Olimpiskais čempions gatavo mantinieci…
2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs sporta vingrotāja Igora Vihrova zelta medaļa nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Kā gana liels panākums tika uztverta rīdzinieka iekļūšanā finālā ar ceturto labāko rezultātu viņa kroņa disciplīnā — brīvajās kustībās. Taču uz to, ka Vihrovs kļūs par pirmo olimpisko čempionu brīvās Latvijas vēsturē, necerēja nedz sabiedrība, nedz žurnālisti, nedz pats stāsta galvenais varonis Vihrovs, kurš jaunākajai vingrotāju paaudzei droši vien asociējas ar trenera darbu.
“Jūtos kā no citas planētas ieradies, vēl arvien nevaru aptvert, ko esmu izdarījis,” savā pirmajā preses konferencē pēc izcilā starta toreiz Austrālijā atzinās jaunizceptais čempions. Jāpiebilst, ka pirms tam kvalifikācijas sacensības Vihrovs beidza ar apsaitētu roku un sāpošu kāju.
Sarunas gaitā, atskatoties vēsturē, Vihrovs nerunā par panākumiem citās sacensībās. Ja spriežam par sportista karjeru, sarunas rats grozās vienīgi ap piedzīvotajiem pavērsieniem Sidnejas olimpiādes sakarā — netiek pieminēta nedz pirms olimpiādes izcīnītā bronza Eiropas čempionātā Brēmenē, nedz 2011. gada pasaules čempionātā Beļģijas pilsētā Ģentē izcīnītā 3. vieta, nedz viņa otrā un pēdējā Atēnu olimpiāde, kur Vihrovs finālā neiekļuva.
Tāpat Igors bez vajadzības nepiemin savas meitas un audzēknes Elinas rezultātus. Pagājušajā vasarā viņa nosvinēja 16. dzimšanas dienu, kas dod zaļo gaismu startam elites konkurencē (lasiet — cīņai par ceļazīmi uz Tokijas olimpiskajām spēlēm). Pabeidzot sportista karjeru, olimpiskais čempions atvēra vingrošanas skolu.
Igors VIHROVS
STATUSS
Toreiz: Sporta vingrotājs. Olimpiskais čempions. “Tituls, kas paliek uz visu mūžu,” uzsver Vihrovs.
Tagad: Treneris savā klubā — biedrībā Vingrošanas olimpiskais centrs. Nodarbības notiek Elektrum olimpiskajā centrā Rīgā.
SVARS UN AUGUMS
Toreiz: 2000. gadā Sidnejas olimpisko spēļu laikā 63 kg, augums 165 cm.
Tagad: Svars 78 kg un augums 165 cm. Formā sevi neuzturu un arī negribu.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Biju pirms gada apprecējies.
Tagad: Sieva un divi bērni — Elina (16 g.) un Milana (8 g.). Elina trenējas sporta vingrošanā, un, protams, viņas stiprākā disciplīna ir brīvās kustības. Jau maza dejoja, izpildīja ritentiņus. Tagad sāka startēt pieaugušo konkurencē un pretendēs kvalificēties Tokijas olimpiskajām spēlēm. Savukārt Milanai acīmredzami sporta vingrošana neinteresē — nevēlas ar to nodarboties.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Cēlos pulksten 8.30. Treniņi darba dienās bija divas reizes dienā — no pulksten 10.00 līdz 12.30 un pēc tam no pulksten 15.00 līdz 18.00. Diendusu negulēju, jo pēc tam ķermenis palika mīksts. Nepatīkami. Sestdienās noteikti bija rīta treniņš, dažkārt trenējos arī pēcpusdienā, svētdienas — brīvas.
Tagad: Vadu treniņus no pulksten 10.00 līdz 20.00 vakarā. Pa dienas vidu — pienākumi pret bērniem un citas privātas lietas.
