Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Gan atkal skaisti soļosim

Savu 44 gadu jubileju Modris
Liepiņš, kaut arī simboliski, tomēr svinēja savā darbavietā – Tukuma Ledus
hallē, kur jau trešo gadu sēž direktora krēslā. Lai gan ar sēdēšanu būs nedaudz
pārspīlēts, jo Modrim tam neatliek laika – viņš ir arī Tukuma novada domes
deputāts, hokeja un vieglatlētu kluba vadītājs, darbojas dažādā komisijās.

 

 

Latvijas
sporta vēsturē Modris vairāk zināms kā lielisks soļotājs, kura augstākais
sniegums ir 9. vieta olimpiskajās spēlēs Sidnejā (2000. gadā), divdesmitkārtējs
Latvijas čempions.

11. septembrī
Tukumā atkal valdīs soļošanas laiks, jo desmito reizi notiks Modra Liepiņa
kausu izcīņa, vienlaikus sacentīsies Latvijas, Zviedrijas un Lietuvas soļotāji.

– Kā tev ienāca prātā rīkot
savu kausu izcīņu?

– Tā
drīzāk bija manu toreizējo sponsoru, SIA Dekšņi,
vēlme, jo pēc Sidnejas olimpiādes soļošana bija uz pacēluma viļņa – Aigars
Fadejevs izcīnīja sudraba medaļu, bet es biju desmitniekā.

Pirmajos
mačos piedalījās aptuveni 1000 bērnu no Tukuma un apkārtnes. Bija atrakcijas,
daudz balvu. Tas ir rekords, kuru diez vai kādreiz pārspēsim. Tas nenozīmē, ka
viņi bija soļotāji, bet sacensības bija jautras, un katrs cīnījās par savu
skolas godu.

Pēdējos
gados piedalās aptuveni 250 dalībnieku, bet jau otro gadu mūsu sacensības
notiek vienlaikus ar valsts sacīkstēm un kausu izcīņa kļuvusi starptautiska.

– Runājot par bērniem, cik no
viņiem trenējas soļošanā?


Grūti teikt, domāju, ka tikai nedaudzi, jo soļošanā pašreiz ir klusais laiks –
maz treneru (Valmierā, Ogrē, Bauskā, Zilupē), maz audzēkņu un pasaules klases
soļotāju mums šobrīd nemaz nav. Kopš es beidzu trenēt, Tukumā vispār vairs nav
soļošanas treneru.

Pietiekami
ilgu laiku esmu bijis soļošanā un ievērojis, ka soļošanā, tāpat kā daudzās
citās sporta disciplīnās, viss attīstās pa spirāli. Pirms kara bija Daliņš,
Bubenko, pēc kara Liepaskalns, Meņģis, Zeltiņš un citi, tad atkal klusums līdz
Fadejeva sudrabam. Salīdzinājumam der kaut vai mūsu kaimiņi lietuvieši – mana
un Aigara laikā viņiem bija spēcīgi soļotāji, tad kādu brīdi mēs bijām
stiprāki, bet pēdējos gados mums vairs nav izredžu sacensties ar viņiem
līdzvērtīgi.

Man
žēl, ka no lielā sporta aizgāja Igors Kazakevičs, kurš labi nosoļoja Pekinā,
bet uzskatīja, ka par to pienākas liels valsts atbalsts. Kaut arī savulaik viņš
bija mans audzēknis, nedomāju, ka pēc katra sasnieguma (nemaz tik liels tas
nebija – 16.vieta un rezultāts par minūtēm četrām sliktāks nekā man) uzreiz
jāprasa – kas man par to būs? Žēl, jo Igors bija no tā tipa soļotājiem (domājošs,
neatlaidīgs, ar labām fiziskajām un tehniskajām dotībām), kurš varēja tiekties
pēc lielākiem panākumiem. Viņam pašam vajadzēja meklēt atbalstītājus,
sponsorus, jo saprotu, ka mūsdienās ar pliku entuziasmu vien neizdzīvosi.

Cik
zinu, tad arī olimpietis Ingus Janevics vairs nopietni netrenējas. Palicis vien
Arnis Rumbenieks, bet viņš vēl ir jauns un viņam daudz jātrenējas, lai spētu
pacelties starptautiskajā soļotāju rangā. Viņam vispirms ieteiktu padomāt par
tehniku un nopietnu motivāciju distances izvēlē.


aktīvi visam līdzi nesekoju, bet liekas, ka labāk izskatās sieviešu nometnē, jo
arvien ātrāka kļūst Agnese Pastare, turpat uz papēžiem min Anita Kažemāka,
varbūt lielajā sportā atgriezīsies Jolanta Dukure. Varbūt vēl kāds jaunais – tas
arī viss.

