Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 283 Čempions

Elegance ciešamās kārtas sportā

Maskavā pasaules čempionātā vieglatlētikā no Latvijas izlases sezonas labākos rezultātus sasniedza tikai soļotājas 20 km distancē – Agnese Pastare, kas finišēja vietu augstāk (23.) nekā Londonas olimpiskajās spēlēs, un Anita Kažemāka (42.). Augusta beigās Agnese apliecināja, ka pasaules divdesmitnieks nebūt nav viņas spēju robeža, sacensībās Polijā kļūstot par pirmo latvieti, kas šo distanci nosoļojusi ātrāk par pusotru stundu. Jaunais Latvijas rekords (1.29:55) tika sasniegts 31. augustā, gūstot uzvaru starptautiskās sacensībās Gdaņskā.

Gara, skaista meitene zilā kleitiņā ar modeles augumu ienāk kafejnīcā. Latvijas rekordiste soļošanā paņem tortes gabaliņu un tēju. Viņai blakus svinīgi tērpies, baltā kreklā ar šlipsi ir arī treneris Georgs Gutpelcs — abi tikko iznākuši no Melngalvju nama, no pieņemšanas pie Valsts prezidenta. Agnese jau trešo reizi savā soļotājas karjerā izcīnījusi Valsts prezidenta balvu.

Agnesei Pastarei šis ir veiksmes gads, kurā laboti divi Latvijas rekordi 5000 m soļojumā, tobrīd sasniedzot otro labāko rezultātu pasaulē, un olimpiskajā 20 km distancē. Tāpat viņa jau ceturto gadu pēc kārtas kļuvusi par Latvijas čempioni 10 kilometros. Viens mēnesis ziemā bija bez treniņiem, jo Agnesei gadījās trauma, citādi, iespējams, būtu vēl labāki sasniegumi.

Septembrī apritēja 10 gadi kopš treneris Georgs Gutpelcs ieraudzīja, viņa vārdiem sakot, „kautrīgu, slaidu meitenīti, kas jau bija pamēģinājusi soļot”. Viņam bijis gana daudz trenējamo un Agnesei sākumā lielu vērību nav pievērsis, kamēr sacensībās bijuši pirmie panākumi.

„Ar vienu dienu diez vai pietiks, lai par Agnesi pastāstītu,” uz jokiem prāts nesas trenerim Georgam Gutpelcam. „Pat par šodienas braucienu no Ogres uz Rīgu man tik daudz ko būtu sūdzēties… Es biju Agnesei pirmais instruktors, jo ar manu mašīnu viņa mācījās braukt, bet, blakus sēžot, viņa mani gandrīz visu ceļu māca, kā jābrauc.”

RADINĀŠANA PIE CIEŠANĀM

„600 līdz 700 kilometri mēnesī tiek nosoļoti,” atzīstas Agnese. Treniņnometņu laikā ārzemēs arī vairāk. Trenējoties divas reizes dienā, viņa galvenokārt soļo pa Ogres apkaimes ceļiem un mežiem, trenējas arī stadionā. Ironizēju, ka tik daudz soļojot, varēja ar kājām aiziet uz Maskavu, lai piedalītos pasaules čempionātā. „Jā, paņem mēnesi un esi Maskavā!” smaidot atbild Agnese.

Lielākoties sportisti, kas sasniedz augstus rezultātus, trenējas ļoti smagi. Vai ir jāizdzen sportists, lai nonāktu pie tik augstiem rezultātiem? Treneris Georgs Gutpelcs, kurš pats savulaik bijis vairākkārtējs Latvijas čempions soļošanā, atbild ar stingru „jā”. Viņš apstiprina, ka tiek dota tāda slodze, ko sportiste tik tikko spēj izturēt, un nosaka: „Soļošana ir zirgu sports.” Viņš stāsta, ka ir bērni, kurus vecāki atved uz treniņiem un pēc pāris nodarbībām viņi sāk kavēt, tad kājas sāpējušas, tad par grūtu bijis. Tad esot skaidrs, ka sportists no tāda bērna nesanāks.