MĒRĶIS
Toreiz: Sasniegt labāko rezultātu. Vingrošanā nevar pēkšņi gūt panākumus, viss notiek soli pa solim. Man vispirms vajadzēja kvalificēties Sidnejas olimpiskajām spēlēm. Kad zināju, ka startēšu Sidnejā, gatavoju maksimālu un reāli izpildāmu programmu — lai nekļūdītos un nepiedzīvotu kritienu. Olimpiādē nedomāju par medaļām, bet mēģināju izpildīt programmu ar labāko rezultātu un iekļūt finālā.
Savukārt finālā līmenis bija tāds, ka jebkurš no astoņiem finālistiem var uzvarēt jebkuru. Mums — mazai valstij — grūtāk bija tikt finālā nekā tur startēt. Piemēram, Ķīnas komandā bija seši cilvēki, un katrs bija tik spēcīgs, ka varēja iekļūt finālā. Es startēju viens no Latvijas, visa atbildības nasta bija uz mani, savukārt ķīniešiem — nojaušams, ka vismaz viens no sešiem izpildīs savu programmu un tiks finālā… Finālā bez manis startēja divi krievi, divi ķīnieši, divi amerikāņi un rumānis. Tā kā finālā bija citi favorīti un man pirms tam bija trauma, uz medaļām necerēju.
Toreiz vingrojumu vērtēšanā bija grūtības ierobežojumi — bija viens vērtējums ar iespējamo maksimālo atzīmi 10 balles, no kura atrēķināja sportista pieļautās kļūdas, samazinot rezultātu. Tādēļ programmu veidoju 10,3 ballu vērtē, lai iegūtu augstāku punktu skaitu.
Tagad: Lai mani audzēkņi progresē, uzlabo rezultātus un iegūst jaunu statusu…
Ir aizvien grūtāk un grūtāk cīnīties ar lielvalstīm un vienlaikus fiziski palikt cilvēkiem: vingrošanā tagad citi noteikumi — vairs nav vingrojuma izpildes grūtību ierobežojumu. Iegūstamajam ballu skaitam vairs nav griestu — kurš grūtāku programmu var izpildīt, tas uzvar. Tādēļ lielvalstīm ar piecu, sešu cilvēku komandām ir labākas izredzes, jo kāds kādā rīkā var izpildīt vairāk. Mums Latvijā vingrošana balstās uz pašvaldību, vingrošanas klubu un vecāku entuziasmu — trūkst sistemātiska darba no federācijas puses. Tāpat sportistu kopējais skaits ietekmē — kā jau visos sporta veidos, arī mums ir mazāk cilvēku, no kā izvēlēties kandidātus, arī mazāka iekšējā konkurence.
Tagad ir cita vērtēšanas jeb punktu sistēma — līdzīgi kā daiļslidošanā, vērtē papildus gan vingrojuma grūtību, gan 10 ballu sistēmā izpildījuma kvalitāti, atrēķinot no tā pieļautās kļūdas. Līdz ar to, ja sportists izpilda vingrojumu ar augstu grūtības pakāpi, pat ar kritienu var iegūt vairāk punktu, nekā citam sportistam perfekti izpildot vieglāku vingrojumu.
INVENTĀRS
Toreiz un tagad: Kopš 2000. gada vingrošanā ir mainījies viens rīks. Agrāk atbalsta lēcienu un citus vingrojumus izpildīja uz vingrošanas buka, ko dēvē arī par āzi vai zirgu bez rokturiem. Taču, lai mazinātu traumatisma risku, tā vietā tagad ir nācis galds — tas ir drošāks, īpaši sieviešu vingrojumiem. Šķiet, šis rīks ieviests kopš 2003. gada.