– Kad mums atgriezīsies tas
skaistais soļošanas laiks?

– Grūti
prognozēt. Skaidrs, ka nevaram tikai gaidīt un cerēt. Mums ir lielisks piemērs,
ka paši varam kaut ko darīt, lai šis laiks pienāk, proti, Latvijas Šķēpmetēju
klubs, kas radās visdziļākās krīzes laikā un tagad, pēc daudziem gadiem, mums
ik sezonu iedegas pa kādai jaunai zvaigznei. Un nemaz nevajag gaidīt tās
lielpilsētās un greznos stadionos – Intars Išējevs no Smiltenes kļuva par
jauniešu olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvēju, viņa novadniece Līna Mūze
pasaules junioru sacensībās ieguva sudrabu, bet pilsētiņa taču ir pavisam maza.

Tas
viss tāpēc, ka klubā strādā, domā un daudz dara, lai tradīcijas šķēpmešanā
nepazustu un attīstos, lai vietējie treneri, kuri nemaz nav bijuši šķēpmetēji, būtu
ieinteresēti pievērsties šai latviskajai disciplīnai. Man nepatīk, ka daudzi
zūdās par to, ka valsts neko nedod un mēs nevaram ne to, ne šo. Ir jānāk
ieinteresētiem cilvēkiem, kuri paši rada iespējas izaugsmei. Būs panākumi, būs
arī lielāks atbalsts.

– Pats neesi gribējis kļūt
par soļošanas Valiju Draugu
(Šķēpmetēju kluba dibinātāja,
tagad Goda prezidente – red.)?


Varbūt agrāk kaut ko tādu domāju, bet tagad man ir pārāk daudz citu darbu un to
nevaru, arī par treneri jau gadus četrus nestrādāju.

Tam jābūt
cilvēkam (vai domubiedru grupai), kura apveltīta ar misijas apziņu, ar nākotnes
vīzijām, turklāt ar lietišķām organizatoru iespējām. Ir jāprot piesaistīt
finanses, jo tāpat neviens neko nedos.

Runājot
par pasaules klases sportistiem, soļošanā mums, baltiešiem, ir lieliskas
iespējas gūt augstus sasniegumus. To mēs nekad nevarēsim garajās skriešanas
distancēs, arī sprintā ne, jo ar melnādainajiem sportistiem sacensties šajās
disciplīnās mēs nevaram tīri fizioloģiski.

– Kas tad soļošanā mums devis
panākumus un ļautu uz tādiem cerēt arī nākotnē?

– Varbūt
tas ir tautas raksturs. Soļošana ir individuāla sporta disciplīna, tas nav
komandu sporta veids, kur daudz kas atkarīgs no veiksmes, komandas biedru
atbalsta. Tu izej trasē (it sevišķi garajos gabalā – 50 km) jebkuros laika
apstākļos, un tikai tava paša neatlaidība, trenētība, rakstura stingrība un
neatlaidība ļauj cīnīties ar pretiniekiem, arī ar sevi. Tā ir sevis dedzināšana
četru stundu garumā .

– Izklausās nedaudz pēc mazohisma…

– To
lai formulē psihologi, bet katrs, kurš ir nopietni trenējies soļošanā, zina, ka
tā ir smaga padarīšana, kuras pamatā ir liels darbs, fiziska piepūle, taču
reizē arī brīnišķīga iespēja būt dabā, izjust visdažādākos laika apstākļus,
visu laiku būt konfrontācijā ar savu raksturu – izstāties, turpināt? Tā ir arī milzu
gandarījuma sajūta, kad esi veicis kādu zināmu distanci treniņos, uzvarējis
sacensībās.

Saprotu,
ka tas ir sava veida fanātisms, bet uz fanātiem jau balstās visa mūsu vieglatlētika,
jo neviens no tās bagāts nav kļuvis. Tam jābūt aicinājumam – sevišķi mūsdienās,
kad ir tik daudz citu sporta veidu, kuros ir liels iespējamais finansiālais
vilinājums. Pats redzu, kā bērnu vecāki laužas uz mūsu ledus halli un par visu
vari grib redzēt savus bērnus hokejā, jo profesionāļiem maksā miljonos. Bet cik
par tādiem kļūst? Turklāt arī hokejā ir vajadzīgas zināmas dotības, un ne
katram tās ir.

Ar
vieglatlētiku (vai vismaz tās elementiem) var nodarboties praktiski visi, bet
tikai patiesa interese un dotības ļauj mums ik pa brīdim nokļūt visaugstākajās
virsotnēs.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS