Māris atkal un atkal uzsver to, cik ļoti viņš savu maizi grib pelnīt ar nenoliedzamo riteņbraukšanas talantu. Šķiroties no viņa, radās sajūta, ka esmu pēdējais, kurš Māri satiek kā Baltijas dullāko braucēju, jo nākamsezon viņš jau būs vēl augstākā rangā.
Daiļslidotāja ceļš
„Bērnībā nodarbojos ar futbolu, basketbolu, peldēšanu, karatē un slēpošanu,” uzskaita Māris. „Gribēju iemēģināt roku tenisā, jo brālis spēlēja, bet tālāk par gribēšanu un patiku netiku. Manas pirmās, nopietnās sporta vēsmas sākās ar daiļslidošanu. Ja pameklētu, mājās atrastu pat diplomus.”
Noslēdzot daiļslidotāja karjeru, Māris pievērsies BMX frīstailam, kurā atšķirībā no olimpiskā BMX notiek sacensības dažādu triku izpildē. „Kur mēs braukājām? Es nāku no Babītes, tur arī braukājām. Paši rakām dirtus jeb tramplīnus, bijām vesels bars ekstrēmā sporta entuziastu. Tagad tik lielu blici kā toreiz Babītē uz sacensībām visā Latvijā nevar savākt.” Piecpadsmit gadu vecumā Māris no BMX pārkāpa uz MTB velosipēdu, ar kuru kādu laiku piedalījās downhill jeb nobrauciena sacensībās. Guvis nelāgu traumu un nobraucis vēl vienu sezonu, viņš pametis šo riteņbraukšanas disciplīnu, lai atgrieztos frīstailā, bet ar lielo 26 collu MTB velosipēdu.
Daudziem šķiet, ka ar tik lielu monstru sekmīgi kūleņot gaisā tāpat kā ar mazo BMX velosipēdu vienkārši nav iespējams. Māris pakrata galvu: „Ar MTB riteni var izpildīt visu to pašu. Tikai rezultāts nāk krietni grūtāk. Es negribu teikt, ka BMX ir triviāls, bet MTB frīstails galvenokārt atšķiras ar to, ka braucējam nepieciešams vairāk laika, jo riteņa lielums un svars (labs ritenis gan sver tikai desmit kilogramus) atšķiras. Arī tramplīni jābūvē lielāki.”
Kad Māris sācis braukt, riteņa tehniskais stāvoklis viņu nav satraucis. „Man bija vienalga, vai kaut kas kustējās un bija salūzis. Viss mainījās pēc tam, kad Jānis Kundziņš manī saskatīja potenciālu. Līdz tam viņam vispār nepatika, kā es braucu. Te vienā dienā biju mainījis savu stilu, un Jānis man uzsita uz pleca, sacīdams — es tev salikšu jaunu riteni un palīdzēšu virzīties uz priekšu.” Māris jauno riteni atceras kā atklājumu: „Beidzot es jutu, kāda nozīme ir riteņa svaram un tam, ka nekas nav salūzis. Līdz ar to mainījās mana attieksme.” Vēl Māris Orniņš piebilst, ka braukt ar svešu riteni ir tas pats, kas staigāt cita cilvēka kedās — it kā der, bet nepierasti. Jau trešo gadu Māris startē ar Dartmoor bikes sponsorētu velosipēdu un ir ļoti apmierināts ar tā kvalitāti.
SPONSORU MEDĪBAS
Izrādās, ar to vien nepietiek, ka esi Baltijas labākais braucējs. Par tādiem nopelniem vēl neviens nav bagātīgi atalgots. Visvairāk Māris kreņķējas par to, ka Latvijā nav, no kā smelties padomu. „Par laimi, man ir draugi, ārzemju braucēji. Šogad Krievijas Red Bull sponsorētais braucējs Pāvels Aļekhins pirms Polijas sacensībām mani apciemoja Rīgā. Mēs pabraukājām, palēkājām, un viņš man vienkārši pastāstīja par to, ko sponsori vēlas redzēt manī. Es biju uz pareizā ceļa, bet atrast visas īstās atslēgas, taustoties tumsā, ir daudz grūtāk.”