„Ir bijis tā, ka 25 grādu aukstumā un vējā izbraucam uz šosejas,” atminas Gutpelcs. „Es izkāpju no mašīnas, drebinos un saku, ka varbūt nevajadzētu iet tādā laikā, bet Agnese spītīgi atbild, ka nav tik auksts un trenējas. Tās grūtības, ko sportists pārvar, tās viņu pieradina pie dažādām mokām, un viņš ar tām prot tikt galā.”

Treneris atzīstas, ka visu ko izdomā, lai pierastu ciest. „Piemēram, ziemā sporta manēžā sacenšamies savā starpā, kurš lielāku distanci noies ar aizturētu elpu. Ar šādiem vingrinājumiem iemācās vienmērīgāk skābekli izmantot un var palielināt plaušu tilpumu, stiprināt izturību,” norāda Gutpelcs, piezīmējot, ka tāpat svarīga ir arī atpūta un tādas papildu aktivitātes kā peldēšana, stiepšanās, lēcieni. Tāpat svarīgi, kādu pārtiku lieto un vai pienācīgi izguļas.

MĒRĶI DZEN UZ PRIEKŠU

Tomēr, kāda gan jēga sevi tā izdzīt, ja tālāk par divdesmitnieku pasaules čempionātos nevar tikt? Vai Agnesei ir kādas cerības iekļūt labāko desmitniekā? „Šobrīd tas ir pilnīgi skaidrs, ka es varētu sasniegt augstāku rezultātu,” pārliecināti saka soļotāja. „Piemēram, ar manu Gdaņskā sasniegto Latvijas rekordu pasaules čempionātā es būtu desmitā labākā. Tā ka — es pati redzu, ka perspektīvas man ir. Ļoti gribētos nostiprināties tajā līmenī. Vienreiz uzvarēt ir viegli, bet uzvarēt vēl un vēl, noturēt līmeni — tas nav tik vienkārši! Man ir jāpierāda, ka tā nebija veiksme, ka man ir šāds līmenis, un tas ir jāapliecina nākamajos startos. Nu ir, kas dzen, ir! Es nesportoju prieka pēc, esmu tik daudz darba ieguldījusi, man ir savi mērķi. Uzskatu, ka necik augstu es vēl neesmu uzkāpusi,” nosaka Agnese.

„Ja mēs par augstāku vietu necīnītos, tad es sēdētu mājās un skatītos meksikāņu seriālus vai tupētu pie upes ar makšķeri,” piebilst treneris. „Galvenais mērķis ir tikt ne tikai pirmajā desmitniekā, bet pat vēl augstāk. Pasaules čempionātā Maskavā Agnesei pa priekšu gāja jauna meitenīte no Čehijas. Viņa soļoja tik pārliecinoši un droši, ka es pie sevis nodomāju: „Bet kāpēc Agnese tā nevarētu iet?” Varētu, un viņa ir vēl smukāka! Vienkārši kaut ko neesam vēl līdz galam nostrādājuši, vēl nav viņa pietiekami sagatavota, un tā ir mana vaina, ka viņa neiet pa priekšu, bet viņa ies! Ja citi var, tad mēs arī varam.”

MŪŽĪGAIS BIEDS — TEHNIKA

No malas skatoties, šis var likties viens no vienkāršākajiem sporta veidiem –diendienā jāsoļo, un viss! Bet Agnese skaidro, ka skrējējs var skriet, kā grib — ka tikai tiek uz priekšu. Turpretim soļotājam, tiklīdz vienai kājai nav tehnika pareiza vai tiklīdz rodas situācija, kad „abas kājas karājas gaisā”, tas draud ar punktu zaudēšanu un var novest līdz diskvalifikācijai. „Puse no katra treniņa ar Agnesi paiet, sakot, kā galva jātur, kā rokas, kā gurni,” piebalso treneris, skaidrojot, ka visu laiku jāseko līdzi soļošanas tehnikai.

