Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Zudušais sporta veids?

Pēc Aigara Fadejeva aizkustinošā finiša 50 km soļojuma otrajā pozīcijā 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs likās, ka Daliņa laiki ir atgriezušies. Devītais šajā pašā distancē mērķi sasniedza Modris Liepiņš. Sidnejā soļošanā startēja vēl divi Latvijas puiši un dāmas. Seši atlēti vienā vieglatlētikas disciplīnā! Taču tagad valsts čempionātu 50 km soļojumā Latvijā vairs nerīko, jo ir tikai daži sportisti, kas gatavi tajā piedalīties. Murjāņu sporta ģimnāzijā likvidēta soļotāju grupa, jo nav mācītiesgribētāju…

Vēl 2004. gadā Atēnās, finišējot devītais 20 km, Aigars Fadejevs trešajās spēlēs pēc kārtas iekļuva labāko desmitniekā (1996. gadā Atlantā viņš bija sestais 20 km). Ar šīm spēlēm mūsu pārstāvniecība soļošanā kļuva tradicionāla — divi kungi plus viena dāma. 2008. gadā Pekinā augstāko — 16. vietu — 50 km izcīnīja Igors Kazakevičs, 2012. gadā Londonā labākā bija Agnese Pastare — 24. vieta 20 km.

Vai Latvijas soļošanu var uzskatīt par zudušu sporta veidu? Daži cīnītāji tomēr ir palikuši. Taču problēmas saskata ikviens ar šo disciplīnu saistītais — bez vienotas sistēmas soļotāju skaits un meistarība nepalielināsies. Starp citu, Lietuvā soļošanas treneru vien esot vairāk nekā pie mums soļotāju.

GEORGA GUTPELCA IZTURĪBA

Ik gadu notiek trenera Georga Gutpelca organizētās Jāņa Daliņa piemiņas sacensības soļošanā Ogrē. Ar milzu entuziasmu un atdevi Gutpelcs tās organizē jau divdesmit sesto gadu. Aicinot ne vien pieaugušos, bet arī gluži mazus sportotgribētājus un šogad sacensībās pulcējot 75 bērnudārzniekus, kā arī 90 sportistus pārējās vecuma grupās.

Agrāk soļošanas sacensību bija krietni vairāk. Vēl nesenā pagātnē sevišķi vērienīgs bija Aigara Fadejeva rīkotais soļošanas festivāls, kas pulcēja ne vien mazos soļotājus, bet arī pasaules eliti.

“Ar maratonskrējēju Helmutu Gūtmani esam organizējuši pat triju dienu soļojumu,” atceras Gutpelcs. „Savulaik Latvijā bija lauku sporta spēles, kur katram no 26 rajoniem bija jāizveido komanda, pārstāvot visas disciplīnas, tai skaitā soļošanu. Tā bija iespēja atlasīt labākos, kuri varētu trenēties. Tagad Latvijas čempionātā sprinta distancēs startē ap 70 skrējēju, bet soļošanā — pieci seši. Skaidrs, ka 100 metrus var noskriet jebkurš jaunietis, bet soļošanā no sākuma jāapgūst tehnika. Tieši tāpat kā ar pirmo reizi nesanāks kārtslēkšana vai vesera mešana. Tādēļ soļošanā grimstam arvien zemāk.”

10 gadus tika rīkota Modra Liepiņa kausa izcīņa soļošanā. Šosezon tā vairs nenotika. “Esmu mēģinājis iesaistīties, lai situāciju uzlabotu, esmu gatavs strādāt, ja tiek uzklausīti citu viedokļi. Šobrīd tā nav!” skaidro Tukuma ledus halles direktors un Tukuma vieglatlētikas kluba vadītājs Modris Liepiņš. „Ne vienmēr nauda ir galvenā, jo līdzekļus var atrast. Manuprāt, svarīgāka ir interese sadarboties treneriem un federācijai, kopīgi lemt un saprast, ko vēlamies panākt.”

NEATRASTIE ČEMPIONI

„Šobrīd liela daļa talantu paliek skolās neapzināti. Sporta skolotāji nezina, ka viņa priekšā stāv nākamais olimpiskais čempions. Kā tad uzzinās, ja bērnam neparāda, kā to dara?” spriež Aigara Fadejeva bijušais treneris Aivars Rumbenieks. „Vieglāk sporta stundās ir uzspēlēt futbolu un basketbolu, turklāt skolā sporta stundu ir par maz, nevar jau arī īsti visu paspēt.”

Par vēl vienu klupšanas akmeni treneris Rumbenieks uzskata soļošanas tiesāšanas sistēmu: “Ja bērns sāk trenēties soļošanā un pirmajās sacensībās uzreiz tiek noņemts par nepareizu tehniku, tā ir psiholoģiska trauma. Protams, var būt kļūdas, bet bērnu soļošanas tiesāšanā ir jābūt īpašai attieksmei. Pie mums tiesā stingrāk nekā olimpiskajās spēlēs!”

Disciplīnas specifiku uzsver arī Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents Guntis Zālītis: “Soļošana nav viegla, kā jau jebkurš izturības sporta veids, turklāt vēl jāiemācās tehnika. Ir grūti noturēt bērnu interesi par salīdzinoši garlaicīgiem, gariem un ilgstošiem treniņiem brīvā dabā, ja apkārt vilina florbols, futbols, basketbols, kas aizrauj un piedāvā trenēties siltā telpā.”