Ko Māris Orniņš lūgtu Ziemassvētku vecītim, sākoties jaunajai sezonai? Līgumu ar Red Bull! „Mērķis ir kļūt par sponsorētu Red Bull braucēju. Lai gan darbs, kas seko pēc tikšanas zem buļļa karoga ir vēl smagāks, esmu to gatavs pieņemt. Jau šobrīd mana motivācija ar minimālu atbalstu ir tāda, ka esmu gatavs iet uz visu banku, un es zinu, kādiem izaicinājumiem būtu gatavs, lai cīnītos Red Bull frontē.”
Pusi vasaras Māris pavadījis, veidojot savu promo video, kurš ir kā uzlabotā versija viņa pirmajam pašreklāmas projektam 4 Bikes, kuru noskatījies ievērojams skaits interneta lietotāju. Braucējam ir ne vien jārāda augsta klase sacensībās, viņam ir jābūt spožam aktierim kameras priekšā, priekšzīmīgi jāpozē fotoaparāta acij un jābūt aktīvam sociālajos portālos jeb jānodarbojas, kā to dēvē mūsdienās, ar PR. Un tā, līdz sadzirdēs vēlamie sponsori, bet pēc tam vēl dedzīgāk.
SPRUNGULIS SPIEĶOS
„Traumas ir bēdīgs stāsts. 2012. gada sezonas sākumsman bija liegts traumas dēļ. Lai cik dīvaini tas būtu, ejot jūrā peldēties, plīsa menisks. Līdzīgās noskaņās sezona iesākās arī šogad. Martā aizbraucu trenēties uz Barselonu. Ap to laiku tur parasti ir liels vējš, tāpēc trenējāmies piezemēties porolona kastēs. Nejauši ieliku kāju spieķos un pamatīgi izmežģīju,” stāsta riteņbraucējs.
Mēnesi pēc Barselonā gūtās traumas Vīnē risinājās pirmais čempionāta posms. „Nospļāvos par traumu un braucu uz Vīni. Pilnvērtīgi pastaigāt es nevarēju. Bet pabraukt spēju. Trīs dienas pirms sacensībām Vīnē padzīvoju Polijā, kur kopā ar komandas biedriem trenējāmies vietējā skeitparkā. Ar lielām pūlēm pārlēcu pār vienkāršāko konstrukciju. Aizbraucot uz Vīni un ieraugot pirmo ieskrējiena dropu, jautāju braucējiem, kāds tas ir? Visi vienbalsīgi atsaucās — pat veselās potītes lūst ārā! Tad es sapratu, ka man šīs sacensības ir beigušās vēl pirms atklāšanas.”
Lai mazinātu traumu iespējamību, agrā jaunībā riteņbraucējs apguvis krišanas filozofiju. Uz šo domāšanas ceļu Māri virzījis kāds draugs, kurš tolaik arī braucis ar BMX. „Es paņēmu ķiveri un braucu viens uz dirtiem, lēcu un metu prom riteni, lai redzētu, kas notiks. Trenēties krist var jebkur, lēkt no jebkura augstuma. Var iztikt arī bez riteņa.” Šī mācība frīstailistam lieti noderējusi. „Dienu pirms sacensībām iemēģināju tramplīnu Polijā, kuru pārlēcu. Nosēdiens atradās aptuveno piecu metru augstumā. Es uzlidoju vēl kādus divus un tad no visiem astoņiem metriem likos pret zemi. Vispirms nokritu uz vienas kājas, tad otras, uz sāna, rokas, beigās triecienu izdalot pa visu augumu.” Cietusi vienīgi sportista galva. „Nedēļu staigāju kā dārzenis. Nespēju atcerēties, ko esmu jautājis pirms divām minūtēm, un pārjautāju vēl trīs reizes,” atceras Māris.
JA IR BAIL, TAD JĀSĒŽ MĀJĀS
„Traumas nedrīkst biedēt,” skaidro Māris. „Par tām pat nedrīkst domāt! Ja lemts gūt traumu, tad ar to jāsamierinās, pirms tas notiek, jo tāds ir sports, tajā traumas var gadīties ik dienu. Treniņdienā, taisot atmugurisko salto jeb back flip, atkārtoju to vismaz reizes simt, tam klāt nāk vēl puse tikpat traku lietu. Iznāk, ka vienas dienas laikā riskēju 150 reižu. Tāpēc, pirms sēsties riteņa mugurā, svarīgi ir sakārtot galvu.”