Agnese Pastare gandrīz nekad viena netrenējas, treneris brauc līdzi. „Vajag mēģināt iedomāties, ko nozīmē četrapus minūtēs noskriet kilometru! Agnese nosoļo šādā laika sprīdī kilometru. Ja treneris nav klāt un gadās kāda kļūdiņa, ja to nemēģina uzreiz novērst tā var aizvien vairāk sāk atkārtoties,” skaidro Georgs Gutpelcs.

„Svarīga ir treniņa kvalitāte, ne tikai tā apjoms,” ierunājas Agnese. „Tas ir ļoti individuāls sporta veids, daudz laika ar sevi jāpavada. Tomēr treneris ir vajadzīgs tāpēc, lai viņš varētu saplānot slodzes un kontrolēt, kā es to varu izpildīt. Jo nav jēgas katru dienu nosoļot 20 kilometrus, ir jāsaplāno, kuru dienu būs vieglāk, kuru smagāk, kuru ātrāk.”

Tomēr reizēm arī treneris var nedaudz kļūdīties, atzīst Georgs Gutpelcs: „Pirms Maskavas sacensībām biju svēti pārliecināts, ka Agnesei ar tehniku viss kārtībā, tāpēc vairāk laika veltīju ātruma palielināšanai, bet tas beidzās ar to, ka Maskavā viņa dabūja piezīmi. Neviens jau speciāli nemēģina iegūt diskvalifikāciju, tāpēc šāda piezīme psiholoģiski iesit pa sportista smadzenēm, un uzreiz nākas piedomāt, kā tiek likti soļi.”

BEZ UZTRAUKUMA NAV AZARTA

Bet kas ikdienā palīdz psiholoģiski sagatavoties? „Pati!” saka soļotāja. „Sportists ar pašiedvesmu un tuvinieku un draugu atbalstu var sasniegt labākus rezultātus. Mēs savā starpā ar treneri psiholoģiski izlādējāmies ar strīdiņiem. Ja vienās sacensībās kaut kas nesanāk, otrās kaut kas nesanāk, trešajās tā problēma parasti neatkārtojas, jo esam izdomājuši, kā to novērst. Sacensībās ir vajadzīgs uztraukums, jo tas palīdz mobilizēties. Bez uztraukuma nav nekāda azarta soļot. Mēs paši arī studējam dažādus rakstus un dalāmies, kā tikt galā psiholoģiski ar vienu vai otru situāciju,” stāsta Agnese.

Runājot par pieminētajiem strīdiņiem, treneris norāda, ka meitene esot lēnīgas dabas, viņai neesot raksturīgi eksplodēt. „Manī daļēji ir igauņu asinis, tāpēc es vēsā mierā pieeju šai lietai. Trakais mūsu divu savienībā ir treneris, kurš ir pa pusei armēnis,” smaida Agnese.Armēnis gan, izrādās, viņš ir tikai tik daudz, ka septiņus gadus nodzīvojis Armēnijā, bet īstais straujums viņā esot no Ventspils puses kurzemniekiem.„Protams, reizēm ir tā, ka melnām mutēm esam nostrādājušies un tad viss tiktāl riebjas, ka es pasaku: „Viss!! Tam nav jēgas, jo man nekas nesanāk!” Vairāk gan tās emocijas nākot no trenera, ka jāmet miers…