Ņemot vērā tehnoloģisko progresu, mainās arī esošie rīki. Brīvās kustības palikušas mīkstākas un atsperīgākas — mainījies paklāja segums. Ja kādreiz līdztekas nostiprināja, vadoties pēc acumēra un sajūtām, nospriegojot trosi, šodien spriegumu mēra elektroniski un sacensībās stieņus var identiski nostiprināt kā treniņos. Tādēļ sacensības paliek aizvien grūtākas un ir sarežģītāk konkurēt.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Rezultāts sportā — trenējos no rīta līdz vakaram. Protams, brīvajā laikā biju kopā ar sievu, taču sports bija pāri visam — kā darbs. Nebija laika domāt par to, kas notiek apkārt.
Tagad: Vajag peldēt starp visu — bērnu audzināšanu, treniņu vadīšanu, sporta zāles uzturēšanu, došanos uz sacensībām kopā ar audzēkņiem… Cilvēks nemainās, bet dzīve mainās. Toreiz arī ģimene bija svarīga, tagad vairāk tuviniekiem var veltīt uzmanību.
PROBLĒMAS
Toreiz: Nezināju, kas notiek ārpus vingrošanas zāles un man aiz muguras. Kad uzzināju, bija par vēlu…
Tagad: Jo vecāks palieku, jo mazāk gribas cilvēkiem skaidrot savu viedokli. Cilvēki nesaprot, un man vairs arī negribas, lai saprot. Ja cilvēks tev dara ko tādu, kas tev nepatīk, tātad viņam ir iemesls to darīt…
SPORTA VEIDA VIDE
Toreiz: Pēc gūtajiem panākumiem gribēju pacelt nevis savu klubu vai audzēkņus, bet vingrošanas kopējo līmeni Latvijā. Atvērām vairākus klubus un palīdzējām visiem, kam varējām.
Tagad: Strādājām visi kopā, bet izskatās, ka nevienam to nevajag — federāciju šobrīd uzskatu par mirušu.
LIELĀKĀ KĻŪDA
Toreiz un tagad: Runājot par vingrošanu, žēl sava laika un enerģijas, ka savulaik virzīju savu kandidatūru uz Vingrošanas federāciju. Labāk būtu šo enerģiju veltījis ģimenei un bērniem. Tas bija bezjēdzīgi, tādēļ tagad nodarbojos tikai ar saviem sportistiem.
LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS
Toreiz: Olimpiskās spēles un meitu piedzimšana — grandiozi dzīves mirkļi.
Tagad: Audzēkņu panākumi sacensībās: nevis uzvaras, bet spēja sasniegt savus mērķus — kad izdodas kāds elements treniņos un sacensībās. Pagājušajā gadā Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Buenosairesā mans audzēknis Oļegs Ivanovs iekļuva finālā trīs disciplīnās (daudzcīņā — 11. vieta, līdztekās — 7. vieta, apļos — 7. vieta). Super!
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz un tagad: Sportā nav veiksmes. Jā, Sidnejas olimpiskajās spēlēs finālā man paveicās, ka man bija pirmā, nevis ceturtā vieta, bet kvalificēties finālam — veiksme tur nepalīdzēs. Pasaules hokeja čempionātā skatījos televīzijā spēli Kanāda pret Slovākiju. Kanādieši guva vārtus cīņas pēdējā sekundē. Jautājums, vai kādam tajā epizodē paveicās? Veicas stiprākajam… Ja godīgi strādāsi, tev paveiksies 7 no 10 reizēm.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Nepaveicās ar treneri pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm — mans treneris Aleksandrs Patruševs finansiālu apsvērumu dēļ 1996. gadā bija spiests pārcelties uz Vāciju, pēc tam — uz Šveici. Braucu pie viņa uz ārzemēm trenēties. Mēnesi pirms olimpiādes biju viens pats… Iespējams, varbūt tā jāuzskata par neticamu veiksmi, jo kļuvu par olimpisko čempionu. Nezinu.
Tagad: Iesaistīšanās darbā Vingrošanas federācijā. Olimpiskais čempions vingrošanā — Latvijā tas nav prestiži. Federācijā sastapos ar cilvēkiem, kuri man acīs teikuši: nepazīstu, kas tu esi.