Tāpat svarīgas ir bailes. Riteņbraucējs apgalvo, ka tām ir liela nozīme. „Bailes ir traucēklis un arī palīgs, jo bez tām tik daudz nekoncentrētos piesardzībai. Bezbailība ir raksturīga krievu braucējiem. Viņi iet un šķīst,” pieredzē dalās sportists. „Kad es mēģinu jaunu triku, man ir bail, bet tāpēc es visu cenšos salikt pa plauktiņiem, lai mazinātu iespēju kļūdīties. Savukārt baiļu mīnuss ir tāds, ka muskuļi sāk strādāt nepareizi.”
Lemberga kausa izcīņas sacensībās Māris Orniņš publiku atstāja vaļējām mutēm. „Es iegriezu salto, paliku ar galvu uz leju, un viss. Pēc sekundes sapratu, kas noticis, un griezu riteni tālāk. Toreiz pietrūka pavisam maz, lai piezemētos ar galvu pa priekšu.” Māris izslejas krēslā, iztaisno muguru: „Par bailēm vēl gribēju piebilst — zini, cik man ļoti bail no lidošanas ar lidmašīnu? Man vispār ir bail no augstuma. Kaut gan ar riteni es lecu visaugstāk un varu nolēkt no jebkuras vietas. Tomēr tas ir citādāk, jo mans sabiedrotais ir ritenis.”
TRIKU ANATOMIJA
„Kā notiek triku veidošana? Pirmkārt, Latvijā trūkst porolona kastu, kurās braucēji daudzmaz iemācās piezemēties. Otrkārt, deficīts ir uzmetieni ar mīksto nosēdumu — tos klāj gumija, zem kuras ir porolons. Latvijas braucējiem šie divi, attīstībai svarīgie posmi izpaliek. Es domāju, ka Latvija progresu nepiedzīvos tikai tāpēc vien, ka trūkst šo divu manis nosaukto lietu,” Orniņš rezumē.
Šovasar mūzikas un sporta festivālā Dirtfesto arī man bija iespēja redzēt Māri Orniņu darbībā. Viņu no citiem braucējiem būtiski atšķīra kāda nianse. Atrodoties gaisā, viņš prata apturēt laiku. Gluži kā filmā Click, kurā galvenais varonis Ādama Sendlera veidolā kontrolē dzīvi ar TV pulti, stādinot, pārtinot vai pārslēdzot to. „Parasti es lecu augstāk par citiem, tāpēc gaisā man ir vairāk laika. Savā ziņā tas ir arī ļoti neparocīgi, jo man vajag garāku nobraucienu un lielāku ātrumu, tāpēc trasēs, kurās fiziski nevaru ieskrieties, triki jāizpilda ātrāk. Ja savukārt uzlidoju augstāk, saņemu vairāk punktu un atliek laika arī nesasteigtam trikam.”
Kurš sportists gan pilnībā spēj savaldīt savas emocijas, neizrādot tās apkārtējiem? Arī Mārim ir reizes, kad uzsperšana pa putekļaino zemi vai kāds sulīgāks vārds atvieglo prātu. „Mācoties ir momenti, kad dusmas ir pamatīgas, jo iecerēto nekādi neizdodas realizēt. Tu zini, ka esi tik tuvu, bet tajā pašā laikā triks nesanāk… No tā var sajukt prātā. Piemēram, tikko filmējot video, vienu triku mēģināju reizes sešdesmit, līdz tas izdevās. Interesanti ir tas, ka pēc tam, kad jaunais triks ir apgūts, tas šķiet elementārs.”
Jautāju, kurš ir Māra pirmais, nozīmīgākais triks: „Laikam back flip,neskatoties uz to, ka Gusts Ošmucnieks to uztaisīja pirmais.” Atgādinu Mārim par viņa nozīmīgo front flip izpildījumu. Māris bija pirmais Baltijā, kurš šo triku veiksmīgi izpildīja. Savukārt sportists parausta plecus. „Tas vairs nešķiet nekas īpašs. Tagad strādāju pie diviem jauniem trikiem. Ja tie izdosies, būs mani favorīti. Atbildot uz tavu jautājumu par paša izdomātajiem trikiem, jāsaka — esmu daudz domājis par to. Pagaidām tas šķiet pārāk nereāli.”