Sportistiem allaž labs dzinulis ir konkurence. Agnese Pastare uzskata, ka Latvijā viņai ir tikai viena spēcīga sāncense un tā ir Anita Kažemaka. „Ja būtu sīvāka konkurence, būtu lielāks azarts,” domā Agnese. „Mana tuvākā lielākā konkurente ir Brigita Virbalīte no Lietuvas. Pasaules čempionātā šogad viņa mani apsteidza — bija divdesmitā, bet es divdesmit trešā. Savukārt Londonas olimpiskajās spēles es Brigitu vinnēju, jo pirms finiša aizgāju viņai garām. Treneris toreiz piegāja pie lietuviešiem un uzslavēja Brigitu, bet viņiem bija tik skābas sejas, ka gandrīz runāt negribēja. Tāpat lietuvieši pienāca klāt šovasar Maskavā un apsveica, ka esmu labi nogājusi. Tās tādas savstarpējas nagliņas, ko viens otram sirdī ieduram… Lietuvā vairākus gadus pēc kārtas augstākajā līmenī startē trīs soļotājas. Katra no viņām cīnās, neviena nedrīkst atslābināties, jo tad pārējas divas aizies garām. Savukārt Polijā to meiteņu, kas soļo labā līmenī, ir vēl vairāk un viņām ir jāsacenšas savā starpā, jo tikai trīs no vienas valsts var startēt pasaules čempionātā. Konkurence ļoti dzen uz priekšu.”

IELĀPS UZ SIRDS

Kā Agnese spēj izturēt šādas slodzes, ko saka viņas ķermenis? „Jāpacieš tā slodze,” skaidro soļotāja. „Slodze ir pieaudzēta pamazām, daudzu gadu gaitā. Man soļošana patīk vairāk nekā skriešana, jo te vairāk jādomā līdzi, kā jāsoļo. Bet patiesībā jebkurā sporta veidā, lai būtu progress, ir ļoti jādomā līdzi.”

Agnese prāto, ka, iespējams, tas jau gēnos ir ielikts, vai grib cilvēks sacensties ar citiem, vai ne. Vai gribas būt labākajam un uzlabot savu rezultātu. „Man ir nepieciešama šī pašapliecināšanās, un es turpinu strādāt.”

Dzirdēts, ka cilvēki piemin Agneses sirdi, runā, ka iespējams, viņai mainīts sirds vārstulis. Sportiste pasmaida par mūžseno ļaužu spēju mušu pārveidot par ziloni un skaidro, ka viņai skolas gados atklājies iedzimts sirds priekškambara starpsienas defekts.

„Mēs skrienam stafeti, Agnese stāv ierindā, un pēkšņi nokrīt,” atceras treneris. „Pēc tam uzceļas un nezina, ka ir nokritusi, brīnās, kad es vaicāju par krišanu.” Tad sākās visādas pārbaudes. „Tika veikta vienkārša operācija, sirds kreisajā priekškambarī caurumu aizlāpot ar „lietussardziņu”,” skaidro Agnese. „Tas ir sadzijis, salabots, aizmirsts un neko neietekmē. Ārsts izrakstīja zīmi, ka varu nodarboties ar sportu”.

NEKLAUSA MAMMAI

Agnesei šomēnes apritēs 25 gadi. Cik ilgi viņa domā soļot? „Katru gadu ir progress, arvien labāk un labāk, tātad tās nav karjeras beigas. Soļotāji var startēt ātri un ilgi,” skaidro Agnese.

Mamma Agnesei, viņas brālim un māsai vēl bērnībā teikusi, ka viņi var darīt dzīvē, ko vien grib, tikai lai neizvēlas profesionālo sportu. Tā iznācis, ka Agnese nav klausījusi mātei. Tomēr, neskatoties uz izvēli, soļotājas vecāki ir ļoti atbalstoši. Mamma bijusi klāt gan Londonas olimpiskajās spēlēs, gan šovasar pasaules čempionātā Maskavā. „Un biezpienmaizītes viņa sacep!.. Tā ir mammas speciālā recepte, un uz katriem priecīgiem notikumiem mamma cep biezpienmaizītes, šodien arī būs!” stāsta Agnese Pastare. Viņa pati kādu keksu varot uzcept, bet saimniekošana pie plīts ne visai vilinot, labāk palasot grāmatas vai pastaigājoties ar suni pa mežu.