PĒDĒJO MOHIKĀŅU FONDS?

“Dažviet Latvijā ir pāris treneri, kuri mēģina jauniešos radīt interesei par soļošanu,” stāsta nu jau bijušais Murjāņu sporta ģimnāzijas soļotāju treneris Aivars Rumbenieks. „Tomēr Murjāņos šogad nebija no kā izveidot soļotāju grupu.”

Guntis Zālītis prāto, ka tukšo disciplīnu trenerus varētu motivēt ar speciāla fonda dibināšanu, no tajā ziedotajiem līdzekļiem maksājot papildus tiem treneriem, kuri palikuši disciplīnā vienīgie.

Latvijas čempionāti 50 km soļošanā pie mums vairs nenotiek — Lietuvas vai Slovākijas organizētajos mačos piedalās tie latvieši, kuri vēlas garajā disciplīnā cīnīties par mūsu valsts čempiona titulu. “Nav jēgas Latvijas čempionātam, ja tajā startē divi trīs sportisti,” atzīst Guntis Zālītis. „Soļošanā lielākoties var noturēt jauniešus līdz 18 gadu vecumam, pēc tam sākas studijas augstskolā vai darbs un treniņiem garajās distancēs vairs neatliek laika un enerģijas.”

AGNESES AMBĪCIJAS

Georgs Gutpelcs 77 gadu vecumā joprojām ir šobrīd Latvijas labākās soļotājas Agneses Pastares treneris. Agnese atzīst, ka patlaban Latvijā konkurences neesot. Kā būs nākotnē? “Var notikt pilnīgi jebkas, divu triju gadu laikā var parādīties kāda talantīga meitene, kam patīk soļošana un atkal kļūs interesanti!” cer mūsu līdere. ”Ņemot vērā, kā šobrīd pieaug interese par garo distanču skriešanu, iespējams, būs gan puiši, gan meitenes, kas vēlēsies sevi pārbaudīt arī soļošanā, kas ir tāda pati izturības disciplīna.”

Agnese optimistiski raugās uz esošo sitāciju, sakot, ka šis ir dabīgs process — ar kāpumiem un kritumiem. “Latvija ir bijusi pārstāvēta visos lielākajos gan jauniešu un junioru, gan pieaugušo starptautiskajos mačos,” vērtē Agnese. „Mazāka ir iekšējā konkurence, un nav nekādas rezerves. Iemesls varētu būt arī tas, ka soļotāji ir tādi stipri individuāli cīnītāji un Latvijā savstarpējas sadarbības praktiski nav. Arī sacensību ir par maz. Lai kāds jaunais sportists pievērstos soļošanai, gribas startēt vairāk, līdz ar to izdevīgāk sākt skriet un piedalīties citos mačos.“

Pašas nākotne soļotājai skaidra – tās ir Rio olimpiskās spēles: ”Esmu ļoti spītīga un neatkāpšos no saviem mērķiem. Nākotni negribu zīlēt, bet skaidri zinu, ka Rio un Eiropas čempionāts ir manos plānos.” Agnese atzīst, ka nopelnīt mačos var nedaudz, pagaidām lielākā balva bijusi 1000 eiro 50 km soļojumā Itālijā, Bergamo. Nelielas prēmijas esot arī citās sacensībās, kaimiņvalstī Lietuvā par uzvaru varot saņemt arī 700 eiro balvu. “Par finansēm esmu pateicīga Ogres novada domei, kas nodrošina treniņnometnes. Vairākus gadus izdevies nopelnīt vietu Olimpiskās vienības sastāvā, kaut vai rezerves, bet arī tas ir vismaz kaut kāds atbalsts medicīnai un nedaudz nometnēm,” skaidro Pastare. „Milzīgs paldies trenerim, kas būtībā sponsorē mani, palīdzot ikdienā, lai varu veltīt laiku soļošanai.”

SOĻO UN SKRIEN

Londonas olimpietis Arnis Rumbenieks ar gados jaunākiem soļotājiem Edgaru Gjaču un Artūru Makaru šobrīd ir Latvijas labākie soļotāji vīriešu konkurencē.

Arnis jau 12 gadus par savu sporta veidu sauc tieši soļošanu, piebilstot, ka ikviens soļotājs tomēr arī šad tad uzskrien. Un ja vēl skrējēji ļauj uzkāpt uz pjedestāla… Šoruden Valmieras maratona finišā, kļūstot par Latvijas vicečempionu, Arnis bildināja draudzeni. Bijušais valmierietis kopš 2008. gada dzīvo Ventspilī: “Pilsētu izvēlējos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, sāku studijas Ventspils augstskolas Tulkošanas studiju fakultātē. Otrkārt, ļoti iepatikās olimpiskā centra priekšrocības — baseins, manēža, kas noder trenējoties ziemā. Soļošanā man joprojām ir savas ambīcijas un mērķi, kurus vēlos sasniegt. Sporta veids saista arī ar tā specifiku — tehniku. Ir neaprakstāmas sajūtas, kad sanāk vajadzīgais solis.”

Autori: Dace Lina