KLUSUMS PIRMS VĒTRAS
Lai saprotamāk paskaidrotu, kas sacensībās notiek Māra Orniņa galvā, dalīšos savā pieredzē. Vasaras vidū naktī ar velosipēdu nonācu kūdras purvā. Lai gan purvs atradās ezera malā un bija mežu ieskauts, nebija dzirdams ne putna čiepstiens, ne vēja brīzes šalciens. Visapkārt valdīja sauss klusums, kuru pārmāca negulētas nakts sīkoņa ausīs. „Braucot sacensībās, galvā man ir pilnīgs klusums. Pat klausoties mūziku, tā izdziest. Neeksistē arī skatītāji. Vienīgais, ko redzu, ir fotoaparātu ziedošās zibspuldzes.”
Reti kuram riteņbraucējam ir tāda privilēģija kā personīgā treniņu vieta, kurā citi savu degunu nebāž un, nedod Dievs, neposta. „Par to paldies saku savam draugam Nikijam Platkēvičam un viņa ģimenei. Ar Nikiju es iepazinos salīdzinoši nesen. Mēs sākām kontaktēties, sapratām, ka ir kopīgas intereses. Mani vienmēr ir saistījis motokross, bet Nikijam svešs nav MTB. Kādu dienu es viņu apciemoju. Mēs sākām runāt, un Nikija tēvs mani aizveda pie upītes, kuru šķērsojot, sākās cīņa ar džungļiem, kamēr nonācām manā tagadējā treniņu vietā. Apbrīnojami, ka man pašam ir sava vieta. Tas ir ļoti būtiski. Jūtu milzīgu progresu, kopš tur braucu. Šķiet, ka pirms tam vispār stāvēju uz vietas.”
Arī ziemā, ja nav pārāk sasnidzis, Māris brauc trenēties uz savu vietu. „Ir forši pabraukāt, bet trūkst mīkstā nosēdiena. Kā jau ziemā — zeme ir sasalusi un kritiens nav no patīkamākajiem. Tāpat veidojas ledus kārtas, kas jau tā ekstrēmo sporta veidu padara adrenalīna vēl piesātinātāku un riskantāku.” Lielo sponsoru sportisti no Eiropas ziemā brauc uz Ameriku vai Barselonu trenēties. „Kamēr es sēžu mājās aukstumā, pārējie trenējas un rāda spožu progresu. Es pa sezonu mēģinu viņus noķert, kas man visai labi padodas.”
Smejoties Māris atklāj, ka gaidāmo sezonu labprāt iesāktu bez tradicionālajām traumām. „Ļoti ceru pirms sezonas aizbraukt uz Barselonu, lai pienācīgi sagatavotos cīņai. Šobrīd esmu atradis atbalstītāju, kuram mans sports nav svešs, bet vēl jāiepazīst. Ļoti gribētos cerēt, ka nākamgad varēšu neuztraukties par finansējumu, bet braukt pasaulē un rādīt, ko protu,” pārliecības un enerģijas pilns sarunas beigās saka Māris Orniņš.
Māris ORNIŅŠ
Dartmoor BikesMTB frīstailists
Dzimis: 1991. gada 5. maijā
Augums, svars: 175 cm, 64 kg
Sportā: kopš 10 gadu vecuma. Pirms riteņbraukšanas frīstaila visnopietnāk trenējies daiļslidošanā
Lielākie sasniegumi: 13. vieta Adidas Ride The Sky (Katovicē, 2013. g.), 4. vieta Bike Hall Contest (Čehijā, 2012. g.),1. vietaKarramba Palanga (Lietuvā, 2012. g.),1. vietaLatvijas Dirt Karalis (2011. g.), 2. vieta Latvijas Dirt Karalis (2013. g.)
Ģimenes stāvoklis: aizņemts, ir draudzene
Vaļasprieki: slēpošana, visu veidu aktīvā atpūta
Ralfs Dravnieks