Pēc trim kursiem Rīgas Tehniskajā universitātē Agnese pārtraukusi studijas, uzskatot, ka nav iespējams ar pilnu atdevi gan soļot, gan studēt. „Nekas nenotiks, ja es mācīšos nedaudz vēlāk, bet, protams, bez profesijas un augstākās izglītības nepalikšu,” spriež soļotāja, piebilstot, ka tieši tāpēc varbūt šovasar tik labi veicies, ka nav bijusi sadalīta uzmanība un viss laiks veltīts tikai sportam.

Kad ieminos par katras sievietes iespēju radīt kādu bērniņu, treneris „saspicē ausis” un kļūst pavisam drūms. Tomēr Agnese saka, ka patlaban dzīvi veltīšot tikai sportam. Tomēr, ja dzīve citādāk pavērsīs notikumus, tad tas nenozīmējot, ka jābeidz soļot: „Cilvēks jau nevar visu mūžu dzīvot tikai no sporta.”

SAPŅI PAR OLIMPIĀDI

Nākamgad svarīgākais sacensību kalendārā ir Eiropas čempionāts, tad seko gads, kurā būs pasaules čempionāts un pēc tam atkal olimpiskās spēles. Trenerim Georgam Gutpelcam ir lieli sapņi: „Man gribētos, lai Agnese nākamajās olimpiskajās spēlēs vismaz pastāvētu blakus tiem, kas klausīsies Krievijas vai Ķīnas himnu. Par Latvijas himnu pagaidām nerunāsim, neizaicinot likteni. Es Agnesei vienmēr esmu teicis, ka viņa nav sliktāka par pārējiem. Ja viņi var, tad mēs arī varam, vajag tikai gribēt! Pat ja tas neizdosies, vismaz es varēšu pateikt, ka esmu visu izdarījis, lai to sasniegtu.

Nevar būt labāks brīdis un lielāks apmierinājums, kad redzi tuvojamies finišu un jūti, ka aiz tevis soļo citi. Viņi nāk elsdami, pūzdami, bet tu esi pirmais!!! Nekādas sievietes, nekādas ballītes vai koncerti nevar būt tik forši, kā šāds notikums, kad esi pirmais un uzvarējis,” iedvesmots stāsta treneris Gutpelcs.

„Kad finišēju pirmā, tad treneris izskatās vairāk noguris nekā es,” piebilst soļotāja. „Viņš ir skrējis gar malu, devis dzert, ar hronometru sekojis grafikam un vērojis tehniku, jo viņam pirmajam jāpamana, ja man kaut kas nav kārtībā — ātrāk par tiesnešiem.”

Vai Agnesei pašai ir vēl kas piebilstams? „Pēc šīs sezonas ir liela apņēmība strādāt, ko tur daudz runāt,” nosaka skaistā soļotāja.

 

Agnese PASTARE

Soļotāja, Latvijas čempione un rekordiste

Dzimusi: 1988. gada 27. oktobrī

Augums, svars: 179 cm, 70 kg

Izglītība: Mazzalves pamatskola, Ogres ģimnāzija, Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, pabeigti trīs kursi Rīgas Tehniskās universitātes medicīnas inženierijas un fizikas specialitātē

Sportā: kopš piecpadsmit gadu vecuma

Lielākie sasniegumi sportā: trīspadsmitkārtēja Latvijas čempione
soļošanā (10 km un 20 km) un skriešanā (3000 m un 5000 m), 24. vieta Londonas olimpiskajās spēlēs (20 km — 1.31:54), 6. vieta Eiropas U-23 čempionātā (1.36:59), 28. vieta 2011. gada pasaules čempionātā (1.37:48), 23. vieta 2013. gada pasaules čempionātā (1.32:20). Latvijas rekordiste 20 km (1.29:55)  un 5000 m (2013. g. Valmierā — 21:03,15).

Treneris: Georgs Gutpelcs, pirmais treneris Zigurds Karols

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Vaļasprieki: literatūra